Pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem dāņi sāka būvēt grandiozu būvi - Danevirki jeb Dāņu valni. Vairāk nekā trīsdesmit kilometrus garā aizsardzības līnija reiz aizsargāja Jitlandes pussalu starp Baltijas jūru un plašajiem purviem pussalas rietumos. Danevirke ir ne tikai aizsardzības līnija un mūsdienās aizmirsts fortifikācijas vēstures piemineklis - tūkstoš gadus senais nocietinājums ir viens no dāņu nacionālajiem mītiem un simboliem. IX gadsimta beigās to aizsargāja ar šķēpiem un zobeniem, tūkstoš gadu vēlāk - ar lielgabaliem un kapseles šautenēm. Mūsdienās būve, kas reiz aizsargāja dāņus no ģermāņiem, ir gandrīz aizmirsta un atrodas Vācijas federālajā zemē Šlēsvigā-Holšteinā.
Tūkstošgades projekts
Leģenda vēsta, ka valni būvēt X gadsimtā pavēlējusi karaliene Tīra Daneboda, karaļa Gorma Vecākā sieva. Karaliene sasaukusi zemniekus no visas pussalas un likusi tiem izrakt grāvi, bet aiz tā izveidot valni pāri Jitlandes pussalas vārtiem, tā pasargājot karalisti no sakšu uzbrukumiem.
XX gadsimta septiņdesmitajos gados sākās intensīvi pētījumi, kas nocietinājumu būves laika precīzai noteikšanai izmantoja izrakumos atrastos kokmateriālus. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka vaļņa pamati ielikti daudz ātrāk nekā minēts leģendā - laikā starp 737. un 968. gadu, tātad krietni pirms karalienes Tīras, turklāt atsevišķās vietās atradumi datējami pat ar VI gadsimta sākumu. Pastāv gan arī versija, ka sākotnēji visa šī būve veidota ne tik daudz aizsardzības vajadzībām ar mērķi radīt kanālu sistēmu, kas savienotu Ziemeļjūru un Baltijas jūru. Par labu šādai teorijai runā fakts, ka viduslaiku dāņu valodā Danaewirchi tulkojams arī kā «dāņu grāvis».
Vaļņa kā nocietinājumu sistēmas izbūvi turpināja leģendārais karalis Haralds Zilzobis. Atsevišķās vietās valnis sasniedza divu metru augstumu un astoņu metru platumu, ko papildināja trīsstūrveida grāvis. Dažādos vēstures posmos izbūvētie vaļņi dalāmi sešās grupās, kuras iedalāmas Holdvolden, Nordvolden, and Østervolden - Galvenajā, Ziemeļu un Austrumu sistēmā. XII gadsimtā Dānijas karalis Voldemārs Lielais valni papildināja ar ķieģeļu mūri, kura atliekas tiek sauktas par Voldemāra valni.
Danevirke - robežšķirtne starp dānisko un vācisko
Lai gan sākotnēji Dānijas Karalistes dienvidu robežu iezīmēja upju un purvu sistēma Šlēsvigas hercogistes dienvidos, kur atradās arī Danevirke, viduslaiku beigās Dānijas kontrolē nonāca arī vāciskā Holšteina, uz ko pretendēja Prūsija. Abās hercogistēs vācieši veidoja sabiedrības eliti, ko spēcīgi ietekmēja XIX gadsimta romantisma un nacionālisma vēsmas, savukārt dāņu skaits samazinājās proporcionāli virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem.
Līdz pat XIX gadsimtam multinacionālisms nebija būtisks izaicinājums Eiropas monarhijām, taču jaunās sociālās vētras izraisīja ķēdes efektu - dāņi vēlējās karalisti liberalizēt, savukārt tas radīja jautājumus par Kopenhāgenas tiesībām iejaukties savu «vācisko» provinču iekšējā sadzīvē. Dāņu nacionālistu vidū valdīja uzskats, ka «dāniskākās» Šlēsvigas robežupei - Eiderai - jākļūst arī par Dānijas robežu un Šlēsviga ir pilnībā jāiekļauj Dānijas sastāvā. Dāņu nacionālajā mītā Šlēsviga ir daļa «vecās Dānijas», kur atradās vecās dāņu vikingu nozīmīgākās pilsētas Hedebijas (pilsētu XI gadsimtā nopostīja Norvēģijas karalis Haralds Hardrada) drupas un atliekas no Danevirkes. Turpretī vācieši vēlējās Šlēsvigu un Holšteinu iekļaut Prūsijas sastāvā.
Aktīva militāra konflikta saknes meklējamas vētrainajos 1848. gada notikumos, kad Dānijas karalis Frederiks VII pasludināja, ka Dānija, Holšteina un Šlēsviga ir trīs autonomi reģioni, kas atrodas zem Dānijas karaļa sceptera. Vienlaikus ar revolūciju Vācijā sacelšanās sākās arī abās hercogistēs, kas pasludināja vēlmi pievienoties 1815. gadā izveidotajai Vācu Konfederācijai. Sākotnēji Dānijas karalim izdevās sacelšanos apspiest, taču drīz vien iejaucās Prūsija. Sākās karš, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu Pirmais Šlēsvigas-Holšteinas karš. Konflikta rezultāts būtībā bija neizšķirts, jo iejaucās Eiropas lielvaras, kas nevēlējās izjaukt šķietami stabilo un līdzsvaroto «Eiropas koncertu».
Strīdus ābols
Nākamo 20 gadu laikā tā sauktā «Eideras kustība» Dānijā saasinājās. XIX gadsimta piecdesmito gadu beigās Dānijas valdība mēģināja atrast krīzei konstitucionālu risinājumu. Pēc dāņu domām, Šlēsviga un Holšteina bija divas dažādas hercogistes, taču vācieši tās uzskatīja par vienotu veselumu. No politiskā viedokļa situācija bija sarežģīta. Holšteina saglabāja savu statusu kā Vācu Konfederācijas locekle, Dānija bija konstitucionāla monarhija, taču Šlēsvigā un Holšteinā kā autonomos apgabalos vēl joprojām Dānijas karalis valdīja kā absolūts monarhs, kuram bija vara pār lielajiem vācu tautības zemes īpašniekiem.
Politiskais konflikts strauji eskalējās, kad 1862. gadā Prūsijas kanclera amatā stājās Oto fon Bismarks. Viens no viņa pirmajiem uzdevumiem bija tikt galā ar Prūsijas Landtāga nevēlēšanos palielināt nodokļus, lai finansētu Prūsijas bruņošanās programmu. Konflikts starp Landtāgu un Prūsijas karali izvērtās politiskā krīzē, tādēļ Bismarks nosprieda, ka ir nepieciešams ārējs militārs konflikts, kas ļautu apvienot nāciju. Francija un Krievija bija pārāk spēcīgas, lai ar tām karotu, bet Austrija bija kļuvusi par Prūsijas sabiedroto. Bet Dānija no spēku samēru viedokļa ideāls pretinieks, jo vairāk tādēļ, ka tradicionālā dāņu sabiedrotā Lielbritānija bija aizņemta ar centieniem saglabāt kontroli pār Indiju. Tātad bija nepieciešams tikai iemesls kara uzsākšanai, un tāds drīz vien atradās.
1863. gada 15. novembrī mūžībā devās Frederiks VII un tronī kāpa Kristiāns IX, kurš trīs dienas pēc Frederika VII nāves pasludināja, ka jaunā Dānijas konstitūcija būs attiecināma arī uz Šlēsvigas hercogisti. Šis lēmums, ko karalis bija spiests pieņemt, pakļaujoties politiskajam spiedienam, bija rupjš 1852. gada Londonas protokolu pārkāpums. Bismarks nekavējoties aicināja Vācu Konfederāciju okupēt (no vācu viedokļa - atbrīvot) Holšteinu un 1863. gada beigās to arī izdarīja.
Dāņi, vēloties saīsināt frontes līniju, Holšteinu pameta un nocietinājās uz Danevirkes līnijas, ko dziļumā piesedza Ebeltoftas un Dubolas atbalsta punkti. 1864. gada sākumā Bismarks centās iegūt politisko atbalstu arī «Šlēsvigas atbrīvošanai», pret ko iebilda citas Vācu Konfederācijas valstis, kuras pat apsvēra ideju ar militāru spēku apvaldīt Prūsiju un Austriju. Neatkarīgi no iebildumiem 16. janvārī Bismarks nosūtīja Dānijai ultimātu, pieprasot 48 stundu laikā atteikties no jaunās konstitūcijas.
Idejas pret militāro stratēģiju
Danevirke kā aizsardzības līnija nebija uzturēta simtiem gadu, jo jau viduslaiku beigās, Dānijas Karalistei izplešoties dienvidu virzienā, nocietinājumi zaudēja agrāko nozīmi. Laika zobs bija darījis savu, un agrāk varenie nocietinājumi bija pārvērtušies par vienkāršu valni, kas neko daudz neizcēlās apkārtnes ainavā. Pirmā Šlēsvigas kara laikā dāņu karavīri uz līnijas izbūvēja aizsardzības pozīcijas un redutes, savukārt, sākoties 1864. gada notikumiem, dāņu militārie inženieri dienu un nakti strādāja, lai te izveidotu spēcīgu aizsardzības līniju.
Līnijai tika piedēvēta gandrīz vai maģiska aura - tā bija ugennemtrængelig - nepārvarama. Taču realitātē tā drīzāk bija tikai skaista ideja, nevis nocietinājumu rajons ar reālu militāro vērtību, tādēļ jau itin drīz kļuva skaidrs, ka militārajos plānos jaukt senas leģendas un modernas taktikas pamatprincipus nav sevišķi auglīga stratēģija.
Dāņi cerēja, ka tieši valnis būs vieta, kur izšķirsies kara liktenis. 30 kilometru garumā starp Eideras upi un Šlei līci izbūvētajās pozīcijās dāņu karavīri gatavojās prūšu un austriešu uzbrukumam. 1. februārī Šlēsvigas robežu šķērsoja 60 000 prūšu un austriešu karavīru. Dāņu plāns paredzēja izmantot aizsardzības līniju, ko austrumu flangā piesegtu spēcīgā Dānijas kara flote, bet rietumos - purvu un upju sistēma. Aizsardzības līnijas noturēšana ļautu izvairīties no kaujas atklātā vietā ar spēcīgāko pretinieka armiju.
Mozunda ciemā 2. februārī sākās pirmās kaujas - rajonā ap aizsalušo Šlei līci dāņu artilērija atsita pirmos pretinieka uzbrukumus. Taču situācija bija kritiska, jo lielajā salā aizsala gan Šlei līcis, gan upes un purvi dāņu rietumu flangā, izjaucot visus plānus par ūdeņiem kā aizsardzības sistēmas būtisku daļu. Tagad vācieši pa ledu varēja apiet dāņu flangus.
Dānijas armijas komandieris Kristiāns Juliuss de Meza nonāca smagas izvēles priekšā - cīnīties uz «nepārvaramās» līnijas, riskējot nonākt ielenkumā, vai pamest to un atkāpties iekšzemē. Uz 30 aizsardzības līnijas kilometriem dāņiem bija tikai 38 000 karavīru, ar kuriem nepietika, lai plānotu elastīgu aizsardzību; de Mazam nebija nekādu rezervju, ko raidīt pret ienaidnieku ne līnijas flangos, ne tās pārraušanas gadījumā. Leģendārā prūšu feldmaršala Helmuta fon Moltkes izveidotā modernā, agresīvā un ļoti efektīvā prūšu armija nekavējās veikt ātru manevru, apejot valni un tā pārņemot iniciatīvu. 4. februāra naktī de Mezas štābā Šlēsvigas pilī notika vētraina militārā apspriede, kurā tika pieņemts lēmums atkāpties.
Atkāpšanās
5. februārī dāņi klusi uzsāka atkāpšanos. Lai maldinātu prūšus, pozīcijās bija iedegtas ugunis, bet Kopenhāgena ziņu par atkāpšanos saņēma tikai pēc tā sākuma. Manevram bija sāpīga cena - dāņi zaudēja savu nacionālo simbolu bez cīņas, turklāt lielāko daļu artilērijas - 142 no 175 smagajiem cietokšņa lielgabaliem - nācās pamest pozīcijās. Daudzviet dāņu karavīri cieta smagus zaudējumus no lielā sala - dažos avotos atkāpšanās salīdzināta ar Napoleona atkāpšanos no Maskavas.
Nākamajā dienā prūšu izlūki dāņu līniju atrada tukšu. Dānijas armija bija atkāpusies uz aizsardzības pozīcijām pie Dubolas pilsētas Dienvidjitlandē - militāri tā bija saprātīga un labi īstenota operācija, un mūsdienās tā tiek uzskatīta par piemēru, kā komandierim jādarbojas nevis ideju, simbolu vai politiskās nepieciešamības vārdā, bet reālās militārās situācijas ietvaros.
Prūšu feldmaršals Vrangelis, kurš no Bismarka bija saņēmis stingras instrukcijas uzspiest kauju dāņiem uz vaļņa un sagraut Dānijas armiju, pirms tā atkāpjas iekšzemē, bija spiests gatavoties daudz ilgākai un sarežģītākai operācijai.
Haoss Kopenhāgenā
Ziņām par atkāpšanos sasniedzot Kopenhāgenu, sabiedrība bija šokēta - vēl pirms dažām dienām visi cerēja uz uzvaru, bet nu visa Dānijas armija atkāpās. Saniknoti pūļi izgāja galvaspilsētas ielās - izplatījās baumas, ka notikusi nodevība. Parlaments un prese ieņēma neraksturīgi vienotu pozīciju, nosodot atkāpšanos un prasot sodīt vainīgos.
1864. gada februāra avīžu ierakstos un dienasgrāmatās redzams, ka šajās dienās dāņi piedzīvoja smagu morālu traumu. Sabiedrība, kura lielākoties neizprata, kāpēc Danevirkes pozīcijas nebija nosargājamas, atvieglojumu atrada raganu medībās. Par galveno vainīgo kļuva de Meza, kurš patiesībā bija Dānijas armiju izglābis, taču tagad tika atcelts no komandiera posteņa - sirmo ģenerāli ar kaunu padzina no armijas. Nākamajos mēnešos atkāpšanās rūgtumu papildināja šoks par prūšu kara mašīnas varenību - Dānijas armija piedzīvoja vienu sakāvi pēc otras. 1864. gada augustā karadarbība apsīka - Dānijas karalis atteicās no abām hercogistēm, un sākās miera sarunas.
Nacionālā mīta transformācija
1864. gada 5. februāris bija pēdējā diena, kad pār Danevirki valdīja dāņi. Karā Dānija zaudēja abas hercogistes, kas veidoja trešo daļu tās teritorijas, un divas piektdaļas kopējā iedzīvotāju skaita. Dānija no multinacionālas karalistes pārvērtās par mazu Ziemeļeiropas nācijvalsti. Dāņu valnis no aizsardzības, drošības un militārās varenības simbola kļuva par sakāves un pretošanās simbolu, kas nu palicis vācu kontrolē. Dānijā šim karam nav varenu pieminekļu - tas palika sabiedrības atmiņā ar dziesmām, dzeju un literatūru, kurā meklēja jaunu identitāti.
Pārsteidzošā kārtā gadsimta beigās par vienu no romantisma un nacionālisma simboliem kļuva nīstais de Meza, kurš folklorā ieguva «varonīga cīnītāja» oreolu, kurš nav baidījies izglābt dāņus no lamatām, kas tiem draudēja 1864. gada februārī. Par simbolu šim skatījumam kļuva dāņu gleznotāja Nilsa Simonsena glezna Atkāpšanās no Danevirkes, kas attēlo dāņu karavīrus, ziemas spelgonī atkāpjoties un ar rokām velkot lielgabalu. Leģendu papildināja asiņainā kauja par Dubolu, kur dāņi cīnījās pēc Danevirkes pamešanas. Kaujā dāņi cieta sakāvi, taču tautas atmiņā tās bija «Dāņu Termopilas».
Jaunajam mītam liels uzsvars bija vērsts uz nākotni. Dāņu karavīru atkāpšanos skaidroja kā lēmumu atkāpties, lai cīnītos citudien. Tautā populāras kļuva 1870. gadā dāņu dzejnieka Holsta rindas: Hvad udad tabes, skal indad vindes («Tas, kas zaudēts ārēji, ir jāatgūst iekšēji.») Dānijas sabiedrība pievērsās plašām izglītības, ekonomikas un sociālās sistēmas reformām, kas lielā mērā izveidoja to dāņu identitāti, ko pazīstam šodien.
Danevirke Otrajā pasaules karā
Otrā pasaules kara notikumi Šlēsvigu un Holšteinu skāra samērā maz. 1940. gadā, nacistiskajai Vācijai okupējot Dāniju, kaujas gandrīz nenotika. Brīdī, kad kara gaita sāka pavērsties Vācijai neizdevīgā virzienā, pastāvēja iespēja, ka sabiedrotie varētu mēģināt izsēdināt desantu Dānijā. Lai pret to nodrošinātos, vācieši nocietināja Jitlandes pussalas krastus, kā arī plānoja izmantot Danevriki kā pamatu aizsardzības pozīcijai, kam šoreiz no uzbrukuma būtu jāpasargā nevis Dāniju, bet Vāciju. Teritorija ap Danevirki bija stratēģiski nozīmīga, bet valnis bija salīdzinoši vienkārši pārvēršams par prettanku šķērsli.
Nocietināšanas gaitā daudzviet valnis tika daļēji vai pat pilnībā izpostīts. Dāņu arheologs Sorens Telings mēģināja apturēt dāņu nacionālā mantojuma iznīcināšanu. Kara laikā arheoloģija atradās tiešā SS pārziņā, jo to kontrolēja SS Pagātnes mantojuma departaments (Amt für Ahnenerbe), caur kuru Telingam izdevās sazināties ar pašu Heinrihu Himleru. Kā galveno argumentu Telings minēja, ka, izpostot Danevirki, tiks iznīcināts arī neatsverams āriskās civilizācijas kultūras mantojums. Himlers, kam āriskās identitātes kopšana bija viens no mīļākajiem jājamzirdziņiem, deva attiecīgās pavēles, kā rezultātā valnim vismaz daļēji izdevās Otro pasaules karu pārdzīvot. Sorens Telings pēc kara kļuva par Danevirkes nocietinājumu vadošo pētnieku līdz pat savai nāvei 1968. gadā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita