Vai zināji, ka šajā gadā dzimušo prognozējamais dzīves vidējais ilgums ir apmēram 90 gadu? Tas ir gandrīz divreiz ilgāk, nekā Latvijā cilvēki dzīvoja 19. gadsimtā. Jauns dzīves posms sākas, kad cilvēks jau ir izaudzinājis bērnus, bet līdz vecumdienām šūpuļkrēslā zem ābeles viņam vēl tālu. Galvenais - jaunajā zelta gadsimtā ieiet tā, lai to izbaudītu visā pilnībā.
Jaunība = dinamika
Jaunākajās klasēs mēs mēdzām strīdēties, kuram feināki vecāki, un viens no galvenajiem kritērijiem bija vecums. Te nu es ar savu senci nelepojos - 39 gadi man, tādam sīkam skuķēnam, likās dziļas vecumdienas, bet diskotēkas tiem, kuriem pāri 30, bija kā novecojušu tantuku tusiņš kara gadu mūzikas pavadījumā. Bet nepaspēju ne acis samirkšķināt, kad pati jau biju izaugusi līdz 39 gadiem. Un spogulī redzēju meiteni, kura ir gatava iekarot Kilimandžāro, apgūt jaunu (kārtējo) svešvalodu un atkal iestāties (kārtējo reizi) augstskolā.
2018. gadā Pasaules Veselības organizācija noteica jaunus vecuma kritērijus: 25-44 gadi - jaunība. 44-60 gadi - vidējie gadi, 60-75 gadi - padzīvojuši cilvēki, 75-90 gadi - vecums, vairāk par 90 - ilgdzīvotāji. Tātad krēmi 40+ joprojām ir jauniešu līnija, kaut gan lielākā daļa skaistuļu ap šo vecumu jau injicē botoksu un veic revitalizācijas procedūras, aizkrāso sirmumu matos un velk koriģējošo veļu.
Socioloģiskajos pētījumos tas, kurai paaudzei piederi, tiek noteikts ne tik daudz pēc pases datiem, cik pēc dzīves dinamikas. Jaunajiem ir vairāk notikumu vienā laika vienībā. Viņi atšķiras ar fantāziju vērienu par tēmu - kā sakārtojusies mana dzīve; varbūt izmēģināt spēkus mūzikas lauciņā; kādi ir mani talanti; kā atrast īsto dzīves partneri... Ja bērnam nav neirozes, savas nākotnes bildītes viņš zīmē priecīgās krāsās. Saskaņā ar aptauju datiem 90 procenti jauniešu savu intelektu un izredzes uz veiksmi vērtē virs vidējā. Kā pārliecināti paziņoja kāds puisis, “no manis te nekas nav atkarīgs - man vienkārši ir jāveicas”.
Taču, jo vecāki kļūstam, jo skeptiskāki, runājot par savām nākotnes prognozēm. Ap 40 gadiem piedzīvojam vidējā vecuma krīzi. Iespēju logs sāk vērties ciet - vairs jau nekļūšu par balerīnu, nenomainīšu profesiju, neatcelšu bērnus... Bet vai tiešām viss ir tik bezcerīgi?
“Kad es atstāju darbu zinātniskajā institūtā un aizgāju mācīties par frizieri, vecāki bija šokā - maini solīdu iestādi pret frizētavu?! Tev taču ir divi bērni - kā tu tā vari? Bet tad sākās perestroika un visi mani bijušie kolēģi palika bez iztikas līdzekļiem. Pagāja vēl divdesmit gadu, un es slēdzu dažas frizētavas, vairs neņēmu audzēkņus un neievedu importa kosmētiku - vienkārši aizmirsu par biznesu. Bērnus biju izaudzinājusi, māju nopirkusi - nolēmu dzīvot sev. Un tad aizgāju mācīties par scenāristi. Paziņas atkal grozīja pirkstu pie deniņiem - laiks par pensiju domāt, bet tu vēl gribi mācīties! Taču man bija vienalga, vai es kļūšu vai nekļūšu par jauno Smiļģi vai Fellīni; es vienkārši īstenoju savu sapni,” ar savu dzīvesstāstu dalījās Ina.
Tas, protams, nenozīmē, ka obligāti jāatsakās no visa, ko esi ieguvusi ar milzu pūlēm un darbu, taču visu laiku turēties pie ierastās dzīves nozīmē ar nodomu kavēt dinamiku. Un tu agrāk vai vēlāk pamanīsi, ka garām paslīdējuši simti pārsteidzošu izdevību, kurām tu teici nē tikai tāpēc, ka baidījies izlīst no savas drošās čaulas un pazaudēt drošības izjūtu.
2018. gadā Rīgas Stradiņa Universitātes speciālisti kopā ar Latvijas Pensionāru federāciju Eiropas projektā
Vecums nav šķērslis izveidoja programmu laimīgai novecošanai. Dažādās Latvijas vietās psihologi strādāja ar senioru grupām, un pēc gada grupa vecmāmiņu no Kurzemes, kaut arī pensijas mazas un vecums cienījams, ar autostopiem apceļoja Eiropu, apskatot ap diviem desmitiem valstu.
Ja vēlies dinamiku, nevajadzētu mērķus sašaurināt līdz kādai vienai dzīves jomai. Bez ģimenes, mājām un darba ir vēl visa plašā pasaule, kurā netrūkst izaicinājumu un piedzīvojumu. Daiļrade, sports, garīgā izaugsme, ceļojumi, mācības, sabiedriskā darbība - jo vairāk interesantu un dažādu mērķu sev izvirzīsi, jo krāsaināka un piesātinātāka būs dzīve. Ikviens jauns sākums ir risks, bet vienlaikus arī jaunas iespējas. Un tieši tās dod dzīvei jaunības elpu.
Vienā solī ar jauno paaudzi
Pēc paaudžu teorijas radītāju Neila Hova un Viljama Strausa pārliecības, reizi divdesmit gados sabiedrībā mainās paradigma. Pēc kara dzimušie cilvēki tiecās pēc miera un veidoja rezerves katram gadījumam. Perestroikas paaudze mācījās ātri pielāgoties un zibenīgi mainīt intereses un darbības jomas. Gadžetomānu paaudze koncentrējas uz sevi, komfortu, ekoloģiju. “Mammu, kāpēc cilvēki ap kaklu nēsāja tādas resnas zelta ķēdes? Dikti nesmuki!” fotogrāfiju no deviņdesmitajiem gadiem komentēja mana meita. Un tu jūties kā Paganels, kas atradis pirmatnējo cilvēku ciematu. “Dārgmetāli viņiem bija statusa rādītājs...” Nomainījusies paaudze, un mainījušās arī vērtības...
Tāpēc, ja tu esi sasniegusi pensijas vecumu, bet dzīvo viedierīcēs un glāb pasauli no atkritumiem, tevi vairs nevar viennozīmīgi iedalīt baby boomer vai pat mileniāļu kategorijā. Taču seniori parasti mēdz būt konservatīvi. 18. gadsimtā viņi pārmeta Mocartam vieglprātību, 19. satraucās par sufražistu idejām, 20. - par televīziju, bet tagad - par Instagam un YouTube.
Palūkosimies, kādas tendences vērojamas pasaulē un vai tās tiešām ir tik briesmīgas. Vai esi pamanījusi, ka lielākā daļa cilvēku priekšroku dod īrēšanai, nevis hipotēkai? Ka kopbraukšanu uzskata par ģeniālu cilvēces izgudrojumu? Un ka Airbnb pamatīgi bojā nervus viesnīcu īpašniekiem? Tātad viena no galvenajām tendencēm ir atteikšanās no privātīpašuma un absurdiem tēriņiem par statusa lietām. Iespējamība, ka iegūsi savā īpašumā salu ekvatoriālajā zonā, lidmašīnu un pāris villu pasaules skaistākajās vietās, nav tik liela, lai izniekotu dzīvi, apkalpojot šādu sapni.
Vēl kāda tendence - vardarbības samazināšanās visā pasaulē. Jaunieši mazāk lieto alkoholu un retāk iesaistās kautiņos, savu agresiju ieguldot datorspēlēs. Seksuāla rakstura satura pieejamība arī seksa tēmu padarījusi maznozīmīgāku. Cilvēki dzimumattiecības uzsāk arvien vēlāk - no 14 gadu vecuma šis rādītājs ir paaugstinājies līdz 19. Eiropā un Amerikā jau tagad vidēji ir mazāk nekā divi bērni ģimenē, un pat attīstības valstis ievieš kontracepciju. Tātad dzimstība samazināsies, un līdz ar to arī ierastā ģimenes forma nogrims pagātnē. Jau tagad nav obligāti pārim dzīvot kopā vienā mājā un nomirt vienā dienā savu bērnu un mazbērnu lokā, - mierīgi var dzīvot dažādās valstīs un klātienē satikties atvaļinājuma laikā.
Tiek grauti pamati? Pavisam noteikti. Vēl jau ir partnera apzināta izvēle un brīvība jebkurā mirklī pārtraukt destruktīvas attiecības. Sievietēm tagad ir visas iespējas nopelnīt pašām savu naudu un arī to tērēt pēc savas patikas - vīrietis tāpēc nav nepieciešams.
“Man ir 54 gadi, vīrs ir desmit gadus jaunāks,” stāsta Diāna. “Agrāk viņš mēdza bieži atgādināt, ka ir ģimenes galva, jo es audzināju trīs meitas. Tagad jaunākajai jau ir 16 gadu, un man vairs nav viņam pastāvīgi jāizlūdzas nauda, kad radusies kāda lielāka vajadzība. Vecākā meita man apmaksā braucienus uz ārzemēm, lai es varētu paauklēt mazdēliņu, un savām vajadzībām es vienmēr varu nopelnīt 500 eiro kā auklīte. Vīrs atkal mēģināja diktēt savus noteikumus, bet tagad es mierīgi sakravāju somā viņa lietas un pateicu - ja kaut kas nepatīk, vari doties prom, neviens tevi neaizkavēs.” Līdzīgus stāstus psihologa kabinetā nākas dzirdēt diezgan bieži.
Aktuāla visas pasaules tendence ir mācības mūža garumā. Lai visu dzīvi strādātu interesantā un turklāt prestižā amatā, ar jaunībā iegūto izglītību nepietiek. Arvien biežāk uzņēmumi izvēlas slēgt līgumus uz noteiktu laiku par kāda konkrēta projekta īstenošanu. Aizvien mazāka nozīme ir tam, cik laika cilvēks pavada birojā, bet aizvien lielāka - kādus rezultātus viņš uzrāda. Milzīgu daudzumu uzdevumu dažādās jomās pakāpeniski pārņem mākslīgais intelekts: pārdošanā, apkalpošanā, loģistikā, grāmatvedībā un pat (potenciāli) jurisprudencē, medicīnā, izglītībā. Un cilvēkiem neizbēgami (un ātri) nāksies piemēroties jaunajai darba tirgus realitātei. Kanādā, Somijā, Itālijā un dažās Āfrikas valstīs notiek pētījumi par beznosacījumu ienākumu ieviešanu. Tas nozīmē, ka cilvēkiem maksās pabalstus, lai viņi tos izmantotu radošiem projektiem un pašizglītībai.
Protams, visgrūtāk apgūt jaunas zināšanas ir cilvēkiem elegantā vecumā. Viss zināmais šķiet tik saprotams un drošs, turpretī jaunais - sarežģīts, grūti pieņemams. Cik nervu gan vecmāmiņai - pat ja viņai ir zinātniskais grāds - prasa programmas instalēšana viedtālrunī pirmo reizi! Pirmsskolas vecuma bērni to paveic intuitīvi un ir gatavi kļūdīties tik ilgi, kamēr iegūs rezultātu.
Gribi iekļauties jaunā laika straumē? Tad esi gatava integrācijai ar gudrajām ierīcēm, pastāvīgi paaugstini kvalifikāciju un nebaidies no jauna veida attiecībām ar darba devējiem un cilvēkiem vispār. Tas ir iemesls ne tikai satraukumam, bet arī brīvības izbaudīšanai. Kad tu, piemēram, pēdējo reizi apguvi kaut ko jaunu vesela gada garumā?
8 psiholoģiskās novecošanas pazīmes
• Sajūta, ka viss labākais dzīvē jau pagājis. “Cik tad nu man vairs atlicis…”
• Sajūta, ka attiecībā pret citām vecuma grupām tavs vecums jau ir ierindojams otrajā šķirā. “Tas tak domāts jaunajiem…”
• Uztver sevi kā fiziski ne gluži pilnvērtīgu cilvēku - ar pazeminātām fiziskajām un prāta spējām. “Man jau par vēlu…”
• Sajūta, ka esi fiziski nepievilcīga, pirmām kārtām jau seksuāli. “Bail pludmalē izģērbties…”
• Sevis identifikācijas zaudēšana. “Skatos spogulī un sevi nepazīstu…”
• Zudusi interese par jaunām zināšanām, spējas un vēlēšanās attīstīties. “Par vēlu sākt…”
• Runā ieviešas pārāk daudz hronoloģijas: vairs nespēju; vēl jau varu; vēl par agru; jau par vēlu…
• Samazinās jaunu sociālo kontaktu skaits ārpus savas vecuma grupas. “Kuram tad es interesēju…”
Vecuma bioloģija
Ko par novecošanu saka medicīna? Vecums piezogas nemanāmi, un tas neizbēgami sagaida mūs visus. Ir kaudzēm teoriju par to, kāpēc tā notiek. Vai nu šūnās kaut kas nepārtraukti un bezgalīgi dalās, uzkrājas mutācijas, vai nu mūs piebeidz brīvie radikāļi, vai uzmet olbaltumvielas un mitohondriji - šūnu elektrostacijas. Bet varbūt tas viss kopā... Arī izejas pozīcijas visiem nav vienādas - tev šodien palika 25 gadi, rīt sāksi novecot... Dažus par vairs ne jauniem var saukt jau 30 gadu vecumā, bet citi vēl 60 gados pārsteidz ar savu lielisko formu. Viss atkarīgs no ģenētikas un dzīvesveida.
Latvijā vidējais dzīves ilgums ir 74 gadi. Tā, protams, nav Šveice, kur tas ir 84 gadi, bet nav arī Āfrikas valstis ar 54 gadiem... Skumjākais ir tas, ka mūsu valstī lielākā daļa iedzīvotāju ar kādu hronisku kaiti sirgst jau vidējos gados, nevis tikai vecumdienās, kā tas ir, piemēram, Horvātijā, Maltā vai ziemeļvalstīs.
Amerikāņi un japāņi ir pārņemti ar ideju sagaidīt tādus laikus, kad būs iespējams izārstēt vēzi un ar 3D printeri izdrukāt jebkuru orgānu. Futurologu Reja Kurcvela un Terija Grosmana grāmata, kas piedāvā šādus padomus, pārdota miljonu tirāžās. Un pēc tam daudz dažādu uzņēmumu, piemēram, 23andMe, sāka piedāvāt gēnu sekvenēšanu ikvienam, kurš to vēlas, sniedzot arī individuālas rekomendācijas, kā, ņemot vērā ģenētiskās īpatnības, saglabāt labu veselību.
Uzplaukumu piedzīvo ekoveikali, piedāvājot superveselīgus produktus, kas dāvāšot veselību un ilgu mūžu. Tajos pat uz kefīra pakas vai higiēnisko ieliktnīšu iepakojuma uzrakstīts, ka tas nav ģenētiski modificēts produkts. “Es gandrīz visu naudu iztērēju par dabīgiem produktiem, ko piedāvā zemnieki, ceļojumiem un biopiedevām,” atzinās kolēģe. “Nezinu, vai tas tiešām paildzinās jaunību, bet dzīves kvalitāti uzlabo pavisam noteikti.”
Nobela prēmiju medicīnā un fizioloģijā 2016. gadā saņēma japāņu zinātnieks Jošinori Osumi par autofāgijas procesiem - lizosomu šūnu pašattīrīšanos mikroelementu deficīta apstākļos. Kopš tā laika modē ir intervālā ēšana - ēd astoņas stundas, atpūties 16 - un ārstnieciskā badošanās.
Patiesībā, ja ielūkojas pēdējo gadu pētījumos, redzams - vispārīgie ieteikumi ir gluži banāli: nelietot nikotīnu un alkoholu, katru dienu nostaigāt ne mazāk kā desmit tūkstošus soļu, fiziskās aktivitātes un stiepšanās vingrinājumi trīsreiz nedēļā, ēst bieži un mazām porcijām (glāze ēdiena reizi trīs stundās). Un dienas ēdienkartē jābūt piecām porcijām dažādu dārzeņu. Obligāti jāizdzer ap diviem litriem tīra ūdens un jāguļ astoņas stundas dienā. Un, protams, nav pieļaujams hronisks stress.
Pret savu organismu jāizturas tikpat uzmanīgi kā pret dārgu automašīnu - galu galā orgānu melnajā tirgū tas maksā tikpat, cik “Ferrari”. Vai tu šāda auto benzīnbākā lietu “pagrīdes” degvielu? Starp citu, nomainīt organismu pret citu, tomēr saglabājot savu personību, nav iespējams - vismaz pagaidām.
Kam gan pieaugušajiem psihologs?
Hērakls beidza dzīvi 50 gados. Viņš nespēja uzvilkt savu leģendāro loku un tāpēc nolēma, ka dzīvei vairs nav jēgas. Bet japāņu alpīnists Juičiro Miura Everestu iekaroja trīs reizes - 70, 75 un 80 gadu vecumā. Maskavā ir atvērta modeļu aģentūra padzīvojušiem cilvēkiem Oldushka.
Bijušā Krievijas izdevniecības Kommersant īpašnieka Vladimira Jakovļeva grāmatā līdzīgu piemēru netrūkst. Viņš ir nodibinājis projektu Laimes vecums, pulcējot ievērojamus pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēkus. Priekšvārdā viņš raksta: “Fiziskais vecums mūsdienās iestājas
70-75 gados, bet šādi mēs fiziski novecojam pēc jaunām mērauklām. Savukārt psiholoģiski - pēc iepriekšējo paaudžu mērauklām un stereotipiem, kas mums ir iedzīti galvā kopš bērnības. Sievietēm pirmie psiholoģiskās novecošanas simptomi var parādīties jau 36-37 gadu vecumā, vīriešiem parasti mazliet vēlāk, 40-45 gados. Un atšķirībā no fiziskās psiholoģiskā novecošana ir lipīga. Šajā ziņā stereotipi, kas attiecas uz vecumu, īpaši neatšķiras no gripas vīrusa.”
Tomēr ko iesākt, ja tev līdz panākumiem bagātam sportistam vai izcilam māksliniekam, kuri savā ļoti cienījamajā vecumā var kaili fotografēties kalendāram, ir tik tālu kā līdz Mēnesim? Bet vienmēr jau ir izvēle. Var slīgt depresijā par to, ka vakar bija labāk nekā šodien, bet var arī kaut ko darīt sevis labā, teiksim, aiziet pie psihologa un izstrādāt sakrājušos distresu.
Savā praksē esmu novērojusi, ka pieaugušie klienti ierodas pie psihologa, jau būdami gatavi pārmaiņām. Piecdesmit gadus vecas sievietes vēlas personības izaugsmi, attīstību. “Palīdziet izprast, kas es esmu un ko gribu! Mana pašreizējā dzīve mani neapmierina. Gribu mainīt darbu, dzīvesveidu. Gribu iedvesmu, jaunu dzīves jēgu, jaunas attiecības ar sevi un citiem.”
Šādas vēlmes parasti ir cilvēkiem, kas ir nobrieduši pārmaiņām. Viņiem ir lieli un ne no viena cita neatkarīgi resursi - emocionālie, intelektuālie, finanšu -, kā arī ir laiks un vēlēšanās strādāt ar sevi, lai iegūtu tādu dzīvi, par kādu visu laiku sapņots.
“Būt 50 gadus vecam - tas nenozīmē pārstāt būt 40, 20, trīs gadus vecam. Ja jums ir piecdesmit, tas nozīmē, ka vienlaikus jums ir četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit, desmit, pieci un divi gadi,” saka geštaltterapeits Žans Marī Robins. Ja no cipariem, ko redzi savā pasē, tevi nepārņem drebuļi, ja proti savu pieredzi prasmīgi izkārtot interesantā puzlē, ja proti izdzīvot šo brīdi un ar interesi raudzīties nākotnē, tad viss būs labi. Tā vismaz saka tā meitene, kas katru rītu smaida man pretī no spoguļa.
Lai pieaugtu komfortabli, ir vērts atrast savu psihologu - iemācīties pazīt un tikt galā ar emocijām, apzināt savus resursus un piedot dzīves laikā uzkrājušos aizvainojumus. Labs speciālists palīdzēs noformulēt jaunus mērķus un uzdevumus un atrast motivāciju.