Pirmajos divos mēnešos pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai Sarkanās armijas karavīriem nekāda degvīna deva nepienācās. Laikā, kad fronte juka un bruka, bet ienaidnieks mācās virsū no visām pusēm, nevienam īsti nebija laika nodarboties ar tādiem «niekiem» kā karavīru kaujas gara celšana ar nosacītu dopingu degvīna porcijas izskatā. Tikai 1941. gada 22. augustā tika izdots slavenais Staļina rīkojums par degvīna iekļaušanu armijas apgādē. Tajā ir tikai viens teikums: «Sākot no 1941. gada 1. septembra, noteikt 40 grādu degvīna izsniegšanu pa 100 gramiem uz cilvēku (sarkanarmieti) un vadošajam sastāvam, kas atrodas armijas priekšējā līnijā.»
Tātad pa 100 gramiem ikvienam, kas atrodas frontēs priekšējās pozīcijās. Par to, ka degvīna deva pienāktos tikai tiem, kuri dodas uzbrukumā, nekas nav teikts, taču tas arī saprotams - 1941. gada vasarā padomju komandieri bija spiesti domāt par to, kā noturēt aizsardzību un par uzbrukšanu varēja tikai sapņot. Trīs dienas pēc Staļina rīkojuma izdotajā tautas aizsardzības komisariāta (Aizsardzības ministrijas) pavēlē precizēts, ka degvīna sadalei karaspēka vienībām jānorīko īpašas personas, kurām jāveic uzskaite un katra mēneša 25. datumā jāsagatavo pieprasījums pēc vodkas krājumiem nākamajam mēnesim, vadoties pēc ierindā esošo personu skaita. Ņemot vērā atkāpšanos un jucekli, kāds tolaik valdīja armijas rindās, nav grūti iedomāties, ka intendantiem pavērās plašas iespējas blēdīties, jo pat dažu dienu laikā pulka karavīru skaits varēja samazināties uz pusi, taču degvīns jau bija pasūtīts. Jāšaubās, vai pat pie labākās gribas būtu bijis iespējams veikt rūpīgu uzskaiti, īpaši jau gadījumos, kad veselas armijas nonāca aplenkumā.
Šņabis kā prēmija
1942. gada maijā līdzšinējā degvīna sadales kārtība tika mainīta, jo jaunā tautas aizsardzības komisariāta pavēle noteica, ka degvīna deva pienākas vairs ne visiem, kas atrodas priekšējās līnijās, bet gan tikai tām vienībām, kurām «ir kaujas panākumi». Citiem vārdiem sakot, tām vienībām, kas ne tikai devušās uzbrukumā, bet darījušas to veiksmīgi, padzenot ienaidnieku no pozīcijām un izpildot doto pavēli. Toties par šādiem panākumiem pienācās ne vairs 100, bet 200 grami «uz degunu». Un nevis pirms došanās uzbrukumā, bet pēc uzdevuma izpildes.
Visiem pārējiem priekšējo līniju karavīriem ikdienas degvīna deva tika «nogriezta», atstājot tikai dažus izņēmumus svētku dienās. Kopskaitā tādas bija deviņas: sākot no 1. maija svinībām un Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienas un beidzot ar fizkultūriešu dienu (19. jūlijs), aviācijas dienu (16. augusts) un katra konkrētā pulka dibināšanas dienu. Šādos gadījumos bija paredzēts izsniegt pa 100 gramiem šņabja.
Jau pēc nepilna mēneša iznāca Staļina rīkojums, kas ieviesa jaunas korekcijas degvīna sadales kārtībā. Tagad vodkas deva pienācās to vienību karavīriem, kas veic uzbrukuma operācijas, kā obligātu priekšnoteikumu vairs nenosakot panākumu gūšanu, kā arī netiek precizēts, kad deva izsniedzama - pirms uzbrukuma vai pēc. Taču degvīna deva tika samazināta no 200 gramiem līdz 100 gramiem dienā. Visiem pārējiem šņabis pienācās tikai jau minētajās svētku dienās. Šāda kārtība saglabājās apmēram pusgadu, līdz 1942. gada novembrī atkal tika mainīta.
Staļingradas efekts
Nākamais rīkojums par vodkas sadali iznāca 1942. gada novembrī, tātad laikā, kad Staļingradas kaujā sākās izšķirošā fāze, būtībā dažas dienas pirms Sarkanās armijas uzbrukuma sākuma. Jaunā kārtība noteica, ka 100 grami pienākas visiem, kuri atrodas priekšējās līnijās, ieskaitot artilēristus un lidotājus. Pēdējiem saprotamu iemeslu dēļ vodka tika izsniegta pēc, nevis pirms došanās kaujas lidojumā, jo iereibis pilots diez vai būtu spējīgs sekmīgi cīnīties ar pretinieka iznīcinātājiem vai precīzi nomest bumbas. Arī tankisti parasti izvairījās no dzeršanas pirms uzbrukuma, labi apzinoties, ka reibums var kļūt liktenīgs, ja nāksies steigšus pamest degošu tanku. Tikai par kājniekiem neviens īpaši neuztraucās, jo to kaujasspējas 100 grami īpaši neietekmēja un, uzbrukumā ejot, līdz ienaidnieka pozīcijām nonākt tāpat bija lemts vien retajam.
Jaunums bija tas, ka no 1942. gada novembra degvīna deva pienācās arī rezerves un apgādes vienībām, kā arī ievainotajiem, kas atradās lauka hospitāļos (ar ārsta piekrišanu). Šīm karavīru kategorijām gan bija paredzēti tikai 50 grami dienā. Īpaši bija izcelta Aizkaukāza fronte, kuras karavīriem 100 gramu degvīna vietā izsniedza vīnu - 200 gramus stiprinātā vīna vai 300 gramus sausā vīna dienā. Kopējais patēriņš bija iespaidīgs - tikai viena mēneša laikā 1942. gada beigās Aizkaukāza frontes karavīri patērēja 1,2 miljonus litrus vīna. Tajā pat laikā Staļingradas fronte patērēja 407 000 litrus degvīna, Kaļiņinas fronte 690 000 litrus degvīna, bet rekordiste bija Rietumu fronte ar 980 000 litriem degvīna. 1943. gada maijā kārtība atkal mainījās - masveidīga degvīna dalīšana tika izbeigta un «frontes 100 grami» pienācās tikai tām vienībām, kas piedalās uzbrukuma operācijās, turklāt tiesības lemt, kam dot un kam nedot, tika deleģētas frontes un armijas kara padomēm. Privileģētā stāvoklī bija tikai frontes izlūkvienības, kurām noteica īpašu papilduzturdevu, kur bez 25 gramiem speķa, 15 gramiem cukura un 100 gramiem maizes bija iekļauti arī 100 grami degvīna. Šāda kārtība tad arī saglabājās līdz kara beigām.
Alkohols citu valstu armijās
Citur tik striktas alkohola normas nebija noteiktas, taču tas nenozīmē, ka valdītu sausais likums.
Vācija - Vērmahtā nebija noteikta konkrēta dienas alkohola norma, jo vāciešiem bija pieņemts karot skaidrā prātā. Taču karavīri alkoholu saņēma svētku dienās, turklāt piedāvājums neaprobežojās tikai ar šnapsu vien - piemēram, Ziemassvētku paciņās bija iekļauts arī šampanietis, vīns un konjaks. Neatrodoties priekšējās līnijās, karavīri alkoholu varēja iegādāties paši uz sava rēķina.
Lielbritānija - Britu sauszemes vienībās nebija noteiktas ikdienas alkohola devas, toties tāda bija flotē - ruma čarka jūrniekiem bija tradīcija, ko nemēģināja atcelt pat Otrā pasaules kara gados. Tiesa, uz neilgu laiku nācās samazināt ruma devu, jo vācu zemūdeņu dēļ bija problēmas ar tā piegādi no Jamaikas. Kara laikā turpinājās alus ražošana, kas kļuva par vienu no galvenajiem karavīru dzērieniem. 1944. gadā flote pat pieņēma lēmumu par divu īpaši aprīkotu kuģu būvi, kas būtībā bija iecerēti kā peldošas alus darītavas Klusā okeāna teātrī dislocētajām britu vienībām. Taču karš beidzās, pirms šos kuģus paspēja uzbūvēt.
ASV - Par amerikāņu armijas galveno dzērienu kļuva alus, ko flotei un sauszemes vienībām piegādāja milzu daudzumos. Apgādes uzdevumu atviegloja tas, ka alu varēja pildīt parocīgās un neplīstošās skārdenēs. Nekādas dienas devas nebija noteiktas, jo par pašsaprotamu tika uzskatīts, ka iedzert karavīrs drīkst tikai no dienesta brīvajā laikā.
Francija - Vīns frančiem ir svēta lieta, tādēļ skaidrs, ka tas bija arī armijas galvenais dzēriens, un ikvienam karavīram pienācās puse pudeles dienā. Nešķiet daudz? Taču, ja saskaita visu armiju kopā, tad sanāk ap diviem miljoniem litru dienā...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita