1915. gads bija viens no smagākajiem Latvijas vēsturē: ķeizariskās Vācijas karaspēks okupēja Kurzemi, bēgļu gaitās devās desmitiem tūkstoši cilvēku, uz Krieviju no Latvijas teritorijas tika izvesti praktiski visi ražošanas uzņēmumi. Tas bija trieciens, kas ļoti nopietni ietekmēja visu tālāko mūsu vēstures gaitu.
Kaut kāda nolādēta muļķība Balkānos būs dzirkstele jaunam karam Eiropā - šis Oto fon Bismarka XIX gadsimtā izteiktais pareģojums izrādījās pareizs. 1914. gada 28. jūnijā serbs Gavrilo Princips Bosnijas pilsētā Sarajevā nogalināja Austroungārijas impērijas troņmantnieku Franci Ferdinandu. Karš, kura priekšnojautās Eiropa dzīvoja jau vairākus gadus, nu bija kļuvis par īstenību. Tas bija pirmais globālais militārais konflikts, kurā piedalījās 40 valstis un kurā ar dažādu intensitāti karadarbība notika visos kontinentos.
Kara rezultātā Eiropā un Āzijā sabruka četras līdz tam varenas impērijas: Krievija, Vācija, Austroungārija un Osmaņu impērija, un tas mainīja pasaules karti. Pasaule pēc šī kara vairs nekad nebija tāda kā agrāk. Traģiskas pārmaiņas skāra arī latviešus.
Līdz ar vācu karaspēka uzbrukumu kurzemnieki un zemgalieši devās bēgļu gaitās, aizsākot vienu no lielākajām traģēdijām mūsu tautas vēsturē. Pavisam Pirmā pasaules kara laikā no mūsdienu Latvijas teritorijas savas mājas atstāja aptuveni 800 000 cilvēku.
Karš ienāk latviešu mājās
Ar vecišķas impērijas kareivīgo degsmi Austroungārija nolēma no šīs dzirksteles uzpūst kārtīgu ugunskuru: 23. jūlijā (šeit un turpmāk - pēc jaunā laika skaitīšanas stila) Serbijai izvirzīja ultimātu, 28. jūlijā pieteica karu, bet jau nākamajā dienā ar artilēriju apšaudīja Belgradu. 30. jūlijā Krievija izsludināja vispārēju mobilizāciju, Vācijas ķeizars Vilhelms II nosūtīja kategorisku prasību to atcelt. Karš tuvojās visām robežām. Valdības, redzot paveramies bezdibeni, izmisīgi mēģināja kaut ko darīt, taču armiju ģenerālštābi skaļi prasīja dot signālu uzbrukumam, tādējādi cerot kaut par stundu apsteigt oponentus.
Tobrīd neviens nenojauta, ka šis karš būs citādāks nekā visi militārie konflikti pirms tam. Tas izies ārpus koalīciju kara robežām; tas būs patiesi globāls karš; iesaistītajās pusēs tas ietekmēs visas sabiedriskās dzīves jomas, un kara notikumos būs ierauti pilnīgi visi šo valstu iedzīvotāji, ne tikai karavīri; zinātnes un līdz ar to arī militārās tehnikas attīstība izraisīs līdz tam neredzētus dzīvā spēka zaudējumus, materiālo un garīgo vērtību postījumus. Plus vēl tas viss radīs nozīmīgas pārmaiņas ģeopolitiskajā situācijā pasaulē. Tā sākās notikums, ko mēs šodien zinām ar nosaukumu «Pirmais pasaules karš».
Latvijā karš ienāca tūlīt pēc tā sākuma. Tagadējā mūsu valsts teritorija toreiz ietilpa Krievijas Impērijā, un Latvijas vietā šeit bija trīs guberņas - Kurzemes, Vidzemes un daļa Vitebskas guberņas (Latgale). 2. augustā vācu karakuģi apšaudīja Liepāju, un drīz karastāvoklis un mobilizācija tika izsludināti arī Baltijas guberņās.
Lielāko daļu mobilizēto no Igaunijas, Kurzemes un Vidzemes, kā arī Kauņas guberņas ieskaitīja Krievijas Impērijas armijas 1. un 2. armijā - daudzos tās pulkos igauņu, latviešu un lietuviešu bija 60-80 procenti. Šīs divas armijas, apvienotas armijas 20. korpusā, 1914. gada beigās un 1915. gada sākumā piedalījās neveiksmīgās kaujās Austrumprūsijā, kur nemākulīgās vadības dēļ cieta pamatīgas sakāves un beigās bija iznīcinātas gandrīz pilnībā.
Tiek uzskatīts, ka pirmajās kara dienās uz Austrumprūsiju nosūtīja 20 000-25 000 mobilizēto latviešu. Kopumā Pirmā pasaules kara gados Latvijas teritorijā mobilizācija krievu armijā notika septiņas reizes, un pavisam tika iesaukti 250 000-300 000 cilvēku. Precīzu skaitu mobilizēto latviešu ir grūti uzzināt, jo tobrīd Vidzemes guberņā bez latviešu apdzīvotajām zemēm ietilpa arī pieci apgabali tagadējās Igaunijas teritorijas.
1915. gada pavasarī pēc smagām sakāvēm Austrumprūsijā Krievijas armija sāka atkāpties no mūsdienu Lietuvas teritorijas Rīgas un Daugavpils virzienā. Latvijā ienāca vācu armijas priekšējās vienības un sāka apdraudēt Jelgavu. Pilsētu toreiz gan izdevās no vāciešiem nosargāt, turklāt vairākas reizes skaitliski lielākas vācu armijas vienības uzbrukumus atsita pārsvarā no latviešiem veidotie Daugavgrīvas zemessardzes bataljoni. Toreiz jēdzienu «zemessargs» gan izprata citādi nekā šodien. Tolaik tie bija karavīri, kuri kādu iemeslu dēļ nebija derīgi regulārajam karaspēkam: veselības, vecuma vai nepietiekamas apmācības dēļ. Šādus vīrus ieskaitīja zemessargu kategorijā.
1915. gada vasarā situācija Latvijas teritorijā bija smaga. Vācu karaspēks jau bija ieņēmis visu Kurzemi, gandrīz visu Sēliju un Zemgali un bija apstājies netālu no Rīgas. Frontes līnija nostiprinājās gar Daugavu no Ikšķiles līdz Daugavpilij, šodienas Latviju sadalot divās daļās. Kā izrādījās - uz vairākiem gadiem.
Līdz ar vācu karaspēka uzbrukumu kurzemnieki un zemgalieši gan piespiedu kārtā, gan labprātīgi devās bēgļu gaitās, aizsākot vienu no lielākajām traģēdijām mūsu tautas vēsturē. Pavisam Pirmā pasaules kara laikā no mūsdienu Latvijas teritorijas savas mājas atstāja aptuveni 800 000 cilvēku. Viņi devās gan uz Iekškrievijas, gan Baltijas telpas guberņām - mūsdienu Igauniju un Pēterburgu.
Līdz ar militārās okupācijas pārvaldes iedibināšanu sākās arī vāciskuma ieviešana. Vācu valoda kļuva par oficiālo saziņas valodu valsts iestāžu līmenī un arī ikdienā.
Kara laiks: evakuācijas, deportācijas, cīņa ar vācisko
Cara vara bieži vien ebrejus uzskatīja par Vācijas atbalstītājiem. Arī pret vietējiem vāciešiem tā izturējās ar aizdomām, neraugoties uz to, ka daudzi Baltijas vācieši dienēja cara armijā un kara flotē un bija absolūti lojāli cara režīmam. Katrā ziņā pat ne mazākos centienus pēc autonomijas vai separātisma vietējai vācu sabiedrībai Krievijas impērijas Baltijas guberņās pārmest nevarēja. Vismaz ne līdz 1917. gadam.
Neraugoties uz šādu uzticību, Krievijas varas iestādes oficiālā līmenī centās mazināt vāciskumu tiešā frontes tuvumā. Krievu militārais resors panāca, ka 1915. gadā Latvijas teritorijā pārtrauca iznākt avīzes vācu valodā, ierobežoja vācu izglītības iestāžu darbību, slēdza vācu studentu korporācijas, nomainīja ielu, viesnīcu, kinoteātru un citu sabiedrisko objektu vāciskos nosaukumus (tiesa, ne uz latviskiem, bet uz krieviskiem). Bija noteikti arī vācu valodas ierobežojumi, piemēram, aizliedza vāciski sazināties pa telefonu. Krievu ierēdņi vienu brīdi šo aizliegumu attiecināja arī uz telefonsarunām latviski, nosakot, ka to drīkst darīt tikai krieviski. Īslaicīgi pastāvēja arī aizliegums rakstīt karavīriem vēstules latviešu valodā, pielīdzinot to vācu valodai, kas sarakstē ar armijas daļām bija aizliegta.
No piefrontes guberņām uz Iekškrieviju izsūtīja visus Vācijas, Austroungārijas un Turcijas pilsoņus, tostarp arī vēl dzīvos turku tautības karagūstekņus, kas kopš pēdējā krievu-turku kara bija palikuši Cēsīs. Piespiedu kārtā no teritorijas, ko šodien zinām kā Latviju, uz Iekškrievijas guberņām tika izsūtīti arī apmēram 60 000 vietējo etnisko vāciešu un ebreju - viņus krievu varas iestādes uzskatīja par potenciāli nelojāliem pilsoņiem. Ebrejus no Kurzemes deportēja uz Dņepras labā krasta guberņām, bet Rīgas ebrejus pagaidām piespiedu izvešana neskāra. 1916. gada februārī uz Permas guberņu deportēja visus vācu kolonistus no Iršu pagasta. Faktiski tā bija pirmā mūsu zemē notikusī etniskā deportācija mūsdienu vēsturē.
XX gadsimta pirmajās desmitgadēs, tātad arī sākoties Pirmajam pasaules karam, Krievijas impērijas Baltijas guberņas bija industriāli attīstītākās krievu ķeizarvalsts daļas, bet Rīga skaitījās viena no lielākajām rūpnieciski attīstītajām pilsētām. Rīgā vien tobrīd bija vairāk nekā 110 rūpniecības uzņēmumu ar vairāk nekā 50 strādniekiem katrā.
Karadarbība vietējo ražotāju sektoru ietekmēja graujoši. Galvenais kurināmais tolaik bija akmeņogles, bet tās ieveda no Lielbritānijas. Tā kā Baltijas jūras ceļi nu bija slēgti, kurināmais uzņēmumiem nepienāca. Importēta tika arī liela daļa izejvielu. Rezultātā rūpnīcas un fabrikas cita pēc citas pārgāja uz saīsinātu darbalaiku, sašaurināja vai vispār slēdza ražošanu.
Jāņem vērā gan straujā darbaspēka mazināšanās mobilizācijas dēļ, tomēr ar daudzo rūpniecības uzņēmumu darbības apturēšanu strauji pieauga bezdarba līmenis.
Labākā situācijā bija tie lielie un vidējie uzņēmumi, kuri saņēma armijas militāros pasūtījumus: piemēram, Vispārējā elektrības kompānija (bijusī Unions), Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca jeb Russo-Balt, Fēnikss, Provodņik. Vagonu rūpnīcas un remontdarbnīcas uz laiku pat kāpināja ražošanas jaudas un pieņēma darbā papildu strādniekus. Tiesa, tas turpinājās ne pārāk ilgi.
Līdz 1915. gada septembra vidum no Rīgas bija izvestas gandrīz visas rūpnīcas un fabrikas, kas šeit bija darbojušās pirms kara. Var uzskatīt, ka rūpniecība reģionā bija iznīcināta.
Rūpnīcas un baznīcu zvanus - uz Krieviju
Krievu armijai atkāpjoties no Kurzemes, varas iestādes maz ko paspēja izvest. Toties no Rīgas, Daugavpils un citām pilsētām uz Iekškrievijas guberņām evakuēja lielākos rūpniecības uzņēmumus un fabrikas kopā ar strādniekiem. Tāpat gandrīz visas valsts iestādes - arī kopā ar darbiniekiem.
Evakuācija sākās 1915. gada jūlijā, vācu armijai un frontei tuvojoties Rīgai. Pasteigties ar galvaspilsētas evakuēšanu lika bēdīgā Liepājas pieredze, kuru zaudēja, nepagūstot izvest neko. Rīgas gadījumā militārās varas iestādes šajā procesā uzņēmās iniciatīvu.
Jau pirms mēneša pēc Krievijas Impērijas armijas virspavēlniecības jeb stavkas rīkojuma bija izstrādāts Rīgas evakuācijas plāns, kas paredzēja vispirms no pilsētas izvest gatavo produkciju un pusfabrikātus. Vienlaikus bija nolemts sākt lielāko, bet pēc tam arī pārējo rūpniecības iekārtu pārvešanu uz Iekškrieviju - darbagaldi un mašīnas nu bija jātransportē prom, lai tie nepaliktu ienaidniekam. Šāda rīkojuma rezultāts bija masveidīga vietējo uzņēmumu īpašumu prihvatizācija, ko īstenoja īpaši apsviedīgas personas.
Pirmos no Rīgas aizveda lielos, armijai noderīgos uzņēmumus. Ražošanas iekārtas sūtīja uz Pēterburgu, Maskavu, Harkivu, Ņižņijnovgorodu, arī citām vietām. Russo-Balt evakuēja uz Tveru, Provodņik - uz Maskavu, Vispārējās elektrības kompānijas elektrotehnisko rūpnīcu - uz Harkivu. Kopā ar iekārtām aizbrauca arī lielākā daļa kvalificēto speciālistu - šai kategorijai piemēroja obligātu evakuāciju kopā ar iekārtām. Savukārt strādnieki varēja izvēlēties - braukt līdzi vai palikt uz vietas bez darba un iztikas līdzekļiem, tātad papildināt bēgļu rindas. Augustā izdeva rīkojumu par Daugavpils, Jēkabmiesta un Jaunjelgavas evakuāciju.
Līdz 1915. gada septembra vidum no Rīgas bija izvestas gandrīz visas rūpnīcas un fabrikas, kas šeit bija darbojušās pirms kara. Līdzīgi bija arī citās Vidzemes latviešu daļas pilsētās. Pēc fabriku inspekcijas datiem, 1916. gadā Rīgā darbojās vairs tikai 31 neliels uzņēmums un vēl septiņi citur Vidzemē, bet strādnieku tajos bija nedaudz vairāk kā 2100 cilvēki. Var uzskatīt, ka rūpniecība reģionā bija iznīcināta.
Līdz ar rūpnīcu iekārtām uz Iekškrieviju evakuēja arī vietējās kultūras vērtības, piemēram, Barklaja de Tolli un Pētera I pieminekli un bīskapa Alberta statuju. No Rīgas, Daugavpils un citu lielāko pilsētu baznīcām noņēma zvanus un arī tos aizveda. Sekoja mācību iestāžu, laikrakstu redakciju un tipogrāfiju evakuācija. Īsā laikā līdz tam salīdzinoši ekonomiski augsti attīstītā Baltijas centrālā daļa bija atsviesta atpakaļ līdz agrārā novada situācijai.
Vācu ieņemtā Kurzeme un Zemgale
Kurzemi Vācijas karaspēks ieņēma pakāpeniski. 1915. gada maijā vāciešu kontrolē nonāca Liepāja, bet augustā viņi bija iegājuši visā Kurzemē un lielākajā daļā Zemgales. Ieņemtajā teritorijā vācu okupācijas vara ieviesa militāro pārvaldi ar administratīvo centru Jelgavā. Pārvaldes priekšgalā iecēla vācu armijas rezerves majoru, bijušo Vācijas reihstāga deputātu Alfrēdu fon Gosleru, kuram bija piešķirtas gandrīz neierobežotas pilnvaras un kurš varēja organizēt pārvaldi brīvi pēc saviem ieskatiem.
Kurzemes un Zemgales iedzīvotāju skaits bija krietni paretināts, jo ievērojams daudzums bija devies bēgļu gaitās un piespiedu evakuācijā. Pēc tam Vācijas okupācijas varas iestādes sāka domāt par vācu kolonistu nometināšanu Kurzemē, bet revolūciju un impēriju sabrukuma dēļ kara beigās nepaspēja šo plānu īstenot.
Toties līdz ar militārās okupācijas pārvaldes iedibināšanu sākās arī vāciskuma ieviešana. Vācu valoda kļuva par oficiālo saziņas valodu valsts iestāžu līmenī un arī ikdienā, okupētās teritorijas pārgāja uz Centrāleiropas laiku un Eiropas kalendāru. Pats priekšnieks fon Goslers runāja par nepieciešamību pārvaldē iekļaut vietējos iedzīvotājus, ar to gan domājot vācbaltiešus. Latvieši un citu tautību pārstāvji no tā būtu jāattur, jo valdīja uzskats, ka nodarboties ar administratīviem pienākumiem viņi nav spējīgi.
Vācu militārā pārvalde okupēto zemi centās izmantot pēc iespējas efektīvāk, mobilizējot visus saimnieciskos resursus savām vajadzībām. Sākās totāla militārajām vajadzībām un armijai noderīgo lietu uzskaite, bet pēc tam šo mantu rekvizīcija. Paņēma visu derīgo - zirgus, velosipēdus, nedaudzās automašīnas, degvielu, gumijas un ādas izstrādājumus. Rūpniecības uzņēmumus arīdzan pakļāva Vācijas armijas vajadzībām - sevišķi tas sakāms par Liepāju, kuru krievu armija atstāja steigā un neko evakuēt nepaspēja.
Līdz ar militārās okupācijas pārvaldes iedibināšanu sākās arī vāciskuma ieviešana. Vācu valoda kļuva par oficiālo saziņas valodu valsts iestāžu līmenī un arī ikdienā, okupētās teritorijas pārgāja uz Centrāleiropas laiku.
Lielos apmēros sāka izcirst Kurzemes mežus un koksni nosūtīja uz Vāciju kā kurināmo vai kā būvmateriālu militārajām būvēm gan frontē, gan aizmugurē. Arī vietējos iedzīvotājus bieži piespiedu kārtā iesaistīja tranšeju rakšanā un pozīciju izbūvē - vēl šodien Sēlijas mežos var redzēt gana iespaidīgo vācu armijas nocietinājumu un dažādu fortifikācijas būvju atliekas.
Pārtikas trūkums vācu okupētajās teritorijās esot bijis pastāvīgs, jo sevišķi pilsētās. Vietējo iedzīvotāju pārvietošanās no un uz pilsētām bieži vien bija ierobežota. Lai kontrolētu cilvēku kustību, okupācijas vara apdzīvotās vietas ierobežoja fiziski - ierīkoja drāšu žogus. Piemēram, tāds bija ap Liepāju, bet 1918. gadā tādu izveidoja arī apkārt Rīgai un pat palaida pa drātīm elektrību.
Lai šķērsotu sava pagasta vai pilsētas administratīvās robežas, cilvēkam bija nepieciešama īpaša okupācijas varas iestāžu pārvietošanās atļauja, kā arī personu apliecinošs dokuments - pase, turklāt jaunā parauga, jo Krievijas dokuments vairs nederēja. Visiem bez izņēmuma desmit gadu vecumu sasniegušajiem iedzīvotājiem bija jāsaņem vācu iestāžu izsniegtās pases. Bez tās ārpus mājas uzturēties bija aizliegts, par to draudēja pat nošaušana. Tā Vācijas militāristi mēģināja cīnīties ar spiegošanu un sabotāžu.
Pēc šādu žogu ierīkošanas pilsētnieki bija pilnīgi atkarīgi no varas iestāžu organizētajām pārtikas piegādēm, kuras kā jau kara laikā bija nepietiekamas. Pārtika bija normēta, un tika ieviesta kartīšu sistēma. Šīm nelaimēm beigas pienāca tikai pēc pieciem gadiem, kad bija beidzies Pirmais pasaules karš un izcīnītas Neatkarības kara kaujas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita