Ar ko skaidrojama F-16 Fighting Falcon iznīcinātāja neticamā pievilcība? Tā taču nav ne lielākā, ne ātrākā, ne arī visspēcīgākā kara lidmašīna. Faktiski pēc mūsdienu iznīcinātāju aviācijas standartiem tas ir relatīvi mazs lidaparāts. ASV kompānija General Dynamics XX gadsimta septiņdesmitajos gados, izstrādājot šo vienvietīgo iznīcinātāju ar vienu dzinēju, ieviesa pilnīgi jaunu lidmašīnas projektēšanas koncepciju, kuras mērķis bija radīt jaunu vieglo iznīcinātāju ar zemu cenu, augstu veiktspēju, lai vienlaikus nodrošinātu gan pārākumu gaisa kaujās, gan tā ekonomisku ekspluatāciju. Un šī koncepcija itin labi darbojas arī tagad.
Viegla konstrukcija
Tāpat kā pārējiem 4. paaudzes iznīcinātājiem, arī F-16 konstrukcijas koncepcijas pamatprincipus noteica ASV Gaisa spēku pieredze Vjetnamā. Sešdesmito gadu beigās ASV Gaisa spēku iznīcinātāju pilots pulkvedis Džons Boids un iznīcinātāju tehnoloģiju analītiķu grupa, kas bija pazīstama kā Iznīcinātāju mafija, aicināja izstrādāt vieglu iznīcinātāju ar augstām manevrēšanas spējām, kas būtu alternatīva tādiem smagiem, sarežģītiem un dārgiem iznīcinātājiem kā F-4 Phantom, F-14 Tomcat un F-15 Eagle, no kuriem daži tolaik vēl bija projektēšanas stadijā.
Šī ideja ieguva finansējumu un ātri pārtapa par vieglo iznīcinātāju programmu. 1972. gada februārī seši ražotāji iesniedza dizaina priekšlikumus, kas visi balstījās uz diviem galvenajiem apsvērumiem - mazu pagrieziena rādiusu un strauju paātrinājumu.
Pēc diviem mēnešiem General Dynamics Model 401 16B un Northrop P-600 tika izvēlēti izstrādei un 300 stundu izmēģinājumu lidojumu programmai Edvardsas gaisa spēku bāzē Kalifornijā. Abi izmēģinājumu prototipi, zināmi kā YF-16 un YF-17, tukši svēra aptuveni 9070 kg, kas bija samērā maz salīdzinājumā ar 12 700 kg smago F-15 un 18 143 kg smago F-14.
Konstruktoru komanda, kuru vadīja General Dynamics galvenais inženieris Harijs Hillakers, sagatavoja YF-16 prototipu 1973. gada decembrī, tikai 21 mēnesi pēc izstrādes līguma noslēgšanas. Kompakto kaujas lidmašīnu izgatavoja galvenokārt no alumīnija. Tai bija viens dzinējs un apgrieztas deltas veida spārns, kas plūdeni savienots ar fizelāžu. Kustīgais priekšspārns, fizelāžas apakšā izvietotā dzinēja gaisa ieplūdes atvere un aizmugurē fizelāžas apakšdaļā esošie vertikālie ķīļi veicināja dinamiski nestabilu konfigurāciju, ko kontrolēja pasaulē pirmā elektroniska lidojuma vadības sistēma. Apvienojumā ar Pratt & Whitney F100-PW-100 reaktīvo dzinēju apzināti nestabili veidotā lidmašīnas konstrukcija nodrošināja izcili labas manevrēšanas spējas un iznīcinātāja masas un dzinēja vilkmes attiecību 1 pret 1,4. Bez rāmja veidotais kabīnes kupols neierobežoja pilotam redzamību.
YF-16 vēl bija jāsacenšas ar savu konkurentu - Northrop radīto YF-17 iznīcinātāja prototipu. Pēc desmit mēnešu testiem bija skaidrs, ka YF-16 bija daudz labākas manevrēšanas spējas, lielāks darbības rādiuss un zemākas ekspluatācijas izmaksas nekā YF-17. 1975. gada janvārī Gaisa spēki pasludināja YF-16 par konkursa uzvarētāju, paziņojot, ka ir gatavi iegādāties vismaz 650 jaunos iznīcinātājus. Savukārt YF-17 projekts kļuva par pamatu nākamajam ASV kara flotes F/A-18 Hornet iznīcinātājam.
Kā F-16 ieguva izcila iznīcinātāja slavu
Neraugoties uz tā konstrukcijas uzsvaru sākotnēji pildīt viegla, labi manevrējoša iznīcinātāja uzdevumus, F-16 kļuva par daudzfunkcionālu iznīcinātāju-bumbvedēju. Tolaik NATO sabiedrotie - Beļģija, Dānija, Nīderlande un Norvēģija - meklēja aizstājēju saviem Lockheed F-104G Starfighter iznīcinātājiem-bumbvedējiem. Līdzīga izmēra un ar vienu dzinēju aprīkotais iznīcinātājs YF-16 bija lieliski piemērots šo valstu karu aviācijai. ASV Gaisa spēkiem arī bija nepieciešams ekonomiski pieņemamā veidā aizstāt savus Republic F-105 Thunderchief un McDonnell Douglas F-4 Phantom II iznīcinātājus-bumbvedējus ar efektīvu iznīcinātāju, kas varētu sekmīgi darboties kopā ar gaisa pārākuma iegūšanai paredzēto McDonnell Douglas F-15 Eagle. Šo prasību dēļ sērijveidā ražotiem F-16 iznīcinātājiem bija nedaudz garāka (par 26,9 cm) fizelāža, palielināts spārnu laukums, lielāki ķīļi fizelāžas apakšā un vēl divi papildu bruņojuma nostiprināšanas piloni, kā arī jaudīgāka un lielāka Westinghouse AN/APG-66 radara antena. Rezultātā jaunā iznīcinātāja svars tika palielināts par 25 procentiem salīdzinājumā ar tā prototipu YF-16.
ASV Gaisa spēki saņēma pirmo sērijveida F-16A iznīcinātāju 1979. gada janvārī. 1980. gada jūlijā lidmašīna ieguva nosaukumu Fighting Falcon. Drīz vien sāka strādāt arī divas ražošanas līnijas Eiropā, tādēļ Beļģijas, Nīderlandes un Norvēģijas gaisa spēki varēja saņemt jaunos F-16A iznīcinātājus. Jaunās kaujas lidmašīnas ieguva arī viens no ASV sabiedrotajiem Tuvajos Austrumos - Izraēla -, kur šo iznīcinātāju sauca F-16 Netz. Daudz pieredzējušie Izraēlas Gaisa spēki savus jaunos iznīcinātājus kaujas apstākļos izmēģināja jau mazāk nekā gadu pēc to piegādes. 1981. gada 7. jūnijā Izraēlas kara aviācija veica operāciju Opera, kuras laikā astoņi F-16, no kuriem katrs nesa divas nevadāmas 910 kg smagas aviobumbas Mark 84, sešu iznīcinātāju F-15A pavadībā ielidoja Irākas gaisa telpā un sagrāva diktatora Sadama Huseina režīma kodolieroču radīšanas programmas darbībai ļoti svarīgu atomreaktoru.
Jau 1982. gada aprīlī Izraēlas Gaisa spēku F-16 guva pirmo uzvaru gaisa kaujā, notriecot Sīrijas Gaisa spēku Mig-23 iznīcinātāju. 1982. gadā karadarbībā Libānā saskaņā ar dažādos avotos minētām ziņām Izraēlas Gaisa spēku F-16 piloti notrieca vismaz 44 Sīrijas Gaisa spēku lidmašīnas. F-16 agrīnie panākumi cīņā apvienojumā ar samērā zemajām izmaksām un tā daudzpusība radīja dažādu valstu gaisa spēkos ļoti lielu vēlmi iegādāties F-16 iznīcinātājus.
ASV Gaisa spēku, tostarp Gaisa spēku rezerves un Nacionālās gvardes piloti, 1991. gadā piedalījās Desert Storm militārajā operācijā. Deviņdesmitajos gados, atbalstot Apvienoto Nāciju rezolūciju, ASV un pārējo NATO valstu piloti Balkānos veica kaujas lidojumus ar F-16. Šos iznīcinātājus ļoti intensīvi izmantoja arī patrulēšanai lidojumu aizlieguma zonās Irākā operāciju Northern Watch un Southern Watch laikā, kā arī karadarbībā Afganistānā 2001. gadā un Irākas karā 2003. gadā. 2011. gadā ASV Gaisa spēku lidmašīnas F-16 kopā ar pārējo valstu šā tipa iznīcinātājiem piedalījās intervencē Lībijā. Arī Beļģijas, Dānijas, Ēģiptes, Pakistānas, Nīderlandes, Norvēģijas, Turcijas un Venecuēlas gaisa spēku F-16 piloti ir sekmīgi pildījuši dažādus uzdevumus kaujas misijās.
Šo iznīcinātāju ir lietojušas, šobrīd ekspluatē vai arī vēlas iegādāties vismaz 30 valstis. Līdz 2020. gadam ir uzbūvētas vairāk nekā 4700 šā tipa lidmašīnu, padarot F-16 par otro visvairāk ražoto amerikāņu virsskaņas reaktīvo iznīcinātāju aiz F-4 Phantom II. Saskaņā ar Lockheed Martin kompānijas publicētajiem datiem pavisam ir bijušas desmit F-16 iznīcinātāju ražošanas sērijas, sākot no pirmā varianta 1979. gadā līdz jaunākajam modelim Block 70/72, ko parasti sauc arī par F-16V.
F-16 iznīcinātāju ražošana joprojām notiek rūpnīcā Grīnvilā, Dienvidkarolīnā, kas pieder uzņēmumam Lockheed Martin. 1993. gadā šī kompānija iegādājās General Dynamics lidmašīnu ražošanas biznesu. 2021. gadā uzņēmumam bija uzkrājušies piecu valstu pasūtījumi, lai izgatavotu 128 jaunākā Block 70/72 modeļa lidmašīnas. Šo valstu vidū ir Taivāna, kas F-16V izmantos aizsardzībai, saskaroties ar Ķīnas agresīvajām darbībām Taivānas šaurumā. Taivānas jaunie Block 70/72 modeļa iznīcinātāji izmantos modernus fāžu režģa radarus, jaudīgākus General Electric F110-GE-132 dzinējus un liela darbības rādiusa pretkuģu raķetes AGM-158C, lai atturētu Ķīnu.
Tā kā ASV Gaisa spēki vēlas pagarināt savu vecāko F-16 ekspluatācijas laiku līdz 12 000 lidojuma stundām, tad šis iznīcinātājs, iespējams, varētu tajos kalpot vēl līdz pat 2030. gadu beigām.
F-16 un Ukraina
Krievijas izraisītais plaša mēroga karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā gadu, bet Ukraina joprojām nav saņēmusi no Rietumiem publiskā telpā pietiekami pamatotus piedāvājumus par iespējām iegūt modernus iznīcinātājus savu gaisa spēku kaujasspēju uzlabošanai.
Tomēr militāro ekspertu un politiķu diskusijās, kā arī preses un ziņu aģentūru publikācijās viens no visbiežāk minētajiem iznīcinātājiem ir amerikāņu F-16. Tas galvenokārt ir saistīts ar šā modeļa lidmašīnu lielo skaitu rietumvalstīs, pieejamību, tehniskā atbalsta vienkāršību un plašo jau eksistējošo loģistikas infrastruktūru Eiropā, kā arī iespēju pilotus relatīvi ātri apmācīt lidot ar tiem. Turklāt šīs lidmašīnas viegli var pielāgot dažādu uzdevumu veikšanai. Tāpēc bieži rodas jautājums - cik ātri ir iespējams apmācīt pilotus ne tikai lidot ar F-16, bet arī sagatavot cīņai Ukrainas Gaisa spēku sastāvā?
Tā kā šajā tēmā bieži dominē neprecīzi un saturiski tukši apgalvojumi, mēģināsim noskaidrot, kāda tad ir realitāte. Ukrainas Gaisa spēku pavēlniecības galvenais runasvīrs pulkvedis Jurijs Ignats nesen teica, ka vismaz sākumā «pietiktu ar divām 12 lidmašīnu eskadriļām un rezervēm», lai varētu efektīvāk cīnīties pret Krievijas Gaisa spēkiem. Tātad, ja ASV valdība galu galā sankcionēs F-16 piegādāšanu Ukrainai, ko tas nozīmētu praksē? Ignats nesen izdevumam Air Force Magazine teica, ka Ukrainā ir vismaz 30 piloti ar pietiekamām angļu valodas zināšanām, kā arī mehāniķi, kuri ir gatavi doties mācīties uz ASV, ja izdosies vienoties par F-16 piegāžu darījumu.
Pilns F-16 pilotu mācību pamatkurss, kas zināms arī kā B-kurss, parasti ir deviņus mēnešus ilgs process tiem pilotiem, kas tikko pabeiguši kara lidotāju sākotnējo mācību kursu. Tas sastāv no lekcijām, mācību nodarbībām lidojumu trenažierī un mācību lidojumiem ar iznīcinātājiem. Papildus B-kursam oficiālās mācības vienībās vada arī pārejas mācību kursus pilotiem ar lidojumu pieredzi citās kaujas lidmašīnās. Tie parasti ir daudz īsāki par pilnu B-kursu. Pilotam ar aptuveni 500 stundu lidojumu pieredzi kādā rietumvalstīs ražotā iznīcinātājā, bet kurš nekad agrāk nav lidojis ar F-16 (piemēram, pilotam, kurš pāriet no F-18 Hornet), ir vajadzīgas vismaz 69 dienas (nerēķinot brīvdienas), lai apgūtu visu sākumā nepieciešamo, kas ļautu droši izmantot F-16 iznīcinātājus gaiss-gaiss un gaiss-zeme taktisko uzdevumu veikšanai, apgalvoja kāds pieredzējis amerikāņu F-16 lidotāju instruktors.
Šajās 69 mācību dienās ir iekļauti seši lidojumi, kuros mācās lidot ar reaktīvo lidmašīnu. Apmēram 15 lidojumi tiek veltīti gaiss-gaiss kaujas macības taktisko uzdevumu veikšanai. Ja pilotiem ir agrāk iegūta šāda veida lidojumu pieredze, tad šo lidojumu skaitu varētu samazināt līdz desmit. Jāveic arī no sešiem līdz deviņiem lidojumiem gaiss-zeme mācību taktisko uzdevumu pildīšanai, kas iekļauj pamata iemaņu apgūšanu praktiski izmantot ar lāzeru vadāmas aviobumbas un ar GPS signāliem vadīto vienoto tiešā uzbrukuma aviācijas munīciju JDAM. Tas pilotiem dotu iznīcinātāju posma otrā pārinieka pamata līmeņa iemaņas. Turklāt pieņemot, ka viņi jau pārzina tādu sarežģītu ieroču kā piemēram, AIM-120 AMRAAM (uzlabota vidēja darbības rādiusa gaiss-gaiss raķete) lietošanu.
Lidotājiem būtu arī jāpiedalās 210 stundu ilgās lekcijās un 10-20 praktiskās nodarbībās lidojumu trenažierī. To nav iespējams izdarīt īsā laikā, pat veicot divas praktiskās nodarbības dienā. Tas prasīs vismaz desmit mācību dienas pēc kārtas. Kopumā šāda 69 mācību dienu kursa pabeigšana nozīmē, ka pilots varētu droši izmantot reaktīvo lidmašīnu taktisko apmācību vidē, taču lidošana kaujā aktīvas karadarbības apstākļos ir pavisam cits stāsts.
Kāds kaujās rūdīts F-16 pilots ir teicis: «Dodoties cīņā pret Su-35 vai pat vecākas konstrukcijas Su-27, jārunā par gadiem ilgi uzkrātu pieredzi. Jūs to nevarat izdarīt ar pavisam jaunu puisi, kurš visu to ir redzējis vienu reizi! Jums var būt visas reaktīvās lidmašīnas iespējas, bet, ja pilots nezina, kā tās pareizi izmantot, tas ir bezjēdzīgi. Pilotiem, kuri agrāk lidojuši ar Mig-29, tagad ir jāapgūst pavisam citādāki lidmašīnas vadības instrumenti, jāizmanto ieroči, par kuriem viņi ir tikai lasījuši, un pēc tam ātri apmācīti trīs mēnešus. Iemest viņus uzreiz cīņā - tā būtu ļoti neprātīga pavēle! Turklāt pat pēc 69 dienu intensīvām mācībām tā būtu tikai otrā pārinieka kvalifikācija. Kurš vadīs šos pilotus kaujas misijā? Lai iznīcinātāji būtu īpaši efektīvi, jums ir nepieciešama vismaz četru iznīcinātāju grupa un tās pāru komandieri, kuru sagatavošanai vajag vismaz gadu, kā arī vēl ilgas intensīvas mācības. Tad jūs varēsiet sakaut pretinieku.»
Svarīgie jautājumi
Runājot par F-16 piegādēm Ukrainai, pastāv arī citi svarīgi jautājumi. Kādu labumu Ukraina patiešām gūtu, saņemot ceturtās paaudzes iznīcinātājus? Kāds būtu militārais ieguvums? Ko faktiski kaujaslaukā varētu paveikt Ukrainas F-16? Ko ukraiņi patiesībā vēlas darīt ar šīm lidmašīnām? Kā nodrošināt F-16 iznīcinātājiem nepieciešamo infrastruktūru un loģistikas ķēdes? Kāda veida bruņojumu izmantot? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem ir nepieciešamas skaidri definētas atbildes.
Risinājums būtu jaunas, speciālas, ukraiņu pilotiem paredzētas mācību programmas veidošana, pamatojoties uz Ukrainas īpašajām vajadzībām un dažādiem Krievijas radīto draudu scenārijiem, lai tos ņemtu vērā kaujas pilotu sagatavošanā. Pēc tam būtu nepieciešamas sešu līdz 12 mēnešu mācības. Turklāt lēmumu par ukraiņu pilotu mācību sākumu un lidmašīnu piegādi būtu vēlams pieņemt bez liekas publicitātes, lai turētu pretinieku neziņā un sagādātu tam taktisku pārsteigumu. Jāsecina, ka Ukrainai un Rietumu sabiedrotajiem F-16 piegādes joprojām būtu riskants pasākums, taču ieguvumi kaujaslaukā pret agresoru atsvērtu šos riskus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita