Otrā pasaules kara laikā, lai cīnītos pret sabiedroto bumbvedējiem, Vācija izmantoja oriģinālu risinājumu - būvēja īpašus pretgaisa aizsardzības torņus.
Brīdī, kad Napoleonam piedāvāja jaunu ieroču veidu - gaisa balonu, no kura ienaidnieku apmētātu ar granātām, imperators šo ideju kategoriski noraidīja. Pēc viņa domām, šādu cīņas taktiku var izmantot tikai pēdējais gļēvulis, kuram nepietiek drosmes stāties pretī pretiniekam kaujas laukā aci pret aci, tāpēc nākas ķerties pie tik zemiskām metodēm. Kas zina - ja Napoleons būtu pieņēmis šo piedāvājumu, droši vien pasaule gaisa karu iepazītu jau XIX gadsimtā. Līdz tam nācās gaidīt vēl vairāk nekā 100 gadus, līdz Otrā pasaules kara laikā bombardēšana no gaisa kļuva par ierastu un ārkārtīgi postošu cīņas paņēmienu.
Pēdējā barjera - flakturms
Naktī no 1940. gada 25. uz 26. augustu Berlīnes iedzīvotājus pamodināja sprādzieni. Britu aviācija bombardēja Vācijas galvaspilsētu. Luftwaffe komandiera Hermaņa Gēringa lielīgie apgalvojumi, ka neviena ienaidnieka bumba nenokritīs uz reiha zemes, izrādījās tukša muldēšana. Līdz Berlīnei atlidoja 81 angļu bumbvedējs un nometa savu nāvējošo kravu. Tonakt vāciešiem paveicās, jo britu lidotāji bumbas nometa neprecīzi, nenodarot nekādu lielo kaitējumu ne Tempelhofas lidostai, ne vairākām rūpnīcām, kas bija uzbrukuma galvenie mērķi. Ievērojami lielāks bija psiholoģiskais efekts, jo berlīnieši pirmoreiz paši uz savas ādas izjuta, ko nozīmē karš.
Hitlers bija pārskaities un pavēlēja atbildēt ar uzlidojumiem Anglijas pilsētām. Ja līdz tam Luftwaffe galvenie mērķi bija britu lidlauki ar domu iznīcināt pretinieka aviāciju, tad tagad bumbu lietus lija pār pilsētām. Apzinoties, ka briti centīsies nepalikt parādā un arī veiks uzlidojumus reiham, fīrers pavēlēja pastiprināt Vācijas pretgaisa aizsardzību. Tādēļ drīz vien tika uzsākta īpašu zenītartilērijas torņu jeb flakturmu celtniecība.
Tie bija masīvi, 40 metrus augsti dzelzsbetona torņi, kuru virsotnē izvietoja zenītlielgabalus. Flakturmiem vajadzēja kalpot par pēdējo barjeru ienaidnieka lidmašīnu ceļā uz Vācijas pilsētām. Lielāko daļu zenītartilērijas bateriju izvietoja ārpus apdzīvotām vietām, taču daļa lidmašīnu parasti tomēr izlauzās cauri to ugunij un sasniedza pilsētas. Starp ēkām zenītlielgabalus izvietot īsti nebija jēgas, jo augstie nami ierobežoja uguns leņķi. Vietām lielgabalus varēja izvietot laukumos vai parkos, taču arī tiem apkārt bija infrastruktūra, kas traucēja tēmēt.
Teorētiski zenītartilēriju varētu izvietot uz augstāko ēku jumtiem. No tiem pavērās plašs skats uz apkārtni, un lidmašīnu tuvošanos varēja pamanīt jau pa lielu gabalu. Taču uz jumta varēja salikt tikai salīdzinoši vieglos zenītložmetējus un neliela kalibra zenītlielgabalus (piemēram, Maskavā uz jumtiem izvietoja 37 mm zenītlielgabalus), taču ne jau 8-9 tonnas smagos lielkalibra lielgabalus, kādi bija nepieciešami cīņai ar lielā augstumā lidojošajiem stratēģiskajiem bumbvedējiem. Plus vēl uz jumta vajadzēja izvietot arī prožektorus un munīcijas krājumus. Tādam svaram parastas ēkas nebija domātas, tāpēc šim mērķim nācās būvēt speciālus torņus.
Ideja par pretgaisa aizsardzības torņiem nebija jauna. Jau 1935. gadā, gatavojoties karam, bija izsludināts patvertņu konkurss. Viens no interesantākajiem piedāvājumiem bija arhitekta Leo Vinkela projekts, kas paredzēja nevis pazemes patvertnes, bet gan augstu betona torni, kas pēc formas atgādināja raķeti. Katrā tādā tornī uzlidojuma laikā varētu patverties 750 cilvēki.
Katrā pretgaisa aizsardzības kompleksā bija divi dzelzsbetona torņi, kas atradās 300-500 metrus viens no otra. Viens bija kaujas tornis jeb G-Turm, bet otrs - vadības tornis jeb L-Turm.
Šāda risinājuma priekšrocības bija acīm redzamas: nevajadzēja veikt nekādus zemes rakšanas darbus, nevajadzēja tos saskaņot ar komunālajiem dienestiem, kas apkalpoja ūdensvadus, sakaru līnijas un tamlīdzīgi; tornis aizņēma maz vietas, tāpēc tādus varēja viegli uzcelt pie sabiedriskām ēkām. Torņa forma praktiski izslēdza iespēju, ka tas varētu ciest tiešā bumbas trāpījumā, arī eksplozija pavisam tuvu nekādu lielo kaitējumu betona konstrukcijai nespēja nodarīt. Ja paskatīsimies fotogrāfijas, kurās iemūžinātas Japānas pilsētas pēc kodolsprādziena, tad redzēsim, ka tos pārdzīvojuši vairāku rūpnīcu skursteņi - tas vien liecina, cik izturīgas ir šādas konstrukcijas. Vēl viena torņa - patvertnes priekšrocība bija tā, ka nevajadzēja uztraukties, ka to apbērs gruveši, kā tas mēdz notikt ar pazemes patvertnēm.
Neiznīcināmais cietoksnis
1937. gadā 29 Vinkela projektētos torņus uzbūvēja aviācijas rūpnīcās, vēl 17 uzcēla svarīgākajos dzelzceļa mezglos. 34 torņus uzbūvēja armijas komandpunktu vajadzībām Potsdamā un Cosenē. 1940. gadā Hitlers pavēlēja patvertņu torņus būvēt visās lielākajās pilsētās. Pēc fīrera ieceres, tiem vajadzēja būt tik daudz, lai tajos varētu patverties pieci procenti visas Vācijas iedzīvotāju. Realitātē gan tādos apmērus torņu celtniecība nekad tā arī netika uzsākta.
Kad britu aviācijas uzlidojumi kļuva par realitāti, torņiem uzmanību pievērsa arī par pretgaisa aizsardzību atbildīgie ģenerāļi. Ņemot par pamatu Vinkela projektu, viņi ierosināja veidot līdzīgus objektus, ko varētu izmantot zenītartilērijas izvietošanai. Pretgaisa aizsardzības torņus projektēja Hitlera iecienītais arhitekts Alberts Špērs, bet būvēja Todta organizācija, kurai jau bija pieredze ar autobāņiem un dažādiem nocietinājumiem.
Katrā pretgaisa aizsardzības kompleksā bija divi dzelzsbetona torņi, kas atradās 300-500 metrus viens no otra. Viens bija kaujas tornis jeb G-Turm, bet otrs - vadības tornis jeb L-Turm. Būtībā tie bija gigantiski virszemes bunkuri, ko nebija iespējams sabombardēt: sienu biezums sasniedza 3,5 metrus, bet jumta seguma biezums veselus 3 metrus.
Katrs tornis bija daudzfunkcionāla celtne, jo kalpoja ne tikai kā zenītartilērijas pozīcija, bet arī kā munīcijas noliktava, hospitālis ar 800 gultām un patvertne 9000 cilvēkiem. Vēl torņos glabāja muzeju vērtības un izvietoja karavīru garnizonus. Katram tornim bija autonoma energoapgādes sistēma, kas nodrošināja apgaismojumu un liftu darbību.
Uz jumta izvietoja četrus 128 mm zenītlielgabalus, bet uz zemāk izveidotas platformas atradās 20 mm zenītlielgabali paša torņa aizsardzībai no zemu lidojošām lidmašīnām. Vadības tornī lielgabalu nebija, tur atradās radiolokators, optiskais tālmērs un skaņas pelengators. Tepat bija arī komandpunkts, kas koordinēja artilērijas uguni, un patvertne.
Trīs pretgaisa aizsardzības kompleksus ar sešiem torņiem uzbūvēja Berlīnē. Vīnē tapa visaugstākais - 55 metrus augsts, vēl viens atradās Hamburgā. Tāpat bija ieplānots torņus celt Ķīlē, Minhenē, Ķelnē un Kēnigsbergā, taču šos projektus tā arī nepaspēja realizēt.
1945. gada aprīlī, kad nacistu režīms vadīja savas pēdējās dienas, Berlīnes pretgaisa aizsardzības torņi kļuva par aizsardzības bastioniem. Tīrgartena G tornī no apšaudes slēpās 30 000 cilvēku. Tā hospitālis bija pārpildīts, mirušos spēcīgās apšaudes dēļ nebija iespējas iznest ārā, un tie gulēja blakus vēl dzīvajiem. Tīrgartena torni padomju karaspēkam tā arī neizdevās ieņemt, un tā garnizons kapitulēja tikai 2. maijā, kad kaujas Berlīnē jau bija norimušas.
Pēc kara tika pieņemts lēmums torni nojaukt, taču tas izrādījās ļoti grūts uzdevums. Tikai pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sapieriem izdevās sprāgstvielas izvietot tā, lai sagrautu pamatīgo celtni.
Lai cik pamatīgi būvēti būtu šie torņi, paglābt vāciešus no sabiedroto aviācijas uzlidojumiem tie nespēja. Pārāk nevienlīdzīgs bija spēku samērs. 1943. gada jūlijā britu un amerikāņu aviācija gandrīz pilnībā nopostīja Hamburgu - uzlidojumā gāja bojā 43 000 cilvēku un tika sagrautas gandrīz visas ēkas. 1945. gada februāra uzlidojumos Berlīnē dzīvību zaudēja apmēram 25 000 cilvēku. Aptuveni tajā pašā laikā tika sagrauta Drēzdene, kur bojā gāja tūkstošiem cilvēku. Precīzs upuru skaits nav zināms vēl šobaltdien, jo pilsētā bija ieradušies daudzi bēgļi, kuri nekur nebija reģistrēti un uzskaitīti. Sabiedroto bumbvedēju armādas bija tik lielas, ka vācu pretgaisa aizsardzība ar tām netika galā.
1945. gada aprīlī, kad nacistu režīms vadīja savas pēdējās dienas, Berlīnes pretgaisa aizsardzības torņi kļuva par aizsardzības bastioniem. Tīrgartena G tornī no apšaudes slēpās 30 000 cilvēku.
Fantāzijas pārtop realitātē
1907. gadā slavenais fantasts Herberts Velss sarakstīja romānu Gaisa karš, kurā apcerēja nākotnes kara notikumus: kā vācu lidaparāti nogremdē amerikāņu līnijkuģus un noposta pilsētas, bet amerikāņi atbild ar tādiem pašiem uzlidojumiem Vācijas pilsētām. Doma par to, ka bombardēšana no gaisa var piespiest veselu valsti kapitulēt, daudziem lasītājiem uzdzina šermuļus.
Savās fantāzijās Velss nebija vientuļš, jo 1939. gada sākumā Padomju Savienībā iznāca rakstnieka Nikolaja Šamova romāns Pirmais trieciens, kurā aprakstīts padomju aviācijas uzbrukums Vācijai. Tiesa, pēc 23. augustā parakstītā Molotova-Ribentropa pakta grāmata no veikalu un bibliotēku plauktiem pazuda, jo tagad vācieši skaitījās draugi, nevis potenciālie naidnieki.
Kamēr rakstnieki fantazēja, tikmēr ģenerāļi izstrādāja pavisam reālus un konkrētus kara plānus, kuros aviācijai bija īpaša loma. Jau divdesmitajos gados itāļu ģenerālis Džulio Duē nāca klajā ar ideju par masīvu ienaidnieka pilsētu bombardēšanu, lai tā piespiestu pretinieku padoties. Itāļi Duē idejas arī realizēja, bombardējot dzīvojamos kvartālus Abesīnijā, tagadējā Etiopijā, kā arī kopā ar vāciešiem veicot uzlidojumus Barselonai un Gernikai Spānijas pilsoņu kara laikā.
Duē koncepcija rada dzirdīgas ausis arī citās valstīs, pirmām kārtām Vācijā un ASV. Hitlers nebija kvēls masveidīgas bombardēšanas piekritējs, jo uzskatīja par gudrāku saglabāt iekarojamo valstu rūpniecisko potenciālu, lai vēlāk to izmantotu savā labā. Izņēmums bija Britānija, ko sauszemes operācijā iekarot nebija iespējams, tāpēc atlika vien uzlidojumi. 1940. gada septembrī Luftwaffe sāka masveidīgu Britānijas pilsētu bombardēšanu, un nākamā gada laikā uzlidojumos gāja bojā apmēram 40 000 iedzīvotāju. Taču cerības šādā veidā piespiest spītīgos britus noslēgt mieru nepiepildījās.
Tieši tāpat nepiepildījās arī britu iedomas ar uzlidojumu palīdzību panākt Vācijas kapitulāciju. 1943. gada augustā britu aviācijas maršals Arturs Hariss rakstīja: «Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs esam tuvu bombardēšanas kara galīgajam risinājumam. Esmu pārliecināts, ka atbilstošos laika apstākļos un koncentrējoties uz galvenajiem mērķiem, mēs ar bombardēšanu Vāciju varam sakaut jau šogad.»
Sabiedroto gaisa spēku vadība domāja, ka ir iespējams iztikt bez desantoperācijas Francijā. Tā kā jaunais tēmēklis H2X ļāva trāpīt mērķī arī mākoņainā laikā, tika uzskatīts, ka Vāciju nospiest uz ceļiem izdosies tikai ar aviācijas spēkiem vien. Tomēr cerības, ka sistemātiska pilsētu nopostīšana piespiedīs Hitleru padoties vai arī vācu tautu sacelties pret nacistu režīmu, nepiepildījās.
Turklāt sabiedroto aviācija Vācijas debesīs cieta milzīgus zaudējumus. 1943. gada 17. augustā vācu pretgaisa aizsardzība notrieca 36 bumbvedējus un bojā gāja 360 lidotāji. Vienā uzlidojumā Rēgensburgai notrieca 60 bumbvedējus. No 291 bumbvedēja, kas piedalījās uzlidojumā Vācijai 1943. gada 17. augustā, 59 notrieca, vēl pieci bija tik smagi cietuši, ka tika līdz Anglijai un tur nogāzās, bet pēc atgriešanās vēl 12 nācās norakstīt kā smagi cietušus. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl.
Ar lielkalibra ložmetējiem bruņotais «lidojošais cietoksnis» B-17 bija diezgan labi aizsargāts pret iznīcinātāju uzbrukumiem, jo parasti bumbvedēji lidoja slēgtā ierindā un nodrošināja blīvu uguns sienu, kurai iznīcinātājam nebija viegli tikt cauri. Taču ciešajai ierindai bija arī mīnuss - tā kļuva par labu mērķi zenītartilērijai. Tostarp arī pretgaisa aizsardzības torņiem, kaut gan nav datu, cik sabiedroto bumbvedēju notrieca tieši šo torņu baterijas.
Stratēģija, kas nedarbojās
Britu premjers Vinstons Čērčils viens no pirmajiem atzina, ka masveidīgā bombardēšana nav nesusi cerētos rezultātus: «Ir pienācis laiks pārskatīt jautājumu par vācu pilsētu bombardēšanu tikai terora pastiprināšanas dēļ. Citādi mēs savā kontrolē pārņemsim pilnīgi izpostītas zemes. Būtībā tie ir vienkārši terora akti un milzīgi postījumi, kaut gan rada lielu iespaidu.»
Taču maršals Hariss un viņa kolēģi uzstāja, ka bombardēšana jāturpina. Amerikāņu ģenerālis Karls Spāss, kurš koordinēja ASV bumbvedēju darbību Eiropā, uztraucās par to, ka desantoperācija Normandijā var izjaukt visus gaisa spēku plānus: «Nebūs nekādu iespēju realizēt gaisa operācijas pietiekošā intensitātē, lai apstiprinātu teoriju, ka Vāciju var piespiest izstāties no kara tikai ar aviācijas spēkiem. Operācijas saistībā ar Overlord [desants Normandijā - red.] ir bērnu spēle salīdzinājumā ar pašreizējām gaisa operācijām.»
Taču, kā jau teikts, gaidas ar bombardēšanu vien piespiest kapitulēt nāciju, kurai ir augsts kaujas gars, izrādījās kļūdainas.
Pieņemts uzskatīt, ka masīvās bombardēšanas vājināja Vācijas ekonomisko potenciālu, un pa daļai tā tas patiešām bija. Piemēram, sintētiskās degvielas ražošana bombardēšanas dēļ ar katru mēnesi samazinājās, taču pavisam no ierindas izsist šos uzņēmumus tā arī neizdevās. Uz Vācijas pilsētām sabiedrotie nometa 1,8 miljonus tonnu bumbu, ar ko teorētiski visas valsts rūpniecības iznīcināšanai pietiktu atliektiem galiem. Taču tā nenotika, un 1944. gadā Vācija saražoja trīs reizes vairāk tanku nekā 1942. gadā. Tātad rūpnīcas turpināja strādāt, neraugoties uz visiem uzlidojumiem. Kopējais rūpniecības apjoms gan samazinājās par 17 procentiem, taču ar to pietika, lai milzu apjomos ražotu tankus un lidmašīnas. Tiesa, tiem arvien vairāk trūka degvielas, kā arī lidotāju un tankistu.
Sabiedroto aviācijas uzlidojumi vācu rūpniecības uzņēmumiem ne tuvu nebija tik postoši, kā gribējās maršalam Harisam. Lielu lomu te spēlēja cilvēciskais faktors, jo vācu zenītartilērijas uguns bija tik spēcīga, ka bieži vien lidotāji uzskatīja par prātīgāku lieki neriskēt un nomest bumbu kravu no liela augstuma. Bet tas ievērojami mazināja precizitāti, un daudzos gadījumos bumbas nokrita pāris kilometrus no mērķa. Pilsētas šādā ziņā bija ērtāks mērķis, jo netrāpīt tāda izmēra apdzīvotai vietai kā Hamburga bija praktiski neiespējami. Bet, kur tieši nokrita bumbas - dzīvojamā kvartālā, parkā vai slimnīcā, tas nevienu īpaši neinteresēja.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita