Šveicē dzimušais dūšīgais mazkalibra cīnītājs, ko augstu vērtēja frontes abās pusēs.
Patiesi reti lielvalstis savā starpā karo ar vienādiem ieročiem. Tas ir loģiski jau tāpēc vien, ka citādi cieš nacionālais lepnums un kurn pašu ražotāji. Taču Oerlikon automātiskais 20 mm lielgabals, pateicoties tā ražotāja un licenču tirgotājas mītnes valsts Šveices neitralitātei Otrajā pasaules karā, gaisā un jūrās apšāva gan Ass valstu, gan Rietumu sabiedroto pretiniekus. Pēc lendlīzes līguma to piegādāja pat Padomju Savienībai.
Šķiet, līdzīgu lomu vēsture atvēlējusi vien amerikāņa Hairema Maksima (1840-1916) patentētās konstrukcijas ložmetējiem. Bija pilnīgi vienalga, ka austrieši Pirmajā pasaules karā šo masu nāvi nesošo mehānismu sauca par švarclozi, bet briti - par vikersu.
Neviena amerikāņu un japāņu filma par lielākām šī kara kaujām Klusajā okeānā - Koraļļu jūrā, pie Midvejas atola un vēl citām - nekādi nevar iztikt bez erlikonu zalvēm. Šaujot pa uzbrūkošām tiklab viena, kā otra pretinieka lidmašīnām, kuģu ieroču klāji tika aizbērti ar to lādiņu čaulām. Amerikāņiem gūstot karā pārsvaru, erlikoni bija viņu pēdējais glābiņš no kamikadžu jeb japāņu pilotu-pašnāvnieku centieniem ietriekties ienaidnieka aviācijas bāzes kuģos vai kreiseros.
Oerlikon brīvā aizslēga autolielgabalu masveidā sāka ražot 1935. gadā. Izbeidza pēc sešām desmitgadēm, pavisam izgatavojot apmēram 125 tūkstošus eksemplāru dažādās versijās. Daudzviet pasaulē tie uzticami kalpo joprojām. Tagad Šveices slaveno zīmolu pārstāv ieroči, kuru mehānismu darbina šāvienā radītās gāzes spiediens - līdzīgi triecienšautenēm. To lādiņiem pārsvarā ir lielāks kalibrs - 25, 30 vai 35 mm.
Neviena amerikāņu un japāņu filma par lielākām šī kara kaujām Klusajā okeānā - Koraļļu jūrā, pie Midvejas atola un vēl citām - nekādi nevar iztikt bez erlikonu zalvēm.
Oerlikon jaudīgākās versijas L85 parametri
Munīcijas kalibrs: 20x128 mm
Lādiņa svars: līdz 123 g
Ieroča svars: 92 kg
Ieroča un 200 lādiņu svars: 182 kg
Stobra garums: 1,7 m
Ātršāvība: 900-1000 lādiņi minūtē
Efektīvais šāviena tālums: līdz 1500 m
Maksimālais šāviena tālums: 6800 m
Autolielgabaliem bija izstrādāta kārbas veida magazīna 15 lādiņiem un vairākas «bungas» - 30, 45, 60, 75 vai 100 lādiņiem. Otrā pasaules kara sākumā visbiežāk tika lietotas 60 lādiņu magazīnas, vēlāk - munīcija lentēs.
Pacīnījās arī iepriekšējā pasaules karā
Erlikona un tā vēlāko konkurentu ciltstēvs bija vācu uzņēmēja Reinholda Bekera jau 1913. gadā izstrādātais un ražošanā palaistais automātiskais brīvā aizslēga lielgabals. Tas šāva 20x70 mm lādiņus no nomaināmām aptverēm 15 lādiņiem. Teorētiski tas spēja veikt 240 šāvienus minūtē, un lādiņa starta ātrums bija 490 metri sekundē.
Šajos rādītājos ierocis pārspēja britu Vickers uzņēmumā ražoto 37 mm QF1 lielgabalu (šāvienu skaņas dēļ sauktu par «pom-pom»). Tas bija Maksima paša radītā ložmetēja atvasinājums - jau XIX gadsimta astoņdesmitajos gados (!), vien lielāks, un ir pasaulē pirmais autolielgabals.
Pirmajā pasaules karā tikai 30 kilogramus smago Bekera ieroci lietoja gan lielo vācu kara lidmašīnu jeb bumbvedēju apbruņošanai, gan arī kā zenītlielgabalu. Taču līdz valsts kapitulācijai tika saražoti vien apmēram 540 eksemplāri, kas nespēja stratēģiski iespaidot ne gaisa kaujas, ne cīņu ar lidaparātiem.
Versaļas miera līgums aizliedza karā sakautajai Vācijai ražot pat šāda veida lielgabalus, tāpēc Bekers nodeva Šveices uzņēmumam Semag savas tiesības patenta pieprasīšanai. Karalaika slepenības dēļ viņam pašam Prūsijā tika atteikts izsniegt patentu. Taču šis ieroču ražotājs bankrotēja, un tā iestrādnes 1924. gadā pārņēma cita šveiciešu firma - Oerlikon. Tā bija nosaukta savas atrašanās vietas vārdā - kā Cīrihes pilsētas rajons, bet patlaban ietilpst pēdējā laikā daudz pieminētajā Vācijas koncernā Rheinmetall.
Kas pirmais brauc...
Jau 1927. gadā bruņojuma tirgū parādījās pirmie erlikoni. Ugunskristības tie piedzīvoja Dienvidamerikā. Astoņus nopirka Bolīvija, gatavojoties tā dēvētajam Čako karam ar Paragvaju (1932-1935), un tās armija sagrāba gandrīz visus pretinieka autolielgabalus. Kad trīsdesmito gadu vidū nacisti lika citām valstīm saprast, ka briest jauns karš, sākās pārapbruņošanās. Tas noveda līdz Šveices uzņēmuma zvaigžņu brīdim.
Ieroča komerciālo panākumu pamatā bija ne tikai efektīva konstrukcija un plašas lietojuma iespējas gan lidmašīnu apbruņošanā, gan aizsardzībā pret tām. Vienkārši tirgū nebija neviena īsta konkurenta. Tāpēc Oerlikon licenci, lai to ražotu pašu mājās, pirka gan vācieši, gan japāņi, gan briti, gan francūži, gan amerikāņi. Tā kā spēja sasniegt mērķi pat trīs kilometru augstumā, tobrīd tas bija ideāls zenītierocis, īpaši uz kara kuģiem.
ASV flotē erlikons no 1942. gada masveidā aizstāja agrāk lietoto 12,7 mm (0,50 collu) kalibra ložmetēju, uz ko admirāļi bija pārāk paļāvušies. Leģendārais ierocis M2 joprojām kalpo daudzās NATO dalībvalstīs, ieskaitot Latviju, taču ienaidnieka lidmašīnu notriekšanai tas bija par vāju. Kanādā, kas tobrīd bija britu domīnija, ar erlikoniem masveidā apbruņoja nelielus karakuģus un tirdzniecības floti cīņai pret nacistu zemūdenēm.
Vācijas uzņēmums Ikaria uz šveiciešu autolielgabala bāzes izveidoja savu versiju MG FF Luftwaffe lidmašīnu apbruņošanai. Francijā ar to pašu nodarbojās spāņu-šveiciešu kopuzņēmums Hispano-Suiza, radot izcilu aviācijas ieroci, ko joprojām, korporācijas Colt ražotu, izmanto arī ASV kara lidmašīnās.
Paspēja pēdējā brīdī
Pirms Otrā pasaules kara britu militāristi ar savu noraidošo attieksmi pret erlikoniem gandrīz pieļāva liktenīgu kļūdu. Vienīgais, kurš izmisīgi cīnījās par to iekļaušanu valsts arsenālā, bija lords Luijs Mauntbetens (1900-1979). Viņš bija karaļa Džordža VI brālēns, mīnu kuģu flotiles komandieris, vēlāk - valstsvīrs, Indijas vicekaralis un tās dekolonizētājs, Īru republikāņu armijas terorakta upuris.
Šī vīra uzstājība panāca savu, un pirmo ieroču partiju no tūkstoš stobriem briti šveiciešiem pasūtīja 1939. gada sākumā. Vācijai 1. septembrī iebrūkot Polijā, kļuva skaidrs - vajadzīga pašiem sava ražotne. Pirms Francija 1940. gada jūnijā kapitulēja, Oerlikon atļāva būvēt rūpnīcu Londonas priekšpilsētā Ruslipā. Flotes izlūkdienests slepus izveda no Cīrihes nepieciešamos rasējumus un tehnisko dokumentāciju.
Līdz Lielbritānijai nokļuvušie poļu ieroču inženieri izstrādāja ražošanai vēl vienkāršāku un lētāku, bet tikpat efektīvu erlikona versiju Polsten. Ražotnes produkciju plaši izmantoja gan flote, gan Karaliskie gaisa spēki, kas pārzināja aizsardzību pret ienaidnieka aviāciju gan britu salās, gan Ziemeļāfrikas karalaukos.
Vjetnamā amerikāņi ar erlikoniem apgādāja Mekongas un citu upju patruļlaivas. Otrajā pasaules karā saražotie britu erlikoni, sameklēti arsenālos, cīnījās vēl arī Folklendu salu karā (1982) - karaflotē atklājās, ka tās kuģiem nepietiek zenītartilērijas bruņojuma.
Lielgabals sākas no 20 mm
Militārās rūpniecības tradīcija nosaka, ka tieši šāda kalibra munīcija nošķir artilēriju no strēlnieku ieročiem. Lai arī kā gribētos uzskatīt, ka 20 mm šāviņš ir vienkārši hipertrofēta patrona (īpaši, ja redzams ložmetējiem raksturīgās ieroča barošanas lentēs), tomēr nāvesrīku aprakstītāja smalkais stils prasa konsekventi piesaukt lielgabala lādiņu.
Praksē ar konsekvenci gan sokas pagrūti, jo 20 mm kalibra munīciju patērē vairākas snaiperu šautenes, kas domātas «antimateriāliem mērķiem» - bruņu vai sienu caursišanai no liela attāluma. Piemēram, amerikāņu Anzio, indiešu Vidhwansak, irāņu Arash, dienvidāfrikāņu Denel, horvātu RT-20. Mūsu NBS arsenālā, cik zināms, ir tikai 12,7x99 mm NATO kalibra snaiperu «antimateriālās» šautenes.
Tāpat šādus lādiņus lietoja arī Otrā pasaules kara prettanku šautenēm, vērmahtā pat dēvētām par bisēm: vācu-šveiciešu Solothurn S-18/100 (pirms padomju okupācijas to centās sev saražot Igaunijas armija - bez licences!), somu Lahti L-39, japāņu Type 97 un, iespējams, citas. To un mūsu dienu ieroču acīs krītošais plintnieciskais izskats ļoti traucē šajos nāvesrīkos saskatīt lielgabalus un attiecīgi tā dēvēt.
Turklāt 20 mm patr... tpu, lādiņš izveidojās un evolucionēja vēl ilgi pirms kara aviācijas lielgabalu un mazkalibra zenītartilērijas laikmeta. Leģendāra tāda kalibra šāviņu patērētāja bija Krievijas armijas 1876. gada modeļa «cietokšņa šautene». Ģenerālis barons Aleksandrs Hāns (1809-1895, cēlies no senas Kurzemes baltvācu dzimtas) izstrādāja šādu vītņstobra ieroci, lādējamu no resgaļa ar īpaši tam paša radītu 20,3x95 mm, khm, tomēr patronu.
Tā svēra 204 gramus, svina vai palielinātas caursitamības tērauda lode (svina apvalkā) - 128 gramus. Aizslēga konstrukcija, vien palielinot izmēru, tika pārņemta no čehu ieroču meistara Silvestra Krnkas (1825-1903) patenta tobrīd cara karaspēkā lietotai strēlnieku šautenei. Ierocis svēra 20,5 kg un bija aprīkots ar āķveidīgu bronzas balstu, ko ērti iestutēt ugunspozīciju sedzošajos smilšu maisos. Laidē iestrādātais atsperu amortizators sekmīgi slāpēja šāviena atsitienu. Stobra garums - 914 mm, lodes sākuma ātrums - 427 m/s, maksimālais attālums efektīvam šāvienam (kad cauršauj 7,62 mm bruņu plāksni vai vismaz vienu smilšu maisu) - ap 1000 m.
Sākotnēji tādas šautenes paredzēja izmantot cietokšņu aizsardzībā, lai iznīcinātu pretinieka artilēristu komandas. Impulsu ieroča izstrādei deva 1870. gada franču-prūšu karš, kurā īpašas uzbrucēju komandas ar līdzīgiem nāvesrīkiem veiksmīgi retināja Francijas cietokšņu aizstāvju rindas. Vēlāk - arī uzbrukumos tiem. Savukārt 1915. gadā visi Krievijas cietokšņu arsenāli tika iztīrīti no vēl atlikušajiem ieročiem, lai frontē cīnītos pret vācu un austriešu bruņumašīnām. Vecās šautenes šim nolūkam izrādījās pietiekami efektīvas, tāpēc tika izmantotas arī Krievijas pilsoņkarā.
Leģendārs šis ierocis lielā mērā kļuvis tāpēc, ka līdz mūsdienām saglabājies tikai trīs eksemplāros (katram trūkst kādas detaļas). Viena Hāna-Krnkas 1876. gada modeļa šautene aplūkojama Tulas ieroču rūpnīcas muzejā, otra - Pirmajā pasaules karā krievu sīvi aizstāvētā Osovecas cietokšņa ekspozīcijā (Polijā, netālu no Belostokas). Trešās atrašanās vieta nav zināma - iespējams, tā glabājas neafišētā privātkolekcijā un aplūkojama vien fotogrāfijā.
Patlaban dažādu valstu autolielgabalos un citos ieročos lietotie 20 mm lādiņi ir dažādi garumā - no dienvidāfrikāņu 42 mm (tas gan ir automātiskā granātmetēja Neopup PAW-20 šāviņš) līdz pat šveiciešu-vācu-franču 139 mm. NATO standarts ir 20x102 mm (STANAG 3585), lodes svars ir 100 g, sākuma ātrums - 1035 m/s. Otrā pasaules kara laikā neitrālā Zviedrija izstrādāja sev Bofors prettanku šauteni ar 20x180 mm lādiņu, uz kuras pamata 1948. gadā tapa joprojām slavenais un arī mūsu NBS lietotais granāmetējs Carl Gustaf.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita