Smilšu iela Rīgā reiz bija galvenā, te mājoja bankas, kredītiestādes un apdrošināšanas kantori, te dzīvoja Rīgas nauda. Pašā Smilšu ielas viducī pie krustojuma ar Mazo Smilšu ielu dižojas īpaši cēls nams ar numuru 3. Būvēts 1910. gadā kā Ziemeļu banka.
Āgenskalna apkaime nesen atguvusi divus simtgadīgus namus, un Lapu ielā atgriezusies 20. gs. sākuma laiku omulība un dzīvība pretstatā padomju gadu un arī vēl ne tik seno laiku nolaistībai un pat kriminogēnajai situācijai.
Samērā īsais E. Birznieka-Upīša ielas nogrieznis, kas ievilkts paralēli mežainajai piejūras kāpai Bulduros, apbūves ziņā pielīdzināms raibam arhitektūras asorti – no Jūrmalai raksturīgajām saldenajām koka arhitektūras konfektēm līdz 90. gadu pašapliecināšanās drudzī celtām dažāda kalibra postmodernisma pērlēm.
Individuālais būvētājs arhitekts Holcmanis Andrejs Viļa dēls 1958. gada 6. augustā parakstīja savas ģimenes dzīvojamēkas projektu Rīgā, Dzērbenes ielā.
Jau ceturto gadu pretī Pāvilostas vēsturiskajam centram, Sakas upes krastā, vasaras sezonā viesiem ir atvērta peldmāja – sešu namiņu komplekss uz peldošas piestātnes.
Atkal un atkal atcerējāmies tēvus dibinātājus, Atmodas garu, strēlnieku dvēseļu puteņus, Brīvības cīņas. Latvju varoņu un valsts pamatlicēju pulku pārlūkojot, atkal īpaši daudzināts tika arī Zigfrīds Anna Meierovics (1887–1925).
Pēdējos gados globālajā arhitektūras telpā aizvien pamanāmākas kļūst apļveida struktūras, kas pieļauj ainavas pilnasinīgu 360 grādu pieredzi.
Cipars 100 nupat ir tiktāl apzelēts, ka metas šķērmi, un tomēr neprātīgais laiks, kad par varu mūsu zemē cīnījās padsmit valstu armijas, bija svētīts gan ar pašas valsts, gan tai sekojošu institūciju dibināšanu, kam nācijas pašnoteikšanās ceļā bija fundamentāla nozīme.
Ēkas tāpat kā cilvēka mūžā laika gaitas veidotais briedums ir nozīmīga vērtība – spriež šī interjera autors. Noliktava Kuldīgas vecpilsētā pie Alekšupītes būvēta 1830. gadā.
Līdzīgi kā citās Latvijas brīvdabas estrādēs, arī Mellužu koncertvietā gluži kā krustcelēs satiekas kultūra, daba, pilsētvide un vietējā kopiena. Tām pievienojas ievērojams vēstures stāsts.
Īstenotais darbs apliecina, ka UNESCO pasaules mantojuma reģistrā ierakstītajai Latvijas kora dziedāšanas tradīcijai ir radīts atbilstošs telpiskais ietvars un jauna attīstības iespēja.
Norvēģijas galvaspilsētā Oslo durvis vēris restorāns un naktsklubs Michaels, kura dizainu izstrādājis dizaineres Annas Bates birojs «Annvil» sadarbībā ar norvēģu «Studio Kaape»
«Hamman residence» un «Herder residence» atrodas blakus vietai, kuru rīdzinieki kādreiz dēvējuši par Filozofu aleju.
Lai gan teiciens par kurpnieku bez kurpēm ir pagalam nodeldēts, nākas atzīt, ka pavisam nedaudzi Latvijas arhitekti dzīvo pašu projektētās un būvētās mājās.
Fasāžu idejai izmantots gan etnogrāfisko rakstu saceres princips, gan atsauces uz Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas arhitektūru.
The Catch. Košs un dinamisks, iekārtots ar lielu rūpību un pietāti pret tradicionālām vērtībām, bet vienlaikus arī ļoti moderns - tāds ir restorāna interjers.
Atliek domāt, ka arī mājām ir gan dvēsele, gan karma – Roche īpašniekiem bija ne tikai ambīcijas, bet arī finansiālas iespējas ēkas atjaunošanai, tiecoties pēc Šveices kvalitātes standartiem.
Vecrīgas tuvums un skats pa logu ir tas, kas projektu padara tik pievilcīgu potenciālajiem pircējiem. Ne velti attīstītāji tam devuši tik poētisku nosaukumu «Vecrīgas skati».