Pirms simts gadiem notika reti neģēlīgs noziegums - bulgārijas galvaspilsētā Sofijā uzspridzināja pārpildītu dievnamu. PSRS militārās izlūkošanas uzkūdīto un atbalstīto vietējo komunistu kaujinieku rīkotajā teroraktā bojā gāja 213 cilvēku, ieskaitot no gūtiem ievainojumiem vēlāk mirušos.
Viņi bija ieradušies bulgāru pareizticīgo patriarhāta Svētās Nedēļas katedrālē, lai izvadītu pēdējā gaitā sarkano teroristu pāris dienas iepriekš noslepkavotu armijas ģenerāli. Viņš, devies uz dievkalpojumu un iznācis no baznīcas, tika nogalināts savas mazmeitas acu priekšā, lai kļūtu par «ēsmu» daudz vērienīgākam noziegumam... Šis ir uzskatāms pierādījums komunistisko dogmu necilvēcīgumam. Tāpat arī atgādinājums, pie cik galējiem līdzekļiem jūtas tiesīgi ķerties ārpus likuma izstumti vai sevi tur nostūmuši politiskie fanātiķi.
Sprādziena upuri galvenokārt bija valsts varas un militārās elites pārstāvji - Sofijas pilsētas galva, policijas priekšnieks, vienpadsmit ģenerāļi, divdesmit pieci augsti armijas virsnieki. Tāpat arī pilnīgi visa ceremonijā iesaistītā meiteņu ģimnāzijas klase... Vēl pieci simti cilvēku guva dažāda smaguma ievainojumus. Tomēr atentāta rīkotāju galvenais mērķis - Bulgārijas cars Boriss III (1889-1943) - palika neskarts. Viņš aizkavējās citās bērēs, mūžībā aizvadot draugu, kuru komunisti nogalināja pāris dienu iepriekš, uzbrūkot valdniekam medību laikā. Sprādziens nogranda tieši tad, kad cara limuzīns iegriezās ielā, kas veda uz katedrāli. Arī valdības vadītājs un ministri nejaušības dēļ izglābās no viņiem paredzētās nāves.
«Sacelšanās apspiešanas laikā tika nogalināti apmēram pieci tūkstoši tās dalībnieku, desmit tūkstošus ieslodzīja, un tikai pāris tūkstošiem dumpinieku izdevās atrast patvērumu Bulgārijai naidīgajā Dienvidslāvijā. Dimitrovs aizbēga uz PSRS».
«Attaisnojums» vardarbībai
Bulgārijā 1923. gada maijā bija īstenots militārs valsts apvērsums, atceļot parlamentāro demokrātiju. Tajā, citu partiju un armijas virsnieku organizāciju ieskatā, pārāk lielu popularitāti un varu bija ieguvusi agrāri sociālistiskā Zemkopju tautiskā savienība. No opozīcijas partiju pārstāvjiem (izņemot komunistus) bez tautas balsojuma tika izveidota jauna valdība, kas saņēma cara dotu pilnvarojumu.
Pirms leģitimēt notikušo, monarhs tomēr pārliecinājās, ka apvērsuma rīkotāji tiešām pilnībā pārvalda situāciju valstī. Tāpat viņš pacentās noskaidrot lielvalstu vēstniecību reakciju. Pirmajā pasaules karā Bulgārija bija cīnījusies Vācijas un savas agrākās paverdzinātājas Turcijas pusē. Tādēļ pēc kara valsti uzraudzīja Antantes sabiedroto militārā komisija, un tagad tai vajadzēja izrādīt paklausību jaunajai pasaules kārtībai, ko uzvarētāji bija noteikuši 1919. gada Parīzes miera konferencē.
Pats Boriss III Klements Roberts Marija Pijs Staņislavs - tāpat kā viņa tēvs Frederiks I, pirmais atjaunotās Bulgārijas cars - bija vācu princis no plaši sazarotās Saksijas-Koburgas un Gotas hercogu dzimtas. (Tai piederīgi arī britu karaļnama locekļi, kuri 1917. gadā, turpinoties karam ar Vāciju un lai lieki nekaitinātu tautu, demonstratīvi pārkrustījās sev piederošas pils vārdā par Vindzoriem.) Ķeizars Vilhelms II viņam bija dāvājis Vācijas kara flotes admirāļa pakāpi. Ja aizsteidzamies notikumiem pa priekšu, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos militārā diktatūra Bulgārijā transformējās cara vienpersoniskā varā, viņš izvērsa valsts sadarbību ar nacistiem. Otrajā pasaules karā Bulgārija atkal bija Vācijas sabiedrotā, kas tai ļāva uz dažiem gadiem no Grieķijas atgūt agrāk zaudētās teritorijas Maķedonijas vēsturiskajā novadā. Taču valsts izvairījās no iebrukuma PSRS - savas vēsturiskās labvēles Krievijas «mantiniecē».
Bet divdesmito gadu sākumā no varas atstumtā zemnieku partija pulcināja savus atbalstītājus un neveiksmīgi centās ar ieročiem pretoties militāristiem. Šajā cīņā tai palīgā devās arī dažas komunistu grupas. Agrāriešu līderis un valsts premjerministrs tika sagūstīts un bez tiesas, tikai ar valdības dotu rīkojumu, nogalināts.
Maskavas uzspiesta sacelšanās
Tobrīd legālā Bulgārijas komunistiskā partija - valstī otrs lielākais politiskais spēks, kura konkurenci līdz tam valdošā zemnieku partija centās mazināt ar izmaiņām vēlēšanu sistēmā - oficiāli pasludināja savu neitralitāti šajā konfliktā. Taču tā paša 1923. gada septembrī šo nostāju nācās pārskatīt. Kominterne - Komunistiskā Internacionāle, Maskavā bāzētā pārnacionālā komunistu vadība - un PSRS lika vietējiem lieliniekiem, kuriem bija skaidri zināms šādas avantūras rezultāts, rīkot sacelšanos pret militāro diktatūru.
Par vienu no tās vadoņiem tika norīkots Georgijs Dimitrovs (1882-1949) - «bulgāru Ļeņins», vēlākais Kominternes līderis un pēckara valsts staļinizētājs. Komunistiem 22. septembrī sākot bruņotu cīņu, tai pievienojās arī jau sagrautās zemnieku partijas biedri un anarhisti.
Nedēļas laikā valdības karaspēks un brīvprātīgo rezervistu vienības, veidotas ar sabiedroto uzraugu dotu atļauju, nemierniekus kaujās sakāva. Sacelšanās apspiešanas laikā tika nogalināti apmēram pieci tūkstoši tās dalībnieku, desmit tūkstošus ieslodzīja, un tikai pāris tūkstošiem dumpinieku izdevās atrast patvērumu Bulgārijai naidīgajā Dienvidslāvijā. Dimitrovs aizbēga uz PSRS.
Komunistiskā partija tika izsludināta ārpus likuma, vairumu tās vadošo darbinieku arestēja. Nāvessods draudēja ne tikai partijas biedriem, bet arī cilvēkiem, kuri viņiem jebkādā veidā palīdzēja. Pagrīdē nogājusī komunistu kaujas organizācija centās saglabāt rīcībspēju, organizējot savstarpēji izolētu cīnītāju grupu jeb «sešinieku» tīklu. Tomēr policija spēja diezgan veiksmīgi sagraut nelegālās grupiņas.
Kompartijas militārās organizācijas dalībnieki sāka gatavot «atbildi uz balto teroru» - plānojot vispirms nogalināt valsts policijas priekšnieku, bet pēc tam veikt vērienīgu uzbrukumu viņa bērēs. Kominterne un Dimitrovs bija pret šādu ieceri - tai neesot jēgas, ja netiek rīkota jauna sacelšanās. Taču šoreiz Maskavas viedoklis tika ignorēts.
Tūkstošiem sprādzienu Varšavas centrā
Apmēram tajā pašā laikā tika sagrauts cits pareizticīgo dievnams. Taču bez cilvēku upuriem un ar valsts likumīgās varas izdotu rīkojumu. Tā bija Svētā Aleksandra Ņevska katedrāle nesen neatkarību atjaunojušās Polijas galvaspilsētā, pabeigta 1912. gadā. Šī bija viena no būvēm, ar kurām krievu patvaldība demonstratīvi atgādināja impērijas rietumdaļas pavalstniekiem, kam pieder vara pār viņiem. Arī to, ka vietējās baznīcas - katolicisms vai luterticība - tiek vien visžēlīgi «pieciestas» (oficiāls cariskās reliģiju politikas termins - atšķirtībā no «vajājamām», piemēram, vecticībniekiem vai menonītiem).
Tādēļ Helsinku centrā joprojām slienas Debesīs uzņemšanas katedrāle (pabeigta 1868. gadā), Tallinas Domkalnā - arī Pleskavas kņaza Ņevska vārdā nosaukts dievnams (1900), Rīgas Esplanādē - Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle (1884). Pirmā pasaules karā Vācijai okupējot Rīgu, tā bija nodota luterāņiem. Kauņā Kristus augšāmcelšanās bazilika tika uzcelta 1862. gadā, un pēc Lietuvas neatkarības nostiprināšanās kļuva par vienīgo krievu pareizticīgo dievnamu pilsētā - citas tika atdotas katoļiem. Savukārt Lietuvas galvaspilsētā Visšķīstākās Dievmātes debesīs uzņemšanas katedrāle bija uzcelta jau 1346. gadā. Taču sākotnēji tā kalpoja Konstantinopoles patriarhāta Kijivas metropolijai (988-1596) jeb «rutēņu» pareizticībai, vēlāk - Viļņas uniātiem jeb «grieķu katoļiem», pāvesta pakļautībā pārgājušai pareizticīgo konfesijai.
Varšavas katedrāli projektēja izcilais krievu (ar franču saknēm) arhitekts Leontijs Benuā. Viens no viņa palīgiem bija latvietis Pēteris Feders (1868-1936), mūsu Mākslas akadēmijas dibinātājs un prorektors, Brāļu kapu arhitekts un vairāku Latvijas dzelzceļa staciju ēku autors. Gleznotājs Jūlijs Voldemārs Feders (1838-1909), dēvēts par «spilgtāko ainavistu Latvijas mākslā», bija viņa tēvabrālis.
Līdzekļus dievnama būvei savāca no daudziem ziedotājiem visā Iekškrievijā, kā arī apliekot Poļu karalistes iestādes ar «brīvprātīgiem» maksājumiem. Varšavas pilsētā tika ieviests īpašs nodoklis būvdarbu finansēšanai. Gleznotājs Viktors Vasņecovs, simbolisma, vēstures un krievu folkloras meistars, gleznoja katedrāles freskas. Ēkai atbilstoši toreizējā ģenerālgubernatora paustajai vēlmei bija jāapliecina «Krievu valstī valdošās Baznīcas diženums».
Pirmajā pasaules karā, kad vācu armija uzbruka Varšavai, katedrāles interjers, tāpat kā gandrīz visi pilsētas pareizticīgie un mācītāji, tika evakuēts. Okupanti ēku izmantoja gan katoļu, gan luterāņu dievkalpojumiem, to aprīkojot ar ērģelēm un soliem.
Polijai atgūstot neatkarību, sākās ilgi strīdi par to, ko darīt ar galvaspilsētas vidū iebūvēto atgādinājumu par nīsto krievu caru jūgu. Bija piedāvājumi to pārvērst katoļu dievnamā vai muzejā, veltītu tautas cīņai par brīvību un tās upuriem. Pirmais Polijas Seims gandrīz vienbalsīgi izlēma, ka katedrāle, ko patriotiskie eksperti atzina par mākslinieciski nevērtīgu, jāsagrauj. Pret nobalsoja tikai viens krievu tautības deputāts.
Kaut arī sākās protesti, šis un citi krievu pareizticīgo dievnami pāris gados (1924-1926) tika nolīdzināti ar zemi, visā Varšavā atstājot konfesijai vien pāris baznīcu. Katedrāles sagraušanai šajā laikā vajadzēja lietot apmēram 15 tūkstošus nelielu spridzekļu. Lai finansētu demontāžu, pilsētas pašvaldība organizēja īpašu aizņēmumu, aicinot varšaviešus ieguldīt tajā savu naudu. Aizdoto naudu bija paredzēts atmaksāt, pārdodot dievnamu sagraušanā iegūtos būvmateriālus. Piemēram, katedrāles grīdas marmora plātnes atrada lietojumu vairākās jaunbūvēs.
Vasņecova gleznoto fesku lielākā daļa tika pārvesta uz pareizticīgo baznīcu Baranovičos (tagad - Baltkrievijā), citām vieta atradās Varšavas piepilsētas Prāgas dievnamā. Ar katedrāles jašmas - necaurspīdīga kvarca kriptokristāliskā paveida -kolonnām tika izgreznota nacionālā varoņa un atjaunotās valsts galvas Juzefa Klemensa Pilsudska (1867-1935) kapenes Krakovā.
Arī Igaunijā starpkaru gados vairākkārt tika rosināts sagraut Tallinas katedrāli kā rusifikācijas simbolu. Pareizticīgo protestu ietekmē Valsts padome jeb Rīgikogu to nepieļāva. Savukārt vēlākais valsts autoritatīvais valdonis Konstantīns Petss (1874-1956) pats piederēja šai konfesijai, bet viņa brālis Nikolajs katedrālē kalpoja kā garīdznieks. Tomēr nacionālistu nomierināšanai krievu draudzei nācās šo dievnamu samainīt ar citu, igauņu draudzei piederošu, lai blakus parlamentam lūgšanas notiktu valsts valodā.
Norunātajā brīdī zvaniķis deva kaujiniekam zīmi iedarbināt spridzekli, un abi pameta ēku. Kolonnai sagrūstot, brūkošais dievnama kupols un viss jumts gāzās pār bēriniekiem.
Nogalinot citus, iznīcināja sevi
Policijas šefs bija pārāk labi apsargāts, lai atentāts pret viņu izdotos. Taču katedrālē paredzētā bēru ceremonija Zaļajā ceturtdienā (togad tā iekrita 16. aprīlī), šķita «daudzsološa». Komunisti jau agrāk bija savervējuši Svētās Nedēļas katedrāles zvaniķi, kurš palīdzēja tiem dievnamā pāris nedēļu laikā ienest un bēniņos paslēpt 25 kilogramus sprāgstvielu. Dinamīts tika novietots virs dievnama kupolu balstošās kolonnas, kurai blakus bija paredzēts novietot zārku. Spridzeklis tika detonēts ar 15 metrus garas degauklas palīdzību, lai atentāta rīkotāji spētu laikus aizbēgt. Taču katedrālē bija sanācis tik daudz cilvēku (lai palielinātu upuru skaitu, teroristi izsūtīja viltotus rezerves virsnieku biedrības ielūgumus uz bērēm), ka tika nolemts nelaiķi pārvietot tuvāk altārim. Tieši tas paglāba no nāves daudzas augstas amatpersonas, kas ceremonijas laikā atradās tuvāk zārkam.
Norunātajā brīdī zvaniķis deva kaujiniekam zīmi iedarbināt spridzekli, un abi pameta ēku. Kolonnai sagrūstot, brūkošais dievnama kupols un viss jumts gāzās pār bēriniekiem.
Katedrāles laukumu nekavējoties ielenca armijas vienības, valstī tika izsludināts karastāvoklis. Nelegālās kompartijas vadība centās liekulīgi nosodīt atentātu kā kaitējumu «cīņai pret fašismu». PSRS noliedza savu dalību, un arī pierādījumi tai neatradās. Policija tajā pašā dienā sāka masveida tvarstīšanu, kurā nogalināja divus komunistu militārās organizācijas vadītājus. Divu nedēļu laikā bez izmeklēšanas un tiesas tika nošauti apmēram 450 aizdomās turēto, kuru masu kaps tika nejauši atrasts pēc Otrā pasaules kara.
Komunisti mēģināja nogalināt savu līdzdalībnieku zvaniķi, taču tas neizdevās. Viņš ātri tika atrasts (pēc citas versijas - pats padevās policijai) un nodeva visus kaujiniekus, kurus zināja, taču no nāvessoda tas neglāba. Jau maijā astoņus atentāta rīkotājus un kaujinieku vadoņus notiesāja un publiski nošāva. Tikai trijiem izdevās aizbēgt uz PSRS. Viens no apsūdzētajiem tiesā atzina, ka organizāciju finansēja un ar ieročiem apgādāja PSRS, bet centās atbildību par uzbrukumu uzvelt jau policijas nošautajiem teroristiem - viņi esot rīkojušies bez kompartijas vadības atļaujas.
Valsti paguva pamest arī kaujiniekiem palīdzējušais padomju izlūkdienesta rezidents Boriss Ivanovs (1887-1938), kurš tad dēvējās par Krasnoslavski. Kā PSRS Sarkanā Krusta biedrības vadītāja vietnieks viņš aģitēja krievu baltos virsniekus atgriezties dzimtenē. Vēlāk darbojās Ķīnā, Francijā un ASV, un, kā citi staļiniskā režīma veidotāji, pats kļuva par tā upuri.
Svētās Nedēļas katedrāle tika restaurēta un 1933. gadā no jauna iesvētīta. Par dievnama nosaukuma izcelsmi skaidrības nav. Viena versija - tas radies no bulgāru nosaukuma svētdienai, ko Dievs savos baušļos licis kristiešiem svētīt. Otra - no grieķu lielmocekles Svētās Nikomēdijas Kirijaki vārda, tas arī nozīmē «svētdiena», un esot dots par godu dienai, kurā viņa piedzima.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita