Neviena Pirmā pasaules kara fronte dabas apstākļu dēļ nebija tik barga un nežēlīga kā tā, kura stiepās Alpu kalnos un kurā vienā pusē cīnījās Itālija, bet otrā - Austroungārija un Vācija.
Pirmās trafaretās asociācijas, pieminot Alpus - slēpotāji, trases, govis ar spaiņa lieluma zvanu ap kaklu, piena šokolāde un jodelēšana. Vecākai paaudzei un jūsmīgām sirdīm - filma Mūzikas skaņas (1965, piecu Oskaru laureāte un vēl piecus gadus pēc pirmizrādes pasaulē visvairāk naudas sapelnījusī kinolente). Mūžīgs diženums, daile un, protams, nesatricināms miers.
Tomēr visās valstīs, kurās atrodas daļa kādas Alpu grēdas, bija un joprojām ir īpašas karaspēka vienības, trenētas cīņām simtos un tūkstošos metru rēķināmā augstumā virs jūras līmeņa. Īstam pilna mēroga karam gan nepieciešama frontes līnija mūžīgos sniegos, klintīs kalti ierakumi un artilērijas pozīcijas, trošu ceļi jeb funikulieri armijas apgādei, taču tāds Eiropas bēniņos plosījās tikai vienreiz.
No 1915. līdz 1918. gadam itāļu kalnu sargi alpini uz valsts klinšainajām robežām sešsimt kilometru garumā sīvi cīnījās ar austroungāru ķeizara strēlniekiem un vācu Alpu korpusu. Taču te karoja ne tikai kalnu strēlnieki. Bija arī artilēristi, kavalēristi, kara lidotāji. Aviācija, jo īpaši Marconi bumbvedēji un nelielās izlūklidmašīnas, bija vienīgā ieroču šķira, kurā Itālija izrādījās pārāka par abām rūdītajām pretiniecēm, kas karam bija sagatavotas daudz labāk.
No visiem Pirmā pasaules kara kaujas laukiem šis bija pats nežēlīgākais, jo te militārā necilvēcība plosījās visskarbākajos dabas apstākļos. Frontes pozīcijas atradās pat 4000 metru augstumā, kas apgrūtināja karavīru apgādi un bieži lika viņiem ciest badu.
Lavīnas, bezmiegs un bads nešķiro
Itālijas kalnu aizstāvju lielāko daļu veidoja no steigšus mobilizētiem rezervistiem un jauniesauktajiem sakomplektētas un maz apmācītas armijas kājnieku ierindas vienības. Valsts līdzenākās vidienes un silto dienvidu iedzīvotāji tika brutāli iegrūsti Alpu ledainajā ellē, kur ziemā valdīja -30°C sals. Sniega sega kara pirmajā ziemā (1915-1916) kalnos sasniedza pat 12 metrus.
Tiek lēsts, ka, tur cīnoties, 70 procenti visu karavīru miruši nevis no ienaidnieka uguns, bet gan no akmeņu un sniega lavīnām, ko neizbēgami raisīja lielgabalu uguns. Piemēram, Baltajā piektdienā 1916. gada 13. decembrī sniega lavīna Dolomītu kalnos nogalināja desmittūkstoš vīru abās frontes pusēs. Protams, daudzi nosala vai saaukstējušies vēlāk nomira no plaušu karsoņa. Hospitāļi atradās tālu līdzenumos, un ievainotos uz turieni varēja nogādāt tikai sanitāri nestuvēs, mūļu vilkti rati un trošu vagoniņi - ja tie vispār darbojās un ienaidnieks tos neapšaudīja.
No visiem Pirmā pasaules kara kaujas laukiem šis bija pats nežēlīgākais, jo te militārā necilvēcība plosījās visskarbākajos dabas apstākļos. Frontes pozīcijas atradās pat 4000 metru augstumā, kas apgrūtināja karavīru apgādi un bieži lika viņiem ciest badu. Lai tikai noturētu pozīcijas, Itālijas armijas vienībām ilgstoši atteica rotāciju uz atpūtu aizmugurē. Karavadoņi savu nekompetenci kompensēja, lieki rīkojot asiņainus uzbrukumus un paģērot no padotajiem bezjēdzīgu varonību.
