Pēc spāņu paveiktās Jaunās pasaules iekarošanas pāri Atlantijas okeānam plūda neskaitāmi galioni, līdz malām piekrauti ar zeltu un sudrabu. Spānija kļuva par pasaules varenāko valsti, un šķita, ka šo varenību itin nekas nespēj apdraudēt. Taču pārsteidzošā kārtā, neraugoties uz zelta straumi, valsts kase kļuva arvien tukšāka un tukšāka...
Zelta un sudraba galioni
Aprēķināts, ka laikā no 1503. līdz 1660. gadam no iekarotajām Amerikas teritorijām izveda vismaz 200 tonnas zelta un 16 000 tonnu sudraba. Tos Spānijā ieveda pa oficiāliem kanāliem, taču vēl jau bija arī ļoti daudz nekur neuzskaitītas kontrabandas, tādēļ oficiālajai statistikai droši varam pieskaitīt vēl pāris tonnu zelta. Par to laiku spozmi vēl tagad liecina Spānijas katedrāles - piemēram, Seviljas katedrāles altāris ir tik bagātīgi greznots zeltā, ka, uz to skatoties, acis var sākt asarot. Varētu likties, ka, iegūstot tik milzīgas bagātības, visai valstij vajadzētu piedzīvot neredzētu uzplaukumu, taču Spānijas gadījumā nekāda galvu reibinošā attīstība tomēr nesākās. Ar zeltu un sudrabu izrotāja baznīcas un augstmaņu namus, taču valsts ekonomikai no bagātību plūsmas nekāda ilgtermiņa labuma nebija.
Iemesli šādai paradoksālai situācijai bija vairāki. Pirmais un galvenais - Amerikā viegli nākusī bagātība nemotivēja un neveicināja ekonomikas attīstību. Kamēr konkurējošajā un samērā nabadzīgajā Anglijā cilvēkiem nācās vai no ādas līst laukā, lai sapelnītu kapitālu, tikmēr Spānijā bagātības recepte bija vienkārša - kāp kuģī, brauc pāri okeānam, un, ja tur tevi nenonāvēs iezemieši vai slimības, tad gan jau salaupīsi pietiekami daudz, lai izsistos cilvēkos. Anglijā, lai gūtu panākumus, nācās meklēt jaunus ceļus un gudrot jaunas idejas, kas bieži vien attīstīja ekonomiku. Ne jau velti daudzi inženiertehniskie izgudrojumi radās tieši Anglijā, kamēr spāņiem šajā ziņā ir maz ar ko palepoties. Vieglā nauda cilvēkus izlutina un padara slinkus - šo patiesību tā laika Spānija demonstrēja visā krāšņumā.
Turklāt zelta un sudraba plūdi izraisīja viegli prognozējamu parādību - inflāciju. Ja visiem ir sudraba pilnas kabatas, gluži loģiski, tā cena krītas. Runājot mūsdienu līdzībās, savā ziņā Amerikas atklāšana Spānijai izvērtās par naudas drukāšanas mašīnas iedarbināšanu. Taču, kā jau esam paši uz savas ādas izbaudījuši - jo vairāk ir naudas, jo ātrāk krītas tās vērtība. Tieši tā notika Spānijā, kur visām precēm sāka augt cenas. Piemēram, labības cena 100 gadu laikā pieauga seškārt. Savu artavu inflācijas kāpumam deva arī valdības lēmums izlaist zelta monētas ar alvas vai svina piemaisījumiem, kas arī pazemināja naudas vērtību. Bet lēmums par citu metālu piemaisījumiem radās tādēļ, ka pie greznas dzīves un agresīvas ārpolitikas pieradušajam karaļa galmam beigu beigās ar tām zelta tonnām, ko ieveda no Amerikas, vairs nepietika.
Bankrots karu dēļ
Mūžīgajam budžeta deficītam izskaidrojums bija vienkāršs - nebeidzamie kari. Spānijas karalis Kārlis V, kurš vienlaikus bija arī Svētās Romas impērijas imperators, gadiem ilgi karoja ar Franciju un Osmaņu impēriju, tērējot armijai un flotei astronomiskas summas. Militārajā ziņā Kārļa impērija guva uzvaras, taču budžetam tās izmaksāja ārkārtīgi dārgi. No ekonomikas viedokļa par labu nenāca arī tas, ka ieročus impērijas armijai lielākoties ražoja citās Eiropas malās, nevis Spānijā, tātad arī naudu tērēja aiz Spānijas robežām. Iznākumā, neraugoties uz dārgmetālu piegādēm no Jaunās pasaules, Spānija bija parādos pāri galvai, bet Kārlis V, novedis impēriju līdz bankrotam, atteicās no troņa un aizgāja klosterī.
Troni mantoja Kārļa dēls Filips II, taču arī viņam nepietika prāta sabalansēt valsts finanses. Tā vietā viņš padzina no Spānijas tur vēl atlikušos ebrejus, kuriem finanšu lietās bija saprašana, un kritiskā brīdī no viņiem varēja paņemt kredītus. Lai piepildītu tukšo valsts kasi, jaunais karalis izmantoja metodi, kas vēl šobaltdien ir ļoti populāra - paaugstināja nodokļus. Nepalīdzēja. Gluži pretēji - Spānija sāka ciest arī militāras sakāves, zaudējot Nīderlandi un savu Neuzvaramo armādu, kas gāja bojā pie Anglijas krastiem. Finanšu krīze kļuva pastāvīga Spānijas ekonomikas pavadone, bet atpalicība no pārējām Eiropas valstīm auga augumā, un iznākumā XX gadsimtā reiz tik bagātā Spānija iesoļoja kā viena no nabadzīgākajām valstīm.
Zelta vietā vara kluči
Pavisam atšķirīgs, taču ar līdzīgu morāli ir stāsts par Zviedriju. Zviedriem nebija pieejas zeltam un sudrabam pasaules otrā malā, toties bija vikingu gars un laba armija. Visai Eiropai tā savas spējas demonstrēja XVII gadsimta sākumā, karaļa Gustava II Ādolfa vadīšanas laikā, kad iesaistījās Trīsdesmitgadu karā pret Svētās Romas impēriju. Kaujaslaukā zviedru karalis bija neuzvarams un uzvarēja vienā kaujā pēc otras, līdz 1632. gadā dabūja galu Licenes kaujā. Zviedru armija arī pēc tam turpināja triumfāli soļot pāri Eiropas kaujas laukiem, taču pašu mājās tikmēr brieda arvien lielākas problēmas.
Karš ir ļoti dārgs pasākums, bet Zviedrija, kura nekad nav bijusi ārkārtīgi bagāta valsts, to izjuta īpaši sāpīgi. Ja spāņiem zelta bija kaudzēm, zviedriem pieejas dārgmetāliem nebija un nācās izlīdzēties ar surogātu; šajā gadījumā varu, kura ziemeļos bija pārpārēm - atlika tikai no tā kalt naudu. Tā viņi arī darīja, un jau XVI gadsimtā visā Zviedrijā apritē lielos daudzumos tika ieplūdināta vara nauda. Taču bija viens «bet» - varš nav rets un dārgs metāls, tādēļ nevienam nevarēja iestāstīt, ka mazai vara monētai ir kaut kāda vērtība. Būtībā vara naudas ekvivalents bija šī paša metāla tirgus cena, kas nebija īpaši augsta. Bet tas nozīmēja, ka kvalitāti nācās aizstāt ar kvantitāti un monētas kalt lielas. Patiesībā tās nemaz nebija monētas, bet vara stieņi - piemēram, viena marka svēra 218 gramus.
Kamēr norēķini tika veikti vien valsts iekšienē, tikmēr ar tik neparocīgu naudu vēl kaut kā varēja mēģināt sadzīvot, kaut gan lielu darījumu veikšanai bija nepieciešama ķerra vai pat pajūgs, lai pārvadātu naudu. Taču, kad Gustavs II Ādolfs Zviedriju padarīja par ietekmīgu starptautiska mēroga spēlētāju, sākās nopietnas problēmas. Bruņoto spēku uzturēšanai vajadzēja arvien vairāk līdzekļu, bet zeltu un sudrabu varēja iegūt tikai ārpus Zviedrijas robežām, tādēļ pamata maksāšanas līdzeklis palika vara nauda. Gustava Ādolfa meita Kristīne, kura mantoja troni, uz pilnu jaudu iedarbināja vara raktuves, lai savilktu budžeta galus kopā. Tiesa, lielā mērā arī viņa pati bija vainojama pie budžeta deficīta, jo karalienes galms vārdu «taupība» nezināja un tērēja naudu uz nebēdu. Turpmāko notikumu gaitu nav grūti uzminēt - jo vairāk vara ieguva un pārstrādāja monētās / stieņos, jo lielākus apgriezienus uzņēma inflācija. Jo lielākus apgriezienus uzņēma inflācija, jo smagāka kļuva vara nauda - 12 gadus pēc Gustava Ādolfa nāves jau sāka kalt 20 kilogramus smagus vara klučus, kas kalpoja kā maksāšanas līdzeklis lielos finanšu darījumos.
Kas to zina, vai zviedri būtu tikuši arī līdz centneru smagai naudiņai, ja vien Kristīne 1654. gadā nebūtu atteikusies no troņa. Vietā nākušais Kārlis X Gustavs lietai piegāja no citas puses: nevis pasūtīja vēl masīvāku naudu, bet gan sarīkoja nelielu nacionalizācijas kampaņu, valsts labā atsavinot lielu daļu zemes īpašumu, ko Kristīne bija dāsni izdāļājusi saviem favorītiem. Izrādījās, ka ar šādu soli valsts finanšu stāvokli var būtiski uzlabot, kā arī vēl starptautiskās tirdzniecības ceļā tikt pie ievērojami praktiskāk izmantojamām zelta un sudraba monētām. Tiesa, atelpa ilga vien dažas desmitgades, līdz tronī kāpa Kārlis XII un atkal iesaistīja Zviedriju vērienīgā karā, kas valsts kasi vēlreiz iztukšoja līdz pašam dibenam.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita