Trīsdesmito gadu Francijā motorizācija daudziem bija tāls sapnis - laukos traktori bija retums, personīgais transports bija pieejams tikai elitei. 1934. gadā franču autobūves giganta Citroen galvenais inženieris Pjērs Žiljēns Bulanžē iesprūda pamatīgā sastrēgumā, ko mazā franču ciematā veidoja ne jau automašīnas, bet gan zemnieku stumtie rokas ratiņi. «Mums jārada auto cilvēkiem. Tam jābūt vienkāršam, bez lieka komforta, jāspēj pārvadāt dažus cilvēkus un preces, pārvietoties pa jebkādu ceļa segumu, un, pats galvenais, tam jābūt ekonomiskam,» nākamajā uzņēmuma sanāksmē Bulanžē klātesošos iepazīstināja ar savu vīziju par nākotnes auto.
1937. gadā bija gatavs pirmais prototips. Saucās tas Très Petite Voiture jeb «ļoti mazs auto». Pirmajā partijā izlaida 49 automašīnas, ko izmēģināja speciāli izbūvētā 2,5 kilometrus garā trasē ar dažādiem ceļa segumiem. Auto vajadzēja būt ļoti vieglam (sākotnēji liela daļa korpusa bija veidota no alumīnija), vienkāršam (sēdekļu lomu pildīja griestos iekarinātas cilpas) un lētam - ne vairāk par divu velosipēdu cenu. «Tam jābūt kā lietussargam ar četriem riteņiem,» savu ieceri aprakstīja Bulanžē.
Izmēģinājumos gan atklājās, ka vēlmei uz visu ekonomēt ir nelāgas blaknes. Sākotnējā ideja auto aprīkot tikai ar vienu priekšējo lukturi, kas bija novietots priekšā pa vidu, naktī izraisīja sadursmes, jo pretī braucošie šoferi domāja, ka tuvojas motocikls. Šī iemesla dēļ prototipam, sauktam arī par Ciklopu, lukturi pārvietoja uz auto kreiso malu.
Taču kopumā jau pirms Otrā pasaules kara iezīmējās detaļas, ar kurām modelis 2CV vēlāk kļuva slavens. Tai skaitā izcilā amortizācija, kas ļāva pāri svaigi uzartam laukam pārvest grozu ar olām, nevienu nesaplēšot, savdabīgais dizains un spartiskā attieksme pret komfortu. Starp citu, nosaukums 2CV atšifrējams kā saīsinājums no deux chevaux vapeur jeb «divi zirgspēki».
Otrā pasaules kara gadi
Automobiļa prezentācija bija paredzēta 1939. gada 2. septembrī Parīzes Auto izstādē. Taču dienu iepriekš nacistiskā Vācija iebruka Polijā, tā uzsākot Otro pasaules karu, kurā nekavējoties iesaistījās arī franči. Izbūvēto automašīnu ražošanas līniju pārņēma Francijas armija un pārtrauca jaunā projekta izstrādi.
Karā frančiem pagalam neveicās, un deviņus mēnešus vēlāk Parīzi okupēja Vācijas karaspēks. Bulanžē, nevēloties jauno projektu nodot nacistu rokās, jau 250 uzbūvētos 2CV auto pavēlēja noslēpt, pārbūvēt vai iznīcināt. Tiesa, vācieši par projektu tik un tā uzzināja un pavēlēja frančiem uz Vāciju izmēģināšanai nosūtīt trīs automašīnas. Vismaz viens Citroen nonāca Volfsburgā, kur Ferdinands Porše izteicās nicīgi: «Drīzāk tas ir vecs ziepjutrauks, nevis tautas auto.»
Vācieši Porši nosūtīja uz Citroen rūpnīcu ar domu vienoties par Volkswagen vabolītes būvi šajā uzņēmumā, taču franči vairākkārtīgos piedāvājumus noraidīja.
Ilgu laiku tika uzskatīts, ka visi karu pārdzīvojušie 2CV prototipi iznīcināti piecdesmitajos gados, taču 1993. gadā Citroen izmēģinājumu poligona ēkas bēniņos atrada trīs pirmās sērijas četrdurvju prototipus. Automašīnas piecdesmitajos gados bija noslēpuši Citroen strādnieki, kuri, sentimentālu motīvu vadīti, nebija ar mieru pildīt priekšniecības rīkojumu vecos auto iznīcināt.
Kara laikā franču inženieriem bija iespēja pārskatīt auto konstrukciju - tika vienkāršota piekare, bet ūdens dzeses dzinējs aizstāts ar gaisa dzeses motoru. Rezultātā pēckara pasaulei tika dāvāts tas auto, ko pazīstam šodien. Pirmizrāde notika 1948. gadā, kad Citroen prezentēja jauno Francijas «tautas auto».
Pārējā pasaule, maigi izsakoties, sākumā nebija sajūsmā par šādu braucamo. Briti rakstīja, ka jauno Citroen esot radījis dizainers, kurš «taupību skūpstījis ar teju vai mazohistisku kaisli». Savukārt amerikāņi ironizēja, ka «šis auto noteikti tiek tirgots komplektā ar konservu attaisāmo».
Auto darbināja 375 kubikcentimetru dzinējs ar gaisa dzesi. Pieticīgajam motoriņam vajadzēja pārvietot smagu virsbūvi, jo pēckara pasaulē no alumīnija būvēts tautas vāģis bija praktiski nerealizējams sapnis, tāpēc virsbūve bija veidota no tērauda un brezenta. Inženieri optimisma lēkmē mašīnai bija uzstādījuši spidometru ar maksimālā ātruma iedaļu 120 km/h, taču realitātē deviņu zirgspēku dzinējs (kā redzams, mazliet vairāk par nosaukumā minētajiem diviem zirgspēkiem) nespēja izspiest vairāk par 65 km/h. No otras puses, Francijas lauku ceļos vairāk arī nemaz nevajadzēja.
Neraugoties uz kritiku, pēckara nabadzības pārņemtajā pasaulē jaunais Citroen kļuva superpopulārs. Mums nesenās kovida pandēmijas laikā jaunu auto bieži nācās gaidīt gadu no pasūtīšanas brīža, bet ar 2CV bija vēl trakāk - to nācās gaidīt trīs un pat piecus gadus. Pavisam līdz 1990. gadam Francijā, Beļģijā, Apvienotajā Karalistē, Spānijā, Portugālē, Dienvidslāvijā, Urugvajā, Argentīnā un Irānā uzbūvēja vairāk nekā 3,8 miljonus dažādu 2CV versiju. Tapa gan pikapi, gan militarizētas versijas gaisa desantniekiem, gan divu dzinēju 4x4 piedziņas versija. Šis auto, līdzīgi VW vabolītei, kļuva par sava laikmeta simbolu un iekūlās situācijās, kādas Citroen inženieriem nebija pat prātā ienākušas. Par vienu no tām pastāstīsim sīkāk.
Ar Citroen pāri Āfrikai
Emīls Lerū bija viens no tiem piedzīvojumu meklētājiem, kurus fascinēja Ziemeļāfrikas tuksnešu skarbums un auto loma tajā. Jau no bērnības Lerū bija skrūvējis automašīnas, dzinējus un motociklus, piedalījies sacīkstēs gan kā pilots, gan kā mehāniķis. Viens no Lerū mīļākajiem auto bija Citroen 2CV, ko Āfrikā gan mašīnas īpatnējās formas, gan uzticamības dēļ sauca par tērauda kamieli.
1993. gada martā 43 gadus vecais franču elektriķis uzsāka ceļu no Tantanas pilsētiņas Marokas piekrastē uz valsts iekšieni. Lerū mērķis bija vienatnē šķērsot Marokas tuksneša dienvidu daļu, visu ceļu veicot mazajā tautas auto. Piedzīvojumam francūzis bija labi sagatavojies: mašīnā bija pārtikas un ūdens krājumi desmit dienām, instrumentu kaste, kā arī rezerves riteņi un dažādas rezerves daļas.
Situācija reģionā bija visai nemierīga, jo tikai pirms pusotra gada bija pieklusis konflikts starp Marokas valdību un Rietumsahāras ciltīm, kas ar Alžīrijas atbalstu tiecās pēc neatkarības. Lerū drīz vien apturēja marokāņu armijas postenis un uzstājīgi ieteica francūzim atgriezties Tantanā, un pie viena aizvest uz pilsētu arī kādu karavīru. Tuksnesī kādam atteikt palīdzību nozīmē pārkāpt gadsimtiem senas tradīcijas, taču francūzis, izlikdamies par naivu tūristu, paskaidroja, ka automašīnas apdrošināšanas polise viņam neļaujot uzņemt pasažierus. Karavīri noticēja un palaida francūzi vaļā.
Baidoties no sekošanas, Lerū traucās uz pilsētu. Pēc dažiem kilometriem, kad postenis vairs nebija redzams, viņš nogriezās sānis, lai apbrauktu militāristus pa tuksnesi un vēlāk atgrieztos uz šosejas. Taču bezceļa brauciens beidzās nelāgi, jo Lerū uzskrēja akmenim un salauza mašīnas asi. Ekspedīcija bija beigusies, jo auto vairs nebija braucams.
No auto līdz motociklam
Situācija nebija patīkama: lai gan tuvākais ceļš bija tikai pusdienas gājiena attālumā, pamesto automašīnu Lerū visdrīzāk vairs nekad neredzētu, jo šis reģions bija bīstams gan pašam piedzīvojumu meklētājam, gan viņa pamestajai automašīnai, krājumiem un instrumentiem. Lerū vēlāk atcerējās: «Es nonācu stāvoklī, ko citi sauktu par izdzīvošanu. Kājām doties atpakaļ es nevarēju, jo tas bija pārāk tālu.»
Kad kļuva skaidrs, ka mašīnu salabot neizdosies, francūzis izlēma pārbūvēt līdz pēdējai skrūvītei zināmo auto par... motociklu. Uzdevums, kura veikšanai sākotnēji Lerū bija ieplānojis trīs dienas, patiesībā prasīja 12 dienas.
To laikā viņš bija spiests dzelžaini ekonomēt ūdeni un pārtiku, kā arī censties izvairīties no saulesdūriena. Nācās improvizēt: no virsbūves Lerū samontēja pajumti, kur patverties no tuksneša saules un smilšu vētrām. Lai neapdegtu saulē, Lerū bezpiedurkņu kreklam piekombinēja improvizētas piedurknes no paša zeķēm. Motocikls bija veidots no Citroen dzinēja, diviem riteņiem, kas bija uzstādīti uz saīsinātas šasijas, primitīvas amortizācijas sistēmas un bampera, kas pildīja sēdekļa funkciju.
Jāņem vērā, ka Lerū rīcībā nebija nekādu sarežģītu instrumentu, piemēram, ne metināmā aparāta, ne urbju. Visas detaļas Lerū savienoja, izmantojot paša auto skrūves un instrumentu kastē atrodamos rokas instrumentus. Vietās, kur bija jāizveido jauni caurumi, Lerū izmantoja Āfrikas kaktu mehāniķu paņēmienu. Metāla plāksni salieca taisnā leņķī un nepieciešamajā vietā ar zāģi vai apaļo vīli metālu maksimāli noberza. Plāksni atliecot sākotnējā stāvoklī, radās punkts, ko bija iespējams caursist ar āmuru un naglu.
Lielākā problēma bija savienot dzinēju un dzenošo riteni. Transmisiju veidoja dzinēja griezts cilindrs, kas tiešā kontaktā lika griezties aizmugurējam ritenim. Iznākumā motocikls spēja kustēties tikai uz priekšu, izmantojot transmisijas atpakaļgaitas pārnesumu, jo veikt pamatīgu ātrumkārbas pārbūvi tuksneša apstākļos būtu pārāk riskanti.
Mājupceļš
Divpadsmitajā dienā situācija bija kļuvusi kritiska - pārtika bija beigusies, un ar atlikušo pusotru litru ūdens pietiktu vēl tikai vienai dienai. Lai gan motocikls šķita pabeigts, bija vajadzīgas vēl vairākas stundas, lai pieslīpētu spēkrata darbību un vadību.
Pirmajā izmēģinājumā motocikls gandrīz apgāzās otrādi, un jau likās, ka Lerū paliks iesprostots zem 200 kilogramus smagā dampja. Katru reizi, kad kaut kas aizgāja greizi, ceļotājam nācās sasprindzināt visus spēkus, lai uzslietu motociklu atpakaļ uz riteņiem.
Pēdējie darbi bija sakopt nometnes vietu, sakraujot visu nevajadzīgo automašīnas virsbūvē, un ar nelielu fotokameru uzņemt dažas fotogrāfijas. Tālākajā ceļā francūzis līdzi ņēma instrumentu kasti, kompasu, kartes un no putu matrača veidotu improvizētu telti.
Apguvis paša konstruētā motocikla vadību, Lerū sēdās pie stūres un devās Tantanas virzienā. Tas nebija diez ko patīkams brauciens, jo pašdarinātajam motociklam nebija izpūtēja, tāpēc tas radīja neciešamu troksni un dūmus. Trūka arī citu ārkārtīgi nepieciešamu detaļu, piemēram, kāju balstu un bremžu - šo funkciju pildīja braucēja apavu zoles.
Pienākot tumsai, Lerū iekārtoja nelielu nometni ceļmalā un aizmiga. Nakts vidū viņu pamodināja trīs marokāņu karavīri, un viens no viņiem gulošajā atpazina franču tūristu, ko postenis bija apturējis pirms divām nedēļām. Stāsts par negadījumu, pēc kura ceļotājs auto pārbūvējis par motociklu, karavīrus nepārliecināja, tāpēc viņi pieprasīja parādīt vietu, kur atrodas pārējās mašīnas detaļas.
Viens karavīrs palika sardzē pie telts un motocikla, bet pārējie kopā ar francūzi devās atpakaļ pa motocikla pēdām. Pēc stundu ilgiem meklējumiem tumsā 2CV virsbūvi uziet neizdevās. Austot saulei, auto atliekas atradās, karavīri nomierinājās un pat nobildēja francūzi uz viņa motocikla ceļmalā. Vēlāk Lerū uzzināja, ka karavīru komandieris bija gribējis auto detaļas sameklēt, lai tās atdotu kādam savam radiniekam.
Marokāņi pavēlēja Lerū doties uz Tantanu. Tā kā motocikls ātrāk par 20 kilometriem stundā nebrauca, konvojs bija ļoti lēns. Plus to vēl paildzināja neskaitāmie Lerū kritieni. Karavīrus tas viss beigu beigās tā nokaitināja, ka komandieris pa rāciju izsauca džipu, kura kravas kastē iekrāva motociklu. 6. aprīlī kolonna ieradās Tantanā.
Piedzīvojuma noslēgums bija mazliet komisks. Ceļā francūzi apturēja Marokas policija un konstatēja, ka uz motocikla uzstādītā numurzīme paredzēta Citroen 2CV automašīnai, nevis pašdarinātam divriteņu motociklam. Par šādu pārkāpumu Lerū saņēma 4500 dirhamu sodu (apmēram 450 eiro). Protokols bija sastādīts par «noteikumiem neatbilstoša transportlīdzekļa ievešanu». Pēc soda samaksāšanas Lerū atguva savu improvizēto braucamo, taču viņam tika aizliegts ar to piedalīties satiksmē.
Lai atrastu transportu motocikla aizgādāšanai mājās, Lerū vajadzēja vispirms sameklēt vietu, kur to uz laiku noglabāt. Atstāt uz ielas būtu neprāts, bet pieejamās stāvvietas un noliktavas bija neiedomājami dārgas un nedrošas. Palīdzēja kāds muitnieks, kurš laipni piedāvāja atstāt dīvaino transportlīdzekli savās mājās. Mēnesi vēlāk Lerū atgriezās - arī šoreiz viņš stūrēja 2CV, kas bija veicis 3500 kilometru no Rennas pilsētas Ziemeļfrancijā līdz Tantanai.
Vairāk nekā trīsdesmit gadus par Lerū piedzīvojumu zināja vien daži autobraukšanas entuziasti - francūzis, baudīdams mierīgas vecumdienas Ziemeļfrancijā, slavu nemeklēja. 2015. gadā TV raidījums Mythbusters atkārtoja francūža piedzīvojumu, taču apšaubīja, vai viss viņa stāstā atbilst patiesībai.
Lerū tikmēr savās mājās turpināja nodoties Citroen 2CV pārbūvei. Viņa īpašumā ir ne tikai motocikls, bet arī laiva, zāģis un brilles - tas viss veidots no franču vabolītes detaļām.
Lai gan vēl joprojām nav skaidrs, vai leģendārā pārbūve bija jau iepriekš Francijā rūpīgi izplānots piedzīvojums vai arī izmisuma spiesta improvizācija, tomēr viss šis stāsts ir lieliska ilustrācija Bulanžē idejai par «vienkāršu auto, kas salabojams tikai ar uzgriežņu atslēgu».
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita