Mākslinieks Imants Lancmanis, kurš Rundāles pilij veltījis pusgadsimtu un bijis tās direktors līdz pat 2019. gadam, stāsta mistiskus atgadījumus, kas saistīti ar senām pilīm un muižām, spriež par ēku auru, kā arī par likteni, kas virza mūs turp, kur mums jābūt.

Es stāstīšu par to, ko esmu pieredzējis pats vai dzirdējis no cilvēkiem, kuriem uzticos. Starp ēku, tās būvētājiem un iemītniekiem vienmēr ir ļoti cieša saikne. Un skaidri redzams, ka ir laimīgas mājas un ir tādas, kas uzceltas zem nelaimīgas zvaigznes, nesot bēdas tiem, kas tajās dzīvo.

Jelgavas pils

Jelgavas pils ir spilgts piemērs tam, ko nozīmē ēkai uzlikts lāsts. Es pirmoreiz šo pili ieraudzīju bērnībā, kad pēc kara tā bija drupās. Skatījos uz milzīgo nodegušās pils karkasu, un tas allaž izraisīja manī neskaidras šausmas. Tas nav tikai bērna jūtīgums, jo pēc kara gruvešu un krāsmatu bija daudz. Neizskaidrojamas šausmas izraisīja tieši šīs drupas.
1979. gadā iznāca mana pirmā grāmata no sērijas Latvijas arhitektūras pieminekļi. Es sāku pētīt dokumentus, kas saistīti ar Jelgavas pili un Rundāles pili, jo tās savā starpā ir cieši saistītas. 1738. gadā tuvojās beigām Rundāles pils būvniecība, un visi strādnieki un meistari, kas bija atvesti no Pēterburgas, devās uz Jelgavu būvēt hercogam otru pili.
Bīrons bija ļoti skops un nežēlīgs cilvēks. Visi šie dokumenti par abu piļu celtniecību ir šausmīgi. Lūgumus hercogam izmaksāt atlīdzību rakstīja pats arhitekts Rastrelli, bet hercogs visu laiku atbildēja, ka naudas nav un tēriņi ir pārāk lieli. Algas izmaksāja niecīgas - mazākas nekā strādniekiem un meistariem Pēterburgā. Viņi pastāvīgi dzīvoja trūkumā, turklāt bija šķirti no ģimenēm.
Pirms gadiem piecpadsmit restaurēja pils fasādi un zem karnīzes atrada padziļinājumu. Tajā bija galvaskauss. Ko tas nozīmē? Izmisušie akmeņkaļi nolādēja pili un hercogu. Tā nav nekāda ļaunā acs - tas ir īsts, spēcīgs lāsts.

Kā lāsts darbojas

Hercogs apmetās pilī un mēnesi vēlāk nomira. Pēc tam tur dzīvoja viņa dēls. Viņš juta, ka pils viņu gluži vai spiež nost, moka. Pēc mātes nāves 1783. gadā viņš pameta lielo pili un iekārtojās mazajā pie Jelgavas.
1787.-1788. gadā nodega puse pils centrālā korpusa, lielā ēdamzāle, parādes kāpnes. Pili kaut kā atjaunoja. 19. gadsimtā bija vēl divi ugunsgrēki. 1919. gadā pili aizdedzināja Bermonta armijas karavīri, trīsdemitajos gados to atjaunoja, bet 1944. gadā pils atkal nodega. Un atkal tika atjaunota. Regulāri tika izlaupītas arī kapenes - hercogi pat pēc nāves nespēja rast mieru. Lāsts bija uzlikts Bīrona ģimenei, viņa pēctečiem, ēkai, taču, kā izskatās, ne tiem cilvēkiem, kuri pilī strādā.

Rundāles pils

Hercoga soļi Jā, Rundāles pilī ir spoki. Hercogs Bīrons izpaužas ar soļiem. Varu apliecināt - tie ir pavisam reāli soļi, smagnēji, skaņa nepavisam nelīdzinās žūstoša parketa krakšķiem. Nevienu neredz, taču dzirdēt var lieliski.
1971. gada beigās pie mums pirmoreiz atbrauca augsti kvalificēti restauratori no Ļeņingradas, un viens kungs, vairs ne pārāk jauns, taču ļoti aizrautīgs, naktī strādāja Baltajā zālē. Viņš dzirdēja, kā atvērās durvis no Zelta zāles puses, kā sāka skanēt soļi - arvien tuvāk un tuvāk, līdz beidzot kāds apstājās viņam aiz muguras. Restaurators, neatraudamies no darba, iejautājās: “Andrej, tas tu?” Klusums. Pagriezās - neviena nav. Restaurators aizbrauca nākamajā dienā, es nespēju viņu aizturēt. Pateica: “Man nervi nav no dzelzs!”
Es daudzreiz esmu dzirdējis šos soļus Baltajā zālē. Nu ko - lai hercogs staigā, viņam ir tiesības.

Baltā dāma Atšķirībā no hercoga Balto un Melno dāmu var lieliski redzēt. Tiesa, es pats personīgi neesmu ticies nedz ar vienu, nedz otru. Kas attiecas uz Balto dāmu - tas ir vietējā ārsta Aleksandra Laurenciusa meitas gars. Viņš strādāja pie grāfa Šuvalova. Meita nomira pavisam jauna, un drīz pēc viņas nāves Rietumu korpusā, kur viņi dzīvoja, sāka rādīties meitene baltā tērpā.
Visiespaidīgāko stāstu par viņu es dzirdēju septiņdesmito gadu beigās. Tolaik te viss bija izrakņāts, vieni dubļi un māls, jo tika vilktas komunikācijas. Grāvji, tranšejas... Pat gumijniekos nevarēja iziet, tikai pa dēļu laipām. Bija piektdiena, ap vieniem dienā. Pie staļļiem stāvēja restauratoru autobuss, kopā ar viņiem bija arī mūsu grāmatvede. Pēkšņi viņi redz, ka aiz kanāla iet meitene garā, baltā kleitā - taisni uz autobusu, pat kleitas apakšmalu nepaceļ. Visi sāka viņu apspriest - traka kas traka! Grāvis taču! Dubļi! Kleita būs netīra! Tolaik jau bija kāzu tradīcija - jaunlaulātie brauca uz pili, dejoja valsi Baltajā zālē, fotografējās uz kāpnēm. Nolēma, ka līgava apmaldījusies. Bet tad piepeši nav vairs līgavas! Kā gaisā izkūpēja - gaišā dienas laikā pazuda tik daudzu liecinieku acu priekšā.

Melnā dāma Viņa rādās naktī. Iet pa kāpnēm un gaiteņiem un skatās uz kaut ko Biljarda zāles sienā. Visticamākais stāsts par viņu attiecas uz pagājušā gadsimta 70. gadu beigām. Kādā ziemas rītā pie manis atskrēja sarga sieva, ļoti enerģiska sieviete, un sacīja: “Mans vīrs redzēja Melno dāmu!”
Viņas vīrs strādāja par kurinātāju skolā, kas tolaik atradās pils rietumu spārnā. Agrā rītā, vēl pirms saullēkta, viņš, iekurinājis krāsnis, izgāja pie kāpnēm un redz, ka pa kāpnēm lejup viņam pretī kāpj dāma melnā. Viņš tai saka: “Jums jāiet atpakaļ - lejā durvis ir slēgtas!” Viņa klusē. Skatās uz viņu. Iet tālāk. Un iziet caur aizslēgtām durvīm. Kurinātājs bija satriekts līdz sirds dziļumiem, taču klusēja. Sievai tikai vakarā izdevās no viņa izdabūt, kas īsti noticis. Viņš bija ļoti mierīgs cilvēks, nedzērājs, bez jebkādām mistiskām nosliecēm.
Kāpēc Melnā dāma parasti raugās sienā? Man šķiet, ka esmu atradis atbildi. Senā 1912. gada fotogrāfijā redzama Biljarda zāle, šī siena, pie tās - milzums fotogrāfiju. Starp tām bija arī ģenerālgubernatora Pētera Šuvalova fotogrāfija - viņš vasarās dzīvoja pilī. Runāja, ka viņam esot labākais vīna pagrabs un skaistākās mīļākās visā Pēterburgā. Zināms, ka mīļākā viņam bijusi arī šeit. Iespējams, Melnā dāma arī ir šī mīļākā. Diemžēl viņa privātie arhīvi nav saglabājušies, neko vairāk par šo sievieti nav iespējams uzzināt. Droši vien gaida, kad viņš atbrauks…

Blankenfeldes muiža

Netālu no Jelgavas ir Blankenfeldes muiža. 15. gadsimtā Klauss fon Medems to nopirka no Vācu ordeņa mestra Johana fon Mengedes. Pēc tam tā piederēja Kēnigfelsiem, fon Hāniem. 1804. gada otrajā pusē muižā viesojās nākamais Francijas karalis Luijs XVIII. Imperators Aleksandrs izmitināja no revolūcijas bēgošo karalisko radinieku Mītavas pilī, un viņš labprāt apbraukāja tuvējās muižas. Par spokiem muižā sāka runāt pēc tam, kad 19. gadsimta beigās mīklainos apstākļos nomira divi virsnieki, kas tur nakšņoja. Nama guvernante palika dzīva, taču nosirmoja un sajuka prātā. Apkārtnē izplatījās runas, ka ar māju kaut kas nav kārtībā.
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados kādreizējo īpašnieku mantiniece Adīna fon Bernevica muižu atguva un visai tuvu saskārās ar muižas gariem, taču ne tik biedējošās izpausmēs. Muižā regulāri blēņojās spoks Mazais marķīzs. Runāja, ka tas ir kāds augstmanis no Luija svītas, kurš nomiris, kamēr Luijs bijis trimdā Mītavā. Visticamāk, tās ir tikai baumas, taču spoks, nebēdnīgs un palaidnīgs, kaitināja daudzus. Arī es esmu ar viņu sastapies.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem ciemojos muižā. Mūs cienāja ar kafiju. Es turēju tasīti vienā rokā, ar otru sniedzos pēc ābola augļu vāzē. Pēkšņi neliels ābols uzlidoja no vāzes augšup un neiedomājamā, neticamā trajektorijā lidoja taisni iekšā manā kafijas tasē! Kafija izšļakstījās man uz uzvalka. Likās, ka dzirdu dzirkstošus smieklus. Šis gājiens bija visnotaļ Mazā marķīza garā.
Pēc tam fon Bernevica īpašumu pārdeva. Nezinu, vai spoki traucē arī jaunos īpašniekus.

Ēdoles un Rīgas pilis

Ikvienai ēkai piemīt sava enerģija. Līdzko pārkāpju pāri slieksnim, es izlaižu caur sevi mājas auru un to jūtu. Ir mājas, kur gribas palikt, bet ir tādas, no kurām gribas bēgt prom.
Ēdoles pils… Daudzi brauc to aplūkot, bet es tajā jūtu ko nelāgu. Tāpat arī Rīgas pilī (tātad Livonijas ordeņa pilī). Pirmo reizi visas savas pastāvēšanas laikā tā dega restaurācijas darbu laikā. Padomju laikā tur bija Pionieru pils un muzejs. Pēc tam tur iekārtoja prezidenta rezidenci. 1995. gadā nieka piecu mēnešu laikā Pionieru pilij pamanījās piešķirt prezidenta rezidences izskatu...
Livonijas ordeņa pils tika uzbūvēta kā simbols ordeņa varai pār pakļautajām teritorijām. 16. gadsimtā ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs bija guvis lielu uzvaru pār Pleskavas karaspēku un nostiprinājies Latvijā. Iedzīvotāji gan nebūt nebija mierā ar viņa valdīšanu. Starp citu, pirmo ordeņa pili iedzīvotāji sagrāva. Varbūt visas šīs svešu varu, protesta un apspiestības sajūtas kaut kādā veidā savijušās ēkas aurā.
Varas pārmantojamībai ir liela nozīme, tāpēc Latvijas prezidenti arī mitinās Rīgas pilī. Taču vara tur vienmēr ir bijusi kaut kādā mērā sveša tautai. Iespējams, būtu vērts Latvijā uzbūvēt jaunu prezidenta rezidenci.

Lestenes baznīca

Laimīgs ēkas liktenis nenozīmē, ka tā nekad necietīs. Tas ir kaut kas cits - iespēja atjaunoties, saglabāt savu laimīgo garu un ar to ietekmēt cilvēkus.
Mani satrieca Lestenes baroka baznīcas liktenis; tās kokgriezumiem rotātais interjers tika pabeigts 1709. gadā. Baznīca bija izcili skaista. Nikolasa Sēfrensa kokgriezumi ideālā stāvoklī bija saglabājušies līdz 1945. gadam. Ērģeles skanēja lieliski. Tur kustējās eņģeļi, viss mehānisms perfekti strādāja līdz pat 1945. gadam, pat auklas nevajadzēja mainīt. Vēl vairāk - mācītājs sprediķu vajadzībām turēja uz kanceles smilšu pulksteņus, četrus gabalus. To tvertnes bija veselas un pilnas ar smiltīm. Man tā šķiet neticama skaistuma noturība laika priekšā.
1945. gadā Lestene nonāca karadarbības zonā - tur bija Kurzemes katls. Baznīcā trāpīja šāviņš, stipri cieta altāris. Baznīcu neatjaunoja - bija sācies karojošā ateisma laiks. Draudze no pussabrukušās un izlaupītās baznīcas atteicās. Mēs ar šausmām skatījāmies, kā tā brūk, kā to pa gabalam vien izzog. Glābām, ko varējām, un glabājām Rundāles pils staļļos. Tad nodega baznīcas jumts, vietējais kolhozs tur ierīkoja graudu glabātavu. Taču paldies vismaz par to, ka jumtu uzlika, sienas saglabāja.

Es biju tajā glabātavā. Altāra vietā stāvēja milzīgs cilindrs, zem melni nokvēpušajām velvēm bija caurules, logi aizsisti ar dēļiem, centrā griezās milzu bundulis. Dūmi, troksnis, dārdoņa. Man likās, ka esmu ellē, ko ļaudis izveidojuši skaistās baroka baznīcas vietā. Likās, ka neko vairs nav iespējams atjaunot. Taču es kļūdījos. Baznīca bija celta zem laimīgas zvaigznes.
Tagad dievnamu restaurē, kancele un iekārtojums jau atjaunots. Baznīcas fasādē tiks atstātas ložu trāpījumu pēdas - kā piemiņa par karu. Līdzās atrodas kaujās kritušo leģionāru kapi. Tas ir tik sarežģīti, tik traģiski. Un tomēr, kad apmeklēju šo baznīcu, kas reiz bija paradīze, tad elle, bet tagad atkal top par paradīzes stūrīti, es jūtu, ka tās aura izstaro mieru, no tās nāk rāmums. Baznīca ietekmē pasauli ap sevi - viss top harmoniskāks, ievainojumi sadzīst. Tas ir lēns process, taču tas notiek.

Nejaušības nav nejaušas. Meklējiet zīmes!

Visas šīs enerģijas mūs vada pa dzīvi. Tās pastumj mūs uz priekšu vai kaut ko aizliedz. Ir vērts tajās ieklausīties. Jādzīvo saskaņā ar plānu, taču jāvadās pēc tā, ko saka priekšā zemapziņa, pat ja tas reizēm ir pretrunā ar plāniem.
Reiz intervijas laikā teicu: “Es nekad negleznošu Golgātu!” Un ko jūs domājat? Pagāja divas dienas, es strādāju pie gleznas, kas saistīta ar Svēto ģimeni, un pēkšņi saprotu, ka man jāuzglezno Golgāta, taču citādi - bez tradicionālajām asinīm un ērkšķu vainaga. Tā, kā es to redzu mūsu gadsimta prizmā. Droši vien mans “Nekad!” bija neapzināta atbilde uz iekšējo nepieciešamību uzgleznot Golgātu. Intervija man ļāva saprast, kurp doties, un es devos pa norādīto ceļu.
Uz izvēli mūs parasti pamudina pavisam nenozīmīga detaļa. Man bija deviņi gadi, es kopā ar vecākiem biju ciemos, un manu vecāku draugi stāstīja, ka viņu dēls grasās stāties Rozentāla mākslas skolā. Es pēkšņi sapratu: “Lūk, mans ceļš!” Mājās palūdzu mammai un tētim, lai piesaka mani mākslas skolā, kaut gan pirms tam par glezniecības apgūšanu nebiju pat domājis. Tā es spēru pirmo soli pretī Rundāles pilij.