Ievadbilde

Trešā pasaules kara kongress

Kā visas pasaules komunisti neilgi pirms Staļina nāves Maskavā apdziedāja gaidāmo karu.

Pirms 70 gadiem, 1953. gada 5. martā, nomira Staļins. Mūža pēdējos gadus viņš veltīja kompartijas XIX kongresa sagatavošanai, bet pēdējos mēnešos centās īstenot dzīvē tā lozungus. To paveikt neizdevās tikai vadoņa nāves dēļ. Staļina pēdējais kongress ir pētīts un aprakstīts mazāk nekā nākamais, XX kongress, kurā Hruščovs kritizēja Staļina personības kultu. Taču tā lēmumi un tur valdošā gaisotne ir ne mazāk interesanti.

Ilgā gaidīšana

Staļinu un Sarkanās armijas varenību slavējošs trīsdesmito gadu plakāts. 1952. gadā nekas daudz nebija mainījies. Vadonis kļuvis vecāks un kara tehnika modernāka, bet plāni bija tikpat agresīvi

Padomju Savienības Komunistiskās partijas jeb PSKP XIX kongress norisinājās Maskavā 1952. gada oktobrī. Starp citu, tieši tajā nolēma atteikties no kompartijas līdzšinējā nosaukuma - Vissavienības komunistiskā (boļševiku) partija. Vēl šis kongress ievērojams ar to, ka tajā pirmo reizi uzstājās 1940. gadā okupēto Baltijas republiku satrapi, viņu vidū arī Latvijas kompartijas 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš. Kongress notika pēc pašas ilgākās pauzes partijas vēsturē - iepriekšējos 13 gadus Staļins gluži labi bija izticis bez šādiem pasākumiem, visu lemjot šaurā domubiedru lokā. Daži vēsturnieki uzskata, ka kara laikā kongresus vienkārši nav bijis laika rīkot, taču šis arguments neiztur kritiku, jo pilsoņu kara laikā, kad boļševiku valdība bija zem lielas jautājuma zīmes, kongresus tomēr rīkoja katru gadu. Pat ja mēs ņemtu vērā argumentu par aizņemtību kara laikā, tik un tā starp 1945. un 1952. gadu pagāja septiņi gadi - kas gan traucēja to laikā rīkot kongresu? Izskaidrojums te ir cits: vadonis vēlējās savai valstij, tās satelītiem un sabiedrotajiem pavēstīt kaut ko ļoti svarīgu, un delegātu un viesu runas ne velti bija lielākoties veltītas starptautiskajām attiecībām.
Visus vadošo struktūru dalībniekus vēl pirms kongresa apstiprināja Staļins personiski. Partijas Centrālkomiteja atlasīja kongresa delegātus, īpašu uzmanību pievēršot to sociālajam sastāvam: tik un tik strādnieku, tik un tik zemnieku un inteliģences pārstāvju. Būtībā reģioni saņēma rīkojumus no Maskavas, kādus cilvēkus deleģēt uz kongresu, jo to vai citu kadru bija iecerēts apstiprināt, piemēram, Centrālkomitejas sastāvā. Jau kongresa laikā delegātiem vienkārši paziņoja, par ko ir jābalso. Ja arī izcēlās kādas diskusijas, tad tās bija ļoti īsas. Daudzi oratori kongresa laikā atkārtoja vienas un tās pašas frāzes; piemēram, vārds «kaujasspējas» tika pieminēts 47 reizes.
Kā rakstīja sovjetoloģijas pamatlicējs Abdurahmans Avtorhanovs: «Staļins kongresos aizliedza brīvas oratormākslas izpausmes. Katram runātājam bija jāuzstājas ar tekstu, kas iepriekš bija saskaņots Centrālkomitejā.» To apstiprina arī Hruščovs, uzsverot, ka galveno ziņojumu sagatavošanā piedalījās dažādas institūcijas. Tad visa šī informācija tika apkopota, un runātājs tikai izvēlējās galvenos akcentus un pielāgoja runu savam stilam. Pēc tam runu iesniedza apstiprināšanai Centrālkomitejā, kur tika veikti nepieciešamie labojumi. Citiem vārdiem sakot, viss kongress būtībā bija rūpīgi režisēts teātris, un varētu padomāt, ka tam neizbēgami bija jāizvēršas par bezgala garlaicīgu partokrātu salidojumu. Tā varbūt arī būtu, ja vien no runām nevējotu jauna kara dvesma...

Nāvi kapitālistiem!

Kadrs no XIX kongresa. Tribīnē Maļenkovs, bet Staļins no aizmugures vēro viņa uzstāšanos

Lai delegātus un viesus sagatavotu kongresam, īsi pirms tā iznāca Staļina brošūra ar nosaukumu Padomju sociālisma ekonomiskās problēmas, ko pārpublicēja galvenais laikraksts Pravda. Cita starpā tajā bija teikts: «Karš pret PSRS noteikti radīs jautājumu par paša kapitālisma pastāvēšanu.» Neizpalika arī atsauce uz boļševisma pamatlicēju: «Saka, ka Ļeņina tēze par to, ka imperiālisms neizbēgami izraisa karus, uzskatāma par novecojušu. Tā nav taisnība.» Viss sacerējums nepārprotami vedina uz secinājumu, ka padomju ekonomikas galvenā problēma ir kapitālistisko valstu ielenkums: «Iespējams, ka apstākļu sakritības rezultātā cīņa par mieru kaut kur pāraugs cīņā par sociālismu, taču tā vairs nebūs ierastā kustība par mieru, bet gan kustība par kapitālisma iznīcināšanu.» Tas jau bija nepārprotams aicinājums likvidēt «imperiālismu», lai beidzot uz zemes iestātos miers.
Te der atcerēties, ka iepriekšējā - XVIII - kongresā arī skanēja daudz kareivīgu runu, bet jau pēc nepilna pusgada Staļins noslēdza paktu ar Hitleru un izraisīja Otro pasaules karu. Un ne velti XIX kongresu atklāja šo paktu parakstījušais Vjačeslavs Molotovs, kurš 1952. gadā jau bija izkritis no Staļina tuvāko līdzgaitnieku rindām. Vadonis Molotovu vairākkārt bija publiski pazemojis un 1949. gadā atcēlis no ārlietu ministra amata, bet viņa sievu Poļinu Žemčužinu licis apcietināt, apsūdzot «noziedzīgos sakaros ar ebreju nacionālistiem».
Neatkarīgi no visām šīm nedienām tieši Molotovs kongresa sākumā uzstājās ar runu, kurā slavināja PSRS panākumus, veidojot tā dēvēto sociālisma nometni, kurā apvienojās Padomju Savienības satelīti. Kaut gan tieši Amerika lendlīzes programmas ietvaros bija Staļinam sniegusi vērienīgu palīdzību, bez kuras PSRS diez vai spētu atvairīt Vācijas uzbrukumu, kongresā Molotovs jau amerikāņus dēvēja par ienaidniekiem un salīdzināja ar nacistisko Vāciju. Runu viņš beidza ar optimisma pilniem vārdiem: «Mūsu partijas karogs, pieredzējis daudzas kaujas un izcilas uzvaras, ir augstu pacelts un sauc mūsu tautu uz priekšu, uz komunisma uzvaru!»

Staļins kongresos aizliedza brīvas oratormākslas izpausmes. Katram runātājam bija jāuzstājas ar tekstu, kas iepriekš bija saskaņots Centrālkomitejā

Vēl konkrētāk izteicās otrais cilvēks padomju hierarhijā Georgijs Maļenkovs: «Pēckara periodā vērojama pasaules kapitālisma sistēmas turpmāka vājināšanās un sociālisma spēku pieaugums.» Kā tieši draudi izklausījās viņa vārdi: «Pirmā pasaules kara rezultātā no kapitālisma sistēmas izkrita Krievija, bet Otrā pasaules kara dēļ jau virkne Eiropas un Āzijas valstu. Ir pamats uzskatīt, ka Trešais pasaules karš novedīs pie kapitālisma sistēmas sabrukuma.» Kongress šo atziņu sagaidīja ar vētrainiem aplausiem. Kaut gan Maļenkova runas lielākā daļa bija veltīta ekonomikas jautājumiem, tās nobeiguma akords bija visai daiļrunīgs: «Nav pasaulē tādu spēku, kas spētu apturēt padomju sabiedrības virzību uz priekšu. Mēs esam neuzvarami. Mēs stingri turēsim stūri un iesim savu ceļu, neļaujoties ne provokācijām, ne iebaidīšanai. Zem nemirstīgā Ļeņina karoga un dižā Staļina vadībā dosimies uz priekšu, pretī komunisma uzvarai!» Atkal vētraini aplausi un saucieni: «Lai dzīvo Staļins!»
Ne velti Maļenkovs tik lielu uzmanību veltīja ekonomikai. Piecdesmito gadu sākumā PSRS ekonomikas stāvoklis nebija spožs, jo, būvējot arvien vērienīgāku militāri rūpniecisko kompleksu, iedzīvotāju vajadzības partija atstāja otrajā vai pat trešajā plānā. Tas bija laiks, kad GULAG nometnēs ieslodzīto skaits sasniedza maksimumu un valstī tika atkal ieviestas pārtikas kartītes, kas bija atceltas 1947. gada beigās. Laukos situācija daudzviet bija traģiska, jo zirgu un tehnikas trūkuma dēļ arklus vilka sievietes (vīrieši bija krituši karā), cilvēkiem vēl arvien nācās dzīvot barakās un zemnīcās. Tas gan partijas vadoņiem netraucēja solīt, ka komunisms vairs nav aiz kalniem - atlicis tikai atrisināt dažas problēmas. Viena no tām - kapitālisma pasaules sagraušana, jo, kā māca Ļeņins, «sociālisma pilnīga uzvara ir iespējama tikai vispasaules mērogā, tā izslēdzot buržuāzijas restaurāciju».

«Brāļu» aptīrīšana

Kongresa laikā vēl pilnā sparā risinājās Korejas karš

Nesen PSRS pievienotajām republikām nācās piedzīvot rusifikācijas vilni, no kura nebija pasargātas arī sociālisma nometnes valstis, kas formāli skaitījās neatkarīgas. Tā Ungārijā kopš 1949. gada tika veikta vērienīga izglītības reforma, kuras dēļ tehnikumiem paredzētajā vēstures grāmatā no 180 lappusēm 120 bija veltītas Krievijas un PSRS vēsturei. Ģeogrāfijas grāmatā piecas lappuses bija atvēlētas Francijai, desmit ASV, bet 56 Padomju Savienībai. Piecdesmito gadu sākumā Ungārijas kinoteātru repertuārā 75-85 procenti filmu bija uzņemtas PSRS. Skolās un universitātēs masveidā mācīja krievu valodu, lielākoties kā vienīgo svešvalodu.
«Vecākais brālis» pilnā sparā ekspluatēja sociālistiskās nometnes valstu politieslodzītos un karagūstekņus, nekautrējoties arī no klajas laupīšanas un visdažādāko kontribūciju ievākšanas - īpaši tas attiecās uz valstīm, kas kara laikā bija atradušās frontes otrā pusē. Tika izmantoti arī kopuzņēmumi, kuru pelņas lielāko daļu pievāca Maskava. Turklāt tirdzniecības attiecības tika veidotas pēc Kremļa noteikumiem un pēc cenām, ko noteica PSRS - ne jau sev par sliktu. Nacionālo valūtu maiņas kursu, piemēram, rumāņu lejām, arī noteica Maskava uz sev izdevīgiem noteikumiem.

Rietumos uzskatīja, ka pirmo triecienu PSRS vērsīs pret Dienvidslāviju. Attēlā, iemūžināts Dienvidslāvijas vadonis Tito - toreiz vēl zem Staļina portreta, taču kongresa laikā attiecības starp valstīm vairs ne tuvu nebija draudzīgas

Taču nevarētu teikt, ka Centrāleiropas sociālistisko valstu iedzīvotāju dzīves līmenis būtu bijis zemāks nekā nelaimes brāļiem, kuri bija spiesti mitināties uz austrumiem no PSRS Eiropas daļas robežas. Kā piemēru var minēt Moldāviju (tagad Moldova), kuras vadonis bija rets etnisks izņēmums. Proti, parasti par savienoto republiku vietvalžiem iecēla pamatnāciju pārstāvjus (Latvijas gadījumā Kalnbērziņu), taču Moldāviju tolaik vadīja stalts 45 gadus vecs slāvs. Runā, ka, ieraugot ieraugot viņu partijas XIX kongresā, Staļins esot ironiski izmetis: «Kāds skaists moldāvs!» Skaistuli sauca Leonīds Brežņevs, un viņa runa kongresā bija veltīta jaunās padomju republikas ekonomiskajiem sasniegumiem, taču neaizmirstot arī par solījumiem komunisma celtniecībā: «Moldāvijas partijas organizācija pieņems XIX kongresa vēsturiskos lēmumus kā kaujas rīcības programmu un nežēlos spēkus, lai ar godu izpildītu kongresā nospraustos uzdevumus. [..] Mūsu ceļš ir pareizs, jo tas ir ceļš, uz kura agri vai vēlu neizbēgami nonāks arī pārējās valstis.»
Te jāpiezīmē, ka pati Moldāvija bija viena no republikām, ko 1946. un 1947. gadā piemeklēja bads, kurā vainojama bija pārtikas pārdošana uz ārzemēm, lai iegūtu līdzekļus militāri rūpnieciskā kompleksa attīstīšanai. Badā nomira tūkstošiem cilvēku, un tika pat reģistrēti kanibālisma gadījumi. Ja ticam Hruščova liecībām, tad Staļins bija ļoti labi informēts par katastrofālo situāciju, taču pat nemēģināja to labot. Gluži pretēji, viņš bija par mīkstčauļiem nodēvējis gan Hruščovu, gan vēlāko padomju premjerministru Alekseju Kosiginu, kuri bija komandējumā apmeklējuši Moldāviju. Te būtu vietā jautājums: vai 1946.-1947. gada bads nebija arī politisks solis ar mērķi panākt tautas pilnīgu pakļaušanos partijas vadoņu gribai, gatavojoties jaunam karam?

Kalnbērziņš 1950. gada PSRS Augstākās padomes vēlēšanās
Kalnbērziņa iznāciens
Kongresā runu teikt bija uzticēts arī Latvijas kompartijas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam, kurš apgalvoja, ka pirms padomju varas Latvija dzīvojusi nabadzīgi un vainīgi pie tā ir bijuši ārvalstu imperiālisti: «Reakcionārā un nacionālistiskā buržuāzija divdesmit valdīšanas gados padarīja Latviju par Rietumeiropas imperiālistisko valstu pārtikas un izejvielu sagādes piedēkli. Valsts faktiskie saimnieki bija ārzemju kapitālisti.» To, ka 1940. gadā «ārzemju kapitālistus» nomainīja ārzemju komunisti, kas Latviju pārvērta par Krievijas ekonomisko piedēkli, Kalnbērziņš, protams, neteica.
Toties Latvijas vietvaldis neskopojās ar uzslavām «vecākajam brālim»: «To, cik liels bijis Latvijas industriālās attīstības temps pēckara gados, varam spriest pēc tā, ka rūpnieciskās ražošanas pieaugums ir vairāk nekā 45 procenti. Kopējais rūpniecības produkcijas apjoms piecgades laikā ir pieaudzis vairāk nekā sešas reizes, bet 1940. gada līmenis ir pārsniegts trīs reizes.» Kalnbērziņš tikai nepieminēja, ka rūpniecības pieaugums panākts, būtiski pazeminot iedzīvotāju dzīves līmeni, bet lielu daļa rūpniecības uzņēmumu specializējās militāras produkcijas ražošanā. Turklāt proletariāta skaitliskais pieaugums notika uz migrācijas rēķina, ieplūdinot republikā iebraucējus no citām padomjzemes malām.
Kalnbērziņš apgalvoja, ka pirms padomju varas Latvijas Universitātē galveno lomu spēlējusi Teoloģijas fakultāte, taču tagad šai tumsonībai ir pielikts punkts, par ko jāpateicas Komunistiskajai partijai. Par tumsonības iznīdēšanu gan varētu strīdēties, jo vietā nāca ļoti īpatnējs tās paveids - kompartijas vēsture un marksisms- ļeņinisms. Turklāt tika uzņemts kurss uz Latvijas rusifikāciju, kuras sekas jūtamas vēl šobaltdien. Molotovs krietni vēlāk izskaidroja, ar ko bija saistīta Staļina pēkšņā interese par lingvistiku, ko viņš apcerēja rakstā Marksisms un valodniecības jautājumi: «Viņš uzskatīja, ka tad, kad uzvarēs pasaules komunisma sistēma - un Staļins darīja visu, lai tā notiktu -, tad par galveno valodu uz pasaules un starptautisko sazināšanās līdzekli kļūs Puškina un Ļeņina valoda.»

Draudi un darbi

Iebiedēšanas lielmeistars Lavrentijs Berija tobrīd bija PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks un kūrēja iekšlietas, taču savā runā daudz laika veltīja ārlietām: «Amerikāņu imperiālisti, iedzīvojušies uz divu pasaules karu rēķina un pārņemti ar murgainu ideju par savu kundzību visā pasaulē, atkal grūž tautas pasaules kara bezdibenī.»
Bijušais NKVD šefs nežēloja skarbus vārdus ASV vadītājiem: «Gatavojoties karam, amerikāņu lielkapitāls kopā ar amerikāņu militāristiem ir pārņēmuši visas fašisma funkcijas, lai savā valstī apspiestu tautas centienus saglabāt mieru un opozīciju viņu avantūristiskajai politikai. [..] Paātrinot bruņošanās sacensību un pielāgojot visu savu ekonomiku kara gatavošanas mērķiem, viņi no miera baidās vairāk nekā no kara, kaut gan nav nekādu šaubu par to, ka, izraisot karu, viņi tikai paātrinās savu krahu un bojāeju.»

Par vienu no galvenajiem triecienspēkiem karā ar kapitālistiem vajadzētu kļūt jaunajam tankam T-54

Patiesībā tolaik ASV savā politikā īstenoja «pakāpeniskas» komunisma ekspansijas ierobežošanas stratēģiju. To zinot, Staļins lika Kimam Irsenam uzsākt karu pret Dienvidkoreju, uz ko ASV reaģēja, nosūtot savu karaspēku uz konflikta zonu, tā pamatīgi sabiedējot Rietumeiropas valstis, kuras ne pa jokam bija nobijušās, ka tagad ir atstātas likteņa varā aci pret aci ar PSRS. 1950. gada beigās karā iesaistījās arī ķīnieši, tā piesaistot Korejas pussalā ievērojamus amerikāņu spēkus - Rietumeiropā tobrīd bija mazāk ASV karavīru nekā Korejā. Tikmēr PSRS gan pa tiešo, gan ar Ķīnas starpniecību sūtīja bruņojumu arī vjetnamiešiem, lai Francijai nāktos daļu savas armijas turēt Indoķīnā.
Triecienu bija plānots dot ne tikai kapitālistiem, bet arī komunisma ideju «nodevējiem», par kādiem Staļins uzskatīja dienvidslāvus, kurus rietumnieki čakli apbruņoja, labi apzinoties, ka Kremlī tik ļoti nīstie «renegāti» var kļūt par uzticamākajiem sabiedrotajiem. Žurnālists Felikss Čujevs savā grāmatā ir publicējis no savas dzimtenes uz Maskavu aizbēgušā Dienvidslāvijas majora Petra Popivodas (viņam bija radušās nopietnas domstarpības ar Dienvidslāvijas vadoni Josipu Brozu Tito) atmiņas, kurās minēta interesanta detaļa. Proti, Popivodam vajadzēja uzstāties XIX kongresā, un viņš jau bija sagatavojis runu krievu valodā, taču pret to iebildis Staļins: «Jūs taču dzirdēs arī dzimtenē un teiks - viņš taču dzīvo Krievijā un ir jau savu dzimto valodu aizmirsis! Vēl valsts nav jūsu rokās... Mazliet jāpaciešas!» Popivodas runā izskanēja tieši draudi Tito: «Mūsu Savienība, kuras vārdā es patlaban uzstājos, ir nospraudusi mērķi likvidēt Tito fašistisko režīmu un saraut imperiālistiskās verdzības važas, atjaunot Dienvidslāvijā tautas demokrātiju, atgriezt Dienvidslāviju demokrātijas un sociālisma nometnē, atjaunot mūsu valsts draudzīgās attiecības ar Padomju Savienību un pārējām tautas demokrātijas valstīm, cīnīties par mieru un tautu sadarbību. Mēs, dienvidslāvu patrioti, kuri cīnās par savas valsts atbrīvošanu, darīsim visu, lai īstenotu šos cēlos mērķus. Ienaidnieks drīz vien sapratīs, ka nav mūsu tautu dabā sēdēt, rokas klēpī salikušiem, lādot ļauno likteni.»
Ņemot vērā, ka Dienvidslāvijai bija kopīga robeža ar četrām padomju satelītvalstīm, diez vai Staļins to uzskatīja par cietu riekstu. Te jāpiezīmē, ka Korejas kara sākumā rietumvalstu līderi neizslēdza, ka konflikts Āzijā ir tikai manevrs uzmanības novēršanai, bet Kremļa galvenais mērķis ir tieši Dienvidslāvija. 1950. gadā notikušajā NATO dalībvalstu sanāksmē tika nospriests - tā kā Dienvidslāvija nav iestājusies NATO, tad gadījumā, ja Staļins izlems uzbrukt Belgradai, NATO konfliktā neiejauksies. Taču 1950. gadā Staļins tomēr neizšķīrās par karagājienu uz Belgradu.

Staļina uzrunā varēja saklausīt vāji slēptus mājienus par gaidāmo karu

Diktatoru pieviļ veselība

Aukstais karš kļuva arvien karstāks, taču pavisam nelaikā (no komunistu viedokļa, protams) sāka šķobīties Staļina veselība. Kongresa laikā jau bija uzsākta izmeklēšana tā sauktajā «Kremļa ārstu lietā», kurā virkni mediķu arestēja un apsūdzēja mēģinājumos noindēt padomju vadoņus. Viens no iemesliem, kādēļ dakteri krita Staļina nežēlastībā, bija viņu ieteikums ievērot vieglu režīmu un pārtraukt strādāt. Josifs Visarionovičs labi atcerējās, kā pats savulaik bija veikli izolējis Ļeņinu no apkārtējās pasaules, aizbildinoties ar proletariāta vadoņa slimību, un pats uz savas ādas nevēlējās kaut ko tādu piedzīvot. Taču vecumu un veselību piemānīt neizdevās, jo vairāk tādēļ, ka gadiem ilgi Staļins bija piekopis ļoti neveselīgu dzīvesveidu.
Tieši sliktā veselības stāvokļa dēļ diktators XIX kongresā neuzstājās ar plašu atklāšanas runu, bet gan nolēma aprobežoties ar īsu uzrunu noslēgumā. Par to, cik čābīgi vadonis jutās, liecina fakts, ka viņa uzrunas teksts bija 17 (!) reizes īsāks nekā iepriekšējā kongresā 1939. gadā. Šoreiz Staļina runa bija visai neizteiksmīga un ilga tikai 12 minūtes. Tā bija vadoņa pēdējā publiskā uzstāšanās un bija pilnībā veltīta ārpolitikas jautājumiem. Lai nevienam nerastos nekādas šaubas par kongresa galveno vēstījumu, Staļina uzrunā varēja saklausīt vāji slēptus mājienus par gaidāmo karu, turklāt bija pat norādīts trieciena virziens - Itālija un Francija. Tieši šajās valstīs komunisti vēlēšanās bija savākuši ļoti daudz balsu. «Kad biedrs Torēzs [Francijas komunistu līderis Moriss Torēzs - red.] vai biedrs Toljati [Itālijas komunistu līderis Palmiro Toljati - red.] paziņo, ka viņu tautas nekaros pret Padomju Savienības tautām, tas ir nepārprotams Francijas un Itālijas strādnieku un zemnieku atbalsts miera centieniem un Padomju Savienības miermīlīgajai politikai.»

Atombumba nepalīdzētu
Var rasties jautājums: pag, piecdesmito gadu sākumā ASV jau bija pieklājīgs kodolarsenāls, kamēr krievi to tikko bija sākuši veidot. Vai tad amerikāņi nevarētu Padomju Savienību iznīcināt ar postošiem kodoltriecieniem?
Nē, nevarētu vis. Jāatceras, ka raķešu laikmets sākās tikai sešdesmitajos, par realitāti padarot garantētās savstarpējās iznīcināšanas principu, kas ir spēkā vēl šobaltdien. Bet piecdesmito gadu sākumā visu iznīcinošs kodoluzbrukums vēl nebija iespējams. Staļina laikā galvenais ASV kodollādiņu nogādāšanas līdzeklis mērķī bija smagais bumbvedējs B-29 Superfortress. Bet tas nozīmēja, ka, ja pretinieka rīcībā ir laba pretgaisa aizsardzība, no atombumbas jēgas ir pamaz, īpaši jau gadījumā, ja triecienu ieplānots veikt lielā attālumā, piemēram, pa militārajām rūpnīcām Urālos - tik tālu amerikāņu iznīcinātāji nekādi nespēja pavadīt un piesegt bumbvedējus. Vismaz tāds bija Staļina aprēķins, kurš tajos gados ļoti rūpējās par drošām debesīm virs galvas. Pretgaisa aizsardzības vienības saņēma jaunākos zenītieročus, kas bija konstruēti, ņemot vērā vācu kara laika pieredzi cīņā pret sabiedroto bumbvedējiem. Tika izstrādātas raķetes zeme-gaiss, parādījās arvien jaunu modeļu radari. Masveidā ražoja reaktīvās lidmašīnas, īpaši jau iznīcinātājus MiG-15; šī lidmašīna kļuva par visvairāk saražoto reaktīvo iznīcinātāju vēsturē. Tā bija speciāli būvēta cīņai pret B-29 un šo uzdevumu pildīja Korejas karā.

Nodēvējis Padomju Savienību par pasaules revolucionārās kustības triecienbrigādi, Staļins lika noprast, ka ar Korejas karu un vjetnamiešu aktivitātēm asinsizliešana ne tuvu nebūs galā: «Protams, ir grūti izpildīt šo svarīgo lomu, kamēr triecienbrigāde ir viena vienīga... Taču tagad - pavisam cita lieta. Tagad, kad no Ķīnas un Korejas līdz Čehoslovākijai un Ungārijai ir parādījušās jaunas triecienbrigādes tautas demokrātijas valstu izskatā, mūsu partijai ir kļuvis vieglāk cīnīties, un jautrāk arīdzan.» Seko vētraini aplausi, bet kinohronikas kadros iemūžināts, kā aplaudē arī uz kongresu uzaicinātie ķīniešu, korejiešu un vjetnamiešu komunisti.
Viņi tur nebija vienīgie ārvalstu viesi - tepat bija arī 11 delegāti no ASV kompartijas, kā arī pārstāvji no citu rietumvalstu kreisajām kustībām. Viņiem tad arī Staļins veltīja dažus vārdus: «Īpašu uzmanību ir pelnījušas tās komunistiskās, demokrātiskās vai strādnieku un zemnieku partijas, kuras pagaidām (!) vēl nav pārņēmušas varu un turpina darboties drakonisko buržuāzisko likumu apstākļos. Tām, protams, ir grūtāk strādāt. Taču ne tik grūti, kā bija mums, krievu komunistiem, carisma laikā, kad mazākā kustība uz priekšu tika uzskatīta par smagu noziegumu. Taču krievu komunisti izturēja un panāca uzvaru. Tas pats notiks ar pārējām partijām.»

Dzīves laikā vadonis tika godināts visos iespējamos veidos un iemūžināts pat šādā te vāzē, ko 1949. gadā izgatavoja Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcas darbinieki

Diezgan skaidri vadonis iezīmēja galveno ienaidnieku, pieminot tā valūtu: «Agrāk buržuāzija skaitījās nācijas vadošais spēks, kas aizstāvēja nācijas tiesības un neatkarību. Tagad buržuāzija tiesības un neatkarību pārdod par dolāriem. Nacionālās neatkarības un suverenitātes karogs ir pārmests pār bortu. Nav šaubu, ka šo karogu nāksies pacelt jums, komunistisko un demokrātisko partiju pārstāvjiem, un nest tālāk uz priekšu. Nav neviena cita, kas to varētu izdarīt.»
Staļina runas noslēdzošajos vārdos vairs nebija ne kripatiņas pacifisma: «Lai novērstu nākotnes karus, ir nepieciešams iznīcināt imperiālismu. [..] Ir pamats gaidīt brālīgo partiju panākumus un uzvaru kapitālisma kundzības valstīs.»
Visticamāk, ka tikai Staļina nāve neļāva komunistiem īstenot savas ieceres dzīvē.

Aleksandrs Goguns ir vēsturnieks, kurš specializējies staļinisma pētīšanā,
vairāku grāmatu autors. Viņa pētījumi atrodami vietnē gogun.org.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita