1915. gada 23. oktobrī Vācijas ķeizariskā flote piedzīvoja savu smagāko zaudējumu Baltijas jūrā - netālu no Liepājas tika nogremdēts tās kreiseris Prinz Adalbert.
Atšķirībā no Otrā pasaules kara, kad Baltijas jūrā aktīva kaujas darbība notika tikai 1941. gadā un no 1944. gada nogales līdz kara beigām, Pirmajā pasaules karā šajā apkaimē kustība nerima gandrīz ne mirkli. Otrajā pasaules karā vācieši Baltijas jūrā aprobežojās galvenokārt ar torpēdkuteru patruļām, bet Pirmajā pasaules karā te paviesojās pat ķeizariskās flotes drednauti. Kaujas operācijas jūrā norisinājās gandrīz nepārtraukti, un, kaut gan līdz tāda mēroga batālijām kā Jitlandes kauja, kurā sastapās britu un vācu galvenie spēki, te nenonāca, tomēr mazāka mēroga kaujas izvērtās itin bieži, un neiztika arī bez zaudējumiem.
Cīņa aizritēja ar mainīgām sekmēm. Ilgu laiku nevienai pusei neizdevās gūt virsroku - līdz pat 1917. gadam, kad Krievijas Baltijas jūras flotes kaujasspējas arvien vairāk sāka graut boļševisma sērga. Ļoti enerģiski kā vācieši, tā krievi darbojās kara pirmajos mēnešos. Vācijas flote sāka ar to, ka jau kara trešajā dienā kreiseri Augsburg un Magdeburg apšaudīja Liepāju. Šī pilsēta, būdama gan cietoksnis, gan krievu flotes bāze, turpmāk no apšaudēm cieta regulāri. Abas pretinieku puses aktīvi izlika mīnu laukus un centās to traucēt darīt pretiniekam.
1914. gada 26. augustā vācieši cieta pirmos nopietnos zaudējumus Baltijas jūrā, jo netālu no ieejas Somu līcī uz sēkļa uzskrēja kreiseris Magdeburg. Nespējot to dabūt nost, vācieši kreiseri nolēma uzspridzināt. Taču brīdī, kad daļa apkalpes jau bija sakāpusi uz palīgā atnākušā mīnukuģa, ieradās divi krievu kreiseri un sāka apšaudīt nelaimē nonākušo pretinieku.
Rezultātā vācieši bija spiesti Magdeburg uzspridzināt pirms laika, tāpēc tas nogrima vien pa pusei un krievu gūstā krita kreisera kapteinis un 54 matroži. Vēl sliktāk bija tas, ka no pusnogrimušā kuģa krieviem izdevās izcelt vācu šifru žurnālus, kas vēlāk karā palīdzēja Antantes valstīm atšifrēt vismaz daļu pretinieka ziņojumu.
Pēc pusotra mēneša vācieši revanšējās, nogremdējot krievu kreiseri Pallada kopā ar visu 584 cilvēku apkalpi - to paveica zemūdene U-26. Līdz pat 1915. gada vasarai jūras karš Baltijā norisinājās ar mainīgām sekmēm - lai gan lielas kaujas izpalika, laiku pa laikam sadursmēs vai pēc uzskriešanas uz mīnām bojā gāja vienas un otras puses kuģi.
Palīgā krieviem bija ieradušās arī pāris britu zemūdenes, no kurām viena nospēlēja izšķirošo lomu kreisera Prinz Adalbert bojāejā 1915. gada rudenī.
Cenšoties labot situāciju, vācu flotes vadība nosūtīja jūrā esošajiem spēkiem palīgā kreiserus Prinz Heinrich un Prinz Adalbert. Labāk gan nebūtu to darījuši, jo ceļā abi sastapa britu zemūdeni E-9.
Pirmā tikšanās ar zemūdeni
Kreisera Prinz Adalbert būve tika uzsākta Ķīles kuģubūvētavā 1901. gadā. Trīs gadus vēlāk kreiseris bija gatavs un tika ieskaitīts ķeizariskajā flotē, turklāt ceremonijā par godu nolaišanai ūdenī piedalījās pats ķeizars Vilhelms II. Vēlākajos gados kreiserim bija tas gods uzņemt ķeizaru uz sava klāja pāris mācību laikā, kā arī pavadīt ķeizarisko jahtu vizītē uz Zviedriju 1905. gadā.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, Prinz Adalbert darbojās Ziemeļjūrā - piesedza tur mīnu izlikšanas operācijas. 1914. gada beigās to pārdislocēja uz Baltiju, kur tikko netālu no Mēmeles (tagad Klaipēda) bija uzskrējis uz mīnas un nogrimis tieši tāda paša modeļa kreiseris Friedrich Carl. Pirms tam tas bija piedalījies Liepājas apšaudē. Friedrich Carl bojāeja beidzās bez lieliem upuriem - dzīvību zaudēja vien astoņi jūrnieki, pārējos paspēja evakuēt uz citu kuģi.
Par Prinz Adalbert ikdienas darbu Baltijas jūrā kļuva mīnēšanas operācijas, patrulēšana un laiku pa laikam Liepājas apšaudīšana. 1915. gada jūlija sākumā notika viena no lielākajām Pirmā pasaules kara kaujām Baltijas jūrā, kurā piedalījās arī Prinz Adalbert.
Viss sākās ar krievu flotiles mēģinājumu izlauzties līdz Mēmelei, lai to apšaudītu. Biezās miglas dēļ to neizdevās izdarīt, toties krieviem paveicās pārtvert vācu šifrogrammu, no kuras viņi uzzināja koordinātas vietai, kur gatavojās sastapties vairāki vācu kuģi.
Izmantojot šo informāciju, netālu no Gotlandes krievu flotile uzbruka spēkos vājākajai vācu vienībai, kas neko tādu nebija gaidījusi. Pēc pusstundu ilgas apšaudes vācu galvenie spēki ar kreiseri Augsburg priekšgalā maksimālā ātrumā atstāja kaujas lauku.
Turklāt šādi tie pameta likteņa varā krietni lēnāko mīnu izlikšanas kuģi Albatros. Pēdējam tika rekomendēts sasniegt Gotlandi un patverties Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, kas nozīmētu internēšanu līdz kara beigām. Apšaudē stipri cietušais un degošais Albatros tiešām kaut kā aizkūlās līdz Gotlandei. Tur tas uztriecās piekrastes akmeņiem, bet apkalpe padevās zviedru varas iestādēm.
Cenšoties labot situāciju, vācu flotes vadība nosūtīja jūrā esošajiem spēkiem palīgā kreiserus Prinz Heinrich un Prinz Adalbert. Labāk gan nebūtu to darījuši, jo ceļā abi sastapa britu zemūdeni E-9 - un tā Adalbertam ielaida sānos torpēdu. Pamatīgi bojātais kreiseris tikai ar lielām mokām, braucot atpakaļgaitā, aizkūlās līdz Ķīlei, kur tika ievietots dokā remontam.
Kreiseris Prinz Adalbert
1904-1915
Bruņojums:
Četri 210 mm lielgabali
Desmit 150 mm lielgabali
Divpadsmit 88 mm lielgabali
Četri torpēdaparāti
Bruņas: 100-150 mm
Apkalpe: 586 cilvēki
Ātrums: 37 km/h
Otrā un pēdējā tikšanās ar zemūdeni
Dokā Prinz Adalbert pavadīja divus mēnešus un septembra sākumā bija gatavs atgriezties ierindā. Frontē pa to laiku bija gājis karsti, jo visu augustu vācu flote mēģināja ielauzties Rīgas līcī, lai atbalstītu sauszemes spēku uzbrukumu un patriektu no reģiona krievu kuģus.
Taču, lai tiktu iekšā līcī, vispirms vajadzēja iztralēt mīnu laukus, bet to traucēja darīt krievu flote. Vācieši mēģināja pa vairākiem lāgiem, taču nesekmīgi, turklāt uz mīnām uzskrēja un nogrima vairāki mīnu traleri.
Rudens pusē jau atbildes vizītē vācu okupētajā Kurzemes piekrastē ieradās vairāki krievu kuģi, kuri ne tikai apšaudīja pretinieka krasta pozīcijas, bet arī vēlāk, pilsoņu kara laikā, bēdīgu slavu guvušā admirāļa Kolčaka vadībā izsēdināja 500 vīru desantu. Tas nelielā sektorā izpostīja vācu pozīcijas, nogalinot 43 pretinieka karavīrus, nodedzināja bāku, bet pēc tam sakāpa atpakaļ kuģos un bez zaudējumiem aizbrauca. Nekādu īpašu ieguvumu no šīs desantoperācijas nebija, taču krievi vismaz vāciešiem nervus mazliet pabendēja un sev garastāvokli krietni uzlaboja.
Šādā situācijā Baltijas jūrā atgriezās Prinz Adalbert. Vispirms kreiseri nosūtīja patrulēt Somu līcī, taču tur tas nevienu ienaidnieka kuģi tā arī nesatika. Oktobra vidū Prinz Adalbert divu mīnukuģu pavadībā atradās Liepājas apkaimē, kur 23. oktobrī, sev par nelaimi, sastapa otru britu zemūdeni, kura darbojās Baltijas jūrā, - tā bija E-8.
Zemūdene uz kreiseri raidīja tikai vienu torpēdu, taču trāpīja precīzi munīcijas pagrabā. Kreiseris momentā uzgāja gaisā. No 675 jūrniekiem un karavīriem izglābās tikai trīs. Tas bija britu flotes lielākais sasniegums vienā uzbrukumā visa kara laikā.
Prinz Adalbert nogrima apmēram 35 kilometrus no Liepājas. Savukārt zemūdene E-8, kurai ne pirms tam, ne arī pēc tam tik liels loms nebija gadījies, nokalpoja gandrīz līdz kara beigām. 1918. gada pavasarī to nogremdēja paši britu jūrnieki netālu no Helsinkiem, lai tā nenonāktu uzbrūkošās vācu armijas rokās.
Zelta un dārglietu krava?
Jau pēc kara paklīda runas, ka bojāejas brīdī uz Prinz Adalbert atradusies vērtīga krava - zelts un dārglietas, ko vācieši sagrābuši okupētajā Liepājā. Kreiseris it kā šos dārgumus vedis uz Vāciju, taču pa ceļam sastapis britu zemūdeni, kurai savukārt ziņu par vācu kuģa maršrutu padevis krievu izlūkdienests.
Jau divdesmitajos gados daži piedzīvojumu meklētāji mēģināja atrast Prinz Adalbert vraku, taču tas neizdevās. Trīsdesmito gadu vidū presē parādījās ziņas, ka ekspedīciju uz nogrimušo kreiseri gatavo kāda angļu kompānija, kurai esot viss nepieciešamais aprīkojums. Ar to šī grupa dārgumus noteikti atradīšot - ja tādi tiešām uz kuģa ir bijuši.
Tiesa, vēstures pētnieki gan apgalvoja, ka nav nekādas informācijas par zelta un sudraba lādēm uz Prinz Adalbert. Turklāt diez vai vācieši riskētu tik vērtīgu kravu vest pa jūru, ja gluži mierīgi to varēja aiztransportēt pa dzelzceļu.
Ne divdesmitajos, ne trīsdesmitajos gados nevienam tā arī neizdevās atrast kreisera vraku. To jau mūsdienās, 2007. gadā, uzgāja zviedru nirēji 80 metru dziļumā. Turklāt tuvāk Liepājai, nekā agrāk bija domāts. Par to, ka atrastas būtu arī kādas dārglietas, nekas ziņots netiek.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita