2. daļa - “Dzeršanas dēļ vienība cieš zaudējumus kaujā”
Turpinām žurnāla iepriekšējā numurā aizsākto stāstu par sarkano partizānu tuvajām attiecībām ar alkoholu. Šoreiz par to, kā pļēgurošana iespaidoja partizānu kaujasspējas.
Volīnijā dislocētās partizānu vienības dalībnieks Grigorijs Balickis savā dienasgrāmatā 1943. gada rudenī aprakstījis iedzeršanas, ko vienības vadība rīkojusi kopā ar netālu izvietoto NKVD diversantu grupu komandieriem Viktoru Karasjovu (vienība Olimps), Nikolaju Prokopjuku (vienība Mednieki) un Dmitriju Medvedevu (vienība Uzvarētāji). Pēdējā persona ir īpaši interesanta. Štata čekists, kurš dienējis dažādu rajonu nodaļās, bet 1938. un 1939. gadā darbojies gulaga nometnēs Medvežegorskā un Noriļskā. Pēc kara komunistu propaganda viņu pasludināja par varoni un cildināja viņa gaitas partizānu rindās, noklusējot saistību ar lēģeriem.
Savos memuāros Medvedevs rakstīja, ka viņa vienībā disciplīna esot bijusi ļoti stingra: “Komandiera pavēle bija likums. Par pārkāpumu - sods. Šņabi dzert kategoriski bija aizliegts. Spēlēt kārtis aizliegts. Kategoriski bija aizliegts kaut ko piesavināties no mierīgajiem iedzīvotājiem. Pat tabaku nedrīkstēja ņemt.” Rakstnieks Teodors Gladkovs partizānu kustībai veltītajā grāmatā Palieku čekists! vispār viņu ataino kā teju vai svēto: “Medvedevs jau ar savu izskatu vien iedvesa cieņu. Paviršībai, nevīžībai un bezatbildībai viņa tuvumā nebija vietas. Taču šāda Medvedeva stingrība netraucēja viņam ārkārtīgi uzmanīgi izturēties pret padotajiem.” Izklausās skaisti, taču vai tā bija patiesība?
«Medvedevam ir pašam savs kandžas aparāts...»
Lai noskaidrotu, kā tad bija īstenībā, palasīsim Balicka dienasgrāmatu: “1943. gada 15. oktobris. Šodien atbrauca biedrs Medvedevs ar savu svītu. Par godu šim notikumam, gandrīz visu dienu dzērām. Šņabis bija viņam. Man nav un nekad nav bijis.”
Nākamais ieraksts: “1943. gada 22. oktobris. Plkst. 9:00 atnāca biedrs Medvedevs ar savu vienību, izvietojās uz ziemeļiem no manas vienības. Gandrīz visu dienu dzērām. Medvedevam ir papilnam paštecinātā, viņam ir pašam savs kandžas aparāts.”
Nedēļu vēlāk Balickis apciemoja čekista Medvedeva bāzi, kas atradās netālu no Lopateņas ciema Volīnijas apgabala Kivereckas rajonā. Ciemiņš uzreiz pamanīja, ka čekisti dienas vada dīkā bezdarbībā, tāpēc var atļauties pļēgurot: “1943. gada 31. oktobris. Aizbraucu pie Medvedeva. Velns parāvis, viņš gan ir iekārtojies, izskatās, ka saposies zemnīcās dzīvot ne mazāk kā piecus gadus. Es gan par to nebrīnos, jo dienas viņš vada bezdarbībā, taču cilvēkus kaut kā vajag nodarbināt. Viņa vienībā ir 800 cilvēki, bet aģentūras darbā ir iesaistīti tikai 50-60.”
Partizānu operatīvās sanāksmes bieži vien izvērtās par pļēgurošanu. “1943. gada 3. novembris. Biju viesos pie biedra Viktora Karasjova, kopā ar mani atbrauca arī biedrs Prokopjuks. Ap diviem ieradās biedrs Medvedevs un viņa vietnieks Lukins. Tīri labi uzdzīvojām, vienojāmies par kopīgu cīņu pret vācu izdzimteņiem.”
Partizānu vienību komandieri kopā svinēja arī Oktobra revolūcijas gadadienu: “1943. gada 7. novembris. Plkst. 15:30 aizbraucu ciemos pie Medvedeva. Mazliet uzdzīvojām, pēc tam kopā ar biedru Prokopjuku devos uz savu nometni.”
Interesants kadrs ir arī Ukrainas partizānu kavalērijas vienības komandieris Mihails Naumovs. Vācu izlūkdienesta ziņojumā viņa attiecības ar alkoholu aprakstītas īsi: “Patīk dzert degvīnu.” Par to, vai viņš tiešām dzēra šņabi ar prieku, var pastrīdēties, taču paša Naumova dienasgrāmatā varam atrast liecības, ka atturībnieks viņš noteikti nav bijis, līdzīgi kā citu partizānu vienību vadītāji. Piemēram, 1943. gada 15. decembrī Naumovs apciemojis Ternopoles partizānu vienības komandieri Ivanu Šitovu: “Viņš mani ļoti labi uzņēma un pavadīja. Balle bija uz goda. Cik var noprast, iekārtojušies viņi ir ar ērtībām. Ļoti daudz visādu delikatešu. Dzīvo savam priekam, par uzdevumu izpildi nedomā un arī nerunā. Varu tikai apskaust. No sarūgtinājuma izdzēru tik daudz, ka pārsteidzu mūsu komisāru, kuru ar šādām lietām vispār ir grūti pārsteigt. Taču beidzās viss labi.”
Visu nākamo nedēļu Naumovs aizvadīja vienos vienīgos dzertiņos, kuros viņš piedalījās pēc principa “negribu, taču vajag”. “1943. gada 23. decembris. Visas šīs dienas jūtos nelāgi. Galvenokārt tāpēc, ka daudz dzēru kandžu, nervi sāka streikot. Dzēru piespiedu kārtā, jo vispār dzert man nepatīk un dzeršana man ir kā smags pienākums. Dzeru tikai ar viesiem [citu vienību komandieriem - aut.], bet to šīs nedēļas laikā bija tā pavairāk.”
Tālāk Naumovs apraksta jaunā gada sagaidīšanu un vairākas citas iedzeršanas, tostarp arī kopā ar Sarkanās armijas priekšējām vienībām: “10. janvārī man bija patīkams pārsteigums. Kas gan var būt vēl labāk kā partijas Centrālkomitejas un personīgi biedra Hruščova nosūtīta apsveikuma radiogramma! Apbalvošana ar ordeni - tā ir atzinība par maniem karavadoņa sasniegumiem. Vakarā mani uzaicināja pie 121. Gomeļas gvardes divīzijas pulka komandiera, kur kopā ar virsniekiem iedzērām par Bogdana Hmeļņicka ordeni.”
Naumova dienasgrāmatā pieminēta žūpošana arī viņa paša kavalērijas vienībā. Kā viņš raksta 1944. gada 16. janvārī, tad ir ļoti priecīgs par to, ka no grūta uzdevuma atgriezies viņa apakšvienības komandieris: “Labi, ka atgriezies Gavriļuks, es viņu mīlu par aso prātu, kad viņš ir skaidrā, bet neieredzu piedzērušu - pārāk daudz dzer un tad stulbi auro. Vakar nācās patriekt viņu no galda, jo viņš desmit minūtēs pēc ierašanās piedzērās un sāka dauzīt ar dūri pa galdu. Vairāk gudru puišu manā vienībā nav.”
Vēl interesantas atmiņas ir atstājis partizānu kavalērijas brigādes veterāns Semjons Dodiks. Viņš aprakstījis, ka vada komandieris Zabaštanskis parasti iedzeršanu sācis ar frāzi: “Ardievu, skaidrais prāts, tiksimies rīt!”
«Balle bija uz goda. Cik var noprast, iekārtojušies viņi ir ar ērtībām. Ļoti daudz visādu delikatešu. Dzīvo savam priekam, par uzdevumu izpildi nedomā un arī nerunā. Varu tikai apskaust. No sarūgtinājuma izdzēru tik daudz, ka pārsteidzu mūsu komisāru.»
«Degvīnu dzer no lielām glāzēm...»
Lai mēs nebalstītos tikai uz dienasgrāmatu liecībām vien, ielūkosimies vairākos ukraiņu nacionālistu jeb banderoviešu dokumentos, kuros arī atspoguļota sarkano partizānu kāre uz reibinošiem dzērieniem. Piemēram, Galīcijas nacionālistu ziņojumā, kas datēts ar 1944. gada 20. februāri, aprakstīta sarkano partizānu darbības metodika: “Vužgorodkas pilsētā izvietojās sarkano partizānu grupa 600-800 cilvēku sastāvā. Ievācoties mājās, viņi pirmām kārtām prasīja, vai te nav banderoviešu, bet pēc tam paģērēja šņabi. Degvīnu dzer no lielām glāzēm, uz Staļina veselību.”
Savukārt līdzīgā ziņojumā no Volīnijas minēts, ka sarkano partizānu vidū vērojams pretpadomju noskaņojums. Iespējams, nacionālisti pārspīlēja savu ienaidnieku izdarības, taču nav arī izslēgts, ka sarkanie tiešām dzērumā sarunāja šo to lieku: “Golovnojas pilsētā bija gadījumi, kad piedzērušies sarkanie pie galda klaigāja: “Nāvi Hitleram! Nāvi Staļinam!” Vēl viņi runāja, ka karš varētu turpināties vēl desmit gadus, lai būtu iespēja laupīt un slepkavot.”
Kādā citā nacionālistu pagrīdnieku ziņojumā, pēc visa spriežot, aprakstīta Sarkanās armijas 24. gadadienas atzīmēšana partizānu stilā Ternopoles apkaimē 1944. gada martā: “Pļēgurošanas laikā 80 procenti dzer degvīnu līdz samaņas zudumam, pārējie 20 procenti mērenāk. Kopumā viņu uzvedība ir vairāk nekā mežonīga. Dzērumā vāļājas purvā, guļ pagalmā uz salmiem, bet pēc tam cenšas panākt savas vienības.”
Saskaņā ar nacionālistu ziņojumiem 1944. gada pavasarī Ļvovas apgabalā partizāni žūpošanu apvienojuši ar laupīšanu: “Ienākot mājās, uzreiz prasa degvīnu. Šņabis bandītus mazliet nomierina, un parasti tajās mājās, kur tikuši uzcienāti, viņi tik ļoti nelaupa, paņem tikai iepatikušās mantas. Visvairāk viņiem patīk pulksteņi, ko viņi īpaši meklē. Ja nav degvīna, tad pievāc visu, kas gadās pa rokai, pat mantas, kas nemaz nav vajadzīgas.”
«Pļēgurošanas laikā 80 procenti dzer degvīnu līdz samaņas zudumam, pārējie 20 procenti mērenāk. Kopumā viņu uzvedība ir vairāk nekā mežonīga. Dzērumā vāļājas purvā, guļ pagalmā uz salmiem, bet pēc tam cenšas panākt savas vienības.»
«Izlūki dzērumā apmaldījās...»
Žūpošanu nevarēja uzskatīt par sarkano partizānu privāto lietu, jo tā vairoja noziedzību un marodierismu. Tas savukārt pasliktināja attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem, nerunājot nemaz par mūžam iereibušo sarkano komandosu kaujasspēju zudumu. Vietējo iedzīvotāju atbalsta trūkums kopumā nenāca par labu visai partizānu kustībai. Lūk, vēl viens nacionālistu ziņojums par sarkanajiem partizāniem: “Viens no Kotovska vienības štābiem atrodas Veļugu ciemā. Vienībā ir apmēram 50 vīri no tā paša ciema. Komandieris ir vietējais, bet poļitruks - izpletņlēcējs. Šī grupa bieži aplaupa iedzīvotājus, tāpēc viņi to neieredz kā laupītājus un dzērājus.” Skaidrs, ka tik naidīgā vidē partizāniem bija grūti pildīt jebkādus kaujas uzdevumus.
Jādomā, ka arī izlūkošanas aģentūras darbu dzeršana iespaidoja negatīvi. Nacionālistu pagrīdnieku 1943. gada nogales ziņojumos par situāciju Baltkrievijas dienvidrietumu rajonos norādīts, ka tur vienlaikus darbojās dažādas pakļautības sarkano partizānu grupas: te bija gan Ukrainas un Baltkrievijas partizānu kustības centrālajam štābam pakļautas vienības, gan Sarkanās armijas Ģenerālštāba Izlūkošanas pārvaldei pakļautas, gan arī Valsts Drošības komisariāta galvenās pārvaldes, Ukrainas un Baltkrievijas pārvalžu čekisti. Skaidrs, ka tas viss radīja pamatīgu jucekli, kas raportēts arī banderoviešu ziņojumā: “Sarkano morāle ir ļoti zemā līmenī, viņi dzer, ālējas, sit un nogalina pat savus slepenos aģentus.” Diez vai tāds haoss paaugstināja izlūkošanas datu kvalitāti un atviegloja vervēšanu.
Protams, arī partizānu vienību kaujasspējām dzeršana par labu nenāca. Raisa Sidorčuka, kuras ciematu Staraja Rafalovka Rovnas apgabalā nodedzināja sarkanie partizāni, atceras, ka šo soda ekspedīciju viņi īstenojuši reibuma stāvoklī: “Tādus es viņus atceros: zirgos, piedzērušies, allaž gatavus bez žēlastības nogalināt “ienaidniekus un tautas nodevējus” un laupīt uzvaras vārdā pār fašismu.” Toreiz nelielā banderoviešu pašaizsardzības grupa nespēja atvairīt skaitliski lielākās sarkano partizānu vienības uzbrukumu, taču skaidrs, ka ar piedzērušu pretinieku ir vieglāk cīnīties nekā ar tādu, kurš ir koncentrējies un izplānojis savu darbību.
Žūpības problēmu itin labi apzinājās arī Ukrainas sarkano partizānu kustības štāba priekšnieks Timofejs Strokačs. Viņš regulāri saņēma informāciju par kaujas operācijām, kas bija izgāzušās tikai tāpēc, ka to īstenotāji bija kunga prātā. Lūk, kā kompartijas Centrālkomitejas pilnvarotais Jakovs Meļņiks aprakstīja vairāku partizānu vienību kauju ar pretinieku Sumu apgabala ziemeļos:
“Mūsu pirmā operācija 1942. gada 30. oktobrī Marčihinas Budu ciematā sākumā bija veiksmīga, jo padzinām apmēram 100 cilvēku lielo policijas garnizonu, dažus nogalinājām. Pēc tam no rīta sākām gatavot pārtikas krājumus. Komandieriem tika pavēlēts apkārt ciemam izvietot sargposteņus, bet daļu kaujinieku nosūtīt pārtikas sagādē. Taču komandieri bija tā izlaiduši savus kaujiniekus, ka viņi visi pārdzēra jēgu, bet sarkanās vienības vīrus komandieris biedrs Lukaševs vispār bija atsaucis no posteņiem un aizsūtījis ar vezumiem uz Lošenku. Kad plkst. 12:00 ungāri mums uzbruka, atklājās, ka kreisais flangs, kur atradās sarkanā vienība, nav nosegts. Tāpēc mums nācās atkāpties ar kauju.”
Pēc divām nedēļām scenārijs atkārtojās: “7. novembrī mēs ar vienībām ieradāmies Pustogorodas, Fotevižas, Vočevskas un citos ciemos. Atgriežoties no operācijas, Kumaneks, Gņibeda un citi komandieri, atrodoties reibuma stāvoklī, pameta savas vienības un devās uz Hineļu. Man ar Naumovu nācās savākt izkliedētās grupas, sakārtot un nosūtīt pa ieplānoto maršrutu. Nākamajā dienā ierodoties Hineļā, es diezgan pieklājīgā formā izteicu aizrādījumu biedram Gņibedam par to, ka viņš bija pametis savu vienību. Pēc visa spriežot, šis aizrādījums Gņibedam nepatika, tāpat arī Kumanekam. Vēlāk man kļuva zināms, ka viņi šo jautājumu apsprieduši pie spirta glāzes.”
Tajā pašā laikā citā reģionā - Dņepras labajā krastā - darbojās Kovpaka komandētā vienība. Saskaņā ar kāda šīs vienības partizāna liecībām 1943. gada martā kārtējā dzertiņa laikā nejauši tika nogalināts 9. rotas komandieris. Turklāt tas nebija vienīgais tāds gadījums:
“Dzeršanas dēļ vienība cieš zaudējumus kaujā. Piemēra pēc var minēt kauju pie Kodras ciema Kijevas apgabalā - tur 3. rota devās kaujā piedzērusies, kā rezultātā labākie kaujinieki gāja bojā. Ir daudz gadījumu, kad izlūkrotas vīri apšauda paši savus izlūkus, neprasot un neatbildot uz parolēm, jo vienkārši dzērumā notur viens otru par policistiem. Ir bijuši gadījumi, kad izlūki dzērumā apmaldās un vairākas diennaktis klīst pa mežu.”
«Šņabis bandītus mazliet nomierina, un parasti tajās mājās, kur tikuši uzcienāti, viņi tik ļoti nelaupa, paņem tikai iepatikušās mantas. Visvairāk viņiem patīk pulksteņi, ko viņi īpaši meklē. Ja nav degvīna, tad pievāc visu, kas gadās pa rokai.»
«Piedzērās un aizgāja gulēt, neizliekot sargposteņus»
Ne visiem ierindas partizāniem nepārtrauktā žūpošana gāja pie sirds, tāpēc centrālais štābs saņēma diezgan daudz sūdzību. Tā 1943. gada 16. aprīlī Ukrainas partizānu kustības štābs saņēma slepenā informatora radiogrammu: “Partizāni ar cieņu runā par Fjodorova vienību, arī Saburovu slavē par drosmi. Savus komandierus kritizē par neizdarību, aviācijas uzlidojuma bēdīgās sekas ir viņu vaina, jo komandieri bija piedzērušies.”
Tie, kuri slavēja Fjodorova vienību, maldījās, jo tajā situācija patiesībā nebija neko daudz labāka. 1943. gada 17. jūnijā šai vienībai bija paredzēts doties uz jaunu dislokācijas vietu: “Pusdienu laikā štāba priekšnieks biedrs Rvanovs iedeva biedram Fjodorovam pavēli parakstīšanai, taču tas kategoriski atteicās to darīt. Šāda rīcība izskaidrojama ar to, ka Fjodorovs bija pamatīgi iereibis. Tikai plkst. 17:00 pavēle, kurā bija izskaidrots pārvietošanās maršruts, beidzot tika nolasīta.”
Pēc divām nedēļām vienības komandieris atkal piedzērās: “1943. gada 28. jūnijs. Brokastīs galdā cēla degvīnu. Daļa piedzērās līdz samaņas zudumam. Pats biedrs Fjodorovs kopā ar viesiem sāka apstaigāt bataljonus un pārbaudīt ložmetējus un automātus. Tie kaujinieki, kuri nebija par to informēti, paķēra ieročus, jo domāja, ka sākusies kauja. Tas nebija brīnums, jo skanēja garas ložmetēja kārtas. Tās bija kaut kādas šausmas... Tik daudz patronu tika bezjēdzīgi izniekots. Pavisam no visu veidu ieročiem izšāva apmēram 1500 patronas. Bet reiz var pienākt brīdis, kad šo patronu pietrūks, lai sasistu fašistu izdzimteņus.”
Šajā rakstā vairākkārt citētais Grigorijs Balickis visiem spēkiem centās apkarot dzeršanu savā vienībā, taču nevarētu teikt, ka šai cīņai būtu lieli panākumi. 1943. gada 9. oktobrī diversantu rotas komandieris Platonovs Balickim ziņoja, ka, neraugoties uz vada komandiera Lavrijenko bojāeju, uzdevumu nav izdevies izpildīt:
“Izrādās, ka biedrs Platonovs, par spīti maniem vairākkārtējiem brīdinājumiem, kaujas uzdevuma izpildes laikā bija piedzēries un tāpēc izgāza visu operāciju. Tā nebija pirmā reize, kad Platonovs šādi izgāž operāciju. Šoreiz uzdevuma uzpildes laikā piedzēries bija ne tikai Platonovs, bet arī viņa rotas vadu komandieri, Ņikitins pat līdz bezsamaņai. Nācās pieņemt pašus stingrākos mērus. Platonovu atcēlu no rotas komandiera posteņa, Ņikitinam izteicu rājienu, pārējiem brīdinājumu.”
Līdzīgā kārtā dzeršanas dēļ izgāzās Kotovska vārdā nosauktās partizānu vienības kaujas operācija. Te pie vainas bija pats vienības komandieris Kožuhars, kurš pārmērīgi aizrāvās ar alkoholu. Par to uz augšu ziņoja vienībās iefiltrētais čekas informators Volodins:
“Kožuhars informācijas birojam iesniedza nepatiesas ziņas par kaujas operāciju - it kā viņi esot likvidējuši 52 vāciešus un policistus. Patiesībā viss notika citādi. Kožuhars nosūtīja 24 cilvēkus pēc pārtikas. Grupu vadīja Aņisimovs (bandīta tipāžs). Viņi ieradās Bečas ciematā, piedzērās un aizgāja gulēt, neizlikuši pat sargposteņus. Naktī kaujinieks Titovičs izgāja ārā un ieraudzīja ienaidnieka karavīru grupu. Titovičs ieskrēja atpakaļ mājā, pamodināja vīrus, bet pats izskrēja atkal ārā un nošāva sešus vāciešus. Taču arī pats gāja bojā. Pēc tam kaujā iesaistījās pārējie kaujinieki un nogalināja vēl divus vāciešus un divus policistus. Vācieši atkāpās. Aņisimovs varoņa līķi nepaņēma līdzi, atstāja turpat ciematā. Nākamajā dienā atbrauca vācieši, atrada līķi, sacirta un iemeta bedrē. Par šo operāciju Kožuhars ieteica apbalvošanai Aņisimovu un vēl vairākus biedrus, tajā skaitā arī pats sevi.”
Dzeršana un šādi starpgadījumi parasti nekādi neietekmēja partizānu komandieru karjeru. Varbūt tāpēc, ka vairumā gadījumu žūpošana tomēr nepārauga hroniskā alkoholismā un pēc kara viņi spēja atkal iekļauties mierīgā dzīvē un iztikt bez nepārtrauktas plītēšanas. Tātad nevar partizānu žūpošanu norakstīt tikai uz Krievijas tikumiem - sak, tur jau dzer visi, gan jauns, gan vecs. Tajās pašās vietās karoja arī Ukrainas nacionālo partizānu vienības, kurās tika ievērots sausais likums. Tās centās dzeršanu un kandžas tecināšanu apkarot pat mierīgo iedzīvotāju vidū. Banderoviešu rindās spēkā bija arī smēķēšanas aizliegums, kamēr sarkano partizānu uzturdevā bija iekļauta tabaka, ko saņēma no Lielās zemes. Tas ļauj secināt, ka pat kaitīgie ieradumi lielā mērā ir atkarīgi no valsts vadītājiem un valdošā režīma.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita