1976. gada decembrī Kalifornijas izklaides parkā Pike ierodas telekanāla ABC uzņemšanas grupa. Te, šausmu atrakciju paviljonā, viņi plāno uzņemt pāris epizožu populārajam seriālam Cilvēks par sešiem miljoniem dolāru. Klīstot starp bordo tonī iekrāsotiem skeletiem, vampīriem un citiem nešķīsteņiem, viens no operatoriem izlemj no kadra izvākt spilgti oranžu un ļoti nereālistisku pakārta cilvēka mulāžu. Taču, pārvietojot manekenu, tam nejauši tiek norauta roka. Lūzuma vietā atklājas pavisam reāls cilvēka kauls…
Noslēpumainais atradums
Televīzijas ļaudis ir visai ciniska publika. Tāpēc atradums neizraisīja nekādu paniku vai šoku - tieši pretēji, sākās kaismīgi strīdi. Vieni apgalvoja, ka kauli ir mākslīgi, bet otrie uzskatīja, ka tas ir visīstākais līķis. Ciniskā aukstasinībā strīdus objektam tika novilktas bikses un atklājās, ka viņa vīrišķā mantība ir pilnībā autentiska. Beidzot strīdēties, tika izsaukta Losandželosas policija. Atbraukušie likumsargi visai ātri konstatēja, ka līķis ir īsts, un pēc mūmijas konfiskācijas nodeva to tiesu medicīnas ekspertam.
Eksperts sāka ar to, ka rūpīgi nomazgāja figūru, kura parkā bija godprātīgi nostrādājusi daudzus gadu desmitus. Pēc oranži fosforizējošās krāsas slāņa notīrīšanas atklājās visai labi saglabājies vīrieša ķermenis, par ko jāpateicas arsēna balzamēšanas metodei. Šis atklājums ātri vien ļāva ekspertam noteikt iespējamo mumifikācijas laika posmu, jo arsēnu ASV bioloģisko materiālu konservēšanā beidza izmantot divdesmito gadu izskaņā. Izpētot līķa žaketi, hipotēze apstiprinājās - drēbes materiāls tika ražots laika posmā no 1905. līdz 1920. gadam.
Tika sākta līķa sekcija, un tālāk atklājumi bira kā no pārpilnības raga: patologanatoms konstatēja, ka līķis jau savulaik ir graizīts, turklāt tajā ir šaujamieroča atstāta rēta krūškurvja labajā pusē - «dāvana» no 1905. gada izlaiduma 32. kalibra lodes. Un vēl nelaiķa mutē atrada 1924. gadā kaltu viena penija monētu un biļeti uz Losandželosas noziegumu muzeju Sonney Amusement.
Policija sāka ievākt ziņas par minēto muzeju, un atklājās, ka tā īpašnieks Luī Sonijs jau sen ir miris, taču pats izklaides objekts joprojām darbojas un to kūrē viņa miesīgs dēls. Ne īpaši cerot uz veiksmi, inspektori apmeklēja Soniju jaunāko un atrādīja viņam mūmijas foto. Likumsargiem par lielu pārsteigumu, muzeja īpašnieks ne tikai atpazina līķi, bet pat nosauca viņa vārdu - Elmers Makerdijs.
Parakājoties arhīvos, likumsargi noskaidroja - jā, patiesi, izklaides parka mūmija ir 1911. gadā noslepkavotais Makerdijs - laupītājs un zvērināts alkoholiķis. Papētot viņa biogrāfiju, izmeklētāji bija sajūsmā: šim čalim nepiedien karāties cilpā kaut kādā izklaides parkā, bet gan jātiek nominētam par visu laiku neveiksmīgāko gangsteri ASV vēsturē!
Nelāgie gēni
Elmers Makerdijs piedzima 1880. gadā Meinas štatā, maigi izsakoties, ne visai labvēlīgā ģimenē - viņa māte, 17 gadus vecā Sedija, dzēra kā oāzē ieklīdis kamielis un seksa partnerus īpaši nešķiroja. Lai nepilngadīgā Sedija nenonāktu lielās likuma ziepēs ar ārlaulības bērnu, Elmeru adoptēja un audzināja viņas brālis Džordžs ar savu sievu Helēnu. Taču 1890. gadā Džordžu pievarēja tuberkuloze un darba meklējumos Sedija un Helēna kopā ar Elmeru nonāca citā Meinas štata pilsētā - Bangorā. Reiz pēc īpaši intensīva dzerstiņa Sedija dēlam izmuldējās, ka viņa, nevis Helēna, ir Elmera īstā māte. Un kā sauca tēti? Varbūt Billijs, varbūt Toms, vai Maiks - kas viņus visus atceras…
Uz padsmitgadīgu tīni šī atzīšanās atstāja neizdzēšamu iespaidu - ejot mammas pēdās, trīs gadu laikā Elmers kļuva par hronisku alkoholiķi. Savukārt Sedija, pārspirtojusi visus iekšējos orgānus, nomira nepilnu 35 gadu vecumā. Bāreņos palikušais Elmers pārcēlās pie vectēva, kurš puikam solīja ierādīt santehniķa arodu. Taču, vēl nepaspējis padalīties šīs profesijas noslēpumos, vectēvs nomira, un Elmeram sākās depresija ar grādīgo dzērienu patērēšanu rūpnieciskos apmēros. Pāris reižu viņu arestēja par nepiedienīgu uzvešanos publiskā vidē, taču, atgriežoties no tuptūža, Elmera alkas pēc ugunīgās dziras kļuva vēl neremdināmākas. Nodzēris ne īpaši trekno vectēva mantību, Makerdijs mēģināja piepelnīties gan kā ogļracis, gan ūdensvadu licējs, taču nevienā darbavietā ilgi neaizkavējās nesaticīgā rakstura un dzeršanas dēļ. Izmisuma dzīts, viņš 1907. gadā iestājās armijā, kur Līvenvortas cietoksnī Elmers tika norīkots par ložmetējnieku. Militārajā dienestā viņu mācīja un dresēja šaušanas prasmēs, kā arī ierādīja sapiera maņas. Taču 1910. gadā viss beidzās - par daudzkārtējiem disciplīnas pārkāpumiem un pļēgurošanu viņu atvaļināja no armijas. Taču Elmers neskuma - viņam bija plāns pārkvalificēties no ložmetējnieka uz kramplauzi! Nav gan īsti saprotama viņa loģika - vai tiešām Elmers domāja, ka viņa rudimentārās sapiera iemaņas ļaus kļūt par galveno seifu uzlauzēju visā Amerikā?
Kriminālais talants
Pēc armijas izsniegtā kurvīša Elmers devās uz Kanzasu pie dienestā sastaptā pudeles brāļa Valtera Šapelkroka. Abi izbijušie armijnieki nolemj ķerties pie laupīšanas biznesa, taču jau pēc pāris mēnešiem abus kriminālās domas ģēnijus aiztur un iesēdina aiz restēm. Dreifējot pa bāriem un salūniem, bravūrīgie pseidolaupītāji bija pārāk daudz brūķējuši ne tikai brandvīnu, bet arī muti, un policija viņu dzīvesvietā atrada laužņus, veserus, urbjus, nitroglicerīnu, pulveri, un tas viss deva pamatu viņus aizturēt par gatavošanos laupīšanas nedarbiem.
Taču aizturētie visu noliedza un tiesnesim iestāstīja, ka patiesībā viņi melnu muti diennaktīm darbojas pie novatoriska ložmetēja balsta projekta izstrādes. Tiesnesis gan viņiem īsti nenoticēja, taču, tā kā pierādījumi ir tikai netieši, abus jaunos konstruktorus tomēr atsvabina. Pārbiedētais Šapelkroks pēc šī incidenta diezgan ātri no bīstamā biznesa «notinās», taču Elmers jau vairs nebija apturams - neilgajā nebrīvē viņš bija iepazinies ar visīstāko banku aplaupītāju Džaretu un, pēdējam iznākot no cietuma, piedāvāja tam savus supersapiera un tāda paša līmeņa snaipera pakalpojumus. Iepazīstinot augstvērtīgo speciālistu ar savu bandu, Džarets piešķīra viņam palamu Misūri.
Pirmais mēģinājums
1911. gada martā Džarets gatavojās aplaupīt vilcienu un operācijā iesaistīja arī Makerdiju. Viņu mērķis - pasta vagonā ceļojošie 4000 dolāru sudraba monētās - tiem laikiem ir branga summa. Kopā ar saviem trim brāļiem Džarets apstādina vilciena sastāvu, un tālāk viss ir Misūri rokās, kura priekšā materializējas tonnu smags čuguna seifs. Iesildīšanās fāzē meistars mēģina izlīdzēties ar dinamīta stieņiem - pirmais, otrais, trešais… Taču sasodītais seifs izrādās nepiekāpīgs! Apdullušie biznesa partneri vien blisina acis, bet speciālists viņus nomierina - tūlīt viss būs kārtībā! Un sagrābsta mugursomā nitroglicerīnu! Sprādziens, kuru izdzird puse Amerikas, gandrīz iznīcina visu vagonu, un kontuzētie laupītāji, pusrāpus tikuši līdz seifam, saprot, ka viss ir pagalam - supersapieris nav aprēķinājis sprāgstvielas daudzumu, tādēļ tagad seifa atlūzas, gluži kā ordeņi atvaļināta maršala parādes formu, rotā tām pielipuši izkusušie naudas gabali… Simtkārtīgi piesaucot meistara nelaiķa māmuļu, zibenszeļļi ar nažiem atlupina riekšavu monētu un ātri pamet postažas vietu. Viņu guvums - 400 dolāru un vilciena pavadonim konfiscētais pulkstenis. Niknais Džarets paziņo Makerdijam, ka tas ir absolūts kretīns, sadod pa muti un visai autoratīvi paziņo, ka nākamajā viņu tikšanās reizē spridzinātājam viss beigsies letāli.
Otrais mēģinājums
Bet, kā jau minējām iepriekš, Elmers jau vairs nav apturams. Makerdijs sameklē divus idiotus, kuri stulbuma skalā ir līdzvērtīgi viņam pašam, un dodas aplaupīt Kanzasas štata pilsētas Čatakuas galveno banku. Ieradušies tur nakts melnumā, viņi, pamodinot visu pilsētu, uzspridzina bankas durvis, bet tālāk sākas problēmas, jo dižais kramplauzis Makerdijs netiek galā ar seifu, kurā glabājas 5000 dolāru. Šoreiz slavenais laupītājs paskopojas ar sprāgstvielu daudzumu un pirmajā piegājienā blīkšķis atstāj vien bukti seifa pavēderē. Makerdijs palielina trotila devu, bet tagad nosmok Bikforda aukla… Pa to laiku bankai aulekšiem tuvojas visi pilsētiņas policisti. Triumvirāts aprobežojas ar no kases izņemtiem 150 dolāriem - vismaz kaut kāda nauda - un laižas lapās.
Pāris nedēļās notriecis savu laupījuma daļu - piecdesmit zaļos -, Makerdijs ir gatavs spēlēt uz visu banku - viņa plānos ir aplaupīt vilcienu Oklahomā, kas pārvadā 400 000 dolāru! 1911. gada 4. oktobrī, slēpnī sagaidījuši vilcienu, Elmers un divi ne pārāk noderīgie idioti to apstādina. Piedraudot ar revolveriem, viņi liek apsargam atvērt seifu. Taču tas ir tukšs! Izrādās, ka Makerdijs savās alkohola atmiekšķētajās smadzenēs ir sajaucis laikus un skaitļus, tādējādi uzbrūkot nevis 23., bet gan 29. vilciena sastāvam. Bagātību vietā kramplaužiem tiek 46 dolāri, pavadonim konfiscēts pavalkāts lietusmētelis, lēts kabatas pulkstenis un pāris viskija pudeļu, kuras bandas vadonis izlok turpat uz vietas.
Muldi, muldi - nenoķersi!
Sabēdājies Makerdijs dodas uz rančo pie sava pudeles brāļa Čārlza Rivera, kur sākas grandiozs «plosts». Elmers pat nenojauš, ka tiek meklēts, jo par viņa ādu ir izsolīta 2000 dolāru balva, un mednieki jau ir ceļā! 1911. gada oktobrī trīs policisti - brāļi Bobs un Stingers Fentoni, kā arī šerifs Diks Voless - izskaitļo slavenā kramplauža atrašanās koordinātas: tas ir rančo teritorijai piederošs šķūnis, kurā Makerdijs izguļ savas nebeidzamās paģiras. Aplenkuši ēku, likuma kalpi piedāvā dižajam gangsterim padoties, taču uzburbušais Makerdijs, neizlaižot no rokas viskija pudeli, uzreiz sāk šaudīties. Uguņošana turpinās vairāk nekā stundu - izrādās, bijušajam armijniekam ir teju neizsmeļami munīcijas krājumi. Pārlādējot ieroci, viņš nemitīgi auro: «Dzīvu jūs mani rokā nedabūsiet!» Patiesi, noguris no diplomātijas, šerifs Voless «uzdāvina» Elmeram 32. kalibra lodi krūšukurvī, aizved viņa līķi uz Pahvuskas pilsētas apbedīšanas biroju, bet pats ar kolēģiem dodas pēc godam nopelnītās prēmijas.
Šovbiznesa zvaigzne
Savu 31 gadus ilgo dzīvi Elmers bija aizvadījis tik spilgti, ka neatradās neviena, kurš viņu apraudātu vai kaut apbedītu. Tāpēc apķērīgais zārcinieks Džozefs Džonsons nolēma ar nelaiķi nedaudz piepelnīties. Iebalzamējis to ar arsēnu, viņš sapucēja aizgājēju glaunā ancukā, rokās iestūķēja vinčesteru un šādā skatā reklāmas nolūkos izrotāja sava apbedīšanas biroja skatlogu ar slavenā gangstera mūmiju.
Šķiet, ka apbedīšanas pakalpojumu operatoram bija arī lieliska biznesa oža - izstādot vitrīnā reklāmu Bandīts, kurš nekad nepadevās, no interesentiem nevarēja ne atkauties. No katra apmeklētāja tika iekasēti pieci centi, un tos īpaši asu pārdzīvojumu mīlētāji varēja ielikt nelaiķa mutē. Dažu gadu laikā mironis Makerdijs nopelnīja vairāk nekā, iespējams, bija nodzēris savā neilgā mūža laikā. Taču 1916. gadā Džonsonam nācās no savas zeltu nesošās mūmijas šķirties. Proti, birojā pie viņa ieradās divi kungi, kuri teica, ka ir Makerdija brāļi un pieprasīja izdot viņa mirstīgās atliekas, lai pārvestu tās uz Kaliforniju un kārtīgi apglabātu. Īstenībā šie blēži bija ceļojošā cirka īpašnieki brāļi Džeimss un Čārlzs Patersoni, kuriem bija savtīgi plāni. Pāris gadu viņi mēmo un izkaltušo gangsteri demonstrēja savās šapito programmās, bet, kad publikai mironis galīgi apnika, mēģināja to notirgot atrakcijas Spoku māja īpašniekam no Rašmora kalna pakājes Dienviddakotā. Taču darījums izčibēja, jo mironis vairs īsti neizskatījās pēc miroņa - nepārtrauktā koncertdarbība un tālie pārbraucieni bija nogurdinājuši pat līķi. Taču brāļi nepadevās un 1922. gadā tomēr «iesmērēja» savu nogurušo eksponātu Noziedzības muzejam - Luī Sonijam piederošam ceļojošam uzņēmumam.
Un tā Makerdija odiseja turpinājās. Ceļojot pa Amerikas pilsētām un ārēm, mūmija pārvietojās no balagāna uz balagānu un reizēm tika pat izīrēta. Nelaiķis Makerdijs piedzīvoja neskaitāmas metamorfozes - te viņš bija tūkstošgadīgs cilvēks, te - īsts gangsteris, kurš noindējās, lai nepadotos policistiem dzīvs, te - vaska figūra. Un pat beigts narkomāns filmas Narkotika reklāmas kampaņā! Bet savas karjeras norietā atrada mājvietu Longbīčas izklaides parkā. Te viņa teju nemirstīgās miesas, izmālētas koši oranžā fosforkrāsā, iesākumā vienkārši karājās pie ieejas vienā no zālēm, bet vēlāk jau sāka pildīt pakārtā lomu Šausmu tunelī. Un, ja tur nebūtu iemaldījusies raksta sākumā pieminētā filmēšanas grupa, ļoti iespējams, Makerdija pēcnāves dēkas būtu turpinājušās - līdz tam pa pasauli slavenais laupītājs bija ceļojis jau 66 gadus.
![]()
Un, lūk, šis ceļojums ir galā… Varasiestādēm ir kaut kā oficiāli jāutilizē mirstīgās atliekas, un par atdusas vietu tiek izvēlēta Oklahomas štata Gentrijas kapsēta. Ceremonija paredzēta 1977. gada 22. aprīlī, un vietējā administrācija šim pasākumam piešķiļ visai publisku ažiotāžu. Iznākumā sasodīti neveiksmīgā laupītāja bērēs piedalās vairāk nekā 300 cilvēku - visai svinīgā atmosfērā zārku ar atliekām gulda bedrē un virs kapa kopas uzstāda piemiņas plāksni ar vēstījumu: Elmers Makerdijs. Policijas patruļas nošauts Oseidžas pakalnos 1911. gada 7. oktobrī. Atgriezies uz apbedīšanu Oklahomā 1977. gada 22. aprīlī.
Tiesa, visai ezoterisku apsvērumu dēļ - zinot nelaiķa lielo ceļojumu kaislību, viņa zārks tiek pārliets ar metrīgu betona kārtu - lai nu Elmers beidzot varētu dusēt mūžīgi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
