Cēsu kaujas tiek uzskatītas par vienu no galvenajiem notikumiem Latvijas neatkarības cīņās. Taču paradoksālā kārtā tajās savā starpā cīnījās dažādu tautību cilvēki, kuriem bija viens un tas pats ienaidnieks - boļševiki.
Mūsu cikla iepriekšējā rakstā stāstījām par Rīgas atbrīvošanu no boļševikiem 1919. gada 22. maijā un par to, kā vācbaltiešiem šis datums kļuva sakrāls. Taču burtiski dažas dienas pēc šī triumfa vācbaltiešu zemessargus jeb landesvēru gaidīja traģisks situācijas pavērsiens, kas atstās dziļas rētas Latvijas un Igaunijas vēsturē. Kā uzsver vēsturnieki, šī ir īpaši jūtīga tēma, uz kuru abu valstu sabiedrības joprojām bieži skatās tikai no viena skatu punkta. Proti - ar Igaunijas pagaidu valdības un armijas, kā arī Kārļa Ulmaņa atbalstītāju un viņam lojālo latviešu karavīru acīm. Laikam ritot, Cēsu kaujas atklājas no jauniem rakursiem, un mums ir iespēja paskatīties uz šo notikumu arī no vācbaltiešu puses.
1919. gada pavasaris Vidzemē
Jau laikā, kad landesvērs vēl tikai gatavojās Rīgas atbrīvošanai, visnotaļ neparasta situācija izveidojās Vidzemē. Kā no vēstures labi zināms, 1919. gada pirmā puse bija ārkārtīgi veiksmīgs laiks Igaunijas armijai virspavēlnieka Laidonera vadībā. Janvārī izdevās no boļševikiem nosargāt galvaspilsētu Tallinu, bet mazliet vēlāk atbrīvot arī pārējo igauņu zemi.
Armijas operatīvajā pakļautībā bija arī latviešu daļas. Šie latviešu spēki tika dibināti, pamatojoties uz īpašu līgumu, kas paredzēja kopīgu cīņu pret boļševikiem. Tas bija noslēgts 1919. gada februārī starp Ulmaņa pagaidu valdību, kas tajā brīdī kontrolēja tikai Liepāju un apkārtni, un Konstantīna Petsa vadīto Igaunijas valdību Tallinā. Apstākļos, kad lielāko Latvijas sauszemes daļu kontrolēja sarkanie, komunikācija starp Liepāju un Tallinu notika ar jūras kuģu satiksmi.
Spēkus sāka formēt no Igaunijā dzīvojošajiem latviešiem un vēlāk, Igaunijas spēkiem ienākot Ziemeļlatvijas pagastos, no tur mobilizētajiem vietējiem iedzīvotājiem. Nosaukums jaundibinātajām vienībām bija atbilstošs - Ziemeļlatvijas brigāde. No pašiem pirmsākumiem šo daļu pavēlnieks bija pulkvedis Jorģis Zemitāns. Kad Liepājā aprīlī tika gāzta Ulmaņa valdība, šie ziemeļnieku spēki neatzina pārmaiņas un palika uzticīgi Kārlim Ulmanim.
Un te rodas pirmais diskutablais jautājums - cik tālu Latvijas iekšienē Igaunijas armija drīkstēja veikt kādas darbības un vispār atrasties? Atbildi uz to sniedz viens no līguma punktiem: «Latviešu nodaļas pāriešana latviešu pavēlniecības pakļautībā var notikt tad, kad latviešu karaspēks pāries uz Latvijas teritoriju, t.i., tikai tad, kad karaspēks sasniegs līniju Limbaži-Valmiera-Smiltene-Alūksne».
Te ir ārkārtīgi svarīgi uzsvērt - līguma mērķis bija skaidri definēts, tā ir tikai cīņa pret komunistiem. Tikpat skaidri, pat ar atsevišķu punktu, definēts Igaunijas karaspēka mērķis: sasniegt līniju Limbaži-Valmiera-Smiltene-Alūksne. Šī līnija nepārprotami tika atzīta par robežu, aiz kuras jau sākas latviešu pavēlniecības zona. Citus dokumentus ar šī jautājuma precizēšanu turpmākajos mēnešos neparakstīja, tāpēc rodas jautājums - cik likumīga vispār bija igauņu karaspēka atrašanās aiz minētās līnijas. Turklāt līgumā nav nekādu norāžu par to, ka šis dokuments, piemēram, zaudētu spēku, ja notiktu valdību maiņa vai kaut kas cits ārkārtējs.
Landesvērs Vidzemē. Līvena nodaļa
Pabeidzot galvaspilsētas attīrīšanu no boļševiku spēku atliekām, landesvēra pavēlniecībai kļuva skaidrs, ka atpūtai laiku atvēlēt šādos apstākļos nevar atļauties. Boļševiki vēl varēja būt pavisam netālu, praktiski Rīgai blakus apriņķos, tātad vajadzēja doties tālāk uz austrumiem no galvaspilsētas. Laikam vistraģiskākais pirmajās dienās pēc Rīgas atbrīvošanas bija landesvēra operatīvajā pakļautībā esošās firsta fon Līvena vienības tālākais ceļš.
Lai gan vienība 1919. gada janvārī Liepājā bija dibināta kā krievu militārais formējums, no bijušās Krievijas Impērijas armijas virsniekiem tajā piedalījās gan krievi, gan vācbaltiešu izcelsmes karavīri, gan arī latvieši, lietuvieši un citu tautību pārstāvji. Uzsverot piederību pretlieliniekiem, vienība izmantoja Krievijas karogu, Krievijas armijas pakāpes, kā arī simboliku (taču valkāja Vācijas armijas uniformu). Tā tika pasludināta par Krievijas Ziemeļu armijas autonomo vienību Latvijā un izmantoja šī karaspēka piederības zīmes - trīsstūri Krievijas karoga krāsās ar smaili uz augšu un baltu krustu zem tā.
Vienībā bija ļauts iestāties karavīriem, kuri līdz tam nebija dienējuši Vācijas armijā. Sākotnējiem 65 vīriem apvienojoties ar kapteiņa Didorova landesvēra krievu rotu (250 cilvēkiem), skaits pārsniedza 300, un viņi pierādīja sevi Kurzemes atbrīvošanas laikā, piemēram, Jelgavas aizsardzības operācijā 20.-22. martā. Vienības priekšgalā stājās vācbaltiešu aristokrāts, senās fon Līvenu dzimtas pārstāvis firsts Anatols fon Līvens. Profesionālais armijnieks ar nevainojamu reputāciju ātri iekaroja popularitāti un autoritāti kareivju vidū.
Rīgas atbrīvošanas dienā, 22. maijā, Līvena vienībai bija uzticēts atbrīvot no boļševikiem galvaspilsētas ziemeļu daļu, kā arī turpināt paslēpušos sarkano meklēšanu. Pabeidzot tīrīšanu, vienība saņēma pavēli 24. maijā doties caur Jaunciema mežu, Baltezeru un Alderiem virzienā uz Rodenpoisas dzelzceļa staciju (tagad Garkalne), līdz no Juglas uzbrūkošās vienības pienāks pie Ropažiem.
Avangardu vadīja pats firsts, un mežainajā apvidū pa vienīgo šauro ceļu tas bija spiests virzīties samērā slēgtā ierindā. Tuvojoties mežmalai pirms Alderu muižas, Bākšu viensētas tuvumā (Mazā Baltezera ziemeļu krasta pusē) kolonnu pārsteidza spēcīga sarkano šauteņu un ložmetēju uguns. Krita eskadrona komandieris rotmistrs Staņislavs fon Eitmins-Rodzēvičs un vēl daži karavīri, smagi ievainoja firstu un viņa adjutantu Zeiberlihu.
Stāvokli glāba divi eskadronam pieskaitītās baterijas lielgabali, kas tiešā tēmējumā atklāja uguni un piespieda ienaidnieku atstāt Alderu muižas apkārtni. Kaujas beigās palīgā pienāca arī latviešu brigādes 3. eskadrons.
Pārkārtojusies Līvena nodaļa turpināja kustību stacijas virzienā un to sasniedza vēlā vakarā. Nākamajā dienā nodaļa saskaņā ar pavēli devās atpakaļ uz Rīgu un izvietojās Juglas apkārtnē. Komandiera funkcijas smagi ievainotais firsts Līvens nodeva kapteinim Didorovam.
Pēc šīs kaujas landesvēra pavēlniecība secināja - kaut arī bija radies iespaids par Stučkas sarkano spēku pilnīgu atkāpšanos, patiesībā tie varētu būt izretinājušies un uzbrukt visnegaidītākajās vietās. Tika pieņemts lēmums pamatīgi sagatavoties un virzīties tālāk ar lielākiem un nopietnākiem spēkiem.
29. maijā Latvijas Zemessardzes virspavēlnieks Alfrēds Flečers, kurš bija kļuvis arī par Rīgas komandantu, izdeva pavēli sākt Vidzemes atbrīvošanu no boļševikiem. Plāns paredzēja, ka zemessargiem jāsasniedz līnija uz ziemeļiem no Lubānas ezera, bet Dzelzsdivīzijai - uz dienvidiem no tā. Faktiski tā jau ir robeža starp Vidzemi un Latgali, un to bija paredzēts sasniegt 7. jūnijā.
Vidzemes vakuums
Tajās dienās, 29.-30. maijā, uz īsu brīdi izveidojās neparasta situācija - boļševiki, kuri bija nonākuši starp landesvēru no Rīgas puses un starp igauņu spēkiem ziemeļos, steidza evakuēties no Vidzemes. Viņu atstātās teritorijas uz brīdi nonāca varas vakuumā, taču šis tukšums drīzumā gandrīz vienlaikus aizpildījās no abām pusēm - gan ar zemessargiem, gan igauņiem. Virzoties pa šīm teritorijām, neviens nevarēja paredzēt, kas tos sagaidīs nākamajā apdzīvotajā vietā - vai tur joprojām ir boļševiki, vai arī jau paspējuši ienākt zemessargi vai igauņi.
Un kā vispār notiks komunikācija, kad abi pretboļševistiskie spēki kaut kur satiksies. Bet tam neizbēgami bija jānotiek. Īpaši jāņem vērā, ka Igaunija turpināja uzturēt attiecības ar gāzto Kārli Ulmani, savukārt kontaktu un informācijas apmaiņas ar jauno Andrieva Niedras valdību tai praktiski nebija.
Šīs situācijas sliktākos notikumus dzīvē nācās izjust landesvēra Trieciendaļas kavalēristiem. Trieciendaļai, kura, kā zināms, Rīgas atbrīvošanas dienā zaudēja savu leģendāro pavēlnieku Hansu fon Manteifeli, bija iecelts jauns komandieris - kritušā varoņa brālis Georgs.
30. maija rītausmā kavalēristi startēja no galvaspilsētas un virzījās uz Vidzemes galveno pilsētu - Cēsīm. Viņu ceļš veda caur Raganu, Inciemu un Straupi. Tajā pašā laikā vēl viena grupa devās uz Cēsīm caur Siguldu, Līgatni un Ieriķiem. Taču izrādījās, ka tieši tajā pašā dienā, 30. maijā, boļševiku pamestās Cēsis pirmie bija sasnieguši igauņu pakļautībā esošie Zemitāna latvieši - 1. Cēsu rota un to atbalstošie partizāni. Drīzumā pilsētā ienāca arī citas igauņu armijas daļas. Landesvēra kavalērija nepaguva ierasties pirms tām.
Lūk, kā šīs dienas notikumus Cēsīs atceras Trieciendaļas kavalērijas veterāns Herberts fon Blankenhāgens: «Ar bērziem apaugušajā paugurā ieraudzījām vairākus jātniekus. Tā bija igauņu patruļa. Mēs bijām pārsteigti, ka viņi jau tik tālu ievirzījušies uz dienvidiem Vidzemē, bet ļāvām viņiem bez aizdomām jāt tālāk.
No augšas redzējām Livonijas ordeņa Cēsu pils un baznīcas torņus, kas slējās pār mazo pilsētiņu. Pa kreisi abpus ceļam - agrākā guberņas ģimnāzija Bērzaine. Un tad jau mēs jājām pa slideno bruģakmeņu klājumu caur lēzeno ieleju iekšā Hermeistera ielā. Namā blakus omulīgajai, pamatīgajai mājai, kurā pirms diviem gadiem dzīvoja mans tēvs, pavērās kāda loga aizkars, un mazs puika iesaucās: «Mamma, skat, vācu huzāri!» Taču sejas pārējo ēku logos izskatījās citādi. Saviebtas grimases, naidīgi skatieni, saspringti, uniformēti un civili stāvi, nozibsnīja ieroči, bajonetes. Šie ļaudis neizskatījās pēc cīņu biedriem, kas karotu pret boļševikiem, bet drīzāk pēc pašiem boļševikiem.
Eskadrons tirgus laukumā novietojās četrstūra veidā, jātnieki nokāpa no segliem. Paraudzījos apkārt - visas mājas ap laukumu bija ieņēmušas igauņu un latviešu vienības. Nebija logu, no kuriem mūs neuzlūkotu neuzticīgi, naidīgi skatieni. Man bija sajūta, ka tūlīt pat sāksies apšaude no visām četrām debespusēm. Biedri, kas uzmanīgi vēroja logus, šķita, bija līdzīgās domās.
Ritmeistars ar diviem brīvprātīgajiem bija aizgājis uz viesnīcu Baltischer Hof, kur atradās igauņu un Zemitāna vienību štābs. Mēs ziņkārīgi gaidījām. Atgriezies ritmeistars nosauca manu vārdu un pavēlēja kopā ar diviem vīriem veidot priekšgalu un eskadronu vest uz Kārļumuižu - grāfu fon Zīversu īpašumu.
Atviegloti uzelpoju, kad tikām ārā no peļu slazda. Skaidri bija redzams, ka uz draugiem un sabiedrotajiem mēs nebijām uzdūrušies. Acīmredzot ziņošana šoreiz landesvēram nebija izdevusies. Katrā ziņā vadība ne par noskaņojumu, ne par igauņu un ziemeļlatviešu formāciju nodomiem nebija informēta.»
Ieriķu dzelzceļš
Kaut gan parasti šim faktam nepievērš īpašu uzmanību, taču Cēsu kauju traģiskajos notikumos milzīgu lomu nospēlēja diezgan utilitārs jautājums - kontrole pār dzelzceļa līniju starp Ieriķu un Gulbenes staciju.
Šo atzaru ātrā tempā izbūvēja Pirmā pasaules kara gados Krievijas armijas apgādei. Tas bija nepieciešams tāpēc, ka 1915. gadā vācu ķeizara karaspēks ieņēma Kurzemes guberņu. Tobrīd divas armijas vienu no otras vairs šķīra tikai Daugavas ūdeņi, bet no Rīgas vācu armiju atdalīja tikai Tīreļpurvs, kas pilsētu padarīja par piefrontes zonu.
Nogādāt uz Rīgu kara vajadzībām domātos vilcienus pa Daugavpils dzelzceļa līniju kļuva gandrīz neiespējami, jo tā stiepās gar Daugavas labo krastu un atradās vācu artilērijas apšaudes zonā - vācu spēki bija nostiprinājušies pretējā krastā. Vēl viens maršruta variants bija caur Valku, taču tas pamatīgi pagarināja ceļu, īpaši, ja kravas vajadzēja vest no Krievijas centrālajiem rajoniem. Turklāt šādi pārvadājumi pārslogotu šo jau tā aktīvo līniju.
Gulbenes atzars, kas savienotos ar Valkas līniju tuvāk Rīgai, Ieriķu stacijas tuvumā, pamatīgi atvieglotu transporta problēmas. Sliedes uzreiz tika būvētas tādā pašā platumā kā Valkas līnijai, lai Ieriķos nevajadzētu nodarboties ar kravu pārkraušanu uz vagoniem ar citādu ritošo daļu. Savukārt Gulbene kļuva par svarīgu loģistikas mezglu gan šaursliežu, gan platsliežu vilcieniem - ar daudziem rezerves ceļiem, noliktavām un citu dzelzceļa infrastruktūru.
1919. gada 31. maijā igauņu spēki no ziemeļiem, no Alūksnes puses, pie Gulbenes stacijas pienāca negaidīti strauji. Boļševiki tam nebija gatavi un steigā staciju pameta.
Kā izrādījās, evakuējoties no Vidzemes, boļševiki šajā svarīgajā dzelzceļa mezglā bija sadzinuši milzīgu daudzumu kravas vagonu. Vismaz 15 tvaika lokomotīves, 80 vagonus, pielādētus ar dažādām kravām, ieskaitot lādiņus, patronas un ieročus, kā arī citas materiālās vērtības. Aizvest to visu uz drošāku vietu, teiksim, Pitalovu vai vēl dziļākiem Krievijas rajoniem, sarkanie nepaguva.
Tāpat, apzinoties sava stāvokļa smagumu, to, ka var nākties uz visiem laikiem pamest dzimteni un ka Igaunijas armijas pakļautībā esošās Zemitāna daļas ir gatavas savās rindās uzņemt pārbēdzējus, liels skaits latviešu sarkano strēlnieku sāka padoties, un arī viņus vajadzēja pārvietot. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, dzelzceļa satiksme starp Gulbeni un Ieriķiem igauņu spēkiem kļuva ārkārtīgi svarīga.
Igauņi Vidzemē
Vēl viens būtisks aspekts, kas ietekmēja kopējo fonu Vidzemē 1919. gada vasarā, bija igauņu kareivju uzvedība šajā reģionā. Piemēram, attieksme pret civiliedzīvotājiem un viņu īpašumu.
Nonākuši aiz etnisko igauņu apdzīvotajām vietām, zaldāti zaudēja motivāciju, kas iepriekš bija likusi aizstāvēt dzimto zemi. Igauņi jutās kā svešinieki, kuriem līdz galam nav skaidrs, kāpēc viņiem šeit būtu jāatrodas. Tas izpaudās gan ierindnieku disciplīnas kritumā, kas noveda pie vardarbības un kara noziegumiem pret civiliedzīvotājiem, gan arī merkantilā pieejā no igauņu armijas augstākās pavēlniecības.
Lūk, ko savās atmiņās raksta Hugo Lācis, kurš Brīvības cīņu laikā bija atbildīgs par apgādi Ziemeļvidzemē:
«Sekojot atejošam ienaidniekam un ieejot dziļāk Ziemeļlatvijā, uzvarētāja igauņu armija tūlīt stājās pie kara laupījuma ievākšanas. Uz ceļiem parādījās no Latvijas muižām uz Igauniju dzenamie ganāmpulki, mantām piekrauti transporti, ar mēbelēm piekrauti vagoni. Kara laupījuma ievākšana norisinājās tik intensīvi, ka saimniecībās un sabiedriskās ēkās daudzreiz bija izņemti pat durvju kliņķi.
Vēl tad, kad Latvijas teritorijas stacijās jau darbojās savs personāls, joprojām vajadzēja pārkontrolēt igauņu vilcienu sastāvus, vai tiem nav piekabināti vagoni ar svaigi uzkrāsotiem Eesti Vabariik uzrakstiem. Vispār kā aculiecinieks esmu spiests liecināt, ka mūsu kaimiņu tauta uzrādīja apbrīnošanas cienīgas spējas laupījuma iegūšanā. Šī iegūšanas kāre sniedzās pat tik tālu, ka Strenčos ar bruņotu varu tika paņemti mani no Valkas uz Cēsīm mūsu karaspēka vienībām sūtītie 600 kg sviesta, kas bija savākti Latvijas pagastos, kā arī Valkas latviešu biedrības pagrabos savāktie prāvie vilnas un pārtikas krājumi!»
Vācbaltiešu barons
un latviešu strēlnieks:
partizāni plecu pie pleca
Ne tikai igauņu armija no ziemeļiem un vācbaltu zemessardze no rietumiem 1919. gada pavasarī apdraudēja boļševiku stāvokli Vidzemē. Dziļāk Vidzemē sarkanajiem galvassāpes radīja arī tā saucamie zaļie partizāni. Tieši ar viņiem saistīts unikāls stāsts, kas būtu ekranizācijas vērts. Runa ir par Zaļo baronu - vācbaltiešu aristokrātu, Vecpiebalgas pusē esošās Cirstu muižas mantinieku Otto fon Štrandmani.
Otto fon Štrandmanis bija dzimis 1893. gada 14. martā ievērojamā vācbaltiešu sabiedriskā darbinieka Magnusa Arvida fon Štrandmaņa ģimenē. Otto izglītību ieguva Tērbatas Universitātē un vēlāk arī Vācijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš pameta Vāciju un devās mājup. Drīzumā Otto iesauca armijā un ieskaitīja elitārajā pāžu korpusā. Tajā pašā gadā viņš nolēma apprecēties ar Elinoru - tolaik pazīstamākā vācbaltiešu vēsturnieka un arheologa barona Karla Valdemāra Lēvisa fon Menāra meitu.
Līdz ar revolūcijas sākumu Krievijā Otto un Elinora uz laiku devās prom no dzimtenes - caur Zviedriju uz Vāciju, kur 1918. gada martā pasaulē nāca viņu pirmdzimtais, dēls Remberts. Ap to pašu laiku Vācijas armija bija ieņēmusi Vidzemi, arī dzimtas īpašumu Cirstu muižu. Ģimene ar zīdaini nolēma atgriezties mājās. Bet jau tā paša gada beigās Vācijā notika revolūcija un vācu armija sāka atkāpties no Vidzemes, bet tās vietā nāca boļševiku valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā. Otto un Elinora šajā juceklī nolēma nepamest dzimtās vietas.
Te, pašā Vidzemes sirdī, sarkano ideoloģiskie ienaidnieki bija ne tikai vācbaltiešu muižnieki un garīdzniecība. Tas bija attīstīts reģions, kurā saimniekoja ievērojams skaits turīgu latviešu zemnieku - tā dēvētie vecsaimnieki, kuri par Stučkas valdības idejām, īpaši par privātīpašumu likvidēšanu, nebija sajūsmā. Nemaz nerunājot par sarkanā terora politiku pret šķiras ienaidniekiem.
Tāpēc jau no sarkano režīma pirmajām dienām Vidzemē boļševiki saskārās ar pagrīdes un partizānu formējumiem, kuri rīkoja uzbrukumus no mežiem un kuri vēlāk tika nodēvēti par Zaļo armiju. Īpaši bīstama bija Artūra Veckalniņa vienība. Veckalniņš bija pieredzes bagāts bijušās cara armijas podporučiks ar Pirmā pasaules kara frontē gūtu rūdījumu. Stučkas režīma propaganda šo vienību gan nicinoši dēvēja par Zaļā Artūra bandu. Tieši šai grupai pievienojās jaunais barons Otto fon Štrandmanis.
Diemžēl daudzu partizānu un viņu ģimeņu locekļu vārdi nāca ausīs vietējiem sarkanajiem komisāriem. 1919. gada pavasarī Elinoru, kura tobrīd bija otrā bērna gaidībās, arestēja un ievietoja Cēsu cietumā kopā ar citiem partizānu ģimenes locekļiem kā ķīlniekiem. Tas bija viens no paņēmieniem, kā sarkanie cerēja piespiest savus pretiniekus padoties.
Taču tā vietā Zaļā armija nolēma spert izmisīgu un pārdrošu soli - no Vecpiebalgas apkaimes mežiem doties uz Cēsīm, ielauzties cietumā un savus radiniekus atbrīvot. Veikt 50 kilometrus nepamanītiem bija gandrīz neiespējams uzdevums, tāpēc partizāni izmantoja viltību: neliela grupa, apmēram desmit cilvēki, pārģērbās boļševikiem raksturīgā apģērbā, piestiprināja pie drēbēm sarkanu lenti un citu atribūtiku un absolūti neslēpjoties devās ceļā zirgu pajūgā. Atbalstu grupa saņemtu no uzticamiem iedzīvotājiem jau pašās Cēsīs, pavisam tādu varēja būt ap 30 cilvēkiem.
1919. gada 11. maijā partizāni izvietojās biezajos brikšņos Vintergravā - dziļā ielejā ar augstām, stāvām nogāzēm. Viens cietuma žoga posms stiepās tieši gar gravu. Pirmais gāja barons fon Štrandmanis. Sagaidījis izdevīgu momentu, viņš pārrāpās pāri žogam un citu pēc cita bez trokšņa likvidēja trīs sargus. Tagad pārējiem partizāniem ceļš bija brīvs.
Pie kāda cietuma korpusa pārgalvīgos iebrucējus pamanīja, tika izziņota trauksme un sacelta kājās apsardze. Notika sīva cīņa. Kameras izdevās atvērt un ķīlniekus izlaist brīvībā. Diemžēl juceklīgos kaujas apstākļos partizāniem nebija iespējas cilvēkus izvest organizēti, un ļaudis panikā vienkārši muka uz visām pusēm. Daļa ķīlnieku nevēlējās bēgt, baidoties, ka sarkanie varētu izrēķināties gan ar viņiem, gan ar tuviniekiem.
Cietuma apsardzi izdevās pieveikt, bet tai palīgā jau bija piesteidzies Cēsu pilsētas sarkanarmiešu garnizons. Sākās haotiskas ielu kaujas, īpaši sīva cīņa bija Rīgas un Gaujas ielas stūrī.
Elinora bija paslēpusies kādā vārtrūmē, bet tika notverta un nogādāta atpakaļ cietumā. Otto fon Štrandmanis tika smagi ievainots un kopā ar citiem cietušajiem nogādāts Cēsu slimnīcā. Nācis pie samaņas, viņš medmāsai taujāja, kas noticis ar Elinoru. Tālākais Štrandmaņa liktenis nav zināms. Ir versija, ka medmāsa viņu nodevusi sarkanajiem un vēlāk Otto kopā ar citiem gūstekņiem nošauts.
Jau pēc tam, kad landesvērs 22. maijā bija atbrīvojis Rīgu un apkārtni, bet Stučkas valdība Vidzemē bija iespiesta spīlēs starp landesvēru rietumos un igauņu armiju ziemeļos, sarkanajiem kļuva skaidrs, ka Cēsis un pārējo Vidzemi tiem nenoturēt. 26. maijā, pirms boļševiku aiziešanas no Cēsīm, visi cietumā esošie ķīlnieki, arī gaidībās esošā Elinora fon Štrandmane, tika nošauti. Piederīgie pēc tam meitu apglabāja Lēvisu of Menāru ģimenes kapos.
Otto atdusas vieta nav zināma, bet visdrīzāk viņu un citus nogalinātos ķīlniekus apraka masu kapā tuvējā Bērzaines kapsētā.
Kā jau teikts, vācbaltiešiem apbalvojumus Latvijas valsts piešķīra negribīgi. Tā notika arī ar Otto fon Štrandmani. Tikai gandrīz desmit gadus vēlāk, jau 1927. gadā, pēc neskaitāmiem bijušo cīņu biedru lūgumiem un iesniegumiem baronam Otto fon Štrandmanim par Cēsu cietuma ieņemšanu pēc nāves tika piešķirts Lāčplēša Kara ordenis.
Mūsdienu Igaunijas pozīcija
Cēsu kauju jautājumā
Kaut Igaunijā pagaidām dominē priekšstats par Cēsu kaujām kā svarīgāko Igaunijas armijas sasniegumu un 23. jūnijs pat iekļauts svētku kalendārā kā Uzvaras diena, kaimiņos arvien biežāk var dzirdēt pretēju viedokli, pat no visaugstākās klases vēsturniekiem. Lūk, ko raksta vēstures zinātņu doktors, Tartu Universitātes docents Ago Pajurs, kurš tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem speciālistiem Igaunijas valsts tapšanas un 1918.-1920. gada atbrīvošanas kara periodā: «Retrospektīvi skatoties, karš pret landesvēru bija vēsturiski nenozīmīgs, politiski nožēlojams, kaitējošs incidents starp spēkiem, kuri pirms tam piedalījās cīņā pret komunismu. Karš pret boļševikiem prasīja visu spēku apvienošanos, nevis cīņu vienam pret otru, kas noveda pie upuriem un novērsa uzmanību no īstā ienaidnieka - sarkanās armijas. Ar lielu varbūtību var apgalvot, ka šī konflikta novēršana ļautu igauņiem, latviešiem un vācbaltiešiem koncentrēties vienā frontē. Igauņu armijas virspavēlniecība bija iniciatore karam pret landesvēru, bet soļi, kas noveda līdz sadursmei, bija rezultāts igauņu attieksmei pret vācbaltiešiem un latviešiem.»
Landesvēra noskaņojums
Tieši landesvēra cīnītāji sevi uzskatīja par 1918. gada 18. novembrī pasludinātās Latvijas Republikas Bruņotajiem spēkiem. Savulaik tas tika apstiprināts atbilstošā līgumā par landesvēra izveidi, ko parakstīja 1918. gada 7. decembrī, un šo līgumu pēc Ulmaņa valdības gāšanas Liepājā neviens neatcēla un turpināja pildīt.
Tāpat, lai arī kāda būtu attieksme pret Kārļa Ulmaņa nomainīšanu ar Andrievu Niedru, jaunā valdība turpināja iepriekšējā sastāva darbu. Visu laiku, jau no Niedras valdības pirmās dienas, savus uzdevumus frontē turpināja pildīt arī Jāņa Baloža komandētās latviešu daļas, bet Niedras valdība nodarbojās ar visu bruņoto spēku apgādi.
Šeit jāpiemin fakts, ka vēlāk, jau pēc Brīvības cīņām, daudzi latviešu kareivji no Latvijas valsts pilnīgi oficiāli saņēma Lāčplēša Kara ordeni, tostarp arī par to dienesta laiku, kad viņi bija Andrieva Niedras valdības faktiskajā paspārnē. Tātad viņi skaitījās leģitīmi Latvijas karavīri, arī būdami zem Niedras.
Bija milzīga atšķirība arī starp Niedras kabineta stāvokli un Kārļa Ulmaņa komandu, kura tobrīd atradās uz kuģa Saratov. Niedras valdība nodarbojās ar reāliem pārvaldes jautājumiem no boļševikiem atbrīvotajās teritorijās - resursu pārdali, monetāro politiku un citiem. Strikti tika noteikta ministru personīgā atbildība un darbības jomas, sēdes tika protokolētas. Savukārt Kārļa Ulmaņa kabinets uz tvaikoņa, iespējams, pat nenoturēja pilnvērtīgas sēdes šī vārda tiešā nozīmē. Tās ir grūti dēvēt par divām līdzvērtīgām, paralēli funkcionējošām valdībām.
Par to liecināja arī fakts, ka sabiedroto jeb Antantes pārstāvji par aktuālajiem jautājumiem tikās un apspriedās ar Andrievu Niedru. Ja arī tā nebija Niedras valdības pilnīga juridiskā atzīšana, tad atzīšana de facto noteikti.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, landesvēra pārstāvji un Niedras valdība uzskatīja, ka Latvijas Republikas nosacītajās robežās noteicēji ir tieši viņi, savukārt Igaunijas armijas atrašanās un tās darbību likumība ārpus Igaunijas robežām ir apšaubāma. Vēl vairāk - igauņu rīcību varēja saukt par intervenci, un hipotētiski šo divu spēku sadursme varētu tikt atzīta par starpvalstu - Latvijas un Igaunijas - konfliktu. Pat neskatoties uz to, ka igauņu rindās dienēja latviešu daļas. Tās šādā traktējumā būtu uzskatāmas pat par kolaborantiem interventu sastāvā.
Šīs atšķirības situācijas redzējumā būtiski ietekmēja tālākos notikumus.
Cēsu kauju sākums
4. jūnijā abas puses izvirzīja ultimātu. Igaunija pieprasīja landesvēram atkāpties no stratēģiski svarīgās Ieriķu stacijas un vispār Cēsu apkārtnes Siguldas-Nītaures līnijā. Niedras valdība atbildēja ar prasību Igaunijas armijai četru dienu laikā pamest Latvijas teritoriju. Neviena puse negribēja piekāpties, un abas sāka gatavoties sadursmei. Zemessargiem plāns B bija uzbrukums Cēsīm, bet igauņu spēkiem - Ieriķu stacijai.
5. jūnijā pēc ultimāta termiņa beigām uz Ieriķu staciju no Cēsīm izbrauca igauņu bruņuvilciens. Vispirms tam vajadzēja šķērsot tiltu pāri Amatai, bet to apsargāja vācbaltiešu zemessargi. Tieši starp šo tiltu un Ieriķu staciju atradās dzelzceļa sazarojums, no kura sākās līnija Ieriķi-Gulbene. Kad igauņu bruņuvilciens, nesamazinot ātrumu, virzījās pretī zemessargiem, viņi atklāja uguni. Rezultātā bruņuvilciens atgriezās Cēsīs.
Pēc šīs sadursmes Igaunijas pusei tika nosūtīta protesta nota un atkārtots ultimāts igauņu armijai atkāpties no Latvijas teritorijas. Igauņi to noraidīja un atbildēja, ka viņiem ir nepieciešama dzelzceļa līnija no Ieriķiem līdz Gulbenei.
Redzot situācijas strupceļu, naktī uz 6. jūniju, īsi pirms saullēkta, landesvēram tika dota pavēle sākt uzbrukumu Cēsīm. Ar artilērijas atbalstu zemessargi izvirzījās uz priekšu Līvu ciema apkārtnē.
Cēsis aizstāvēja 2. Cēsu kājnieku pulks. Tas atradās formēšanas stadijā, bija vāji apmācīts, vāji apbruņots un apgādāts. Kaujas sākumā pulkā bija aptuveni 960 karavīri, tajā skaitā burtiski pēdējās dienās steidzīgi saformētā Cēsu skolnieku rota. Pulku atbalstīja divi bruņuvilcieni un eskadrons.
Abu pušu skaitliskais sastāvs šajā kaujas posmā bija līdzīgs, taču vācbaltu zemessargi bija labāk bruņoti, apmācīti un ar lielāku kaujas pieredzi. Viņi sāka arī apiet Cēsis no austrumiem, draudot nogriezt atkāpšanās ceļu. Rezultātā ap plkst. 13:00 pretošanās tika salauzta, 2. Cēsu pulks un igauņi atkāpās no pilsētas aiz Raunas upes, bet pilsētā iesoļoja landesvērs.
Precīzi zaudējumi šajā dienā nav zināmi. 2. Cēsu kājnieku pulka zaudējumi bija vismaz 13 kritušie un 37 ievainotie. Pēc citām ziņām - apmēram 40 kritušie, kā arī 100 ievainotie un bezvēsts pazudušie. Igauņu bruņuvilcienu apkalpēs bija divi kritušie, savukārt landesvēra vienībās - vismaz deviņi kritušie un no ievainojumiem mirušie.
Uzskatot, ka gana uzskatāmi parādījis savu pārākumu, pēc Cēsu ieņemšanas landesvērs uzbrukumu neturpināja.
8. jūnijā igauņu bruņuvilcieni neveiksmīgi mēģināja atgūt Cēsis, bet jau 10. jūnijā pilsētā ieradās Antantes militārie pārstāvji no tādām valstīm kā Francija, ASV un Lielbritānija. Viņi panāca uguns pārtraukšanu un sāka sarunas ar Igaunijas spēku, tai skaitā Zemitāna, pārstāvjiem un landesvēra vadību. Taču par pamiera noteikumiem abas puses nespēja vienoties. Tika nolemts, ka uguns pārtraukšanas režīms saglabāsies līdz nākamajai pamiera sarunu kārtai Cēsīs 13. jūnijā.
13. jūnijā Cēsīs abas puses tika iepazīstinātas ar Antantes valstu misijas vadītāja Baltijā Huberta Gofa piedāvājumu. Tas paredzēja abu pušu uzbrukuma operāciju apturēšanu; izpostīto dzelzceļu un sakaru līniju atjaunošanu; dzelzceļa līnijas Valka-Ieriķi-Vecgulbene-Jēkabpils nodošanu Igaunijas armijai. Vācbaltu zemessardzes komandieris Flečers lūdza dot laiku līdz 18. jūnijam, lai konsultētos ar valdības vadītāju Andrievu Niedru un ministriem.
Par klupšanas akmeni kļuva Vācijas brīvprātīgo Dzelzsdivīzija un Rīdigers fon der Golcs: viņš noraidīja Gofa priekšlikumu atvilkt savus spēkus aiz Siguldas-Jaungulbenes līnijas. Te svarīgi piebilst, ka savulaik, vēl 1918. gada 29. decembrī Rīgā, pagaidu valdība apsolīja Latvijas pilsonību «visiem tiem ārzemju karavīriem, kuri vismaz četras nedēļas piedalījušies brīvprātīgo korpusu cīņās par Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem». Ņemot vērā, ka gandrīz visa Dzelzsdivīzija pilnā sastāvā bija karojusi krietni ilgāk, tās karavīriem nebija pieņemami, ka viņus, faktiski jau pilsoņus, grib piekrāpt.
Tāpat fon der Golcs nosūtīja telegrammu igauņu virspavēlniekam Laidoneram. Tajā viņš rakstīja - tā kā Zemitāna brigādē tiek iekļauti dezertējušie padomju Latvijas karavīri, viņš uzskata to par lieliniecisku, tātad noskaņotu nedraudzīgi, un draudēja attiecīgi rīkoties. 16. jūnijā telegrammu nosūtīja arī landesvēra komandieris Flečers, un arī viņš pretinieka spēkus nodēvēja par lielinieciskiem.
Nākamajā dienā Gofs aicināja landesvēru nosūtīt spēkus uz fronti pret Sarkano armiju, apstiprināja pamiera turpināšanu un apgalvoja, ka var garantēt - Igaunijas karaspēks Flečera spēkiem neuzbruks. Landesvēra komandieris tika uzaicināts piedalīties jaunās pamiera sarunās 20. jūnijā Valkā.
Taču tobrīd abas puses neparko negribēja atkāpties no savām prasībām. Gan landesvērs, gan Vācijas brīvprātīgo Dzelzsdivīzija uz pārrunu procesu sāka raudzīties kā uz bezjēdzīgu laika tērēšanu, kas ved tikai un vienīgi strupceļā.
Lai gatavotos iespējamam uzbrukumam Limbažu un Valmieras virzienā, fon der Golcs deva rīkojumu uzsākt Dzelzsdivīzijas spēku koncentrēšanu Inčukalnā. Savukārt landesvērs tika gatavots nepieciešamības gadījumā uzbrukt no Cēsīm Raunas un Lodes virzienā, vēlāk savienojoties ar Dzelzsdivīzijas daļām Valmieras un Strenču apkārtnē. Uz austrumiem no Cēsīm sāka veidoties trīs landesvēra uzbrukuma kolonnas, un, lai sniegtu gaisa atbalstu gaidāmajā operācijā, tika sākta 433. aviācijas nodaļas pārvietošana uz Cēsīm (tie bija paši pirmie gaisa spēki Latvijā).
Karadarbības atsākšana
Cēsu kauju otrajā posmā landesvēra un Dzelzsdivīzijas kopējais skaitliskais sastāvs Inčukalna un Cēsu apkārtnē bija aptuveni 7000 karavīri ar 274 ložmetējiem, 46 lielgabaliem, 16 mīnmetējiem, 1 bruņuvilcienu, 5 bruņumašīnām un 40 lidmašīnām. Savukārt Igaunijas armijas, tai skaitā arī Zemitāna brigādē, kauju sākumā bija aptuveni 9500 karavīri, 192 ložmetēji, 27 lielgabali, 3 bruņuvilcieni.
Vācbaltu zemessardzes un Dzelzsdivīzijas uzbrukums sākās 19. jūnijā ar fon Blankenburga komandētās Dzelzsdivīzijas kreisās kolonnas virzību uz Limbažiem. Šajā dienā notika pirmā kaujas sadursme pie Vidrižiem, kur Dzelzsdivīzijas karavīriem izdevās pārraut aizsardzības līniju. Nākamajā dienā uzbrukumā Valmieras virzienā pārgāja Dzelzsdivīzijas otrā, labā kolonna Evalda fon Kleista vadībā. Tā ieņēma Straupi, taču nespēja pārvarēt igauņu 6. kājnieku pulka pretestību. Tajā pašā dienā pie Limbažiem igauņu 9. kājnieku pulks sakāva Blankenburga kolonnu, kas bija jau pilsētas pievārtē.
Saņēmušas maldinošas ziņas par Kleista kolonnas panākumiem un nezinot par Blankenburga neveiksmi pie Limbažiem, 21. jūnijā uzbrukumā pārgāja landesvēra kolonnas. Kreisajai kolonnai komandiera fon Jēnas vadībā dzelzceļa rajonā neizdevās gūt vērā ņemamus panākumus. Vidējā kolonna (komandieris Hanss fon Malmede) pēc vairāku stundu kaujas sakāva 2. Cēsu kājnieku pulka bataljonu, sagūstīja ap 80 karavīru, pārrāva fronti un strauji virzījās uz ziemeļiem Mūrmuižas pusē. Visbeidzot trešajai, labajai landesvēra kolonnai (komandieris Albrehts Bekelmanis) pēc sākotnējiem panākumiem izdevās pietuvoties Raunai, taču kauju turpinājumā neizdevās pārvarēt igauņu 3. kājnieku pulka pretošanos.
22. jūnijs izvērtās par īstu katastrofu landesvēram un Dzelzsdivīzijai. Kleista kolonna izmisīgos uzbrukumos nesekmīgi mēģināja pārraut 6. kājnieku pulka pozīcijas. Tikmēr 9. kājnieku pulks pēc Blankenburga kolonnas sakaušanas pie Limbažiem apdraudēja Dzelzsdivīzijas kreiso flangu un aizmuguri. Savukārt landesvēra darbības rajonā Igaunijas armija iesaistīja rezerves - 1. kājnieku pulka bataljonu, Kalevlaste Maleva bataljonu un Kuperjanova partizānu bataljonu ar diviem bruņuvilcieniem, kā arī bruņumašīnām un smago artilēriju.
Rezultātā igauņu pretuzbrukums bija sekmīgs un landesvēra vidējā kolonna pie Skangaļu muižas tika sakauta. Lielie zaudējumi un operatīvās situācijas pasliktināšanās piespieda landesvēru sākt atkāpšanos. Tā bija landesvēra asiņainākā diena, kurā Skangaļu muižas apkārtnē krita vairāki desmiti karavīru un daudzi pazuda bez vēsts.
23. jūnija rītā Igaunijas armija iesoļoja landesvēra pamestajās Cēsīs, iegūstot tur iespaidīgas trofejas - 3 smagos lielgabalus, 12 ložmetējus un 2 lidmašīnas, 1 lokomotīvi, 102 vagonus un citas lietas. Jau 24. jūnijā igauņu spēki sasniedza Ieriķus un Siguldu. Landesvērs un Dzelzsdivīzija turpināja strauji atkāpties Rīgas virzienā.
Juglas epilogs un Strazdumuižas miers
Igauņu 9. kājnieku pulks no rīta šķērsoja Gauju starp Raganu un Krimuldu un apvienojās ar Kuperjanova bataljonu, kas pienāca no Siguldas pa Vidzemes šoseju. Tad uzbruka Inčukalna aizsardzības līnijai, taču tur viņus apturēja Dzelzsdivīzija un landesvērs. Vakarā tur esošajiem igauņu spēkiem pievienojās arī Kalevlaste Maleva bataljons.
Lai mazinātu draudus savam flangam, Dzelzsdivīzijai nācās atkāpties un līdz 26. jūnija vakaram ieņemt līniju no Juglas ezera dienvidiem gar Mazās Juglas kreiso krastu un tālāk līdz Salaspilij. Savukārt landesvērs caur Vangažiem atkāpās uz Baltezera, Berģu un Juglas apkaimi, kur daudzos šīs puses ezerus, kanālus un upes varētu izmantot efektīvākai aizsardzībai. Dziļāk aizmugurē jau sākās Rīga.
27.-28. jūnijā igauņu 6. pulka spēki mēģināja šķērsot Baltezera kanālu pie Alderiem, bet fon Jēnas spēki uzbrukumu atsita. Šajā dienā igauņi sāka plānot lielo 30. jūnija uzbrukumu Mazās Juglas apkārtnē, kur vēl bija labi saglabājušās Pirmā pasaules kara aizsardzības līnijas, tāpēc tur koncentrēja artilērijas spēkus.
Cēsu pulka spēki šķērsoja Mazo Juglu un vakarā Salaspils apkārtnē saskārās ar vāciešiem. Naktī uz 29. jūniju vācieši atkārtoti neveiksmīgi uzbruka igauņu Kalevlaste Maleva bataljona pozīcijām, un asiņainas kaujas turpinājās gandrīz visā frontē, īpaši netālu no Juglas, pie Bukultiem jeb Bellenhofas. Igauņi uz šo posmu atsūtīja četrus bruņuvilcienus. Cēsu pulks apšaudīja Ādažu muižas un Carnikavas apkārtni. Arī igauņu karakuģi apšaudīja Carnikavu. Igauņu 3. pulks sasniedza Tīnūžus, no kurienes gatavojās uzbrukt Salaspilij.
30. jūnijā un 1. jūlijā situācija landesvēram un Dzelzsdivīzijai kļuva pavisam kritiska, atkāpties nācās praktiski visā frontes līnijā. Igauņu 9. pulkam, 6. pulkam un Kuperjanova bataljonam izdevās šķērsot Gauju. Vakarā 9. pulks ieņēma Jaunciemu un Kalngali un izgāja jau pie Ķīšezera krasta. 6. pulks un Kuperjanova bataljons ieņēma Sužus.
Uzbrukuma centrālajā daļā, respektīvi - pie Juglas tiltiem, vācbaltu zemessargi pretojās vairs tikai pie Berģiem, mūsdienu Brīvdabas muzeja ieejas apkārtnē, bet galu galā tomēr nolēma atkāpties. Lai piesegtu savu atkāpšanos, viņi uzspridzināja Juglas dzelzceļa tiltu, bet šosejas tiltu uzspridzināt neizdevās. Dienvidos igauņu uzbrukumu apstādināja Dzelzsdivīzijas artilērija, kas izmantoja arī gāzu šāviņus. Tur visu dienu turpinājās kaujas pie Jaunbūņu un Vecbūņu mājām. Igauņu artilērija jau sāka apšaudīt Rīgas priekšpilsētas.
2. jūlijā Rīgas ziemeļos igauņu 9. pulks uzbruka Mangaļsalai un Mīlgrāvim. Igauņu flote apšaudīja zemessargu pozīcijas, kā arī iegāja Daugavā un vakarā apšaudīja Bolderāju, kuru pēc tam neveiksmīgi mēģināja ieņemt igauņu desants. Dienvidos bez ievērojamiem panākumiem turpinājās cīņas ap Jaunbūņām, Leikām un ģipša fabriku. Dzelzsdivīzijai izdevās padzīt igauņus no naktī ieņemtās Salaspils muižas.
2. jūlija vakarā ģenerālis fon der Golcs ierosināja izvest Dzelzsdivīziju uz Daugavas kreiso krastu, pirms igauņu kuģi ir paspējuši iznīcināt Daugavas tiltus. Šai rīcībai vācieši atrada arī politisku attaisnojumu - Dzelzsdivīzija Niedras valdībai bija nodota tikai līdz 1. jūlijam, bet pēc šī datuma atrasties Daugavas labajā krastā Vācijas brīvprātīgo karaspēkam bija aizliegts. Niedras valdība saprata bezizejas stāvokli un pati sāka valdības iestāžu evakuāciju no Rīgas.
Situāciju krasi mainīja Antantes sabiedroto iejaukšanās - viņi piespieda pārtraukt uguni un apsēsties pie sarunu galda Strazdumuižas skolā Juglā. 3. jūlijā pēc dažām mokošām pārrunu dienām un negulētām naktīm beidzot tika noslēgts pamiers. Tas paredzēja, ka vācu karaspēkam (Dzelzsdivīzijai) visdrīzākajā laikā jāatstāj Latvija. Vācu spēkiem jāpārtrauc karadarbība Latvijas robežās, izņemot, protams, kaujas darbību pret Padomju Krieviju. Visiem vācu virsniekiem un karaspēka daļām jāatstāj Rīga un tās apkārtne, un šis process jābeidz 5. jūlijā līdz plkst. 18:00. Izņēmums bija atsevišķi štāba virsnieki, kuri drīkstēja uzraudzīt kara piederumu izvākšanu. Landesvēram arī nekavējoties jāatstāj Rīga, kā arī tās apkārtne un jāaiziet aiz Daugavas. Turpmākais landesvēra liktenis tiks noteikts vēlāk. Igauņu karaspēks paliek vietās, ko tas ieņēmis pirms līguma noslēgšanas.
Īpaši interesanti ir tas, ka pamiera līguma parakstīšanas brīdī sarunu galda vienā pusē kopā ar landesvēra un Dzelzsdivīzijas pārstāvjiem sēdēja gan Līvena krievu daļas pārstāvis, gan... Jāņa Baloža latviešu atsevišķās brigādes pārstāvis! Šis fakts ir svarīgs, jo parasti, runājot par Cēsu kaujām, tiek pieminēts stereotips par Baloža karavīru it kā neitralitāti. No vienas puses, Baloža neiesaistīšanos cīņās var saukt par neitralitāti. Bet no otras - viņa daļas jau pirms Cēsu kaujām no landesvēra virspavēlniecības saņēma konkrētu pavēli - ieņemt un turēt savu posmu frontē pret boļševikiem Latgales virzienā, kā arī pildīt garnizona funkcijas Rīgā. To Baloža vīri arī visu šo laiku darīja.
Zīmīgi, ka igauņu galda pusē Zemitāna latviešu pārstāvju nebija.
Pēc pamiera noslēgšanas vācbaltu zemessardzes liktenis karājās mata galā. Zemessargiem tagad bija jāpamet pilsēta, par kuru tie vēl nesen bija lējuši asinis un kura daudziem bija dzimtā vieta.
Īpaši piekrāpti jutās Dzelzsdivīzijas vīri, jo par Latvijas pilsonības piešķiršanu te vairs nebija ne runas. Simtiem viņu cīņubiedru bija krituši kaujās vai kļuvuši par invalīdiem, atbrīvojot Latviju no boļševikiem, un atmiņas par šiem upuriem un šo krāpšanu liks par sevi manīt nākamā gada rudenī - tās Dzelzsdivīzijas karavīrus ievilks vēl traģiskākā mēģinājumā revanšēties. Savukārt landesvēram, pilnīgi pretēji, tā būs unikāla iespēja atgūt Brīvības cīņu varoņu godu. Bet par to - mūsu rakstu sērijas nākamajā un noslēdzošajā stāstā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita