Kā latviešu dziedātāja, aktrise, komponiste un skaņu dizainere Zane Dombrovska kļuva par lauku īpašuma saimnieci un pārvērta to par unikālu akustikas laboratoriju.
Kā sākas sapņi
Kad 2019. gadā Zane ar savu toreizējo partneri iegādājās vēsturisko Bakhaužu muižu Ropažu novadā, viņiem pat prātā nenāca, ka te varētu veidot kaut ko citu, kā vien lauku māju. “Nekāda biznesa plāna vai stratēģijas mums nebija, vienkārši gribējās savu stūrīti laukos. Tāds katra latviešu cilvēka sapnis,” stāsta Zane.
Tagad vieta saucas Skaņu muiža 360, un tā ir pazīstama tāltālu aiz Latvijas robežām. Muižas atjaunošanas darbi vēl ne tuvu nav galā, bet jau šodien tā ir kļuvusi par kultūras telpu koncertiem un radošiem eksperimentiem. Galvenā šīs vietas odziņa ir unikāla ambisoniskā jeb telpiskā skaņa.
Augstā skaņa
Vēl pirms dažiem gadiem telpiskās skaņas tehnoloģijas šķita zinātniskā fantastika. Visbiežāk tās tiek uzstādītas nelielās eksperimentālās telpās, piemēram, pārvietojamās sfērās. Skaņu muižā 360 ir Baltijā pirmā stacionārā ambisoniskā zāle. Tā atrodas bijušās kūts otrajā stāvā - zem augstajiem griestiem trīs līmeņos izvietoti 17 skaļruņi, kas ļauj atskaņot telpisku skaņu.
Īpaši ir tas, ka, atrodoties šeit, klausītājs ne vien dzird skaņu sev apkārt 360 grādu leņķī no visām pusēm, augšas un apakšas, bet burtiski iegrimst tajā. Šādi skaņa spēj cilvēku pārnest citā realitātē, izraisīt spēcīgas emocijas un radīt neaizmirstamu pieredzi. To var nosaukt par augsto akustiku - pēc analoģijas ar augsto modi vai augsto virtuvi. Turklāt nav svarīgi, ko tieši klausīties - Bahu vai tehno, vēja šalkas vai elektroniskos kosmosa trokšņus. Wow efekts ir garantēts.
Skaņu muižā 360 notiek koncerti un meistarklases, komponisti, nozares profesionāļi šeit vada izglītojošus seminārus un eksperimentālas sesijas. Jau otro gadu muiža kļuvusi par rezidenci mūziķiem no dažādām valstīm. Uz skaņu ekskursiju te aicināts atbraukt ikviens interesents. Zane ir pārliecināta, ka ar laiku muiža kļūs par tādu pašu Latvijas zīmolu kā ērģeļkoncerti pludmalē vai baroka mūzikas koncerti pilīs.
Sekojot sludinājumam
Pirmais Bakhaužu muižā mūs sagaidīja krāšņs melnbalts kaķis. Cienīgi pastaigājoties pa teritoriju, visu savu būtību viņš lika saprast, kurš tad te ir īstais saimnieks.
“Tas ir Nauris. Mēs viņu nosaucām kultūras ministra Naura Puntuļa vārdā,” smejoties stāsta Zane. “Kad kaķis nonāca mūsu mājās, viņš uzreiz uzlēca uz klavierēm un sāka dziedāt. (Nauris Puntulis ir bijušais Latvijas Nacionālās operas solists, tenors - red.). Arī kaķa kažoka krāsojums ir atbilstošs - gluži kā melna fraka ar baltu kreklu. Paskatieties, cik viņš ir cienīgs - nu, gluži kā īsts ministrs! Padzinis visus apkārtnes kaķus un pieradis būt vienīgais solists,” Zane stāsta.
Bakhaužu muiža uzcelta 1897. gadā. Tās pirmais īpašnieks bija baltvācu barons Viktors fon Volfs, vēlāk muiža nonāca uzņēmēja un stikla fabriku īpašnieka Eižena Ferdinanda Folkmaņa īpašumā. Spriežot pēc visa, tā kalpojusi kā medību nams, taču īpašnieki brīvo laiku šeit pavadīja ļoti kulturālā gaisotnē.
“Muižas rekonstrukcijas laikā atradām klavieru kājas. Tas mums bija liels pārsteigums, kurā saskatu simbolisku nozīmi, jo mūzika šeit ir skanējusi vienmēr,” teic Zane, kura muižu iegādājās, atsaucoties uz sludinā-
jumu. “Pārdevējs bija cienījama vecuma kungs, aviācijas profesors. Viņš bija iemīlējis šo vietu un plānoja to atjaunot, pat bija atvedis būvmateriālus. Taču viņš bija jau gados un juta, ka spēka ieceres īstenošanai varētu nepietikt. Un kādā brīdī nolēma dot iespēju par muižu parūpēties citiem, tāpēc ievietoja sludinājumu internetā.”
Laiks namu nebija saudzējis. Pirkšanas brīdī trīs mūra celtnes - galvenā ēka, kūts un neliela saimniecības māja - bija diezgan bēdīgā stāvoklī, faktiski bija saglabājušās tikai akmens sienas. Jumts iebrucis, iekšpusi pārņēmusi daba. Nebija elektrības, mobilo sakaru. Tagad tie darbojas, bet joprojām Waze navigācija muižu neredz un viesus var aizvest dziļi mežā. Tāpēc, plānojot doties uz Bakhaužu muižu, vērts sekot ceļa norādēm vai izmantot Google Maps.
Mūzika, kas izglāba
Pirmie muižas atjaunošanas darbi sākās pirms pandēmijas, bet toreiz par koncertzāli neviens pat nedomāja. Vārds ambisonika šeit pirmo reizi izskanēja tikai pēc tam, kad Zane atgriezās no mācībām Igaunijā. Te jāpiemin, ka viņai ļoti patīk mācīties. “Ja mani kaut kas ieinteresē, es tajā pilnībā iedziļinos. Man viss jāizpēta līdz sīkākajai niansei. Taču tēmai patiešām ir jāaizrauj, citādi man ātri vien kļūst garlaicīgi.”
Zane ir dzimusi Aucē. Starp citu, šī nelielā pilsētiņa, kurā ir nedaudz vairāk kā divi tūkstoši iedzīvotāju, Latvijai devusi vēl divas mūzikas slavenības - džeza zvaigznes brāļus Raimondu un Oskaru Petrauskus. Ar viņiem Zani saista draudzība, un savas dziedātājas karjeras pirmsākumos viņi bieži muzicēja kopā. Ar mūziku meitene sāka nodarboties jau bērnībā, lai gan, kā pati atzīst, pedagogiem ar viņu nav gājis viegli.
“Man bija briesmīgs raksturs, ciest nevarēju visu to rutīnu ar gammām un etīdēm. Mani absolūti neaizrāva tas, ko lika spēlēt mūzikas skolā. Kad kārtējā eksāmenā saņēmu divnieku, pat nopriecājos, jo biju pārliecināta, ka beidzot mani izslēgs, taču tā nenotika. Skolotāja, kura ļoti ticēja manam talantam, panāca, lai tieku atstāta uz pārbaudes laiku. Un man visu vasaru bija jāvingrinās. Skolotājas dzīvoklis atradās tieši virs mūsējā, un viņa varēja kontrolēt, vai es patiešām mācos. Labi, ka man nomainīja repertuāru, beidzot sāku spēlēt to, kas man patika. Manā galvā kaut kas it kā pārslēdzās, un mācības aizgāja.”
Desmit gadu Zanes dzīve krasi mainījās. Nomira viņas mamma, meitene palika kopā ar tēti un vecmāmiņām. Četrpadsmit gadu vecumā tika nolemts, ka viņai jāpārceļas uz Rīgu un izglītība jāturpina tur. Tā sākās viņas patstāvīgā dzīve. “Iestājos Rīgas Doma kora skolā un sāku dzīvot kopmītnēs. Mājup braucu tikai nedēļas nogalēs. Nācās ļoti strauji pieaugt, iemācīties pašai pieņemt lēmumus. Tas bija grūts posms manā dzīvē, bet mani izglāba mūzika.”
Vispirms Zane apguva klavierspēli, taču, kā saka profesionāļi, pārpūlēja rokas, turklāt arī guva rokas traumu. No sapņa par pianistes karjeru nācās atteikties. Taču pedagogi saskatīja meitenē arī citus talantus - skaidru, skaistu balsi un komponistes dotības. Dziesmas Zane rakstīja jau kopš desmit gadu vecuma.
Viena no pirmajām reizēm, kad Zane kāpa uz lielās skatuves, bija grupas Cosmos koncertturnejā pa Latviju. Viņu uzaicināja aizvietot Lindu Leen, kura piedalījās albuma ierakstā, taču turnejā doties nevarēja. Ar grupas dalībniekiem Dombrovska bija pazīstama jau kopš Doma kora skolas laikiem - puiši mācījās dažas klases augstāk. Tieši tad liktenis viņai uzdāvāja tikšanos ar Latvijas mūzikas leģendu Mirdzu Zīveri, kura kļuva par dziedātājas muzikālo mentori, aktīvi iesaistoties viņas pirmo divu soloalbumu tapšanā.
Plašāku atpazīstamību Dombrovska ieguva, nospēlējot galveno lomu Zigmara Liepiņa mūziklā Adata, kuras pirmizrāde notika Latvijas Nacionālajā teātrī 2007. gadā. Interesanti, ka šajā projektā Zane nonāca nevis tāpēc, ka bija pazīstama ar Mirdzu Zīveri, bet drīzāk tam par spīti. “Kad pateicu Mirdzai, ka vēlētos piedalīties atlasē, viņa pret to izturējās visai skeptiski, teica - n, nezinu, ko tu tur varētu spēlēt, tur taču visi ir alkoholiķi un narkomāni,” ar smaidu atceras Zane. “Jo tas patiesi ir ļoti dramatisks mūzikls par sabiedrības pabērniem, un Mirdza mani šādā ampluā nespēja iedomāties.”
Taču Zane Dombrovska ir ļoti neatlaidīga - viņa devās uz atlasi, izturēja nopietnu konkurenci un tika apstiprināta galvenajai lomai. Un vēlāk par šo lomu saņēma Spēlmaņu nakts nomināciju kategorijā Gada debija. Starp citu, Zane ir vienīgā Latvijā, kura saņēmusi Spēlmaņu nakts nominācijas gan aktrises, gan komponistes kategorijā.
Pēc mūzikla Adata Zane pievienojās Latvijas Nacionālā teātra trupai. Cita pēc citas sekoja lomas - vairs ne tikai mūziklos, bet arī dramatiskajās izrādēs. Saprotot, ka pietrūkst profesionālu zināšanu, viņa iestājās Latvijas Kultūras akadēmijas Aktiermākslas fakultātē, studēja un spēlēja teātrī. Desmit darba gados Zane nospēlējusi vairāk nekā 30 lomu, tajā pašā laikā nepametot mūziku - regulāri koncertēja un turpināja komponēt.
Skaņu dizainere
2017. gadā Zane pieņēma, kā pati saka, vienu no radikālākajiem lēmumiem savā dzīvē - izvēlējās aiziet no štata Latvijas Nacionālā teātrī un kļuva par brīvmākslinieci.
“Man ļoti patika aktrises profesija un darbs teātrī. Paveicās, ka atradu savu režisori - Ināru Slucku. Tas nebūt nenotiek bieži. Bet mana dzīve teātrī bija iegājusi mierīgā ritmā, atrados komforta zonā, un laiku pa laikam radās jautājums - vai tiešām tas ir viss, uz ko esmu spējīga? Vai šī ir mana pieturvieta?
Lai gan šo terminu neizmantoja, viņa jau tolaik aktīvi nodarbojās ar skaņu dizaina izstrādi. “Pieņemts uzskatīt, ka komponists ir cilvēks, kurš, izmantojot notis, rada melodijas. Taču, veidojot izrādes vai kāda multimediāla projekta partitūru, skaņas var būt visdažādākās. Tā ne vienmēr ir ierastā mūzika, vēl var būt lietus skaņa, mušas lidojums vai kosmiskā tukšuma radītās skaņas. Tas viss ir skaņu ainavu dizains. Man ļoti patīk šāds darbs. Tajā ir tik daudz brīvības!”
Sajutusi, ka pietrūkst zināšanu, Zane devās studēt uz Igaunijas Mūzikas akadēmijas Audiovizuālās kompozīcijas nodaļu, lai gan angļu valodu, kurā notika mācības, tobrīd zināja ne pārāk labi. Tomēr tas viņu neapturēja. Studiju laikā Helsinkos notika meistarklases, kur Zane iepazina ambisonisko skaņu. Šī pieredze pilnībā mainīja viņas turpmāko dzīvi. “Helsinkos mēs bijām tikai divi studenti, tāpēc nodarbības faktiski notika individuāli. Pilnībā iegremdējos šajā tēmā. Atgriezusies Latvijā, visu laiku domāju par ambisoniku. Kādu dienu, pastaigājoties pa mūsu Bakhaužu muižu, uzrāpos kūts otrajā stāvā, skatījos uz koka konstrukcijām un pēkšņi sapratu - lūk, te ir vieta, kur var izveidot zāli ar telpisko skaņu!”
Sākās būvdarbi. Pateicoties saņemtajam finansiālajam atbalstam no Altum un Lauku atbalsta dienesta, darbi virzījās diezgan raiti. Ēkas rekonstrukcija sākās 2023. gada martā, bet jau 2025. gada vasarā šeit notika pirmie koncerti.
Visvairāk rūpju sagādāja jumts, kas bija jābūvē pēc īpašiem noteikumiem, jo bija vajadzīgi skaņai draudzīgi materiāli. Skaļruņus pats personīgi uzstādīja igauņu profesors Hanss Ginters Loks. “Tā ir viņa sistēma un aprēķini. Un viņš arī pats visu šeit noregulēja,” stāsta Zane. “Lai gan arī profesoram tas bija izaicinājums - mūsu zāle ir lielākā telpa, ar kuru viņš jebkad strādājis. Taču rezultāts viņu apmierināja.”
Nebaidīties pārmaiņu
Ko nozīmē būt par saimnieci muižā, kurā tu ne tikai dzīvo, bet arī rīko koncertus un nepārtraukti uzņem viesus? Darba ir ļoti daudz. Jāseko līdzi būvdarbu gaitai, jāiegādājas materiāli un tehnika, jāveido meistarklašu un koncertu grafiks, jānodrošina dzīves apstākļi rezidentiem, jāievieš mājīgums. Jārūpējas par visu! Zane lieliski tiek galā. Un vienlaikus turpina rakstīt un izpildīt mūziku. Pagājušajā gadā XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem viņa radīja muzikālo partitūru vērienīgajam deju uzvedumam Kastaņa puslode, kurā piedalījās tūkstošiem jauno dejotāju, un drīzumā ķersies pie mūzikas komponēšanas jaunai izrādei (tā būs kārtējā Skroderdienu Silmačos versija; šajā izrādē viņa pati savulaik spēlēja Zāras lomu).
Šā gada maijā dziedātāja un komponiste prezentēja savu jauno studijas albumu. Par tā tapšanu ir diezgan dramatisks stāsts. Pirms diviem gadiem Zane ierakstīja albumu, taču tad nejauši visu materiālu no datora izdzēsa. Palika tikai daži muzikāli fragmenti mp3 formātā. Tajā brīdī notikušais šķita īsta traģēdija, tomēr, kad mūziķe sāka atjaunot zaudēto materiālu, procesā radās jaunas dziesmas un albums ieguva pavisam citu skanējumu.
“Daži sapņo par Ferrari, kažoku vai dārglietām. Man īstā greznība ir iespēja nodarboties ar savu mūziku. Tagad pati sev esmu producente. Daru tikai to, kas patīk, un strādāju tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem ir interesanti,” Zane Dombrovska ir gandarīta.
Pieturzīme
“Muiža nekādā gadījumā nav muzejs, kurā bail kaut kam pieskarties vai atstāt skrambu uz sienas, šeit valda darba atmosfēra. Ja vajag uzstādīt skaļruni vai izvilkt vadu - lūdzu! Šeit ir vadi pat puskilometra garumā. Tehniskā puse, manuprāt, ir tikpat svarīga kā radošā. Protams, darba vēl ir ļoti daudz. Tāpat kā Rīga nekad nebūs līdz galam gatava, arī mūsu koncertzāle, visticamāk, nekad nebūs pilnībā pabeigta. Taču mani tas priecē. Esmu par pārmaiņām. Uzskatu, ka pats bīstamākais ir pieķerties vecajam, baidīties atvadīties no ierastā un neļaut sev izkāpt no komforta zonas.
Intervijas beigās pēc fotosesijas, kuras laikā Zane savā garajā baltajā kleitā griezās kā meža nimfa, nevarēju viņai neuzdot vienu sievišķīgu jautājumu.
Tavs vecums - 42 gadi - nevienam nav noslēpums, pietiek atvērt internetu. Taču tam nav iespējams noticēt! Kāds ir tavs jaunības noslēpums? Veselīgs uzturs? Diēta? Sports? Skaistumkopšanas rituāli?
Nē, nē un vēlreiz nē! (Smejas.) Iespējams, tie ir gēni, bet, visticamāk, mana attieksme pret dzīvi. Uzskatu - lai kas arī notiktu, nedrīkst zaudēt humora izjūtu. Vienmēr cenšos ieklausīties savā iekšējā bērnā. Pārāk agri kļuvu pieaugusi. Piedzīvotais pārāk agri pārtrauca manu bērnību, un tagad es it kā mēģinu to atgūt. Visu laiku sev atgādinu, ka jāpriecājas par sīkumiem, jāprot pasmieties, reizēm pat paspēlēties - vārdu sakot, jābauda dzīve.
Vai "Skaņu muiža 360" būs tā tava galējā dzīves pieturvieta?
Ceru, ka ne. Šobrīd te izdzīvoju savu skaisto sapni, kas sācis piepildīties. Bet to, kas būs tālāk un kurp mani aizvedīs dzīve, kāda būs mana nākamā loma, es nezinu. Zinu tikai vienu - jābauda tas, kas mums ir tagad, neuztraucoties par to, kā nav. Un jātic - ja kaut kas ir lemts, tas arī piepildīsies.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita