Viņai ir vismaz 30 kleitu zaļā krāsā, kroņu kolekcija, maģiska telpa ar 1300 smaragdzaļiem stikla objektiem no visas pasaules, četri bērni, kaķi, kas nes naudu, un vīrs ar zaļajiem pirkstiņiem. Abgunstes muižas saimniece Asnāte Avotniece pārsteidz ne vien ar savu košo personību, bet arī ar stāstu, kā tas ir - būt par muižnieci mūsdienās.
Vīra dāvana
Kad Jānis stāsta par muižu, viņš saka, ka uzdāvinājis to man dzimšanas dienā. Šogad ir desmit gadu, kopš esam Abgunstē. Iebraucām neilgi pirms manas dzimšanas dienas, kuru svinu 5. jūnijā.
Domāju, ka muiža kļuva par dāvanu mūsu attiecībām. Mēdzam teikt - ja pāris attiecībās nonāk līdz situācijai, kad nepieciešama palīdzība, iespējami divi ceļi. Viens ir doties pie psihoterapeita, otrs - iegādāties muižu. Mitām dzīvoklī Rīgā ar trīs maziem bērniem, un toreiz mums pietrūka laika vienam priekš otra. No rītiem katrs devāmies savos darbos. Es organizēju pasākumus, Jānis vadīja sporta klubu. Dzīvesveids bija diezgan dinamisks, ar sajūtu, ka nepieciešama lielāka dzīves telpa, bet nebijām gatavi ņemt kredītu, lai būvētu māju. Uzskatījām, ka uzņemties saistības vērts tikai tad, ja objekts būs ne vien mūsu mājas, bet dzīvesveids, kas varētu nest arī peļņu.
Rīkojot pasākumus vēsturiskā vidē, sajutām, ka mums patīk vecu ēku smeķis. Bet sapratām arī, cik būtiski, lai mājas stāsts ir viegls. Reizēm, ieejot vecās ēkās, šķiet, ka nevari paelpot. Abgunstē tā nav, lai gan arī šeit sākotnēji bija gan mitrums, gan pelējums un daudzas risināmas lietas. Arī aristokrātiskas blusas simtgadīgos dēļos. Tās pazuda pēc pirmajiem četriem gadiem, kad visā mājā tika restaurētas grīdas. Protams, pirms pasākumiem, kad izlējām terpentīnu, pāris dienu blusu nebija, bet tad tās atkal atgriezās.
Esot Rīgā, neko par to nezinājām. Uzbūrām ainu par ģimenes ligzdiņu, kurā apvienosim visu, ko darām un kas mums patīk. Beigsim blandīties apkārt, domājot, kā būtu, ja būtu. Sapņojām arī, kā ar savu darbu sakopt vienu skaistu, bet piemirstu Latvijas nostūri. Jo esam lieli valsts patrioti. Mums patīk ceļot, bet atgriezties mājās vienmēr ir tik labi!
Par blefa nozīmi
Muižā burtiski iemīlējāmies un nosolījām to ar blefu. Tikai pēc tam sākām domāt, kā sakasīt naudu. Realitātē mums bija tikai trīs tūkstoši. Absolūti iracionāls lēmums. Pirms izsoles muižu bijām redzējuši tikai no ārpuses. Šī vieta hipnotiski mūs ievilka. Tas nekas, ka naudas nav, bet ir jāiet un jāsola. Domāsim vēlāk. Kad dabūjām atslēgu, visa ģimene un draugi atbrauca uz talku. Tagad tā ir tradīcija - 1. maijā sabrauc vismaz 60 cilvēku. Pirmajos gados fokusējāmies uz darbiem, tagad tie vairāk ir svētki - kā iespēja atdarīt tuvajiem, kuri mūs atbalstīja.
Muižā bija arī spociņš. Blonds, gadus desmit vecs puisītis. Viņu redzēja mūsu mammas, kādam viņš nāca sapņos, citiem skrēja garām. Spoks pazuda, kad pārvācāmies šeit uz dzīvi. Tas notika, kad bija gatava pirmā tualete un duša. Sanmezgls bija apsolīts pirmajām kāzām, to pabeidza stundu pirms viesu ierašanās. Tādi bija pirmie četri gadi - kaut kas tika pabeigts tikai tāpēc, ka bija sasolīts klientam, kurš jau ceļā. Tas kļuva par lielāko pārbaudījumu mūsu attiecībās. Asnāte kaut ko sasola, bet kādam tas jāpilda... Biju uztvērusi garšu. Ja klientam kaut ko pārdevu, džeki iespringa vairāk. Jo mājās mēs varam ar spuldzīti vada galā nodzīvot gadiem, bet, gaidot viesus, tiek piedomāts. Tā arī lietas virzījās.
Kad stāstām par savu pieredzi, aicinām aizdomāties par to, ko šāds lēmums nozīmēs attiecībām. Ka tas jāuztver kā dzīvesveids, ne bizness. Tikai tagad muiža nes peļņu - varam uzturēt 14 pilna laika darbiniekus, kā arī nodrošināt mūsu ģimeni ar četriem bērniem. Pirms trīs gadiem atdevām pēdējo eiro, ko bijām parādā. Strādājam pie jauna projekta www.dekoreceptes.lv, kas ļaus iznest svētku sajūtas ārpusē. Klients pats to varēs radīt savās mājās. Papildus sākām restaurēt divus vēsturiskus namiņus Jelgavas centrā, blakus muižai iegādājāmies lauku sētu. Tas viss sagādā milzīgu prieku.
Privātā telpa
Muižu izjūtu kā savu organismu, katrā telpā ir kaut kas no mana un Jāņa pienesuma. Līdz ar to man nav bail no kaut kādām skaņām vai spokiem. Runājot par privātumu - esmu iemācījusies to pārslēgt savā galvā. Vienā brīdī visa muiža, 1230 kvadrātmetru, ir mūsu māja, bet pulksten 16 burtiski pārslēdzos, un privātā telpa ir tikai mūsu istaba. Jo viesi ieņem savas istabas, muiža apdzīvojas ar cilvēkiem. Cauri savām istabām vairs ekskursijas nevedam, tās paliek slēgtas. Pirms četriem gadiem bija citādi, tolaik bijām kā viesi paši savā viesnīcā. Privāta bija tikai mantu/drēbju istaba. Kad paliku stāvoklī ar Artūru, pateicu - viss, pietiek! Tā-da čigānu dzīve, tas, ka nevari justies kā mājās, nav pareizi.
Sākumā tas nebija iespējams. Vispirms sataisījām iespējami daudz skaistu un ērtu telpu viesiem. Tā, lai varētu sākt pelnīt.
Bija svarīgi izveidot mehānismu, kas nestu finanses mūsu privāto telpu izveidošanai, nevis otrādi. Mūsu mantas stāvēja blusu galā. Protams, ja nebija viesu, mēs izmantojām iekārtotās istabas, jo tur bija silti, ar radiatoriem, nevis malkas krāsns. Bet vasarā, protams, dzīvojām neremontētajā daļā.
Par spīti visiem
Ne mirkli nebija domas visu pamest. Jā, laiku pa laikam ārējie faktori uzlika uz pauzes, bet tas radīja pretsparu un spītību. Dzīvojām ar nenormālu ticību tam, ka labām lietām ir jānotiek. Esmu pārliecināta - ja cilvēks kaut ko no sirds vēlas, tad viss notiek. Manā dzīvē tas pierādījies ne reizi vien.
Piemēram, klēts. Kad atnācām, tās vietā bija drupas. 2019. gada 1. augustā mums pašiem bija paredzēts svinēt rožu kāzas. Sākot ar 2. augustu, biju sasolījusi desmit pāriem, ka viņi klētī varēs svinēt savējās. Principā visu laiku pārdroši pārdevu drupas. Uzrakstījām Eiropas projektu, bet no nepieciešamajiem 135 tūkstošiem mums iedeva trīsdesmit piecus. Tad aizej uz vairākām bankām, bet visur tev atgādina to, ko jau labi zini: tev ir pārāk daudz apgādājamo, nav izmaksāts auto līzings, un nevienam neinteresē šāda veida īpašums kaut kādā čuhņā... Jo īpaši ar kultūrvēsturiska pieminekļa statusu.
Mēģinājām citus ceļus. Altum pateica, lai mainām būvnieku. To, kurš mūs apmierināja, jo, sadarbojoties trīs gadus, zinājām, ka varam uz viņu paļauties. Atteicāmies. Palika divi mēneši līdz pirmajam lielajam pasākumam. Rokas nolaidās. Visas iespējas, ceļi bija izstaigāti. Klētī knapi bija notikuši spāru svētki... Tad būvnieks, no kura savulaik mūs centās atrunāt, saprotot situāciju, teica - es pabeigšu darbus par saviem līdzekļiem. Nebūs nekas siltināts, vienkārši laba vasaras pasākumu vieta. Tā arī notika. Klētī nosvinējām rožu kāzas un tad arī izdekorējām skaistus svētkus pāriem. Dzīvojām ar apziņu, ka tas ir tikai vasaras projekts, līdz parādījās klienti, kuri bija gatavi par saviem līdzekļiem klēti piesildīt. Sapratām, ka arī tā var. Tas deva iespēju pieņemt darbiniekus. Ir nozīmīgi, ja vari pieaugušam cilvēkam dot regulārus ienākumus, lai gan joprojām pie mums nāk darbā arī vidusskolēni. Tagad muiža nodrošina visus procesus. Algojam arī paši savus pavārus.
Radošuma meka
Sākumposmā bija ļoti svarīgi panākt, lai muižas vārds izskanētu plaši, arī starptautiskā mērogā. Rakstījām projektus, organizējām meistarklases, aicinājām māksliniekus. Absolūta veiksme bija tā, ka, rakstot projektus, mums izdevās saskatīt nišu. Meklējām, kā tikt pie plusiem. Atradām, kas nepieciešams vietējai kopienai. Domājām ne tikai par savām vajadzībām, bet arī par cilvēkiem un vidi sev apkārt. Tas atmaksājas. Piedāvājām kaut ko inovatīvu, plus bija tas, ka te ir kultūrvēsturisks piemineklis. Pēdējos piecus gadus vairs to nedarām. Brīdī, kad jāizvēlas starp radošām mākslinieku darbnīcām un kāzām, jo lielākoties pāri precēties izvēlas vasarā, ir skaidrs, ka peļņu nes tikai pasākumu organizēšana. Joprojām muižas svētkos aicinām māksliniekus taisīt uguns skulptūru, bet finansējam to paši. No Gruzijas regulāri brauc keramiķis ar saviem studentiem - viņiem netraucē pasākumu burzma. Tas ir retums, jo lielākoties mākslinieki dod priekšroku klusumam.
Izaicinājums
Lai gan, redzot, ko esam paveikuši, mums mēdz to piedēvēt, ne es, ne Jānis neesam ne mākslinieki, ne dizaineri, ne restauratori. Kopumā šis projekts bija milzīgs izaicinājums. Domāju, veiksmes pamatā ir tas, ka muižas iegādes brīdī abi bijām kopā jau padsmit gadu. Pirmos gadus pāris dzīvo bioķīmiskās reakcijās un ilūzijās. Mēs redzējām viens otru skaidri. Zināju, ko Jānis var izdarīt ar savām rokām, radošumu un galvu. To, ka viņā ir sabalansēts radošais un racionālais. Arī Jānim nebija šaubu par mani, viņš bija drošs, ka nenobīšos no dzīves laukos un graustā. Neesmu nekāda caca. Bērnībā bijām gājuši cauri dažādiem apstākļiem, bija sausās tualetes un ūdens jāņem no akas. Sadzīve, ar kuru Abgunstē iztikām pirmos divus gadus. Arī tas, ka vienmēr spējām pat vienkāršos apstākļos un veidā panākt skaistu un tīru vidi, radīt svētkus nekurienē, deva pārliecību, ka tiksim galā, lai kas arī nāks priekšā. Šāda mēroga projekts ir realizējams tikai tad, ja abi ir vienoti redzējumā.
Muiža radīja daudz jautājumu, kas pieprasīja kompromisus. Labi, ka neviens no mums nav dizainers, jo nevarēja teikt - es zinu labāk. Neviens nebija pārāks par otru, abi nesapratām neko. Tad atlika spēt sarunāties un mācēt ieklausīties otrā. Un arī muižā. Nokasot no sienām divpadsmit krāsu kārtas, pamazām tās pašas pastāstīja, kāds aizkaru audums te piestāvēs. Viss tapa procesā, mūsu sajūtās, uz vietas. Protams, muiža ir kultūras un vēstures piemineklis, līdz ar to bijuši neskaitāmi būvprojekti un saskaņojumi, bet tā ir cita lieta.
Daudz iemācījāmies caur māksliniekiem, darbnīcām, pasniedzējiem un viņu studentiem. Jāņa mātes kolēģes no lietišķajiem pamācīja, ko darīt ar sienu, kuru nebija iespējams smuki nošpaktelēt. Ka vari paspēlēties ar mežģīņu audumiem un kaut ko pakrāsot. Mēs nemānāmies, tā arī stāstām - šeit ir nokasīts, bet te ir tā... Interesanti bija skaidrot procesu Lauku atbalsta dienesta inspekcijai. Viņi skatās tāmē - tik un tik kvadrātmetri nokrāsoti. Kur? Nav! Tad rādi un stāsti - te bija caurums, bet tas ir sagleznots, lai piestāvētu pie tā un tā. Mēs paaicinājām māksliniekus un to kopā paveicām. Ok, tad nākamreiz ierakstiet atskaitē nevis krāsošana, bet smērējumi uz sienām mākslinieciskā tehnikā, tik un tik kvadrātmetru. Pamazām mācījāmies atskaitīties. Lai gan, jā, nokrāsot visu būtu lētāk un vienkāršāk. Bet - vai pareizāk?
Savukārt menedžmenta pamati deva mums iespēju savilkt galus kopā. Ja mēs būtu mākslinieki, pilnīgi iespējams, šajā vidē ļautos absolūtai bohēmai.
Esmu sapratusi, ka muižnieka galvenā misija ir kalpot. Vispirms jau kulturvēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Pagājušā rudenī Pieminekļu inspekcija mums piešķīra Trīs brāļu goda zīmi par izcilu ieguldījumu Latvijas kultūras mantojuma izpētē, saglabāšanā, restaurācijā un popularizēšanā. Te bijis arī Imants Lancmanis. Viņš atzinīgi novērtēja izdarīto, teica - neuztraucieties, ka pie jums valda eklektika. Pat ja Abgunste būtu dzimtas īpašums, te tā arī viss izskatītos, vecvecmāmiņas dīvānam līdzās būtu mūsdienās ražots krēsls. Ir liels gandarījums, ka, sekojot savai sirdsbalsij, neesam neko sabojājuši.
Izdzīvošanas skola
Esot lielā un ilgstošā projektā, ir ļoti viegli pazaudēties. Kaut kas nošķobās attiecībās vai arī saistībā ar bērniem… Pat ja jūti, ka derētu iedziļināties, darbi velk nepārtraukti. Šķiet, ka jāiziet dārzā vai kaut kas jāpatīra. Jāsatiek viesi, jāizdekorē kāzas - pirmās, otrās, piektās šajā nedēļā. Ir ļoti viegli norakties darbos. Īpaši tādēļ, ka muižā, jau atverot istabas durvis, esmu darbā. Bet attiecībās nekas pats no sevis nenotiek. Ir svarīgi nepalaist garām būtisko. Ja tam spēj tikt pāri... Neaizmirst, nepalaist garām vienam otru. Bērnus. Un arī sevi. Tad ir baigais kaifs. Bet, ja nespēj… Klasiskais scenārijs - slimība ātri vien tevi uz pāris dienām noliks pie vietas.
Mūsu ceturtais bērns, Artūrs, mani pārslēdza uz pirmo ātrumu. Tas bija ļoti svētīgi. Mans iekšējais control freak ne īpaši ļauj lietas deleģēt. Nezinu, vai es neuzticos, jo domāju, ka citi neizdarīs labi, vai arī manī ir slinkums otram kaut ko mācīt, bet šķiet, ka vienkāršāk un ātrāk ir izdarīt pašai. Esot stāvoklī, kad auga lielais vēders, vienā brīdī sapratu, ka grūtniecība 23 un 37 gadu vecumā nav viens un tas pats. Sāku arvien vairāk procesus dot kolēģiem. Tagad vairs neesmu piesieta katram muižas notikumam. Joprojām klātesoša, bet, pat ja kaut kāda lieta tiek nolikta mazliet citādi, nekā esmu iecerējusi, saprotu, ka tik un tā viss būs skaisti un viesiem patiks. Tas dod lielu brīvības izjūtu.
Vienā laivā
Jāni pazīstu kopš skolas laikiem. Es gāju septītajā, viņš desmitajā klasē Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā. Tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena. Sākumā man labāk patika viņa draugs, bet viņam - mana draudzene. Man bija astoņpadsmit, kad vienā kartupeļu talkā notika klikšķis. Naktī uzvirmoja dzirksteles, un nu jau esam kopā 23 gadus. Neesmu klasiska mājas pavarda sieva. No mums abiem Jānis ir tas, kurš labi gatavo.
Uzskatu, ka veiksmes pamatā ir mūsu attiecības. Kaislība pret to, ko darām, lietām apkārt un vienam pret otru. Abgunstē katrā stūrī strāvo mūsu enerģija un doma. Mūsu darbs un prieks. Domāju, ar to atšķiras vietas, kas arī ir dizainiski skaistas, no tām, kur ir vēlme atgriezties. Te jūtama dvēsele. Viesi novērtē personisko pieskārienu, to, ka šeit dzīvo ģimene. Ka šis ir privāts īpašums, mūsu mājas, kurās uzņemam viesus. Arī to, ka šo visu iesākām ar maziem bērniem, bez atbalsta un prognozējamiem ienākumiem. Vienkārši ticot sev, vīzijai un ar milzu darbu.
Pirms divarpus gadiem noorganizēju Jānim dāvanu - mūsu attiecību stāstu caur savām aktu fotogrāfijām. Izspēlēju dažādus sižetus: laukā ar kartupeļu grozu; kažociņā un gumijas zābakos makšķerēju pie dīķa; viens kadrs - dīva vannā, visa putās; ar dažādiem kroņiem. Tēli mainījās ļoti dinamiski, ik pēc piecpadsmit minūtēm - apģērbs, make up, lokācija. Noskaņojums bija pozitīvs, jutu adrenalīnu, arī uztraukumu, jo no malas sevi īsti neredzi. Interesanti, ka Jāņa pirmā reakcija bija greizsirdība, jo fotografēšanas procesu piedzīvoju nevis kopā ar viņu, bet ar kādu citu. Lai gan tā bija iecerēta kā pārsteiguma dāvana viņam. Ejot cauri dažādiem tēliem, ne vien izdzīvoju atmiņas, bet arī sapratu, cik ļoti man patīk būt dažādās lomās. Ka varu justies seksīgi jebkurā no tām. Arī gumijas zābakos.
Labi, ka to izdarīju tieši pēc grūtniecības un Artūra barošanas. Laikā, kad bija ne vien liels darba skrējiens, bet arī manī kā sievietē sāka dzīvot šaubas par ķermeni. Jo, pienākot četrdesmit, tu jūti, kā tas sāk mainīties. Lietas, kas strādāja iepriekš, vairs nedarbojas. Kļūst skaidrs, ka jāpiedomā vairāk.
Kustības spēks
Kad biju maza, domāju, ka būšu juriste. Radoši izpaudos kustībā. Dejoju Zelta sietiņā, tad baletskolā un visbeidzot Dzirnās, pamatsastāvā. Līdz uz skatuves guvu smagu traumu. Rehabilitācijas process bija ļoti ilgs. Tad nāca divpadsmitās klases eksāmeni un attiecības ar Jāni.
Iespējams, darbaholisms manī ir, pateicoties dejošanai. Tur dzina tā, ka... Nogurusi, ne nogurusi, jādejo. Tas ļoti norūda. Divpadsmitos naktī atbrauc mājās no mēģinājumiem, vēl mājasdarbi, bet astoņos no rīta jāsēž skolas solā. Studiju diplomdarbu uz desmitnieku aizstāvēju grūtniecības pēdējā mēnesī, pēc divām dienām piedzima mūsu pirmā meita.
Nepārtraukto darbu dunā mēģinu neaizmirst sevi. Tagad ir visas iespējas, bet... Kā par sevi rūpējos? Manī ir sēņošanas gēns, tā ir kā meditācija. Mamma stāstīja, ka gāja pa mežu, apsēdās uz celma, pabaroja mani no pupa un devās tālāk. Gribētu atrast laiku lasīšanai. Pagaidām esmu tikusi tik tālu, ka izveidoju bibliotēku ar 70 zaļām grāmatām un vēl kolekciju, kurā ir 160 grāmatu par un ap kaķiem. Iedomājos, kā klusākā viesnīcas sezonā ērti iekārtošos un lasīšu. Bet slimais prāts saka - nu kā tu tagad te sēdēsi, ja ir tik daudz darāmā! Ir dienas, kad paņemu pauzi. Tad atnāk Jānis - nu tā, tagad vajadzētu... Un process aiziet.
Esmu domājusi par to, kas mani dzen uz priekšu. Varbūt bailes no tā, ko ieraudzīšu klusumā? Iespēja, ka būs garlaicīgi pašai ar sevi? Radīšanas procesā tā nekad nav bijis. Interesanti, kā to jūt mākslinieki? Viņi taču arī nevar ražot nepārtraukti. Vai pauzē rodas depresija? To es nevēlos piedzīvot, iespējams, tādēļ negribu izslēgt procesus.
Tikai pēdējos trīs gadus baudu rudeni. Jo zinu, ka ir labi pabeigta sezona. Iepriekš bija citādi, tuvojoties rudenim, jutu trauksmi - tūlīt vairs nebūs pasākumu, svētku, viss beigsies, un man būs depresija. Ja nav ziedu kalnu, šķiet, ka viss ir beidzies.
Svētki man simbolizē prieku un gaismu. Jāatzīst, izjūtu atkarību no šīs sajūtas. Man nepieciešams, lai apkārt būtu priecīgi cilvēki. Esmu gatava darīt visu un vēl vairāk, lai to panāktu. Iespējams, tas ir mana ego jautājums. Daru darbu, par to kāds ir priecīgs, un tas ir signāls - jā, man izdevās.
Tajā pašā laikā īpaši nedomāju par dzīves jēgu. Vai par to domā dzīvnieks vai augs? Tie vienkārši vislabākajā veidā dara to, kas viņos ir iekodēts. Ja izdodas skaisti ziedēt, tad to arī dara. Man ir ļoti lielas darbaspējas. Domāju, būtu grēks norakt to, kas labi sanāk. Un nav svarīgi, ko uzskata sabiedrība. Katram jādara tas, kas atbilst tam, kas viņš ir. Un ir ok par padarīto saņemt naudu.
Kaķu svētība
Cilvēkiem patīk stāsts par to, ka Abgunstes kaķi nes naudu. Un tā ir taisnība. Tagad mums ir astoņi kaķi, visi pusbrāļi un pusmāsas. Vienu brīdi bija desmit. Katrs paturētais kaķēns ir atnesis apstiprinātu projektu Lauku atbalsta dienestā, tātad reālu naudu.
Kad atnācām no Rīgas, te mūs sagaidīja kaķene. Mēs paturējām viņas pirmos trīs rudos kaķēnus - katrai meitai pa vienam. Un hops! - rudenī apstiprināja trīs mūsu projektus. Pie ceturtā kaķēna, kuru paturējām, un mums atkal apstiprināja projektu, saskatījām likumsakarību. Recepte bija rokā. Piemēram, Pelicita atnesa virtuves projektu, tāpēc viņas vārdā nosaukts Pelicita catering, kas nodrošina muižā ēdināšanu. Viņa ir vienīgā no kaķiem, kura, ja izdomās, var uzkāpt uz galda. Neko nevar darīt! Gribēs - izstaigās, apgāzīs visas vāzes un lepni aizies. Pārējiem tā nav. Iespējams, kāds no garfīldiem var atnākt uz banketu, maliņā apsēsties un tāāa skatīties... Līdz viesis neiztur un iedod lasi. Šādi reizēm rodas kuriozas kāzu bildes, kas pat dabūjušas balvas starptautiskos konkursos.
Nauda un projekti nāca, līdz tikām pie desmitā kaķa. Nosaucām viņu par Lordu, tad par Lordu Artūru, jo viņam bija paredzēts saimnieks Artūrs. Beigās kaķis ieguva vārdu Lords Artūrs Galantus, jo bija sadarbība ar Galantus par dārza konceptu. Naudu viņš neatnesa, oranžērijām bija jāsakrāj pašiem. Bet starp pirmo un otro kovida vilni muižā tikās Latvijas un Lietuvas ārlietu ministri. Lordiņš, apejot visus drošībniekus, pieglaudās Rinkēviča kungam, kurš viņu samīļoja - un drīz kļuva par Latvijas prezidentu. Sapratām, ka šī kaķa talants slēpjas profesionālās izaugsmes veicināšanā.
Zelta kaķis ir Abgunstes muižas simbols. Katrs var atbraukt un viņus apmīļot. Pilnībā saprotu ēģiptiešus, kuri kaķus glorificēja. Arī man ir pārliecība, ka kaķi ir īpaši, ka viņi nāk no citas galaktikas. Pat ja esi skrējienā, ieraugi kaķi, un viņš iedod mieru. Jā, pasaulē notiek viss kaut kas, bet tu vari arī tā - mierīgi un cienīgi. Un nekas baigi nenobruks.
Mēs un cilvēki
Visgrūtāk pārcelties uz laukiem bija vecākajai meitai Līnai. Viņa bija pabeigusi divas klases Rīgas 49. vidusskolā, tur palika draugi, pulciņi. Vidējai meitai Elzai bija jāsāk pirmā klase, bet jaunākajai, Annai - bērnudārzs. Trīsgadniekam galvenais, lai blakus ir mamma, tētis un māsas.
Cilvēku jautājums bērniem bija sarežģīts. Viesi nāca pagalmā, mājā - sākumā tikai uz ekskursijām, semināriem, tad sāka te nakšņot. Tu, bērns, vari dzīvoties pa visu māju, bet tad vecāki saka - vajag klusāk, nedrīkst skraidīt apkārt un dzīvoties. Parādās ierobežojumi. Bet līdz ar muižas attīstību, to, ka telpas tapa skaistākas, domāju, uztvere mainījās. Radās izpratne - o, es dzīvoju šādā instagramīgā vietā! Vienā brīdī tas kļuva tā - nu labi... Jā, nav viegli, bet ir diezgan stilīgi.
Mēs tagad varam atļauties vairāk, salīdzinot ar Rīgas laiku, kad dzīvojām no algas līdz algai. Sākumā, kad ar rocību bija kā bija, reiz atnesu no veikala maisus ar dažādām gardām lietām, lai uzklātu galdu semināra ēdināšanas pauzei. Mazākā, Anna, ieraugot prošuto, kas viņai ļoti garšoja, pajautāja - mammu, tas ir mums vai CILVĒKIEM? Mēs to pārvērtām jokā, bet vēlāk šis izteiciens kļuva par tādu kā vietējo folkloru.
Reizēm gan aizdomājos par to, kas tad esam mēs. Vai esam cilvēki tikai tad, ja paši kaut kur aizbraucam? Ceru, ka lielā darba slodze meitās nav atstājusi nospiedumus. Ka ieguvumi ir lielāki par zaudējumiem. Ar dēlu Artūru ir citādi, viņš piedzima jau muižā. Ļoti aktīvs, draudzīgs, ja vien dzird, ka atbraukuši bērni, steidzas ārā, jo klāt ir viņa draugi. Ja saku, ka taču tos bērnus nepazīsti, atbild - bet, mammu, es taču iepazīšos! Viņu nekas nevar apturēt. Drošākais no bērniem. Man negribas viņu mainīt. Lauzt viņā to lielo priecīgumu par pasauli un cilvēkiem. Darīt, kā bija pieņemts mūsu vecvecākiem, kas bērniem un mazbērniem pieteica - būs tā un nekā citādi.
Dēls sievietei iedod absolūti citu enerģiju nekā meitas. Pateicoties Artūram, iemācījos vairāk respektēt vīrišķo. Pirms tam bija citādi - mēs, četras dāmas, un nabaga Jānis, kuram jābūt super spēcīgam. Tagad abi ir komanda. Ar savu četrgadnieka tiešumu Artūrs ir tas, kurš visbiežāk saka - es tevi mīlu. Tas atbruņo. Lai gan reizēm tā ir klaja manipulācija. Sataisa mēslus, nāk un saka - zini, es tevi ļoti mīlu... Un, ja sadusmojos, tā īpaši uz mani paskatās un pasaka - mamm, tu man tikko sirsniņu salauzi. Jaunās paaudzes bērni ir no cita kosmosa, viņi mūs tā skolo! Katrs bērns, kas piedzimst šodien, piedzims rīt, parīt, aizparīt, ir dāvana. Iespējams, viņi ir atsūtīti, lai mūs visus izglābtu.
Par naudu
Daži resursi ir ierobežoti. Dabas resursi, arī mūsu dzīves laiks, piemēram. Bet nauda pasaulē ir neierobežotā daudzumā. Finanses, kas nepieciešamas tava sapņa īstenošanai, ir neierobežotā daudzumā. Jautājums, vai spējam tās pagriezt mums vēlamā virzienā un paņemt. Uzskatu, ka ļoti būtiski ir sapņot. Vizualizēt to, ko vēlies. Kurš gan varēja pirms desmit gadiem paredzēt, ka dzīvosim laukos un mums būs muiža? Vajag palaist kosmosā savu sapni un tad izdarīt visu, lai tas piepildās. Un nenobīties, jo liktenis spēlē mazliet ironiski - re, te būs tava iespēja, tomēr ne jūras krastā, kā tu gribētu, bet Zemgalē. Vienīgajā Latvijas reģionā, par kuru domājām - nu nē! Ņemsi? Uzdrīkstēsies? Noticēsi? Dzīvē vienmēr būs pārbaudījuma elements. Nekad neviens uz paplātes neatnesīs simtprocentīgi visu. Tajā ir tas dzīves interesantums.
Pirms atnācu uz Zemgali, man - meitenei, kas pieradusi pie jūras, - dzīve šeit šķita teju traģēdija. Viss plakans, mežu īsti nav, ne kur peldēt, ne sēņot. Viss slikti. Bet te ir ļoti skaisti. Pasakainie Tērvetes meži. Pūteļu karjers ar vēl labāku ūdeni nekā jūras līcī. Un saproti, kāpēc tieši šeit baroni sev iekārtoja vasaras medību muižu. Pie mums ir bites, brieži, stirnas, pudeļpīles... Rapšu druvā var vērot saulrietu. Bet senie koki rada oāzi lauksaimniecības zemju ielokā.
Gaismas ceļš
Svētki man nozīmē gaismu. Kāzām pieeju ļoti personiski, ar lielu pateicību, ka cilvēki ir uzticējuši šo savu lielo dienu mums. Bet arī personiskie un ģimenes svētki man ir ļoti nozīmīgi. Esmu svinējusi visas savas dzimšanas dienas. Tā ir diena, kad visi tuvie cilvēki sanāk kopā. Vecāki ir šķīrušies, bet manā dzimšanas dienā pie viena galda sēžas trīs tēta sievas un arī mammas vīrs, kuru saucu par otro tēti. No tēva puses man ir arī māsa un brālis, no mātes otrās laulības ir divas māsas. Savu lielo ģimeni vērtēju kā lielu un nozīmīgu bagātību. Kopā būšana ir man lielākā dāvana. Lai gan atzīstu, ka es spiegtu no sajūsmas, ja sētā ieripotu zaļš jaguārs... Gribētos, lai kādreiz man tiktu noorganizēti svētki kā pārsteigums. Bet apzinos, cik tas būtu liels izaicinājums. Kad Jānis mani bildināja, es paliku pikta un pārmetu viņam - kāpēc atvēri īpašo 1982. gada vīnu, kuru atvedām no Moldovas? Kaut kādā random 1. aprīļa vakarā mūsu Rīgas dzīvoklī! Tikai, kad ieraudzīju rozi un to, ka viņš metas uz ceļa, sapratu - ārprāts, gandrīz sabojāju mirkli! (Smejas.) Tāds ir stāsts par mani un pārsteigumiem. Acīmredzot, ja esi pieradis radīt svētkus, tie pašam līdz galam ir jārada. Arī sev.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita