Tuvojoties Liepājas Jūrmalas parkam no ziemeļiem pa Miķeļa Valtera, Hika vai Peldu ielu gadalaikos, kad apkārtnē esošie koki paretinājuši lapotnes, haotiskā zaru biezokņa fonā kautrīgi zib ieapaļu logu rūtojumi, vijīgs skārda jumta siluets un baltu koka margu fragmenti. Piezemēta, aicinoša, vienkārša un vienlaikus detaļās bagāta - kafejnīcas ēka, kuras vēsture ir krietni raibāka nekā tās mierīgi gaišajos pasteļtoņos tērptā fasāde. Tāds divos teikumos ir restorāns Parka paviljons.
Ēka ne vienmēr bijusi Parka paviljons. Dažādos laikos tā bija pazīstama kā Ķeizara paviljons, Jūrmalas paviljons, bet vēlāk kafejnīca Banga. Paviljona pirmsākumi meklējami 1903. gadā, kad, godinot Krievijas impērijas cara Nikolaja II kārtējo vizīti Liepājā, tika lemts Jūrmalas parkā uzbūvēt ēku nozīmīgās personas svinīgajai pieņemšanai.
Diemžēl paviljona liktenis nebūt nav bijis tik grezns kā tā aizsākums. Jau 1906. gadā ēku skāra pirmais ugunsgrēks. Nedaudz vēlāk būve atjaunota, 1977. gadā degusi vēlreiz un kopš tā laika vairākkārt nesekmīgi centusies nonākt gādīgu saimnieku paspārnē, kas kaut daļēji spētu atjaunot tās sākotnējo godību. Ēkas atjaunošanas procesa kūtrumu zināmā mērā ietekmēja īpašuma tiesību nianses.
Jūrmalas parka teritorija ar visām tajā esošajām būvēm ir pašvaldības īpašums, tādēļ ikvienai personai pat ar vislabākajiem un patiesākajiem nodomiem kvalitatīvas apbūves radīšanai parkā ir jāpiedalās pašvaldības rīkotā izsolē, lai iegūtu apbūves tiesības, kas nostiprināmas zemesgrāmatā. Par spīti nebeidzamo pārbaudījumu virknei, paviljona pašsaglabāšanās instinkts veiksmīgi turpināja rast apstākļus, lai par parka apmeklētāju iecienītās ēkas potenciālu atgādinātu sabiedrībai.
Desmit gadus pēc pēdējā ugunsgrēka, 1987. gadā, tika sarīkots arhitektu plenērs jaunā paviljona koncepcijas meklējumiem. Sabiedrības iesaistei piedāvājuma noteikšanā 1998. gadā sekoja vēl viens konkurss ar līdzīgu mērķi un tikpat neauglīgu iznākumu attiecībā uz iegūto ideju realizēšanu dabā. Neskatoties uz šiem centieniem, tikai 2015. gadā projektēšanas uzdevums paviljona atjaunošanai beidzot nonāca cilvēku rokās, kuri radīja apjomu, kas no līnijām datora monitorā spēja pārtapt reālā Jūrmalas parka apbūves objektā.
Arhitekta Anda Kalniņa vadībā, sākotnēji vēl sadarbojoties ar potenciālās kafejnīcas vietas tā brīža nomniekiem un būvniecības ieceres pasūtītājiem, tapa projekts paviljona ēkas atjaunošanai, kura risinājumi balstīti uz vēsturiskajiem arhīva materiāliem - pārsvarā pastkartēm un fotogrāfijām. Kaut arī būvprojekts veiksmīgi saņēma visus nepieciešamos saskaņojumus, tā pasūtītāji no būvniecības atteicās. Tika lauzts nomas līgums un rīkota jauna izsole, kurā apbūves tiesības ieguva pašreizējie paviljona īpašnieki SIA «UPTK».
Iznākums šķiet likumsakarīgs, jo gluži tāpat kā tukšā parka vieta bija ilgstoši lūkojusi rast saimniekus, kas to spētu pienācīgi novērtēt, arī jaunie īpašnieki jau labu laiku bija apcerējuši idejas par iespējamo paviljona atjaunošanu, taču iepriekš vēl nebija pienācis īstais brīdis, kad abiem cerētājiem izdotos atrast ceļu vienam pie otra.
Kaut arī paviljona pastāvēšanas vēsture Jūrmalas parkā aptver vairāk nekā gadsimtu ilgu laika periodu, 2022. gadā ekspluatācijā pieņemtā ēka tik tiešām klasificējama kā jauna būve. Būvdarbu uzsākšanas brīdī konkrētajā parka teritorijas daļā nav atradies nekas vairāk par atsevišķām norobežojošajām konstrukcijām, kuras aptuveni iezīmējušas vēsturiskā paviljona āra terases novietojumu. Ēkas pamatapjoms uzbūvēts saskaņā ar arhitekta Anda Kalniņa izstrādātā projekta risinājumiem, kuros paviljona ārējais veidols stipri pietuvināts tā sākotnējam jūgendstila priekšgājējam.
Līdz mūsdienām saglabātā un arhīvos pieejamā informācija par ēkas fasāžu detalizāciju un interjeru ir vispārīga un skopa, tomēr īpašniekiem, kas vienlaikus darbojās kā būvnieki, bijusi vīzija par iekštelpu vēlamo kopskatu un gaisotni. Iedvesma gūta arī no citiem Liepājā esošajiem restorāniem. Izvēlētie interjera elementi, tostarp restorāna zāli nodalošie stiklojumi, sienu un griestu lampas, uz paviljonu atceļojuši no dažādām valstīm un atrasti gan internetā, gan antikvariātos.
Vēlme iesaistīties interjera tapšanas procesā īpašniekiem nav aprobežojusies ar konkrētu gatavo objektu piemeklēšanu - šim projektam viņi īpaši radījuši arī mēbeles. Pašu rokām zīmēti un darināti restorāna galdiņi, savukārt zāles centrālo lustru, kas veidota vienotā stilā ar pārējiem telpas gaismas ķermeņiem, radījis metālmākslinieks Reinis Kuncītis. Griestu un sienu panelējumu koloristikas risinājumu izvēle uzticēta māksliniecei Zigrīdai Atālei. Grīdas segumam restorānā izvēlēti ozolkoka dēļi, bet pārējās apmeklētājiem pieejamās telpās - flīzes.
Ar uzteicamu rūpību domāts par iekšējo inženierkomunikāciju izvietojumu. Restorāna zālē gan ventilācijas cauruļvadi, gan apkures radiatori iestrādāti sienās un griestos tik prasmīgi, ka apmeklētājiem jāpiepūlas uzminēt to atrašanās vietas, taču pašas tehniskās iekārtas izvietotas pagraba telpās. Pārdomāti un bez liekvārdības. Tā varētu raksturot gan restorāna zāles - paviljona centrālās telpas -, gan pārējo ēkā publiski pieejamo telpu gaisotni. Kaut arī apmeklētāju zāle ir 120 m2 plaša un atvērta taisnstūra formas telpa, vien ar dažu daļēji stiklotu starpsienu palīdzību iegūta mājīga un pieklusināta noskaņa.