Nogurums, bezmiegs, sals un izsalkums mocīja karavīrus abās frontes pusēs, taču austriešus un vāciešus spēja savaldīt militārās dresūras ordnungs. Itāļu rindās pamazām sākās kurnēšana, nepakļaušanās pavēlēm, masveida dezertēšana un atklāta dumpošanās. Priekšniecība centās atjaunot disciplīnu ar lauka karatiesu, demonstratīviem nāves spriedumiem un šāvēju komandām. Tika pat atjaunota decimācija. Tas ir Senās Romas leģionu sods: ir zināmas vairākas reizes, kad par masveida bēgšanu no kaujas lauka vai atteikšanos cīnīties tika izlozēts un nogalināts katrs desmitais sodāmās vienības (parasti - rotas) karavīrs.
Kalnu strēlnieki alpini
Savas kalnu strēlnieku vienības nesen apvienotā Itālijas Karaliste (1861) sāka veidot jau 1872. gadā - iespējams, pati pirmā pasaulē. Rekrūšus tām vervēja jauno kalniešu vidū, un viņi dienēja sev zināmā apkārtnē, pat dzimtajos ciemos. Pēc pieciem gadiem strēlniekiem pievienojās arī kalnu artilēristi.
Alpinu pazīstamākais vizuālais simbols ir parādes formas cepure - pelēka filca hūte jeb cappello alpino. To rotā 25-30 cm gara melna kraukļa spalva, tāpēc itāļu kalnu strēlniekus dēvē par melnajām spalvām jeb le penne nere. Virsniekiem pienākas balta ērgļa, bet veterāniem - zoss spalva, apakšvirsniekiem - melna ērgļa spalva. Kaujas apstākļos tās sprauž pie aizsargķiveres. (Itāļu elites karavīri ar veselu medņa spalvu pušķi pie cepures vai ķiveres ir bersaljēri jeb skrejošie strēlnieki.)
Sākotnēji šie karavīri sargāja valsts robežas ar Franciju, Šveici un Austroungāriju. Taču kopš XIX gadsimta beigām alpini tika sūtīti arī koloniālās ekspedīcijās uz Etiopiju, Ķīnu, Lībiju un arī starptautiskās misijās (pēdējā - Afganistānā). Tāpat viņi daudzkārt piedalījušies cilvēku glābšanā pēc zemestrīces vai plašiem ugunsgrēkiem un to seku novēršanā.
Pirmajā pasaules karā frontē, organizēti 88 bataljonos un 175 artilērijas bateriju atbalstīti, cīnījās 240 000 alpinu. Krita apmēram 12-14 tūkstoši vīru. Vairāk nekā 60 tūkstošus ievainoja, gandrīz 40 tūkstoši pazuda bez vēsts lavīnās vai tuneļu mīnu sprādzienos. Karam kalnu strēlniekos rekrutēja vairs ne tikai Alpos dzīvojošos, bet arī dienestam piemērotos jaunekļus no visas valsts kalnainajiem apvidiem.
Cerēja atgūt senlaiku godību
Pretrunīgās ārpolitikas dēļ Itālijas Karaliste iesaistījās Pirmajā pasaules karā pavisam sasteigti un pat nācijai negaidīti. Tai īsti nebija ne pietiekami sagatavotas armijas un medicīniskā dienesta, ne uzkrātu ieroču un munīcijas rezervju. Pārpārēm valstī bija tikai lielummānija, varonīga retorika un tukši sapņi atjaunot kādreizējās antīkās impērijas varenību.
Itālija par savu lielāko ienaidnieku uzskatīja ziemeļu kaimiņu - Austroungārijas Impēriju, kurā joprojām ietilpa vairākas itāļu apdzīvotas un Itālijai vēsturiski piederīgas teritorijas. Taču vienlaikus abas šīs valstis kopā ar Vācijas Ķeizarvalsti 1882. gadā izveidoja Trejsavienību, noslēdzot militārās un politiskas sadarbības līgumu.
Romas politiķi, piesakoties šajā savienībā, cerēja, ka Berlīne kā ietekmīgākais līguma partneris piespiedīs Vīni-Budapeštu atdot strīdīgās zemes viņiem. Cerības nepiepildījās, un, 1914. gadā sākoties Lielajam karam, Itālija pasludināja neitralitāti, norādot: līgumu neesam pārkāpuši, jo Austroungārijai taču neviens neuzbruka - tā pati uzbruka Serbijai!
Pēc tam Itāliju pie sevis pārvilināja Antante (no franču valodas entente - saprašanās, līgums) - Trejsavienībai līdzīga un bailēs no tās radīta Francijas Republikas, Britānijas un Krievijas Impērijas savienība. Romai tika solīts pēc uzvaras atdot visu tai vēlamo. Taču īpaši spēcīgs arguments bija Londonas sarūpētais 50 miljonu sterliņu mārciņu aizdevums, pat neprasot itāļiem garantijas tā atmaksai. Pārrēķinot ar inflācijas kalkulatoru, šodien tie būtu vismaz 6,57 miljardi britu mārciņu jeb 7,5 miljardi eiro.
Karalis Viktors Emanuels III (1869-1947) un valdība izlēma karot, taču ceļā aizstājās parlaments, kura deputātu vairākums nobalsoja, ka jāsaglabā neitralitāte. (Jo vācu diplomāti slepus pasolīja, ka pēc uzvaras karā piespiedīs Vīni šķirties no strīdīgajām zemēm.) Monarham un premjeram, kurš tāpēc jau bija iesniedzis atlūgumu, palīgā nāca tautas balss.
Jaunie nacionālisti, karot un Lielo Itāliju izcīnīt griboši, rīkoja masu protestus un demonstrācijas. Viņus vadīja divi valsts vēsturē dziļas pēdas ieminuši līderi - super populārais rakstnieks, itāļu urrāpatriotisma idejiskais līderis Gabriēle D’Annuncio (1863-1938) un viņa vēlākais malā atstūmējs Benito Musolīni (1883-1945). Itāļu fašistu režīma radītājs un valdonis jeb duče tobrīd vēl bija sociālists, bet jau nacionālists. Abi devās karā, turklāt rakstnieks, būdams lidmašīnas pilots, cīnījās aviācijā, bet politizētais žurnālists - kājniekos, kur ātri tika ievainots un demobilizēts.
Mūļi, krievi, kirasas
Kara sākums Itālijai šķita ļoti cerīgs. No diviem miljoniem valsts rezervistu ātri izdevās mobilizēt pusi un nokomplektēt 35 divīzijas. Vēl īsti neizveidotajam karaspēkam izdevās iebrukt stratēģiski svarīgajā Austrijas Dienvidtirolē. Tā atradās ienaidnieka teritorijas ķīlī Alpu kalnos. Itāļi cerēja, ka viņiem izdosies sagrābt visas kalnu pārejas un svarīgās pozīcijas, lai neļautu pretiniekam ielauzties viņu valstī. Taču iecerētais neizdevās, un austroungāri iebrucējus izspieda no savas teritorijas.
Par frontes līniju, novilktu Alpu grēdās, kļuva valsts robeža ar vakardienas sabiedroto un šodienas ienaidnieku. Tur itāļiem nācās izmisīgi cīnīties, lai pretinieks neielauztos Lombardijas ielejās un neizvērstu masu uzbrukumu līdzenumos. Viņiem paveicās vismaz tādējādi, ka lielākā daļa Austroungārijas armijas bija iesaistīta cīņās Austrumu frontē pret Krieviju - Galīcijā (Austrumpolija, Ukrainas rietumi). Tur, kā atceraties, ar gūstu beidzās krietnā kareivja Šveika dēkas.
Vācija, pati karojot divās galvenajās frontēs, nevarēja austriešiem pastāvīgi un masveidīgi sūtīt palīgā savus vīrus. Taču tā nedrīkstēja arī pieļaut, ka itāļi vai krievi austriešus sakauj. («Valstsvācieši» minēti arī Jaroslava Hašeka dižajā romānā. Viņus - kā vates piciņu pieliekot pie brūces - kravas automašīnās pārvadāja uz riskantiem frontes iecirkņiem.)
Kalni pamazām vien no abām pusēm apauga ar karam nepieciešamo infrastruktūru - pievedceļiem, lauka telefonu līnijām, klintīs vai ledājos izcirstām noliktavām un patvertnēm. Agrākās ganu mītnes, reizēm ļoti komfortabli aprīkotas, kļuva par virsnieku mitekļiem. Taču lavīnas bieži vien aprija gan cilvēkus, gan viņu titāniskā darba rezultātu.
Lielāko daļu kravu, ieskaitot izjauktus iespaidīga kalibra lielgabalus, kalnos nogādāja mūļi. Tikai pateicoties šim necilajam ēzeļa un zirga hibrīdam, itāļi spēja Alpos karot un noturēties. Mūlis joprojām ir viens no alpinu simboliem, un, godinot šos četrkājainos karotājus, tika izveidots īpašs muzejs.
Daļa šauro augstkalnu taku, aprīkotas ar drošības āķiem, bija pieejamas tikai prasmīgiem alpīnistiem, taču tās ļāva pārvietoties, ienaidnieka snaiperu nemanītam, un vākt izlūkdatus. Tāpēc kalnu strēlnieku rindas paplašinājās ar kalnākāpēju nodaļām, kā arī slēpotāju bataljoniem.
Stratēģiski svarīgās virsotnēs gan itāļi, gan viņu pretinieki izkala pazemes tuneļus, ko piepildīja ar sprāgstvielām. Ja ienaidnieks ieņemtu šīs pozīcijas, tās varēja uzspridzināt, un nereti tā arī darīja. Austrieši savos inženiertehniskajos darbos izkalpināja krievu karagūstekņus, kuri katrā izdevīgā brīdī centās pārbēgt pie itāļiem.
Cīņām kalnos tika meklēti pat ļoti ekstravaganti risinājumi - vismaz raugoties no mūsdienu skatupunkta. Lai itāļi varētu uzbrukt nostiprinātajām ienaidnieka pozīcijām, vispirms kādam ar sprāgstvielām un grieznēm bija jāizveido tam piemērotas ejas dzeloņstiepļu žogos. Šo nāvīgo misiju parasti veica bezbailīgi brīvprātīgie (vismaz oficiāli).
Viņu aizsardzībai tika izstrādātas ķiveres un tā dēvētās Farina bruņas no smagām tērauda loksnēm - krūšu kirasa (tādas kaujās un parādēs nēsāja tā dēvētie smagie kavalēristi jeb kirasieri). Līdzīgu aizsarglīdzekli mēģināja lietot arī rietumu frontē, taču tad karavīra rokas un kājas ienaidnieka ložmetēju ugunī palika neaizsargātas. Šo ekipējumu lietoja arī drīz vien no īpaši atlasītiem vīriem izveidotās arditu jeb neprātīgu drosminieku triecienvienības. Šie kaujinieki ielauzās pretinieka pozīcijās un ieņēma tās tuvcīņā. Taču pat viņu fanātisms nespēja mainīt kara gaitu.
Alpini Otrajā pasaules karā
Otrā pasaules kara laikā izveidoja sešas kalnu strēlnieku divīzijas, katrā apmēram 17,5 tūkstoši vīru. Kopā ar vācu armiju itāļu alpini karoja Grieķijā un Padomju Savienībā, kur 1942./1943. gada ziemā cieta milzīgus zaudējumus. Daudzi nokļuva Staļingradas aplenkumā, citi masveidā krita, nespējot apturēt sarkanarmijas tanku un mehanizēto daļu uzbrukumus. Alpinu izmantošana par vienkāršiem kājniekiem bija fatāla kļūda, taču Kaukāzs, kurā viņi noderētu, palika neiekarots.
Pēc Itālijas kapitulācijas Rietumu sabiedrotajiem 1943. gada septembrī liela daļa alpinu vienību padevās nesenajiem nacistu sabiedrotajiem un turpināja kopā karot. Citas centās uzsākt cīņu pret nacistiem, taču tika sakautas un meklēja glābiņu kalnos. Apmēram 16 tūkstoši alpinu un citu itāļu karavīru 1943. gada beigās pievienojās Dienvidslāvijas komunistisko partizānu armijai kā savrupa divīzija un karoja pret vāciešiem līdz pat 1945. gada martam.
Pašās kara beigās divas kalnu strēlnieku divīzijas, lojālas Musolīni vadītajai Itālijas Sociālajai Republikai, kopā ar vērmahta kolēģiem (Gebirgsjäger) cīnījās tā dēvētajā Otrajā Alpu kaujā pret Francijas armiju. Franči, izmantojot savus un itāļu partizānus (to rindās bija daudz alpinu-antifašistu), centās savai valstij pievienot dažus kaimiņa pierobežas rajonus. Franču līdera Šarla de Golla ieskatā Itālija bija pelnījusi atriebību par agrāko dūrienu mugurā.
Nacistu 1940. gada jūnija zibenīgā uzbrukuma laikā Otrajā pasaules karā iesaistījās arī Musolīni armija, iebrūkot Francijas dienvidaustrumos un izveidojot tur savu okupācijas zonu. Tā bija Pirmā Alpu kauja. Fašisti vēlējās anektēt Nicas pilsētu ar apkārtni un Korsikas salu, bet kapitulējusī Itālijas Karaliste atteicās no jebkādām pretenzijām uz Francijas teritorijām.
Alpinu sīvo pretestību un itāļu civiliedzīvotāju kategorisko nevēlēšanos kļūt par Francijas pavalstniekiem pamanīja amerikāņi un briti. Ģenerālim de Gollam tika bargi aizrādīts, ka viņš pārsniedz savai valstij piešķirtās pilnvaras. Viss karagājiena ieguvums bija tikai divi pierobežas ciemi, kuru iedzīvotāji balsojumā apliecināja, ka tiešām vēlas būt francūži.
Uzvaras augļi - jauns ienaidnieks
Kaujas Alpos bija acīmredzams strupceļš, tāpēc vācu un austriešu karaspēks centās pretinieku sagraut ar uzbrukumu frontes austrumu malā - pie Kaporeto pilsētas (tagad Slovēnija). Tā atradās apmēram simts kilometrus uz ziemeļiem no Triestes - toreizējās Austroungārijas kara flotes bāzes.
Aptuveni 400 tūkstoši vīru, respektīvi - sešas vācu un deviņas austriešu divīzijas, 1917. gada oktobrī pārrāva pārsteigtās Itālijas armijas aizsardzības līnijas. Vācieši un austrieši ātri apgāja un ielenca lielu daļu pretinieka karaspēka. Tā kā kaujas lauks arī bija kalnains, šim nolūkam uzbrucēji izmantoja nelielas mobilās vienības. Vienu vadīja leitnants un vēlākais feldmaršals Ervīns Rommels (1891-1944), Lībijas Tuksneša lapsa.
Šai kaujai novembra vidū beidzoties, bija krituši 11 000 itāļu, vairāk nekā ceturtdaļmiljons krita gūstā. Daudzi padevās brīvprātīgi. Sāka brukt visa Itālijas fronte, un apmēram 300 tūkstoši karavīru skaitījās «pazaudējuši savu daļu», bet 50 000 tika atzīti par dezertieriem. Simtiem tūkstoši civiliedzīvotāju kļuva par bēgļiem. Itāļi atkāpās 70-110 km uz rietumiem, līdz uzbrukumu izdevās nobremzēt netālu no Venēcijas. Acīmredzot tieši šajā laikā nācijai radās nepelnītā, bet cieši pielipusī gļēvu cīnītāju neslava.
Sagrāve pie Kaporeto kļuva par vienu no lielākajām katastrofām visā Lielajā karā. Krītot Itālijas valdībai, tika nomainīti premjerministrs un armijas virspavēlnieks. Lai Itālija nepadotos, briti, francūži un amerikāņi bija spiesti sūtīt tai palīgā vairākas savas divīzijas. Kopējiem spēkiem 1918. gada vidū izdevās atvairīt vēl vienu Austroungārijas ofensīvu, mērogā gan mazāku. Taču jau oktobrī šī valsts sabruka, un itāļi varēja beidzot doties pretuzbrukumā.
Itālijas iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā izvērtās par nacionālu traģēdiju. Vairāk nekā 650 000 tās karavīru tika nogalināti, miljons - smagi ievainoti. Tāpat trijos gados nomira vairāk nekā pusmiljons civiliedzīvotāju. Lielākā daļa pārtikas trūkuma un 1918. gada neražas dēļ.
Itālijas kara trofejas bija Trieste ar tās apkārtni un vācvalodīgā Dienvidtirole, pārdēvēta par Alto Adidži. Senie Venēcijas Republikas īpašumi, tādi kā Dalmācija un citas zemes Adrijas jūras austrumu krastā, Parīzes miera sarunās tika piešķirtas Serbijai, kas kļuva par Dienvidslāvijas Karalisti. Tas itāļu nacionālistos izraisīja smagu vilšanos, nedzēšamu naidu pret Belgradu un vēlmi drīzā nākotnē revanšēties.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita