Izsenis zināms nāves draudu un cilvēka iznīcības simbols - galvaskauss ar vai bez sakrustotiem augšstilba kauliem. Tiesa, šajos laikos tas šķiet jau gandrīz pilnībā zaudējis kādreizējo spēju mums iedvest bailes vai vismaz bijību.
Miroņgalvas biedējošā statusa zudumā lielā mērā vainīga varētu būt komerciāla trivializācija. Pirmkārt - Disneja studijas Karību pirātu filmu franšīzē, otrkārt - meksikāņu Helovīnā jeb El Día de Muertos, latviski - Mirušo dienā. Tomēr ir arī šī simbola kompaktais variants, kuru ieraugot teju vienmēr aizsitīsies elpa. Vairumam cilvēku - instinktīvā pretīgumā. Tā ir kokarde uz formastērpa cepurēm tādos hitleriskās Vācijas formējumos kā Nacionālsociālistiskās partijas apsardze (Schutzstaffel, SS), drošības dienests (Sicherheitsdienst, SD) un militārā organizācija (Waffen-SS).
Reihsfīrers Heinrihs Himlers, organizācijas vadītājs, draudīgās emblēmas skaidroja kā bezierunu pakļaušanās simbolu: «Miroņgalva ir atgādinājums, ka jebkurā brīdī jābūt gataviem riskēt ar savu dzīvību, lai pastāvētu kopība.»
Tā saucamā Melnā ordeņa sastāvā bija arī SS-Totenkopfverbände (SS-TV) - īpašās koncentrācijas nometņu apsardzes vienības jeb bataljoni. Tām piederīgos, kā arī no šo vienību personāla veidotās ieroču SS 3. tanku divīzijas Totenkopf karavīrus atpazina pēc vēl vienas miroņgalvas - tā atradās uz melnas uzšuves apkakles atloka labajā pusē. Citiem esesiešiem tur bija «zibens rūna».
Jāteic gan, ne simbols, ne salikums no sudrabkrāsas emblēmas uz melna auduma nebija nacistu ideja. Taču šāda izvēle bija gluži pašsaprotama, jo Totenkopf bija viens no cildenākajiem vācu militārās slavas simboliem. Gandrīz tikpat svēts kā Dzelzs krusts. Tāpēc emblēmu vāciski dēvēja tikai par miroņgalvu, nevis emocionāli neitrāli par galvaskausu (Schädel).
Braunšveigas Melnais korpuss
Galvaskauss kā nāves simbols redzams jau seno romiešu mājokļu mozaīkā. Kopš XVIII gadsimta vidus tādās valstīs kā Spānija, Zviedrija, Lielbritānija rodas armijas vienības, kuras galvaskausu izvēlas par atšķirības zīmi un līdzekli ienaidnieka iebaidīšanai. Ar vai bez sakrustotiem stilba kauliem, ar apakšžokli vai bez tā (šķiet, pēdējais variants ir draudīgāks, jo tad miroņgalva nesmaida). Arī vācu militāristu un nacistu dievekļa Prūsijas karaļa Frīdriha Lielā (1712-1786) armijā bija šāds huzāru pulks.
Taču nacionālu slavu miroņgalvas emblēma ieguva vēlāk, Napoleona karu laikā. Franču imperatora armija bija iekarojusi tolaik daudzu nelielu valstu veidoto Vāciju. Kad 1807. gada Tilzītē tika parakstīts franču-krievu separātais miera līgums, Prūsijas karaļvalsts jau bija zaudējusi pusi gan teritorijas, gan arī iedzīvotāju, un no pilnīgas likvidācijas tā izglābās tikai tāpēc, ka Bonaparts ļoti cienīja tās karalieni Luīzi (1776-1810). Viņai, tobrīd esot gaidībās, izdevās iežēlināt imperatoru, lai vīrs nepaliktu bez troņa.
Par nesamierināmu franču okupantu ienaidnieku kļuva Melnais hercogs Frīdrihs Vilhelms (1771-1815), prūšu armijas ģenerālis. Viņam piederošā Braunšveigas-Volfenbiteles firstiste tika atņemta un iekļauta Napoleona brālim Žeromam īpaši radītajā Vestfālenes Karalistē.
Hercogs par atlikušajiem līdzekļiem 1809. gadā izveidoja privātu armiju - Braunšveigas Melno korpusu. Kopumā tajā tika sapulcināti ap 2300 vīri. Korpusā ietilpa divi kājnieku bataljoni, viens jēgeru bataljons (brīvā ierindā karojoši strēlnieki), snaiperu rota, huzāru un ulānu kavalērijas vienības. Vēlāk, jau par angļu naudu, izveidojās arī artilēristu vienība.
Melnie formastērpi it kā simbolizējuši sēras par gadu iepriekš mirušo Frīdriha Vilhelma sievu. Savukārt viegli pamanāmās metāla emblēmas, kurā attēlots galvaskauss ar sakrustotiem kauliem, bijusi ilustrācija korpusa devīzei «Uzvara vai nāve!» un Braunšveigas cilvēku naidam pret iebrucējiem. Šķiet, viņi nezināja, ka franču revolucionārajā armijā līdz 1794. gadam bija savi melnie nāves huzāri...
Hercoga karadraudzei pat izdevās uz brīdi no franču okupantiem atkarot Braunšveigu. Taču drīz tai pārspēka priekšā nācās atkāpties līdz jūrai un bēgt uz Angliju. Melnais korpuss iekļāvās hercoga Velingtona vadītajā britu armijā un prasmīgi karoja pret franču iebrucējiem Pireneju pussalā. Pēc tam Braunšveigas vīri, kuru nu jau bija vairāk nekā 5000, 1815. gadā cīnījās neizšķirtajā kaujā pie Kvatrebrā divas dienas pirms sabiedroto uzvaras Vaterlo kaujā. Tajā Frīdrihs Vilhelms un daudzi viņa vīri krita, gan dzimtenē, gan Britu salās radot cēlu leģendu par sevi, savu formu un Totenkopf.
Melnais korpuss, kurā ietilpa kājnieku pulks un huzāru pulks, 1866. gadā tika iekļauts Prūsijas armijā. Abās vienībās karavīri miroņgalvas emblēmu turpināja nēsāt līdz pat Pirmā pasaules kara beigām, kad šie pulki tika izformēti.
Igauņu miroņgalva
Taču Braunšveigas vīriem nepiederēja monopols uz šo zīmotni. Kā varonības, patriotisma un vācu ieroču slavas simbolu to sāka izmantot arī citi karavīri - ienaidnieka ierakumos iebrukušo trieciengrupu jeb Sturmtruppen cīnītāji un lidmašīnu piloti.
Huzāru formastērpā, ieskaitot augsto kavalērista zvērādas cepuri ar iespaidīga izmēra Totenkopf, patika pozēt ķeizara troņmantniekam, bet revolūcijas dēļ tā arī nekad tronī netikušajam Vilhelmam (1882-1951) un par pēdējo huzāru dēvētajam feldmaršalam Augustam fon Makenzenam (1849-1945). Viņš sevi ierakstījis vēsturē ar to, ka 1915. gadā pēc Serbijas galvaspilsētas Belgradas ieņemšanas lika uzcelt pieminekli tās varonīgajiem aizstāvjiem.
Pret Latvijas likumīgo valdību 1919. gadā pie Cēsīm un uzbrukumā Rīgai cīnījās Dzelzsdivīzija - Bermonta Rietumkrievijas brīvprātīgo armijā iekļauts vācu algotņu brīvkorpuss (Freikorp). Tajā ietilpa 16-18 tūkstoši vīru. Šīs vienības melnajā karogā zem kompaktās esesiešu kokardei līdzīgās Totenkopf zīmes atradās devīze «Un tomēr» (Und doch).
Otrajā pasaules karā esesiešu kokardēm līdzīgas nesāja vērmahta tankisti un Luftwaffe divīzijas Hermann Göring karavīri. Tanku vienības tā pieteica sevi kā melno huzāru slavas mantiniekus. Tāpat kā ASV kaujas helikopteru vienībās nēsā senas kavalēristu platmales no indiāņu karu laikiem un zīmotnes ar sakrustotiem zobeniem.
Par spīti nelāgajām Otrā pasaules kara atmiņām, miroņgalva armijnieku vidū joprojām ir populāra. Tā redzama ASV Jūras kājnieku izlūkošanas bataljona, Dienvidkorejas 3. kājnieku divīzijas un Britu Karalisko gaisa spēku 100. eskadrona emblēmā (pēdējā gan pirms trijiem gadiem likvidēta). Krievijai iebrūkot Ukrainā, biedējošais simbols redzēts gan Prigožina algotņiem, gan ukraiņu karavīriem (tas ir 72. mehanizētās brigādes karogā).
Latvijai tuvākā militārā vienība ar melno «pirātu karogu» atrodas netālu no mūsu ziemeļu robežas - Viru pilsētā. Igaunijas armijas Kuperjanova kājnieku bataljons 1992. gadā tika atjaunots leģendārā brīvības cīņu varoņa piemiņai. To dēvē par ziemeļu kaimiņu kaujasspējīgāko un saliedētāko struktūrvienību.
Igauņu nacionālais varonis Jūlijs Kuperjanovs (1894-1919) pirms pasaules kara bija skolotājs, taču bija mācījies virsnieku kursos un cīnījies pret vācu ķeizara armiju. Kļuva par partizānu bataljona un vēlākā pulka izveidotāju un pirmo komandieri, tika nāvīgi ievainots pie Valgas. Tur viņa vīri cīnījās ar sarkanajiem strēlniekiem Emīla Vītola (agrākā 7. Bauskas pulka virsnieka) vadībā.
Iespējams, ideju bataljona draudīgajam karogam tā komandieris vai viņa cīņubiedri pārņēma no Krievijā 1917. gadā veidotajiem nāves bataljoniem. Tās bija brīvprātīgo triecienvienības, ar ko Kerenska valdība centās noturēt brūkošo fronti. Tāpēc vēlāk melnie karogi ar miroņgalvu bija izplatīti krievu Baltajā armijā. Taču laikam jau nevajadzētu igauņiem vaicāt, cik pamatota ir šī versija...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita