Savos četrdesmit, dzīves krustcelēs, finansiste Santa Cine apvilka kedas un devās svētceļojumā. Tagad, pēc gandrīz divdesmit gadiem, viņa ne tikai vada restorānu Goldingen Room, kas piedāvā izcilas kvalitātes virtuvi, bet arī tur zem sava spārna ģimeni un ir atguvusi spēju brīvi smieties.
Mājas
Mēs ilgi meklējām mājas. Šo ēku, kas stāv jau vairāk nekā simt gadu, atrada jaunākā meita. Atbraucām un tajā burtiski iemīlējāmies. Padures muižas arhīvos māja minēta maz, visdrīzāk kalpojusi kā zirgu stallis. Padomju laikos te bija graudu kalte. Dzīvojis šeit nav neviens.
Mans vīrs Roalds, pēc profesijas būvnieks, teica - traka tā māja, visa vienos caurumos. Īpaši neko nemainījām - ielikām starpsienas, tukšajās ailēs logus. Vīrs ir izcils būvnieks, īpaši, ja runa ir par senām ēkām. Viņam ir apskaužams talants saskatīt nākotni sabrukušā namā, Roalds to jūt pa tad, kad pārējie saka - šis grausts ir jājauc nost. Viņš atradīs labāko veidu, kā ļaut tam atdzimt.
Meitām ir kopīga virtuve un tad katrai uz savu galu privātās telpas, arī es esmu tepat blakus. Daudzus pārsteidz fakts, kā meitas iekārtoja savu sadzīvi, bet viņas viena otru papildina. Jaunākajai ne īpaši patīk gatavot, viņas stiprā puse ir deserti, tāpēc ikdienā virtuvē vairāk saimnieko vecākā meita Alise. Viņas vīrs ir mūsu restorāna šefpavārs, mums ir sava mājas ēdienkarte. Meitenes iepērkas, un Kristaps sagatavo galvenās lietas visai nedēļai. Bieži saņemu ziņu no Alises, piemēram - mums šodien ir truša sautējums un mazās kotletītes, gribēsi? Pati mājās vairs īsti negatavoju. Arī mazdēlus pieskatīt ir ļoti ērti - vienkārši ieeju blakus durvīs.
Mājā ir ļoti laba aura. Blakus tek upīte - tas mani relaksē. Reizēm vakaros sagriežu pret to krēslu un lūkojos, nedarot absolūti neko, vienkārši ļauju domām plūst.
Ceļš
2008. gada krīzes laikā viss manā dzīvē izjuka. Strādāju vīra celtniecības firmā, pārvaldīju finanses. Ārējo apstākļu dēļ uzņēmums beidza pastāvēt. Krīze bija gan biznesā, gan attiecībās, un tas līdzi pavilka visu. Biju absolūtā neizpratnē, ko darīt tālāk, kā dzīvot. Sajūta, ka neko nevaru saglābt, man bija absolūti iznīcinoša.
Janvārī abas pēdas pēc pēdu kauliņu operācijas bija ieģipsētas. Pa istabu pārvietoties varēju, bet ne ārā - ledū un sniegā. Sēdēju iekšā un lasīju Sigridas Unsetes triloģiju Kristīne Lavransa meita. Tur bija stāsts par to, kā Kristīne sava mūža nogalē izlemj doties Santjago de Kompostelas ceļu. No Norvēģijas. Kājām. Lasīju, bet tolaik man nebija pat nojausmas, kas īsti tas ir. Par svētceļojumiem toreiz neviens nerunāja. Bet es padomāju - vasarā man paliks četrdesmit, kurus neiesaka svinēt. Tātad, iespējams, man tāpat kā Kristīnei ir laiks iziet šo ceļu. Izlēmu brīdī, kad man pat nebija jausmas, vai un kā pēdas sadzīs, vai vispār spēšu paiet. Uzreiz nopirku lidmašīnas un arī vilciena biļeti - ar domu, ka pirmo reizi dzīvē ceļā došos vienatnē.
Lielas pārmaiņas nenotiek tad, kad mums ir labi. Lai dotos ceļā, man bija jātiek galā ar bailēm būt vienai. Sapratu - tā, kā ir manā dzīvē, tālāk vairs nevar. Jo ir slikti. Tad kādēļ neuzdrošināties? Kas var notikt? Būs vēl sliktāk? Tobrīd man šķita, ka sliktāk nemaz nevar būt. Devos nezināmajā ar lielu cerību, ka pēc tam dzīve kļūs labāka. Meitenes tolaik bija jau diezgan patstāvīgas, vidusskolnieces. Jaunākā, Patrīcija, atradās apmaiņas programmā Kanādā, bet Alise gatavojās braukt uz Londonu.
Jūnijs pienāca negaidīti ātri. Mans dvēseles stāvoklis bija kļuvis vēl sliktāks, nebija spēka gatavoties ceļam. Atradu ieteikumu, ka mugursomai jāsver ne vairāk par 10 % no cilvēka svara. Tolaik strauji biju nokritusies svarā, tātad neko īpaši līdzi paņemt nevarēju. Pēdējā brīdī kaut ko ieliku somā un aizlidoju uz Londonu. No turienes uz Valjadolidu Spānijā, tad bija plāns ar vilcienu braukt uz Leonu. Spānijā sapratu, ka esmu nopirkusi nepareizu vilciena biļeti. Ka manējā ir uz agro vilcienu, bet es ierados pilsētā tikai pēcpusdienā. Biju tik ļoti satriekta... Acīmredzot tajā brīdī tika sasniegts augstākais vai zemākais punkts, jo… Beidzot mani atlaida.
Vienmēr esmu dzīvojusi ar milzīgu atbildību, izteiktu pienākuma apziņu. Centusies visu rūpīgi saplānot - plāns A, plāns B, C, D... Tajā brīdī pēkšņi sapratu - nav vilciena, nu un? Būs taču nākamais. Man šī doma nāca kā milzu atklājums. Iespējams, nostrādāja tas, ka biju viena pati. Jo, esot kopā ar bērniem, vienmēr bija sajūta - visam jābūt absolūti pareizi.
Atradu, kā aizbraukt līdz Leonai, un arī vietu, kur sākas svētceļnieku ceļš. Uzzināju, ka to pieņemts sākt sešos no rīta. Laikus biju gatava. Pirmajā dienā iepazinos ar māsu un brāli no Austrālijas, abi vecumā ap piecdesmit. Viņiem šķita, ka esmu absolūti bezatbildīga. Man nebija kartes, nebiju izplānojusi, kur palikšu pa nakti, bet trakākais - man kājās bija kedas! Iepriekš nebiju haikojusi. Kedas uzvilku, jo šķita - apavos ar mīkstu zoli būs viegli
paiet. Trešās dienas vakarā vairs nevarēju pēdas pielikt pie zemes. Labi ka ciematiņu veikalos ir nopērkams absolūti viss, un tā tiku pie saviem pirmajiem haikinga zābakiem. Tā sajūta, ka beidzot pilnvērtīgi vari tikt uz priekšu… Fantastiski!
Austrāliešu pāris visu ceļu par mani rūpējās. Taka vietām bija salikta no akmentiņiem, kociņiem, vietām kāds to bija pabojājis. Laiku pa laikam ceļš dalījās. Viņi lielākoties gāja man pa priekšu, tad apstājās un skatījās, vai nogriežos pareizi. Tik delikāti! Jutos pateicīga.
Nogāju Santjago ceļu, un tā bija milzīga atvēršanās pašai sev. Sapratu, ka nav nekas briesmīgs, ja lietas nenotiek pēc plāna. Ja viss sabrūk. Dzīvē cīņa notiek nemitīgi - ar sevi, par sevi. Vienkārši jāiet tālāk. Ne visas cīņas iespējams uzvarēt. Reizēm cīņa ir nevis par uzvaru, bet par ceļu, kas jānoiet. Pēc svētceļojuma jutu, ka esmu gatava kaut kam jaunam. Sapratu, ka man nav jāgaida, bet pašai jāizdomā, ko vēlos, ko darīšu un kā dzīvošu tālāk.
Atklāju, ka jau ilgu laiku, skatoties spogulī, sev nepatīku. Nejūtos kā es. Sāku domāt, kas ir tās lietas, kuras mani interesējušas, bet nekad nav bijis iespēju pamēģināt, un nonācu līdz domai par ēst gatavošanu.
Bērnība
Biju mazs un bailīgs bērns, pat īsti nezinu, kāpēc tā. Būtībā mana bērnība bija laimīga. Neviens man neko nepārmeta, balsi nepacēla. Mūs, trīs māsas, audzināja mamma un omīte, kura bija divreiz izsūtīta. Otrajā reizē viņai uz rokām bija mana mamma, toreiz deviņus mēnešus vecs zīdainis. Varbūt tas radīja to kopējo fona sajūtu. Ģimenē bija strikti noteikumi, nedrīkstēja runāt par politiku un baznīcu. Braucām uz Usmas kapiem, kur guļ omes vecāki Lavīze un Jorens. Oma mani sūtīja pēc ūdens, kamēr skaitīja lūgšanu.
Saka, es esot iedzimusi Lavīzē. Viņa strādāja virtuvē Rīgā, pie rēderejas īpašniekiem Makintošiem, gatavoja smalkus ēdienus. Bija pedantiski kārtīga. Guļot uz nāves gultas, viņa teikusi - nevaru nomirt, ja mājā tāda nekārtība. Cēlusies un tīrījusi. Nesen atradu fotogrāfiju ar mammu un tēvu, kuru nekad dzīvē neesmu satikusi. Tā tapusi burtiski pāris stundu pirms manas piedzimšanas. Ir svarīgi, ka mūsos ir sapratne par to, kas noticis ar vecākiem un vecvecākiem. Vēl ir veca bērnības bilde, kur esmu dārzā pie opapa. Atceros, ka tad jutos priecīga. Kurā brīdī manī parādījās trauksme, nezinu. Kaut kad izdomāju, ka man palīdzēs, ja izprātošu, kas ir tas sliktākais, kas var notikt. Un, kad iekšēji ar to tiku galā, biju gatava iet pasaulē.
Triju paaudžu sievietes dzīvojām mazā divistabu dzīvoklītī, un tur es nekad nebiju viena. Vasaras pavadīju pie opapa Ķemeros. Man bija pašai sava istaba ar lieliem grāmatu skapjiem. Šīs grāmatas gan tika atzītas par bērnam nepiemērotām, tādēļ skapju durvis aizlīmēja ar papīrīšiem. Tos prātīgi atlīmēju un pa kluso grāmatas lasīju.
Pirmās atmiņas par bailēm ir no vasarām. Būt vienai istabā bija dīvaini. Man izveidojās paradums - naktīs lasīju līdz pat rīta gaismai, tad gāju gulēt. Joprojām esmu naktsputns.
Vīrs
Ar Roaldu iepazināmies skolā. Man bija 16, viņam 18 gadu. Būtībā izaugām kopā. Lai kādas bijušas krīzes, vienmēr bijām viens otram ļoti tuvi. Ir pārliecība, ka viens uz otru nešaubīgi varam paļauties. Svarīgi, ka spējam respektēt otra privāto telpu, piemēram, man ļoti patīk peldēt, viņam it nemaz, tātad šī lieta mums nav jādara kopā. Nav vienmēr otram jāpiekāpjas, vienkārši katrs dara to, kas viņam rada prieku. Uzskatu, ka attiecībās liela vērtība ir būt patiesam.
Mums abiem ir tuva japāņu wabi sabi pieeja. Tās pamatā ir doma, ka jebkurā lietā, arī vecā vai bojātā, ir skaistais. Pirms pirkt kaut ko jaunu, ļoti izvērtējam, vai un kā var izmantot jau esošo. Kad sapratām, ka vairs nedzīvosim Jūrmalā, savu dzīvokli samainījām pret ēku Kuldīgā. Tajā ir izveidota viesnīca Noliktava No 5, kas ir mana vīra dizaina projekts. Uz to pārvedām visu no sava dzīvokļa. Katrai lietai var dot jaunu dzīvi. Nevis visu nolīdzināt līdz ar zemi, bet būvēt uz tā, kas jau ir. Jūtu, ka mēs ar vīru radoši papildinām viens otru.
Florence
Kad sapratu, ka vēlos mācīties gatavot ēst, sāku meklēt, kur to apgūt profesionāli. Varianti bija divi - Francija vai Itālija. Aizbraucu uz abām. Sapratu, ka franču virtuve ir pārāk strikta manam dvēseles stāvoklim, un izlēmu par labu Itālijai. Devos studēt uz vienu semestri - ar mērķi godīgi sev atbildēt, vai man vispār tas patīk. Nebija domas, ka vēlāk to darīšu profesionāli, drīzāk šķita interesanti rakstīt par ēdienu. Iepriekš ar baudu lasīju kulinārijas žurnālus, uztrenēju savas garšas kārpiņas tā, ka, tikai izlasot recepti, varēju sajust ēdiena garšu.
Sākums bija ārkārtīgi grūts - viena pati četrdesmit gados otrā pasaules galā. Mācības teorijā notika angliski, praksē bija jāspēj runāt itāliski. Programmā bija iekļauta arī bioloģija. Ja godīgi, man pat latviešu valodā ar šo priekšmetu ietu grūti... Kā ķirsītis uz tortes - pasniedzējs bija zinātnieks no Austrālijas ar neizprotamu akcentu. Sēžu bioloģijas lekcijā, klausos, cenšos saprast, un ir absolūts pīīī... Man arī nebija skaidra plāna, gāju soli pa solim - aha, šodien izdzīvoju, tātad labi, skatos tālāk. Esmu izdzīvojusi mēnesi, un joprojām ir labi? Kolosāli! Pamazām iepazinos ar cilvēkiem, sajutu atbalstu. Man piedāvāja darbu. Aha, vēl viens solis uz priekšu. Pateicoties darbam, ieguvu papildu zināšanas un prasmes, līdz ar to drošības izjūtu. Viss notika lēnām un pamatīgi - tas bija izdzīvošanas ceļš. Dienu pēc dienas.
Pirmā semestra beigās eksāmenā mums iedeva grozu ar produktiem un uzdevumu no tiem kaut ko pagatavot. Nebiju par sevi pārliecināta, jutu milzīgu stresu, jo esmu cilvēks, kuram patīk plānot. Pa galvu šaudījās doma, tāds kā mantojums no padomju laikiem - bet ja būs slikta atzīme? (Smejas.) It kā saprotu - esmu pieaudzis cilvēks, nevienam nav jāatskaitās... Kad viss beidzās labi, sajutu, ka šī lieta man patīk labāk, nekā biju domājusi.
Pabeidzu vēl vienu semestri, tad vēl un vēl. Paralēli studijām sāku strādāt par asistenti augstskolas galvenajam šefam un arī pasniedzu fakultatīvās nodarbības ārzemju studentiem. Sapratu, ka viss nav tik traki. Sajutu sevī zināšanas. To, ka varu kaut ko izdarīt pati ar savām rokām. Redzēju, ka man izdodas. Un radās apziņa - es kaut ko varu. Varu būt, dzīvot, nebūt atkarīga no citiem. Tas deva brīvības izjūtu.
Rezultātā pabeidzu divu gadu bakalaura programmu Florencē, Mākslas universitātē, Culinary Art fakultātē. Paralēli vienu vasaru pavadīju Francijā, konditorejas skolā École Ducasse (ENSP-Ecole Nationale Superieure de patisserie), jo sajutu, ka deserti man ir mīļāki par vispārējo virtuvi.
Realitāte
Studējot mums iemācīja, kāda ir virtuves sistēma. Pareizāk sakot, virtuves brigādes sistēma. To savulaik izveidoja franču šefpavārs Žoržs Ogists Eskofjē, kurš savas karjeras sākumā septiņus gadus bija pavārs armijā. Šī struktūras principi ir gluži kā armijā. Tieši tas mācoties man bija visgrūtākais. Iepriekš visu dzīvi biju pozīcijā, kurā varēju kaut ko noteikt, bet te nonācu apstākļos, kad drīkstēju tikai kalpot un atbildēt - jā, šef! Ja izdari kaut ko nepareizi, nevienu neinteresē iemesli. Saki - jā, šef! - un dari visu no jauna. Bija situācija, kad restorānā, esot praksē, man sejā neveiksmīgi trāpīja verdošas eļļas šļakatas. Pirmās emocijas - gribu paskatīties, cik slikti ir, bet man atbild: nē, mēs esam vakariņu serviss, pašā augstākajā punktā, kurš strādās? Ne runas, ka varētu doties uz aptieku. Sajūtas, kas pārņem, esot šādās situācijās... Bet tāda ir darba specifika virtuves brigādē. Lai gan mana būtība tam pretojās, zināju, ka gribu šai pieredzei iziet cauri, lai to izprastu un iemācītos.
Jo augstāks ir restorāna reitings, jo stingrāka ir virtuves sistēma, citādi nav iespējams pasniegt izcilu produktu. Protams, teorētiski var padotajam aizrādīt vairāk vai mazāk laipni, bet realitātē ir tā, kā ir. Tagad Dānijā, prestižajā Michelin restorānā Noma, radies skandāls, kas saistīts ar slavenā šefpavāra Renē Redzepī skarbajiem vārdiem un rīcību virtuvē; tas tiek uztverts kā emocionāla vardarbība. Mūsdienās šīs lietas pamazām mainās, bet studiju laikā mums iemācīja - izvēloties šo profesiju, jārēķinās, ka galvenais ir nevis cilvēks, bet ēdiens. Strādājot virtuvē, tu noliec sevi malā. Tavs uzdevums ir panākt, lai viesis saņemtu labāko. Nevienu neinteresē, kā jūties, vai tev ir bēdīgi, esi vai neesi gulējis, vai tev kaut kas sāp. Sevi ir pilnībā jāatdod servisam. Jāstrādā ļoti ātri un ārkārtīgi precīzi, kļūdas nav pieļaujamas. Nebūs laika sākt no jauna, ja kaut ko sabojāsi. Tomēr es to nesauktu par verdzību. Jā, darbs ir ārkārtīgi smags - fiziski un emocionāli, bieži vien arī psiholoģiski. Virtuvē iztur tie, kuriem patiesi ļoti patīk gatavot. Tā ir patiesa aizraušanās. Tad īsti nejūti ne sāpes, ne nogurumu, viss apkārt notiekošais kļūst nesvarīgs, pat skarbi vārdi, kas kādam pasprūk. Jā, man bija ļoti grūti. Trakākais laikam ir tas, ka restorāna serviss ir nenormāli straujš, kā strauja kalnu upe, nav laika ievilkt elpu, sajusties, padomāt. Viss nepieciešams ātri un uzreiz. Ārkārtīgi jākoncentrējas.
Pirmajā gadā restorānā taisījām crème brûlée - trauciņus ar krēmu lielā pannā ūdens peldē liek cepeškrāsnī. Ceļot ārā smago pannu, es, augumā smalka, neveiksmīgi to sašķiebu, un man uzlija verdošais ūdens. Instinktīvā rīcība būtu to visu nomest, bet - nedrīkst. Ēdiens ir galvenais. Ja nometīšu, deserta nebūs. Nepamirkšķinot ne aci, pannu uzmanīgi noliku uz galda un tikai tad paskatījos, cik slikti ir. Abas rokas apdedzinātas... Šī pieredze, mācību prakse man bija ārkārtīgi grūta un sarežģīta. Bet tad es satiku Benedetu.
Tikšanās
Pasniedzējs man sarunāja prakses vietu Florences kalnos, restorānā Zibibbo, kura īpašniece bija sieviete ap gadiem 50-60, Benedeta Vitali. Četru bērnu māte, pēc profesijas arhitekte, viņa savas dzīves laikā bija izgājusi cauri dažādām situācijām. Gadiem ilgi kopā ar vīru Florences centrā vadīja slavenu restorānu Cibrèo, bet tad abi izšķīrās. Restorānu paturēja vīrs, viņa atvēra jaunu vietu kalnos. Kad sāku iet praksē, viņai bija finansiālas grūtības. Bieži agri no rīta virtuvē bijām divas vien. Stāvam, gatavojam, un viņa tikai laiku pa laikam izmet kādu frāzi - tev jādara tā un tā; šis ir ļoti svarīgi... No rītiem Benedeta pati brauca uz tirgu, atveda svaigas zivis, gaļu. Restorānam bija pastāvīgie klienti, kas neskatījās ēdienkartē. Benedeta viņiem neko nejautāja, vienkārši gatavoja un pasniedza. Labi zināja, kas tajā dienā virtuvē ir labākais, to arī servēja. Viņai bija maize ar dabīgo ieraugu, par to iejūtīgi katru dienu jārūpējas. Kad vienu brīdi šķita, ka ieraugs nedzīvos, tā bija vesela drāma. Mēs bijām tik priecīgas, kad to izdevās izglābt! Šī sajūta man ļoti patika. Tolaik sāku aizdomāties, ka tieši tā gribu dzīvot un justies savā dzīvē. Nākt katru dienu uz darbu un darīt to, kas tik ļoti patīk.
Atbraukusi no Florences, kamēr vēl remontējām telpas, uztaisīju ieraugu sava restorāna maizei. Joprojām to izmantojam. Maize man likās kaut kas tik ļoti svarīgs, ka nevienam citam neļāvu taisīt mīklu. Pamazām sāku uzticēties, apmācīt. Maize ir mājas dvēsele. Arī tā, kas mums restorānā, ir īpaša, sava maize.
Pagrieziena punkts
Man piedāvāja stabilu darbu Florentīnes futbola klubā kā konditorei. Beidzot viss it kā bija labi, bet... Jā, tu zini valodu, kultūru, tevi ciena, ir draugi, bet joprojām jūties sveša. 2013. gada vasarā atbraucu
uz Latviju atvaļinājumā. Florence atrodas ieplakā, augustā tur ir tāds karstums, ka nav iespējams ne ēst, ne gulēt, par pārējo nemaz nerunājot. Un vīrs ierosināja - taisām šeit, Latvijā, restorānu! Sākumā teicu nē. Kaut arī man pietrūka Latvijas un vilka uz mājām, tolaik nebija domas atgriezties. Bet Roaldam vienmēr ir tās labās, trakās idejas. Tā mēs iesākām - ar domu, ka tikai paskatīsimies, kā būs.
Rudenī vēl aizbraucu uz Neapoli un ieguvu sertifikātu Neapoles picu cepšanas mākslā. Man ir princips - ja kaut ko daru, gribu zināt, kā ir pareizi. Lai spēlētos ar lietām, jāzina pamati. Tad vari sākt eksperimentēt. Neapoles picas būtībā ir ļoti vienkāršas, savukārt mēs piedāvājam plašākas un niansētākas garšas. Pabeidzu kursu, savācu mantas no Florences, un tad viss, te nu es biju - Kuldīgā.
Mums teica, ka esam traki. Ka laukos nekas nenotiek, tur nekā nebūs. Bet bija sajūta, ka te ir potenciāls. Bijām vieni no pirmajiem, kas noriskēja. Nākamais, ko pārmeta - jums nav pareizo ēdienu. Kā tad tā - nav karbonādes? Ja nebūs normāla ēdiena, jūs neizdzīvosiet! Apzināti veidojām kaut ko interesantāku. Tagad sevi pozicionējam kā modernu Eiropas virtuvi, bet sākām kā tradicionāls itāļu restorāns. Mums ir ļoti garšīgi, pārdomāti ēdieni. Kāpēc jābūt kā visiem, ja uzdrīkstēšanās uzrunā cilvēkus? Protams, atļaušanās prasa drosmi un pārliecību.
Iepriekš, būvniecības biznesa laikos, dzīvojām Jūrmalā un Rīgā. Kad atgriezos no Itālijas, skaidri zināju, ka vairs to nevēlos. Sabilē mums ir lauku māja, tā kalpoja par atskaites punktu - jāatrod vieta, kur būtu ērti izbraukāt no Sabiles. Nonācām līdz Kuldīgai. Bērnībā dzīvoju Veģos, un Kuldīga bija viena no vietām, kur braucām uz veikalu, pie friziera. Te bija viss, ko vajadzēja. Savā ziņā šī pilsēta man gleznieciski atgādina Florenci, un tad vēl arī Venta! Radās fantāzija, kā no rītiem pirms darba tajā peldēšos. Realitātē tas noticis tikai pāris reižu. Pirmo reizi tikai sestajā restorāna darbības gadā, jo agrāk vienkārši nebija laika.
Restorāns
Iespējams, trāpījām īstajā vietā un laikā, jo viss aizgāja. Sākumā bijām ļoti piesardzīgi. Restorāns - viena maza telpa, virtuvīte miniatūra. Visas mēbeles pēc principa paceļam un aiznesam, ja nepieciešams ātri izvākties. Pirmos pāris gadus no virtuves praktiski neizgāju. Biju vienīgais pieaugušais starp tehnikuma jauniešiem.
Bet vispirms pastāstīšu par picu krāsni. Izvēlējos nevis klasisko Neapoles krāsni no maziem ķieģelīšiem, bet tādu, ko veido lielāki bloki. Atveda krāsns elementus, un tad janvārī kādā vēlā vakarā devos uz lidostu sagaidīt mūrnieku no Itālijas. Atlidoja jauns puisis, braucam. Ārā tumšs, auksts. Runājamies. Viss it kā labi, bet pie Tukuma, viņš pagriežas pret mani un klusi jautā - jums te apkārt meži vien? (Smejas.) Saku - nē, tur tālāk ir pilsēta, tur būs gaišs. Tā bija - mēs braucām melnā naktī, un puisim nebija ne mazākās nojausmas, kurp es viņu vedu. Kad iebraucām Kuldīgā, arī šeit viss bija tumsā, jo jau vēla nakts. Darbu viņš paveica ļoti ātri, trīs dienās, un atvadoties izskatījās atvieglots, ka dodas mājup. Iespējams, prātoja, kā tad te cilvēki dzīvo tumsā un aukstumā.
Bet manā dzīvē sākās krāsns žāvēšanas epopeja. Laukā auksts janvāris, telpa tukša, man pat īsti nebija, kur apsēsties. Krāsns jākurina vairākas nedēļas visas dienas garumā burtiski pa skaliņam. Kurinu, bet vienā brīdī man paliek tik ļoti auksti, ka nolemju pāriet pāri ielai pēc tējas. Lai krāsns neizdzistu, iemetu drusciņ vairāk skaliņu. Atnāku, bet tā ir ieplaisājusi… Man sākās panika. Iztēlē jau redzēju, kā krāsns, kas maksāja vairāk nekā mans auto, sadalās divās daļās. Zvanīju uz Itāliju, jautāju, ko darīt... Viņi atbild - neko nevar zināt. Tas nekādi nepalīdzēja, gribēju, lai mani nomierina. Protams, viņi to nevarēja. Turpināju kurināt, braucu vakaros skatīties, vai krāsns vēl vietā. Neko, jau trīspadsmito gadu turas - ar visu plaisu. Veidojot restorānu, piedzīvojām daudz dažādu notikumu. Sākumā ik dienu gāju uz darbu ar domu, kas tad būs šodien...
Vislielākais gandarījums ir redzēt, ka cilvēki pie mums atgriežas. Pastāvīgie klienti, par kuriem zinām, kuras vietas zālē ir viņu iecienītākās un kādām ēdienu garšām dod priekšroku. Tas, ka dzirdam - jūsu makarūni ir gardāki nekā Francijā un picas labākas nekā Itālijā. Ka mūsu ēdiens palicis atmiņā. Netiecos pēc zvaigznēm, drīzāk savu restorānu salīdzinu ar labu lidostu, kur atgriezties vēl un vēl. Tas ir man lielākais atalgojums par smago virtuves darbu. Un vēl - tieši restorāns apvienoja mūsu ģimeni.
Meitas
Kamēr studēju Itālijā, vīrs izmēģināja sevi būvniecības biznesā Norvēģijā, bet meitas bija Londonā. Alise kartē, kas bija piestiprināta pie sienas, atzīmēja, kur pasaulē katrs atrodamies. Emocionāli bija ļoti grūti. Protams, bija pieejams Skype, bet jutu, ka lēnām saikne mazinās. Man ļoti gribējās būt vairāk kopā ar meitām, bet tobrīd tādas iespējas nebija.
Tas, ka tagad viņas ir šeit, kopā ar mani, ir nenovērtējami. Mēs strādājam vienā biznesā, dzīvojam zem viena jumta, varam vienoties par elastīgu darba režīmu. Jūtu mieru par meitām un mazdēliem. Iespējams, tieši drošība par nākotni, kuru varu caur savu pieredzi un darbu dot meitām, ir lielākais, ko esmu dzīvē sasniegusi. Par to ir milzīgs gandarījums.
Bet sākās viss ar to, ka, atverot restorānu, sapratu - viena ar visu galā netikšu. Restorānā nosacīti ir viesmīļu zona un virtuve. Tolaik Alise Londonā strādāja franču restorānā. Sarunājām, ka viņa atlidos uz divām nedēļām palīdzēt, bet tās pagāja ļoti ātri. Neko man nesakot, viņa uzteica darbu Londonā, sapakoja mantas un pēc pāris nedēļām atgriezās. Ienāca restorānā un teica - esmu atpakaļ, un pavisam. Biju tik laimīga! Tā sākām darboties. Man tas bija milzīgs atvieglojums, jo slodze bija neiespējama. Picu zāle ir priekšā, virtuve aiz sienas. Es virtuvē gatavoju, blakus vienam kaut kas piedeg, otram kaut kas ne tā, tad atskrien picu puiši - nāc ātri, mums plīst picas! Bet tu nevari! Ja aiziesi, tad viss šeit, virtuvē, būs jāmet ārā... Alise ar savu pieredzi uzreiz pārņēma viesmīļu zonu. Pamazām sākām vairāk dalīt pienākumus. Tad viņa pierunāja savu puisi Kristapu, nu jau vīru, atgriezties Latvijā. Abi kādu laiku bija pazīstami, tad katrs pats par sevi aizbrauca uz Angliju. Kristaps Londonā strādāja nelielā restorānā. Pamazām viņu attiecības attīstījās. Kristapam ir dabas dots talants, viņam ļoti padodas ne tikai ēst gatavošana, bet arī recepšu radīšana. Mums abiem ļoti saskan izpratne par to kā ēdienam jāizskatās un jāgaršo. Pilnībā viņam uzticos. Kristaps ļoti veiksmīgi ir pārņēmis virtuvi.
Tad vienā dienā Alise pateica - Patrīcija brauc uz Latviju. Pavisam. (Smejas.) Viņas vīram, angļu puisim, ir būvniecības bizness Londonā, bet, neskatoties uz to, viņš bieži ir Latvijā.
Zīmīgi, ka Patrīcija atlidoja, bet nākamajā rītā picu cepējs nebrīdinot neieradās darbā. Labi, ka viņai bija pieredze, jo Kanādā bija strādājusi picērijā. Gāju un modināju meitu ar vārdiem - tev jānāk strādāt. Tā viss sākās. Tad viņa bija viesmīļos, tagad vairāk darbojas menedžmentā.
Nu jau sagaidīti trīs mīļi mazdēli. Alisei ir gadu vecs dēliņš, Patrīcijai divi lielāki puikas. Rūpīgi plānojam laiku, kurš kurā brīdī iet uz darbu, kurš pieskata bērnus. Tā ir milzīga veiksme, ka abām manām meitām un znotam šī joma interesē. To redzu kā milzu pienesumu restorānam un sirdī esmu viņiem pateicīga. Protams, reizēm mēs strīdamies, tomēr uz jebkuru no viņiem varu absolūti paļauties. Zinu, ka man aiz muguras ir mūra siena.
Pat nezinu, kā meitas tik labas izaugušas. Nesen Alise teica - man patika, kā jūs mūs audzinājāt, mācējāt izdarīt tā, ka mēs bērnībā nejutām problēmas. Es arī saviem bērniem tā gribētu...
Alise piedzima, kad biju tikai 19 gadus veca. Un tad, esot būvniecības biznesā, kopā ar vīru izdzīvojām cauri deviņdesmitajiem... Bija vairākas absolūti trakas, arī dzīvībai bīstamas situācijas. Turējos visiem spēkiem, lai meitenes nenojaustu, cik nedroša ir pasaule. Vienmēr centos būt atbalsts. Tomēr kļūdas ir neizbēgamas. Man prieks, ka meitās nav iekšēja atturīguma. Mums ar mammu nebija pieņemts ne apskauties, ne kaut ko izrunāt. Ome teica - Santulīt, mīļā miera labad piekāpies. Man vēl ilgi tas galvā skanēja - labāk piekāpies…
Reizēm man joprojām ir grūti atvērties cilvēkiem, bet ar meitām to mēģinu. Vēroju, cik tuvas un brīvas viņas ir saviem bērniem. Ka šis akmens ir nolikts maliņā. Milzīgais atturības akmens, kas gadiem ilgi nav ļāvis būt tik atvērtam un sirsnīgam, kāds patiesībā gribētu būt, beidzot ir novelts nost. Šī paaudze beidzot ir atšķirīga.
Iespējams, tas, ka aizbraucu uz Florenci, meitām parādīja, ka sieviete drīkst izvēlēties sevi. Lai gan nekas nenotiek uzreiz. Patiesībā vēl ilgi biju ļoti tālu no sevis izpratnes. Tikai tagad - un man jau drīz būs sešdesmit - tā skaidri esmu sapratusi un varu pateikt: sievietei nav negods izvēlēties sevi. Tam vajadzētu būt pamatu pamatos. Kā drošības instrukcijā lidmašīnās - ja kaut kas notiek, vispirms uzliec skābekļa masku sev un tad varēsi parūpēties par pārējiem. Dodoties svētceļojumā, savā ziņā uzliku sev šo masku. Izgāju ceļu un sakārtoju domāšanu. Šī pieredze dod brīvību manām meitām. Viņas ir pozitīvi pašpietiekamas.
Nekādi nebūtu varējusi vēlēties labāku pēctecību. Interesanti, ka nevienā no saviem plāniem pat nespētu iedomāties to, kā tas izveidojās dzīvē. Vienmēr esmu gribējusi stipru ģimeni. Sajūtu, ka varu paļauties. Ka neesmu viena. Apziņu, ka tam, ko dari, ir jēga un turpinājums. Lai gan neapzināti, vienmēr esmu uz to gājusi. Šī ģimeniskā spēka izjūta ir pamats visam, ko mēs varam sniegt arī cilvēkiem, kuri nāk pie mums. Un to ar milzīgu prieku darām.
Raksturs
Iekšēji bija jānoiet ne viens vien Santjago ceļš, lai nonāktu līdz tam, ka spēju izbaudīt katru dzīves brīdi. To iemācījos tikai tagad. Pēdējos gados visiem nepārtraukti tiek piespēlēti izaicinājumi. Neko īsti nevari paredzēt. Nezini, kā būs, kas notiek. Lai izdzīvotu, jāatrod jauni ceļi. Tā atnāk apziņa - es varu pielāgoties jebkam. Tas dod spēku. Pielāgojoties var izdomāt daudz efektīvākas pieejas. Un dzīvē atgriežas prieks, jo - es varu. Bet raizēties ir bezjēdzīgi, jo tā mēs pazaudējam vērtīgo, kas mums ir šodien. Šajā dzīvē esam atnākuši, lai gūtu pieredzi. Ja viss ietu gludi, mēs neko īsti neiemācītos. Lietas apkārt notiek neatkarīgi no tā, gribam vai ne. Pārmaiņas nav katastrofa. Arī man neviens nesolīja, ka viss vienmēr būs labi. Jā, manā dzīvē ir bijuši ļoti grūti periodi. Tādi, ka šķita - šo es nespēšu pārdzīvot. Bet tagad saprotu, ka tās bija ugunskristības. Ja ne pārdzīvotais, es nekad nekļūtu par to, kas esmu. Šīs grūtības mani mainīja. Un man patīk tas, kāda esmu tagad.
Sapratu, ka būtiskākais ir mans iekšējais stāvoklis. To, cik manī ir milzīga vēlme pēc harmonijas. Un ka svarīgākais ir veids, kā skatīties uz lietām. Tas, kā uztveru notiekošo, iezīmēs, kas būs tālāk. Izeja ir vienmēr. Jebkurā vecumā var sākt kaut ko jaunu. Mācīties un soli pa solim sasniegt savus mērķus. Vēl būtisks ir laiks. Pati izlemju, kam to tērēt. Atsakos no lietām, kas to bezjēdzīgi noēd, palieku pie tā, kas man sagādā gandarījumu un prieku. Agrāk visu laiku dzinu sevi uz priekšu, šķita, ka kaut ko nokavēšu, bet tagad ik rītu eju peldēt dīķī un jūtos absolūti laimīga. Jo esmu dzīva. Šodien viss ir kārtībā.
Zinu, ka manam straujajam prātam laiku pa laikam nepieciešams piedzīvot kaut ko jaunu. Strādāšana ar rokām palīdz, jo nomierina. Darbojos virtuvē. Daudz adu. Esmu atklājusi mālu - tā ir fantastiska pasaule! Kad nepieciešams padomāt, ķibinos ap mālu, un tas iedarbojas pat labāk nekā adīšana. Izgatavoju sviesta trauciņus restorāna virtuvei un ar prieku skatos, kā sviestu tajos pasniedz kopā ar mūsu īpašo maizi. Nākamie plānā ir uzkodu šķīvīši.
Ejot savu ceļu, vienā mirklī sapratu, ka vairs neatceros, kad pēdējo reizi biju balsī smējusies, lai gan no dabas esmu liela smējēja. Kopš tā laika smiekli ir atskaites punkts manai labsajūtai. Ja kādu laiku neesmu smējusies, tātad eju nepareizi. Esmu to uzķērusi. Un man tas ir ārkārtīgi svarīgi. Nevar dzīvot atbilstoši iedomātām vērtībām, iedomātam dzīves modelim, kaut kādam iedomātam savam tēlam - ir jābūt ar sevi harmonijā. Svarīgi būt godīgai pašai pret sevi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita