Padomju Savienības fani mēdz nožēlot Brežņeva mantinieka Jurija Andropova (1914-1984) pāragro nāvi - sak, ja būtu pie varas palicis ilgāk, tad gan būtu valsti tā reformējis, ka tā pastāvētu ilgi un laimīgi! Taču ļaunais liktenis viņam bija lēmis vien 15 mēnešus pie padomju kuģa stūres, bet vietā nākušais nejēga un amerikāņu pakalpiņš Gorbačovs visu salaida dēlī... Taču paskatīsimies, kādas tad bija tās Andropova «reformas» un vai tās vispār kaut ko varēja glābt.
Jurijs Andropovs padomju kompartijas ģenerālsekretāra krēslā, kas vienlaikus nozīmēja arī PSRS līdera posteni, iesēdās 1982. gada 12. novembrī, nomainot pēc ilgas slimošanas 75 gadu vecumā nomirušo Leonīdu Brežņevu. Pašam Andropovam tobrīd bija jau 68 gadi, tādēļ uz jauna un enerģiska reformatora lomu viņš nekādi nevilka. Mūsdienās 68 gadi tāds nieks vien ir, bet padomju laikos vīrieša vidējais mūža ilgums bija 62 gadi, tādēļ septiņdesmitgadnieki jau likās senili sirmgalvji. Kremļa vadoņiem gan bija pieejama labāka medicīna, tādēļ viņi parasti krietni pārsniedza vidējā vecuma latiņu. Piemēram, Andropova pēctecis ģenerālsekretāra amatā Konstantīns Čerņenko nomira 73 gadu vecumā, padomju valdības vadītājs Aleksejs Kosigins un aizsardzības ministrs Dmitrijs Ustinovs 76 gadu vecumā, kompartijas galvenais ideologs Mihails Suslovs 79 gadu vecumā, bet mūsu «tautietis» Arvīds Pelše izrādījās no ilgdzīvotājiem un novilka līdz pat 84 gadiem. Visi viņi pie varas turējās līdz pēdējai stundiņai, tādēļ padomju augstākā varas orgāna Politbiroja sapulces brīžam izskatījās pēc nespējnieku nama Kremļa filiāles. Ne jau velti to padomju valsts pārvaldības periodu mēdza dēvēt par gerontokrātiju.
Uz kopējā fona Andropovs bija salīdzinoši jauns, taču jau vairākus gadus viņu mocīja nopietna nieru slimība. Cik var noprast no līdzgaitnieku atmiņām, jau brīdī, kad viņš nāca pie varas, Andropovs pats itin labi apzinājās, ka daudz laika viņam vairs nav atlicis. No veselā saprāta viedokļa prātīgāk būtu bijis varas grožus iedot kādam jaunākam un enerģiskākam, taču Kremlī sēdošie vecūkšņi tik krasām pārmaiņām nebija gatavi, bet spēku samērs Politbirojā tobrīd bija tāds, ka vairākums tā locekļu sliecās atbalstīt Andropovu. Par kaut kādām nopietnām reformām tur pat runas nebija.
No Karēlijas līdz Ungārijai
Andropova izcelsme ilgus gadus bija miglā tīta, un, kamēr viņš ieņēma Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētāja amatu, tikmēr arī nevienam nepietika dūšas (un arī nebija iespēju) sīkāk izpētīt paša galvenā čekista radurakstus.
Zināms, ka dzimis viņš īsi pirms pirmā Pasaules kara sākuma - 1914. gada jūnijā. Tēvs Vladimirs bijis dzelzceļa ierēdnis, bet māte Jevgēņija, dzimusi Flekenšteina, mūzikas skolotāja. Mātes uzvārds vēlāk izraisīja baumas, ka Andropovam ir ebreju saknes, taču laikam jau tas tomēr neatbilda patiesībai, jo Jevgēņijas tēvs nācis no Igaunijas puses un bijis kristīts luterānis. Paša Jurija biogrāfija mūža pirmajos 30 gados ne ar ko neizceļas: mācījies ūdens transporta tehnikumā, iestājies komjaunatnē, tur uzkalpojies par zemākā ranga komjaunatnes sekretāru un 21 gada vecumā apprecējis Jaroslavļas NKVD arhīva darbinieci Ņinu Engaličevu, laulībā piedzimuši divi bērni. Vēlāk Jurijs no sievas izšķīrās, un par viņas tālākajām gaitām nekas nav zināms (ja neskaita Ņinas sūdzības, ka Jurijs pēc šķiršanās neesot gribējis materiāli atbalstīt bērnus), jo no šīs tēmas apspriešanas Andropovs allaž izvairījās. Vispār savu privāto dzīvi viņš bija iemanījies maksimāli slēpt.
Īsi pirms kara sākuma Andropovu nosūtīja komjaunatnes darbā uz nesen nodibināto Karēlijas-Somijas padomju republiku - to Staļins izveidoja cerībā okupēt un pievienot Somiju. 1940. gadā ziemeļos apprecējās pa otram lāgam, šoreiz ar kādu Tatjanu Ļebedevu. Kara laikā Andropovs bija iesaistīts partizānu kustības organizēšanā un propagandēšanā Karēlijā, par ko saņēma medaļu Tēvijas kara partizānam. Patiesībā gan viņš nekāds partizāns nebija, ienaidnieka aizmugurē nebija pavadījis nevienu stundu un «karoja» no sava kabineta, jo vājās veselības dēļ armijā Andropovu tā arī nepaņēma. Gods kam gods, jau krietni vēlāk, kad Brežņevs savus kara laiku piedzīvojumus Kerčā bija iemūžinājis grāmatā Mazā zeme, ko iekļāva pat skolu obligātajā literatūrā, Andropovs bija pietiekami saprātīgs, lai atteiktu visādu pielīdēju piedāvājumiem līdzīgā kārtā heroizēt viņa kara gaitas. Sarunās ar tuvākajiem kolēģiem Andropovs godīgi atzina, ka nekā tāda, ar ko lepoties, šajā viņa biogrāfijas posmā nav.
No Karēlijas mežiem Andropovs pēc kara tika laukā, pateicoties Oto Kūsinenam - somu komunistam, kuru Staļins bija iecerējis iecelt par padomju Somijas galvu. Kad padomju Somijas projekts izgāzās, Kūsinenam piemeklēja siltu vietiņu Maskavā, kompartijas Centrālkomitejā (CK), un viņš paņēma līdzi Andropovu, kurš vecajam somu boļševikam kaut kā bija iekritis acīs. CK Andropovu nozīmēja par vienu no daudzajiem inspektoriem, uzticot pieskatīt partijas organizāciju darbu okupētajās Baltijas republikās.
Laikam jau darbinieks viņš bija čakls un akurāts (Andropova izcilās darbaspējas un fenomenālo atmiņu slavē visi, kam gadījies ar viņu kopā strādāt), jo 1953. gadā viņu pārcēla darbā uz Ārlietu ministriju. Un jau pēc pusgada sekoja nākamais nosūtījums - uz Ungāriju, ieceļot par vēstnieku Budapeštā.
No vienas puses, tas nenoliedzami bija paaugstinājums. No otras puses - nemaz jau tik augsts, jo Ungārija bija kļuvusi par padomju satelītu, kam pienācās paklausīgi izpildīt Kremļa norādījumus. Nekādiem diplomātiskiem sarežģījumiem te nevajadzēja rasties.
Tomēr tie radās. Par 1956. gada revolūciju Ungārijā, ko apspieda padomju tanki, var izlasīt Nezināmās Vēstures iepriekšējā numurā, bet Andropovs šajos notikumos spēlēja diezgan lielu lomu. Viņš gan nespēja prognozēt, ka Imre Naģs, ko Maskava uzskatīja par savu cilvēku, pēc iecelšanas premjerministra amatā pāries nemiernieku pusē, toties pēc tam Andropovs diezgan operatīvi noreaģēja un ieteica Kremlim atbalstīt Naģa oponentu Janošu Kadaru. Sacelšanās apspiešanu gan vadīja augstāka ranga vīri par vēstnieku Budapeštā, tomēr kopumā Andropovs no Kremļa viedokļa sevi bija parādījis no labākās puses, jo izmānīja no Dienvidslāvijas vēstniecības tur patvērumu atradušo Imri Naģu, apsolot, ka ļaus viņam izbraukt no valsts. Piemānīja, protams. Lētticīgo Naģu pa taisno nogādāja cietumā, bet vēlāk piesprieda nāvessodu. Tomēr arī pats Adropovs krīzes dienās bija nodemonstrējis personīgo drosmi kritiskā situācijā - nemieru laikā vēstnieka automašīna reiz tika apšaudīta, revolucionāri vairākus šāvienus raidīja arī uz PSRS vēstniecību. Neraugoties uz šiem incidentiem, Andropovs palika Budapeštā un neevakuējās.
Pēc Ungārijas notikumiem Andropovs bija pelnījis paaugstinājumu un tādu arī saņēma - viņu atsauca uz Maskavu un iecēla par CK nodaļas šefu, kura uzdevums bija veidot attiecības ar sociālistisko valstu kompartijām. Citiem vārdiem sakot, pieskatīt, lai vēl kaut kur neatkārtotos Ungārijas notikumi. 1961. gadā Andropovu iekļāva Centrālkomitejā, bet vēl pēc sešiem gadiem paaugstināja par CK sekretāru.
Pats galvenais čekists
1967. gadā Andropovs saņēma tādu paaugstinājumu, par kādu pirms desmit gadiem nebūtu varējis pat sapņot - viņu iecēla par visvarenās VDK priekšsēdētāju. Pirms tam viņam nekādas profesionālas saiknes ar specdienestiem nebija, ja neskaita diezgan nosacīto Karēlijas partizānu kūrēšanu kara laikā un sadarbību ar čekistiem Ungārijas nemieru apspiešanā. Taču VDK šefa amats bija tīri politisks, un kadru čekisti tajā nonāca ļoti reti - izņēmums bija vien Ivans Serovs, kurš VDK vadīja piecdesmitajos gados un viņa karjera «orgānos» sākās vēl trīsdesmito gadu beigās. Andropovs VDK priekšnieka krēslā nonāca lielā mērā tādēļ, ka viņš kā salīdzinoši jauns un enerģisks darbonis bija pratis iepatikties Brežņevam. Savukārt Andropovs par šo paaugstinājumu jutās Brežņevam pateicību parādā un uzticīgi viņu atbalstīja visās Kremļa aizkulišu cīņās līdz pat galam.
Andropova laika VDK ne tuvu vairs nebija tā baisā organizācija, kāda bija tās priekštece Staļina NKVD. Cilvēkus masveidā vairs nešāva, arī liela daļa nometņu bija slēgtas. Taču tas nenozīmēja, ka padomju slepenpolicijas ietekme būtu mazinājusies. Gluži pretēji: VDK struktūru skaitliskais sastāvs Andropova laikā būtiski pieauga un VDK nodaļas parādījās pat rajonu pilsētās, kur agrāk to nebija. Praktiski neviena būtiska vadošo kadru iecelšana rūpnīcās un iestādēs nevarēja notikt bez VDK apstiprinājuma. Pēc īslaicīgā Hruščova «atkušņa» jebkādai brīvdomībai piegrieza skrūves, un pastāvēja garumgari aizliegtās literatūras saraksti, par kuras lasīšanu vai, nedod die’s, izplatīšanu draudēja nopietnas nepatikšanas. Disidentus sēdināja cietumos vai nosūtīja uz piespiedu ārstēšanu trakonamos - un grūti pat pateikt, kurš no šiem soda veidiem bija smagāks.
Tieši Andropova laikā no PSRS padzina rakstnieku Aleksandru Solžeņicinu, bet ievērojamo kodolieroču projektētāju Andreju Saharovu par režīma kritiku izsūtīja uz nomaļo Gorkiju. Tika slāpētas Rietumu radiostacijas un novērsta praktiski jebkāda padomju pilsoņu saskarsme ar Rietumiem. Vienlaikus Andropovs veidoja tādu kā VDK kultu - ar viņa svētību uz ekrāniem iznāca daudzas populāras filmas par varonīgajiem padomju izlūkiem un čekistiem, kuru mērķis bija spodrināt orgānu tēlu. Tajā pašā laikā VDK filtrēja to kinorepertuāru, ko padomju kino izplatīšanas sistēma iepirka ārzemēs, lai uz ekrāniem neparādītos nekas padomju pilsoņiem kaitīgs. Piemēram, filmu Šakāļa diena, kas uzņemta pēc Frederika Forsaita tāda paša nosaukuma romāna, čekisti neizlaida cauri tā iemesla dēļ, ka tajā pārāk detalizēti bija atainota atentāta plānošana pret Francijas prezidentu Šarlu de Gollu - ja nu kāds saskatās un līdzīgā kārtā mēģina novākt Brežņevu?
Vārdu sakot, nekāds liberālis Andropovs ne tuvu nebija. 1956. gada Budapeštas notikumu ainas viņa atmiņā bija iespiedušās uz visu mūžu, un kādā atklātības brīdī viņš saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem bija stāstījis, cik gan draudīgas var būt satracinātas tautas masas. VDK šefs bija apņēmības pilns neko tādu nepieļaut ne Padomju Savienībā, ne arī tās satelītvalstīs. Sākoties 1968. gada Prāgas pavasarim, tieši Andropovs bija viens no tiem padomju vadoņiem, kas visvairāk iestājās par problēmas risināšanu ar spēku un armijas ievešanu Čehoslovākijā. Arī 1979. gada beigās, kad Politbirojs lēma, ko iesākt ar Afganistānu, Andropovs atkal bija starp tiem, kuri bija par karaspēka ievešanu. Vienīgais izņēmums, kad viņš savu agresīvo nostāju piebremzēja, bija streiku pārņemtā Polija, attiecībā uz kuru astoņdesmitajos gados Kremlī lēma par iespējamo padomju karaspēka ievešanu. Tad beidzot Andropovs bija pret, taču ne jau tādēļ, ka būtu kļuvis liberāli noskaņots. Nē, viņš vienkārši itin labi apzinājās, ka vēl vienu tāda mēroga avantūru vienlaikus ar karu Afganistānā Padomju Savienība finansiāli nespēs pavilkt.
Neīstenotie plāni
Bet kā tad paliek ar reformām? Vai tad tās neliecina par Andropovu kā salīdzinoši progresīvi domājošu valstsvīru? Pirmkārt, domāšanas progresīvisms bija diezgan nosacīts - kompartijas funkcionāra līmenī. Otrkārt, līdz brīdim, kad Andropovs beidzot nonāca pašā padomju varas vertikāles virsotnē un kļuva par kompartijas ģenerālsekretāru, spēku samērs Politbirojā bija stagnātiski domājošo vecūkšņu pusē un neko daudz pret to nevarēja iesākt pat VDK šefs.
Jurijs Siņicins, kurš bija Andropova palīgs septiņdesmito gadu beigās, savās atmiņās apraksta kādu epizodi, kas diezgan spilgti raksturo tā laikā kārtību. Partijas augstākā vadība septiņdesmitajos gados bija nolēmusi paiet soli pretī vienkāršajai tautai un noorganizēt dažādu dārza darbu inventāra ražošanu - lāpstas, stumjamie arkli, dakšas un tādā garā. Pārtikas deficīts kļuva arvien lielāka problēma, tādēļ atbalstīt mazdārziņu apsaimniekotājus bija saprātīga doma - lai cilvēki vismaz kartupeļus un kāpostus izaudzē paši. Inventāra ražošanu nosprieda uzlikt par pienākumu vairākiem lieliem uzņēmumiem, tostarp arī Volgas autorūpnīcai VAZ. Tai, saskaņā ar augšā izstrādātiem plāniem, vajadzēja ražot kaut ko pilnīgi primitīvu - bleķa spaiņus un naglas. Tātad lietas, ko varētu štancēt jebkura darbnīca. VAZ vadība (atcerēsimies, ka itāļu būvētā rūpnīca tolaik bija viena no modernākajām visā Padomju Savienībā) par šo ierosmi nebija sajūsmā un piedāvāja savu risinājumu - labāk mēs spaiņu vietā ražosim kaut ko mūsu profilam piemērotāku, teiksim, minitraktorus vai motoblokus - kultivatorus. Rūpnīcas vadība ar šo piedāvājumu apstaigāja ministrijas un partkomus, taču nekur neatrada dzirdīgas ausis. Beigu beigās viens no VAZ cilvēkiem, kurš savulaik ar Siņicinu bija kopā mācījies, viņam ieminējās - klau, varbūt tu ar savu šefu varētu par to parunāt, viņš taču tomēr ir Politbiroja loceklis! Siņicins arī šefam izstāstījis šo stāstu, abi kopā pašausminājušies par ierēdņu stulbumu, un Andropovs apņēmies pamēģināt risināt šo jautājumu augstākajā līmenī. Taču neko tā arī nav spējis izdarīt, jo par rūpniecību atbildošais Politbiroja loceklis Andrejs Kiriļenko nav izrādījis ne mazāko ieinteresētību, savukārt Brežņevs, par kuru augstāka priekšnieka padomju valstī nebija, Andropovu aicinājis par VAZ lietu runāt ar to pašu Kiriļenko. Aplis bija noslēdzies. Tā arī mazdārziņi palika bez motoblokiem, toties dabūja autobūves giganta ražotas lāpstas...
Līdzīgā veidā, ja ticēt Siņicinam, norakta arī ideja par iespējamo vācu kombainu ražošanu Padomju Savienībā. Proti, Rostovā pie Donas ražotie padomju labības kombaini bija ārkārtīgi zemas kvalitātes, un tādēļ apmēram trešā daļa ražas palika uz lauka. Savukārt brālīgajā Austrumvācijā ražoja ievērojami kvalitatīvākus kombainus Fortschritt jeb Progress, ko vācieši bija ar mieru pēc licences ļaut ražot arī Rostovas rūpnīcai. Ierobežotā skaitā austrumvācu lauksaimniecības tehnika jau tika ievesta PSRS un izmantota kolhozos, taču ražotne uz vietas ļautu šos apjomus ievērojami palielināt. Un jau atkal, lai arī Andropovs atbalstīja šo projektu, Politbiroja vecākie biedri atteicās to realizēt, jo tā taču mēs atzītu, ka krievu kombaini ir sliktāki par vācu...
Tādēļ tā daudzmaz nopietni Andropovs pie kaut kādām reformām varēja ķerties vien tad, kad pats tika varas piramīdas pašā augšā. Strādājot VDK, kur no malu malām ienāca informācija par padomju ekonomikas reālo stāvokli, viņam nebija ne mazāko šaubu, ka kaut kas jādara lietas labā, turklāt jādara ātri. Vēl esot VDK priekšsēdētāja amatā, viņš jau bija sācis cīņu pret vērienīgo korupciju dienvidu republikās, taču tā pa īstam pie korupcijas apkarošanas varēja ķerties tikai pēc Brežņeva nāves, jo pārāk daudz viņa ģimenes locekļu un tuvo personu bija iesaistīti koruptīvos darījumos. Tomēr te nevajag pārvērtēt Andropova principialitāti: viņa skatījumā cīņa pret korupciju lielā mērā ļāva atbrīvoties no Brežņeva vecās gvardes, kas apdraudēja paša Andropova pozīcijas. Kaut gan nevar noliegt, ka pats Andropovs, salīdzinot ar Brežņeva ģimeni un draugiem, kas peldējās greznībā, piekopa teju vai askētisku dzīvesveidu un viņam pie pirkstiem nekas nelipa - kas nu nebija, tas nebija.
Brīžam Andropova mēģinājumi uzlabot ekonomiku pieņēma kuriozas formas. Piemēram, ekonomikas vēstures pētnieks Nikolajs Mitrohins grāmatā Padomju ekonomiskās politikas apraksti. 1965.-1989. gads min piemēru, kā VDK priekšsēdētājs cīnījies par jauna modeļa vīriešu kreklu ieviešanu ražošanā. Padomju rūpniecība bija spējīga saražot tikai kreklus ar mīkstām apkaklītēm, taču Andropovs gribēja iestīvinātas apkaklītes, kā ārzemēs. Vieglās rūpniecības ministrs tā arī nespēja neko darīt lietas labā, tādēļ galvenais čekists mobilizēja savu aģentūru Rietumos, lai iegūtu šādu kreklu ražošanas tehnoloģiju. Un beigu beigās savu tiešām panāca.
Viens solis no kodolkara
Ārpolitikas jomā Andropovs bija viens no izteiktākajiem «vanagiem». Nekādas piekāpšanās Rietumiem - tāds bija viņa moto. Ne jau velti tieši viņa valdīšanas laikā nesen ievēlētais ASV prezidents Ronalds Reigans Padomju Savienību nodēvēja par ļaunuma impēriju.
Savu reputāciju ļaunuma impērija kārtējo reizi apstiprināja tieši Andropova valdīšanas laikā, kad 1983. gada 1. septembra naktī padomju iznīcinātājs notrieca Dienvidkorejas aviolaineri ar 269 cilvēkiem. Pasažieru lidmašīna bija nomaldījusies no kursa un ielidojusi PSRS gaisa telpā, taču padomju pretgaisa aizsardzības komandieri nosprieda, ka tā ir izlūklidmašīna, un deva rīkojumu to notriekt. No savas pozīcijas Kremlis neatkāpās arī tad, kad kļuva zināms, ka tā tomēr ir pasažieru lidmašīna. «Ja mēs piekāpsimies, tad ikviens sāks lidot virs mūsu teritorijas,» tāda bija aizsardzības ministra Dmitrija Ustinova nostāja, ko atbalstīja arī Andropovs.
Divus mēnešus vēlāk, tā paša gada novembrī, pasaule nonāca uz kodolkara sliekšņa. Viss sākās ar NATO mācībām Rietumeiropā Marble Archer, kuras padomju izlūkdienests kļūdaini noturēja par gatavošanos pirmajam triecienam Padomju Savienībai. Pie šāda secinājuma izlūki bija nonākuši tādēļ, ka mācības norisinājās lielas slepenības apstākļos, turklāt bija fiksēta pastiprināta apmaiņa ar šifrētiem ziņojumiem starp ASV un Lielbritāniju, kas, pēc padomju puses domām, varēja liecināt par gatavošanos kodoluzbrukumam. Piedevām bija noskaidrots, ka sarunās piedalās ASV, Lielbritānijas un Rietumvācijas pirmās personas. Visas šīs pazīmes Kremlī izraisīja tik lielu satraukumu, ka tika dota pavēle gatavoties kodoltriecienam NATO valstīm.
Situāciju glāba padomju izlūkdienesta rezidents Londonā Oļegs Gordijevskis, kurš slepeni sadarbojās ar britu izlūkdienestu. Tieši viņš, sapratis situācijas nopietnību, uzņēma sakarus ar britiem un aicināja piebremzēt mācību aktivitātes, lai neprovocētu Kremli. Kad diezgan izbrīnītie NATO komandieri šo lūgumu ņēma vērā, krīzes situāciju izdevās noregulēt.
Cīņa pret dzērājiem. Pirmais dublis
Tautas atmiņā Andropova īsais valdīšanas laiks palicis atmiņā ar divām lietām, kas skāra teju vai ikvienu: cīņu pret dzeršanu un cīņu par darba disciplīnu. Jau septiņdesmito gadu beigās Andropovs pievērsa uzmanību tam, ka padomju pilsoņi pārāk daudz dzer - saskaņā ar statistiku, gadā apmēram 8,5 litrus stiprā alkohola uz katru iedzīvotāju, ieskaitot zīdaiņus. Cara laikos, ar ko parasti jebkādus rādītājus patika salīdzināt padomju statistiķiem, šis rādītājs bija vairāk nekā trīs reizes zemāks. No vienas puses, tas it kā nebūtu slikti, jo alkohola tirdzniecība bija valsts monopols un tātad ikviens žūpa pildīja valsts kasi, kur, gluži tāpat kā mūsdienās, hroniski trūka līdzekļu. Taču, no otras puses, komplektā līdzi nāca darba ražīguma krišanās, nelaimes gadījumi, dzīves ilguma samazināšanās un vispārēja deģenerācija.
Tādēļ Andropovs sliecās veikt reformu alkoholisko dzērienu aprites jomā, par pamatu ņemot Zviedrijas piemēru. Tas nozīmēja alkoholisko dzērienu tirdzniecību īpašos veikalos, tirdzniecības laika samazināšanu un dzērienu kartes pārskatīšanu ar domu stipros dzērienus pamazām aizstāt ar vājākiem - alu un vīnu.
Līdzīgi kā daudzas citas iniciatīvas, Kremļa vecūkšņi arī šo uzņēma diezgan vēsi, atceroties par to, cik lielu budžeta ieņēmumu daļu veido alkoholisko dzērienu tirdzniecība. Tādēļ tā nopietni pievērsties žūpības apkarošanai Andropovs varēja tikai pēc Brežņeva nāves. Viņam atvēlētajos 15 mēnešos jaunais vadonis neko daudz šajā jomā paveikt nepaspēja, tomēr pāris lietas izdarīja. Piemēram, lai cik tas paradoksāli izklausītos, nedaudz pazemināja degvīna cenu (no 5,10 rubļiem uz 4,70 rubļiem par puslitru), laižot klajā salīdzinoši lētu šņabi, ko tautā iesauca par andropovku. Andropova domu gājiens bija šāds - labāk lai dzer kvalitatīvu mantu, nevis bendē veselību ar lētajiem stiprinātajiem vīniem un citu draņķību. Ar tādu pašu domu ārzemēs pasūtīja ražošanas aprīkojumu 30 jaunām alus rūpnīcām - sak, radināsim proletāriešus pie vājākiem dzērieniem. Vēl arī saīsināja alkohola tirdzniecības laiku: ja agrāk izslāpušie jau no paša rīta spietoja ap veikaliem, lai uzlāpītos, tad tagad nācās ciesties līdz pēcpusdienai.
Tas tad pa lielam arī viss, taču pusotru gadu vēlāk stafetes kociņu žūpības apkarošanā pārtvēra Andropova mantinieks (pa vidu gan vēl bija arī īsais un ne ar ko atmiņā nepalikušais Konstantīna Čerņenko valdīšanas laiks) un protežē Mihails Gorbačovs. Viņam, kā jau krietni jaunākam cilvēkam, lēna un izsvērta pieeja šim jautājumam nepatika: jaunais ģenseks uzreiz sāka ar alkohola ražošanas apjomu ievērojamu samazināšanu, degvīna un vīna rūpnīcu slēgšanu, vīnogulāju izciršanu. Metās no vienas galējības otrā, kopumā labo ideju izkropļojot līdz nepazīšanai. Andropova pasūtītās alus iekārtas tā arī sarūsēja kaut kur grāvmalā, kamēr Gorbačova reformu šokētā tauta masveidā nodzērās ar odekolonu, pašu brūvētu kandžu un sazin vēl kādām indēm, ko sāka lietot no plauktiem pazudušā degvīna vietā.
Darba laikā jāstrādā,
nevis pa bodēm jāvazājas!
Arī pašam Andropovam nācās saskarties ar labi domātu iniciatīvu izkropļošanu. Te runa ir par 1983. gada vasarā iznākušo rīkojumu, kas bija veltīts darba disciplīnas nostiprināšanai. Tā pamatdoma bija pielikt punktu strādājošo ieradumam darba laikā kārtot savas personīgās darīšanas: iet pie friziera, stāvēt rindā pie gaļas veikala, varbūt pat apmeklēt kinoteātra dienas seansu, nerunājot nemaz par iedzeršanu darba laikā un vietā. Un jau atkal: no vienas puses, tā tiešām bija nosodāma prakse, jo darba laikā taču ir jāstrādā, bet no otras - kad vēl cilvēkam izstāvēt rindu pēc gaļas atgriezumiem zupai, ja ne pa dienu, jo vakarā viss jau būs izpirkts? Kad iet pie friziera, ja vakarā, pēc darba laika, frizētava jau ciet?
Dažādu rangu priekšniekus šādas detaļas neinteresēja. Ja reiz augšā ir izsludināta kampaņa par darba disciplīnas celšanu, tad mēs noteiktās normas izpildīsim un pārpildīsim! Un tā pilsētu ielās parādījās kārtības sargu patruļas, kuras piesējās veikalu rindās stāvētājiem un dienas kinoseansu apmeklētājiem. Kur jūs, biedri, strādājat? Ak tad komunālās saimniecības dienestā? Tad kādēļ pulksten četros pēcpusdienā atrodaties nevis savā darba vietā, bet kinoteātrī Spartaks? Nāksies pieņemt mērus!
Pieņemamie mēri bija noteikti jau pieminētajā valdības rīkojumā. Ja kādu pieķēra darba laikā ne darba vietā, tad to dienu ieskaitīja kā darba kavējumu un noņēma no gadskārtējā atvaļinājuma, kā arī varēja nogriezt prēmiju. Ja darba kavējumi atkārtojās, tad vainīgais pazemināms amatā un nākamā pusgada laikā prēmija izmaksājama samazinātā apjomā. Tas pats attiecās uz alkohola lietošanu darba laikā vai darba vietā.
Kad pašu Andropovu sasniedza ziņas par patruļām, kas medīja darba disciplīnas pārkāpējus, viņš esot bijis diezgan neapmierināts un norādījis, ka ne jau tādām metodēm jāceļ darba ražīgums. Taču problēma bija tā, ka padomju sistēma citas metodes nezināja. Un arī tās, ko zināja, izrādījās neefektīvas, jo nav iespējams atradināt cilvēku no stāvēšanas rindā pie pārtikas veikala darba laikā, ja netiek piedāvāta labāka metode ēdmaņas sagādāšanai ģimenei. Padomju sistēma neko labāku objektīvu iemeslu dēļ piedāvāt nespēja, tādēļ arī Andropova it kā labi domātā kampaņa izgāzās.
Par efektīvu ražošanu
Andropovs itin labi apzinājās padomju ekonomikas vājās vietas, tādēļ, līdzīgi kā dažus gadus agrāk valdības vadītājs Aleksejs Kosigins, bija gatavs ķerties pie ekonomiskās sistēmas reformām. Par kaut kādām tirgus ekonomikas iezīmēm te, protams, nebija ne runas, jo Andropovs bija komunists līdz kaulu smadzenēm un jebkādas kapitālistiskās domāšanas izpausmes viņam bija absolūti svešas. Taču to gan viņš saprata, ka esošā kārtība nekādi nemotivē ne rūpnīcu vadītājus, ne arī strādājošos ieviest jaunas tehnoloģijas, radīt jaunus produktus vai vismaz ražot jau esošos kaut cik normālā kvalitātē. Kāda gan jēga censties, ja es tik un tā saņemšu savus 130 vai 150 rubļus neatkarīgi no tā, vai pēc manis ražotajiem apaviem cilvēki stāv rindā, vai arī tie ir tik atbaidoša izskata un kvalitātes, ka nevienam nevajadzīgi noput veikala plauktā?
Šī cēloņsakarība Andropovam (un pirms viņa Kosiginam) bija saprotama, tādēļ viņš bija noskaņots piešķirt uzņēmumiem lielāku patstāvību gan ražošanas jautājumos, gan arī nopelnītās naudas izlietojumā. Tātad rūpnīcas vadītājs pats varētu domāt, kā labāk organizēt ražošanu un kādus produkcijas veidus ražot (valsts pasūtījuma ietvaros, protams), lai varētu attīstīties un maksāt darbiniekiem lielākas algas, tā motivējot viņus nehaltūrēt.
Eksperimentālā kārtā dažu uzņēmumu vadītājiem tika piešķirtas plašākas pilnvaras, taču nekur tālāk ar ekonomikas reformām Andropovs tā arī nepaspēja tikt. Nopietnāku reformu veikšanu bremzēja vecā kaluma komunistiskie vadoņi, tādēļ pie vērienīgākām pārmaiņām ķerties izdevās tikai Gorbačovam dažus gadus vēlāk. Viss, ko paspēja paveikt Andropovs - mazliet uzlabot darba ražīguma rādītājus. Protams, ja var ticēt padomju statistikai. Vienu no lielākajām problēmām - milzīgu summu tērēšanu militāri rūpnieciskajam kompleksam - Andropovs nedz varēja, nedz arī gribēja risināt. Un arī Gorbačova vēlākā rūgtā pieredze liecināja, ka sociālistisko saimniekošanas modeli nevarēja glābt nekādas kosmētiskās reformas. Tur bija nepieciešams kapitālais remonts, kas beigu beigās tāpat noveda pie PSRS sabrukuma un brīvā tirgus atnākšanas.
Afgāņu atriebēju upuris
Andropovs nomira tik drīz pēc stāšanās ģenerālsekretāra amatā, kur pavadīja vien 15 mēnešus, ka viņa nāve izraisīja baumu vilni. Vai tikai ģenseku nenovāca ar iecerētajām reformām neapmierinātie ultrakonservatīvā komunistu spārna pārstāvji? Arī pats Andropovs dzīves pēdējos mēnešos veicināja sazvērestības teoriju rašanos. 1980. gadā, drīz pēc padomju invāzijas Afganistānā, viņš bija apmeklējis šo valsti inspekcijas braucienā, pēc kura veselības stāvoklis jūtami pasliktinājās. Viņa agrākais palīgs Jurijs Siņicins ar bijušo šefu pēc ilgāka pārtraukuma tikās pāris mēnešus pirms viņa nāves un bija šokēts, ieraugot, cik slikti Andropovs izskatās. Arī viņam Andropovs bija stāstījis par Afganistānu. «Kā jau tu zini, man līdzi veda gan ūdeni, gan ēdienu, gan pavāru. Taču nenosargāja. Laikam kaut kādu indīgu aerosolu iepūta istabā, kur es dzīvoju. Nokritu bez samaņas un vairākas dienas paliku tādā stāvoklī. Vēl tagad neesmu atjēdzies...»
Var jau būt, ka kāds tiešām centās kaitēt Andropova veselībai, taču nav noliedzams arī tas, ka nekāda spožā tā nebija arī laikos, kad viņš vēl nebija ticis pašā varas augstākajā punktā. Priekšnieka nieru problēmas nebija noslēpums viņa tuvākajiem līdzstrādniekiem jau septiņdesmitajos gados. Taču nav izslēgts, ka Kremļa ārsti izvēlējās ne tās labākās ārstniecības metodes. Jau pieminētais Siņicins vēlāk bija ticies ar Austrumvācijas profesoru Mebelu, kurš bija vispāratzīta autoritāte uroloģijas jautājumos. Tas stāstījis, ka no Maskavas saņēmis Andropova slimības vēsturi un lūgumu ieteikt ārstniecības kursu. Vācietis arī ieteicis, viņaprāt, labāko, taču Maskavas ārsti šos ieteikumus ignorējuši, jo uzskatījuši, ka viņu izvēlētā terapija ir labāka.
Kā izrādījās, nebija vis. 1984. gada februāra sākumā padomju televīzija savus ziņu raidījumus sāka ar frāzi, kas visiem jau bija paspējusi apnikt pēc nesenajām Brežņeva un Suslova bērēm: «Dziļās sērās paziņojam, ka pēc ilgas un smagas slimības...» Jurijs Andropovs bija miris, tā arī nepaspējot veikt nekādas paliekošas reformas. Bet vēl pēc dažiem gadiem nebūtībā aizgāja arī politiskā un ekonomiskā sistēma, ko viņš tā bija centies reanimēt.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
