Vēsturē reizēm izvēršas grandiozas krīzes, kas ietekmē ne tikai valsts varas sistēmu, likumus un robežas. Pārmaiņu kategorisms aizsniedzas līdz mākslai, arhitektūrai, sadzīvei un modei. Uzvarējušais politiskais kurss dekorējas ar savām vajadzībām piemērotu estētiku, kas pārveido arī publisko telpu, sabiedrības materiālo kultūru un uzvedību.
Iespējams, uzskatāmākais piemērs tam ir Napoleona I Bonaparta dažos gados ieviestais ampīrs (franciski - empire). Šī mākslas stila nosaukums ir izsmeļošs - tam jākalpo par vizuālu pierādījumu jaunās franču impērijas varenībai un spozmei. Ampīrs, kā skaidro kultūras vēsturnieki, ir pompozi grezns un sakāpināti teatrāls, smagnēji dekoratīvs un emocionāli auksts.
Šis ir pēdējais stils, ko dēvē par karalisko, un tas atražoja bonapartistu un XIX gadsimta sākuma Eiropas jūsmīgos priekšstatus par Senās Romas diženumu. Tas pieblīvēja telpu iekārtojuma, antīki stilizēto mēbeļu un interjera priekšmetu rotājumu ar arhaisku militāro atribūtiku - zobeniem un šķēpiem, ķiverēm un vairogiem. Tāpēc pat franču imperatora sievas Žozefīnes guļamistaba abu privātajā Malmezonas muižā tika pārveidota par leģionu pavēlnieka telts imitāciju.
Tolaik plaši lietotais fascija jeb seno romiešu valdnieku varas simbola atveids joprojām redzams Francijas Republikas emblēmā, jo valstij nav klasiska ģerboņa. Ar sarkanu lenti sasietu rīkšu kūlis ar iestiprinātu cirvja asmeni bija arī Benito Musolīni izveidotās Itālijas Fašistu partijas zīmotne, taču fascijs tiek lietots arī kā tiesiskuma simbols - piemēram, ASV.
Tāpat Napoleona karaspēka pulku kaujas «karogs», kas bija stienis ar bronzas ērgli galā, tika pārņemts no romiešu leģionu aquila.
Ampīrs gan nebija stilistiski tīri senromisks, jo Napoleona karagājiena un zinātniskās ekspedīcijas iespaidā tajā netrūka arī sfinksu un citu Senās Ēģiptes elementu.
Dažu cilvēku pūliņu
iespaidīgais rezultāts
Pārsteidz tas, ka Napoleons, pārņemts ar kariem no Portugāles līdz Krievijai, kā arī ar impērijas pārvaldi un pilnveidošanu, savu personisko gaumi ātri vien spēja iesakņot ne tikai Francijā, bet arī aiz tās robežām. Pat pie saviem lielākajiem ienaidniekiem. Viegli pārspīlējot, viņš to panāca ar pāris viduvējiem arhitektiem-dekoratoriem un vienu talantīgu, meistarīgu un sabiedriski ļoti ietekmīgu gleznotāju.
Žaks Luijs Davids (1748-1825) bija viens no Lielās franču revolūcijas vadošajiem entuziastiem. Taču jakobīņu jeb radikālo republikāņu asiņainā terora plosīšanās 1793.-1794. gadā viņu, līdzīgi daudziem, pamudināja apjūsmot Napoleona diktatūras ieviesto kārtību.
Mākslinieks ne tikai radīja imperatoru slavinošas un publiku apburošas gleznas - kā «romiešu drēbes» viņa ietekmē izveidojās ampīra mode sieviešu apģērbā, kosmētikā un frizūrās. Brīvi krītoši un viegli audumi, kleitu griezuma līnija uzreiz zem krūtīm, atsegtas rokas, bezpapēžu baletkurpes, viegla makijāža, no antīkām skulptūrām kopēts matu kārtojums un tā tālāk. Tas bija principiāls pretstats karaļvalsts laiku korsetēm, krinolīnam, mežģīnēm, milzīgām parūkām abiem dzimumiem un grima nobalsinātai sejai. Tiesa, pēc terora valdošās Direktorijas laikā (1795-1799) dāmu modē vēl pabija dabīga izskata parūku komplekti: blondi nēsāšanai dienā, tumši vakaram.
Šķiet, Francijā tas vienkārši bija neizbēgami: Napoleona I impērijas reputācija veidojās ne tikai no franču armijas uzvarām un iekarojumiem, no spīdošas likumdošanas, dažām grandiozām būvēm un monumentālām gleznām. Bet arī no dāmu cepurēm un vīriešu garajām biksēm - «pantaloniem». Armijas formastērpu ietekmē tām staru galos bija saitītes, lai bikses ideāli nostieptos.
Kā antīkie ļaudis, tā arī mēs
Protams, ampīrs neradās pavisam tukšā vietā. Tas gluži loģiski attīstījās no spēcīgāka mākslas virziena - klasicisma. Franču revolucionāri, oponējot karalistes vecajam režīmam, savu idejisko un estētisko ideālu atrada sengrieķu demokrātijā un Romas Republikā. Taču valsts no demokrātijas virzījās uz impēriju, un ampīrs vienkārši pārlika akcentus - seno konsulu un tribūnu vietā godinot un atdarinot cēzarus.
Napoleona pretinieki apsūdzēja viņu revolūcijas nodevībā un sagrāvē. Viņš uzskatīja, ka ir tai lojāls un ka ir izglābis Franciju no pašas neprāta. (Tāpat savulaik Romā uzskatīja Jūlijs Cēzars, vēloties nomainīt «izkurtējušo» republiku ar vienpersonisku varu.) Pilsoņu tiesības imperatoram, vismaz retorikā, bija svētas. Ne velti viņš dēvējās par Franču, nevis Francijas imperatoru. Tam vajadzēja apliecināt, ka varu viņam devusi tautas griba.
Estētisko kanonu pārmaiņas spilgti izpaudās sieviešu modē. Direktorijas laikā, kad parīzieši aizgūtnēm baudīja dzīvi pēc terora šausmām, dāmu kleitas, atsaucoties uz klasiskiem ideāliem, kļuva arvien piegulošākas, bet to audumi - arvien plānāki, caurredzamāki. Par tautas morāli satraukto Napoleonu tāda piedauzība kaitināja, un ātri vien sieviešu apģērbs kļuva pieklājīgāks. Tāpat arī greznāks un krāsās košāks.
Franču ampīru apmaksāja sakautie
Napoleona dekoratīvais diženums, protams, izmaksāja ļoti dārgi. Taču valsts to kādu laiku varēja atļauties, un tauta nekurnēja par izšķērdību. Vismaz ne tik skaļi un nopietni, lai sadzirdētu plašais policijas ziņotāju tīkls. Francijas ekonomika ar stipru valūtu un sakārtotu tiesisko vidi tolaik bija daudz spēcīgāka nekā karaļa Luija XVI laikā. Tad tā jau bija gandrīz izputējusi - lielā mērā tāpēc, ka daudz naudas aprija atbalsts jaunajām Amerikas Savienotajām Valstīm, cerot tādējādi pastumt malā mūžīgo ienaidnieci Lielbritāniju. Tauta ieslīga nabadzībā, sākās pārtikas trūkums un pat bads. Naids par karaļa sievas dārgajām kaprīzēm un galma izšķērdību eksplodēja revolūcijā.
Pat jakobīņu teroram, kas šķita ierāvis Franciju pilnīgā haosā, bija stabils ekonomiskais pamats. Ar nāvi notiesāto aristokrātu, politisko pretinieku un citu «nodevēju» īpašumi tika konfiscēti un laisti tirgū. Valstij pildījās budžets, bet uzņēmēji tika pie zemes, ēkām un citiem resursiem savas darbības izvēršanai.
Napoleonam giljotīnas vietā par finanšu avotu kļuva ārzemju karagājieni. Iekarotās zemes ne tikai baroja un uzturēja okupantus, tās maksāja arī milzīgu kontribūciju. Piemēram, Itālijas karagājiena laikā gan no Milānas pilsētas, gan no Romas pāvesta valsts tika piedzīts pa 20 miljoniem franku. Dieva vietniekam zemes virsū tika atņemti arī daudzi mākslas darbi. No lielām summām nācās šķirties arī citām itāļu pilsētvalstīm un hercogistēm.
Kari baroja Franciju, valsts pasūtījumi un armijas apgāde padarīja uzņēmējus bagātus, viņu darbiniekus - pārtikušus. Jauniem cilvēkiem bija pieejama tautas godāta militārā karjera ar pienācīgu atalgojumu un cerībām strauji izaugt dienesta pakāpē. Līdz pat 1810. gadam, kad sākās krīze, franču nācija bija ļoti apmierināta ar Napoleonu un viņa Eiropas pakļaušanas ambīcijām.
Turklāt pašā Francijā neizvērsās pats izšķērdīgākais režīma dekorēšanas paveids - grandiozu celtņu masveida būvniecība. Par slavenām Parīzes ampīra celtnēm parasti min vien dažas: Triumfa arku un tās līdzinieci Karusela laukumā, Vandomas kolonnu (Londonas vidū uzslietajā Nelsona piemineklī pat saredz tās atdarinājumu). Ampīra ieviesēju pūliņu koncentrējās uz iekštelpu interjeru un mēbelēm.
Estētiska uzvara pār ienaidnieku
Franču imperators pār šo tautu un tās valsti valdīja tikai pusotru desmitgadi, taču viņš paspēja šajā laikā abas nodrošināt ar efektīvu pārvaldi, taisnīgiem likumiem, stipru valūtu un kvēlu nacionālo lepnumu. Tas viss lielā mērā līdzsvaroja korsikāņa karotkāres aprītos cilvēku un resursu upurus un kalpoja Francijai vēl ilgi pēc tam, kad Napoleons bija sakauts, sagūstīts un miris.
Taču ampīra triumfs valstī un Eiropā izbeidzās jau tajā pašā XIX gadsimta pirmajā ceturksnī, un tā vietā stājās par mietpilsonisku dēvētā bīdermeijera komforts. Franču impērijas «izrāde» bija beigusies, un tās dekorācijas kļuva liekas, pat pilnīgi bezjēdzīgas.
Paradoksālā kārtā napoleonisko stilu turpināja izkopt valsts, ko Lielā armija 1812. gadā centās pakļaut. Krievu cars Aleksandrs I Romanovs (1777-1825) savas valdīšanas sākumā bija dedzīgs franču imperatora apjūsmotājs un aizrautīgi sekoja līdzi viņa veidotā stila attīstībai Parīzē, kopējot to Sanktpēterburgas un citu Krievijas pilsētu jaunbūvēs. Patvaldība bija piemērotāka augsne impēriskai estētikai, un tā dēvētais krievu ampīrs plauka arī Aleksandra brāļa Nikolaja I (1796-1855) valdīšanas gados.
Vēsturei apmetot kūleni, XX gadsimta trīsdesmitajos gados Padomju Savienības arhitektūrā vadības grožus pārņēma dogmatisks klasicisms, ko sarkastiski dēvē par Staļina ampīru. Arī šādā veidā sabiedrībai tika skaidri norādīts: dzimst sarkanā impērija, kurā visādiem jaunu ceļu meklējumiem un diskusijām tiek pielikts punkts - tiklab politikā, kā kultūrā, arī līdzšinējam būvniecības avangardismam un konstruktīvismam.
Napoleona dzīvesgājums
1769. 15. augustā. Napoleons piedzimst kā otrais bērns no 13 (izdzīvo astoņi) korsikāņu sīkmuižnieka jurista Bounapartes ģimenē. Reto vārdu manto no vectēva brāļa, uzvārdu 1796. gadā pārveido franču ausīm labskanīgāku. Tikai gadu iepriekš Dženovas Republika pārdevusi Korsikas salu Francijai, un vietējo iedzīvotāju valoda ir saistīta ar Toskānas dialektu, tāpēc Napoleons visu dzīvi franciski runās ar itāļu akcentu.
1779. Tēvam kļūstot par Korsikas muižniecības pārstāvi Parīzē, dēls tiek iekārtots kadetu skolā. Zēnam ir labas sekmes matemātikā un ģeogrāfijā, visai sliktas gramatikā. Te viņš nolemj kļūt par artilēristu un 1784. gadā tiek uzņemts Parīzes karaskolā.
1789. aprīlī. Īsi pirms revolūcijas jaunais artilērijas leitnants piedalās bada izraisīto tautas dumpju apspiešanā. Taču drīz viņš kļūst par topošo radikālo republikāņu jeb jakobīņu atbalstītāju un pat dzimtajā Korsikā APLIECINA lojalitāti Francijai, nostājoties pret tautiešiem separātistiem.
1793. septembrī. Napoleonu nosūta uz armiju, kas aplenkusi ostas pilsētā Tulonā nocietinājušos karaļa piekritējus un britus. Viņš tiek iecelts par artilērijas komandieri. Jaunais virsnieks izplāno un vada iebrukumu pretinieka pozīcijās, no kurām apšauda reidā noenkuroto britu floti. Tā pamet Tulonu, pilsēta padodas, un Napoleons 24 gadu vecumā tiek paaugstināts par brigādes ģenerāli.
1795. 5. oktobrī. NAPOLEONA komandētās artilērijas baterijas ar kartečas zalvēm sagrauj rojālistu sacelšanos Parīzē. Napoleonu paaugstina par divīzijas ģenerāli un ieceļ par frontes aizmugures vienību pavēlnieku.
1796. 9. martā. Apprec Žozefīni Bogarnē, jakobīņu terora laikā nogalināta ģenerāļa atraitni un Napoleona toreizējā politiskā protežētāja mīļāko. Pēc kāzām dodas pirmajā ārzemju karagājienā un pakļauj Itāliju. Seko vērienīga, bet neveiksmīga Ēģiptes iekarošanas avantūra (1798-1801).
1799. 9. novembrī. Pametis karaspēku un aizmucis no Ēģiptes, kopā ar atbalstītājiem armijā veic valsts apvērsumu, likvidē parlamentu un nodibina Konsulātu. Jaunais režīms centralizē Francijas varu un pārtop viņa - pirmā konsula - personīgā diktatūrā. Paša rosināts referendums 1802. gadā piešķir Napoleonam varu uz mūžu.
1803. 7. aprīlī. Par Francijas valūtu kļūst sudraba franks - līdz pat 1928. gadam! Apgrozībā laiž arī 20 un 40 franku zelta monētas un no tās izņem sevi diskreditējušo papīrnaudu.
1804. 21. martā. Spēkā stājas Napoleona kodekss - fundamentāls Francijas tiesību kopums, kas spēcīgi ietekmē likumus Vācijā, Beļģijā, Itālijā, Spānijā un Latīņamerikā.
1804. 18. maijā. Pāvests PIJS VII Parīzē NAPOLEONU kronē par Franču imperatoru.
1807. 7. jūlijā. Pēc vairākām lielām kaujām ar Austrijas, Prūsijas un Krievijas armiju Napoleons ar caru Aleksandru I noslēdz Francijai izdevīgo Tilzītes miera līgumu. Krievija pievienojas kontinentālajai blokādei - franču un to sabiedroto centieniem ekonomiski izolēt Lielbritāniju. Taču tirdzniecības zaudējumu dēļ krievi sāk blokādi sabotēt, dodot ieganstu franču un to vasaļu Lielās armijas iebrukumam.
1810. 1. aprīlī. Izšķīries no pirmās sievas, apprec Austrijas imperatora meitu Mariju Luīzi. Pēc gada piedzimst tēva vārdā kristīts troņmantnieks. Kad 1814. gadā Napoleons atsakās no varas, sieva ar dēlu atgriežas Austrijā tēva paspārnē. Napoleons tā arī vairs nesatiek dēlu, kurš 1832. gadā nomirst no tuberkulozes.
1813. gada 16.-19. oktobris. Francijas armija pēc katastrofālā 1812. gada Krievijas karagājiena zaudē Leipcigas Nāciju kaujā. Nākamajā gadā pretinieku koalīcija iebrūk Francijā un piespiež Napoleonu atteikties no troņa. Viņu izsūta mūža trimdā uz paša itāļiem atņemto Elbas salu - blakus dzimtajai Korsikai. Tur viņam tiek ļauts valdīt kā salas «imperatoram» un pat uzturēt 400 vīru gvardi, ko viņš patvaļīgi palielina četrkārtīgi.
1815. 20. martā. Pametis Elbu un ceļā piesaistot sev viņa arestam sūtītās karaspēka daļas, Napoleons atgriežas Parīzē un vēl «100 dienas» valda pār Franciju (līdz 8. jūlijam). Tiek sakauts Vaterlo kaujā un padodas britiem. Tie viņu nometina Svētās Helēnas salas kolonijā - Atlantijas okeāna vidū, starp Brazīlijas un Angolas krastiem.
1821. 5. maijā. Mirst no kuņģa vēža savā rezidencē Longvudhauzā - britu atvēlētā nomaļā savrupmājā salas vidienē. Francijas karalis 1840. gadā panāk Napoleona mirstīgo atlieku nogādāšanu Parīzē, kur tās gulda sarkofāgā Invalīdu namā. Ādolfs Hitlers 1940. gadā, iekarojis Parīzi, pavēl blakus imperatoram guldīt arī viņa dēlu, kura zārks tiek atvests no Vīnes.
Ampīra arhitektūras mantojums Latvijā
Iespaidīgākā šī stila būve ir Daugavpils cietoksnis, ko sāka celt 1810. gadā un pat izmantoja aizsardzībai pret franču armiju, kad tā divus gadus vēlāk uzbruka pilsētai. Cietoksni pabeidza tikai 1878. gadā kā pēdējo Eiropā uzbūvēto bastionu cietoksni (tā militārā nozīme tad jau bija zudusi). Tas ir visā Austrumeiropā vienīgais bez ievērojamām pārmaiņām saglabājies XIX gadsimta pirmās puses cietokšņa paraugs.
Rīgā pamanāmākā to laiku militārā būve ir arsenāla noliktava blakus Saeimai (pabeigta 1832, tagad - mākslas muzejs).
Pēc ampīra kanona ir celtas vairākas baznīcas. Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskā baznīca ir lielākais koka dievnams Latvijā, viens no lielākajiem Eiropā (būvēta 1818-1822, atrodas netālu no Zinātņu akadēmijas augstceltnes). Baidoties no Napoleona armijas uzbrukuma, 1812. gadā tās priekšteci krievu militārā vara lika nodedzināt kopā ar citām priekšpilsētas ēkām.
Pašā Rīgas centrā, Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī, atrodas dzelteni krāsota Svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca (apmetuma klāts koks, celta 1820-1825). Akmens zvanu tornis, jau eklektikas stilā, blakus baznīcai tika piebūvēts 1863. gadā.
Par stila tīrradni dēvē rotondas, tas ir - apļveida, formā celto grāfu Borhu dzimtas kapelu Preiļu muižas parkā (1817, atjaunota 2007). Tajā atradusies arī dzimtas kapliča, kurā mirušie guldināti stikla zārkos.
Daudzas tolaik, XIX gadsimta sākumā, Latvijas muižās būvēto kungu māju fasādes rotā ampīra zināmākais elements - četru vai sešu kolonnu portiks, ko vainago trīsstūra frontons.
Interesantu mobilitāti piedzīvoja vienīgā triumfa arka Latvijā - Aleksandra vārti, kas rotā galvaspilsētas Viestura dārzu. To no 1815. līdz 1817. gadam uzbūvēja par Rīgas patriciešu jeb bagāto tirgotāju samesto naudu, lai godinātu Krievijas cara Aleksandru I par uzvaru karos pret Napoleonu. Triumfa arku gadu vēlāk atklāja pats monarhs. Sākotnēji arka atradās tagadējā Brīvības ielā pie Gaisa jeb VEF tilta. Rīgai augot, to pārcēla uz tagadējo Brīvības gatvi pie Šmerļa meža. Pēc pulkveža Jorģa Zemitāna, Brīvības cīņu Ziemeļlatvijas brigādes komandiera, nāves šo būvi pārdēvēja par Zemitāna vārtiem. Tagadējā vietā arku novietoja 1936. gadā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita