Krievija savas vēstures laikā ir piedalījusies daudzos karos, un dažos no tiem pat uzvarējusi, taču nevienu no uzvarām tā neatzīmē ar tādu masu histēriju kā 1945. gadā pret Vāciju gūto. Taču laikā, kad vēl bija svaigas atmiņas par briesmīgo karu, nekādu svinību nebija un 9. maijs skaitījās parasta darbadiena. Atmiņām pamazām izbalējot, sākās svētku svinēšana, kas sākumā padomju laikos bija samērā pieticīga, taču XXI gadsimtā pārauga visīstākajā kultā.
1945. gads bez sajūsmas
Kad 1945. gadā notika uzvaras parāde Sarkanajā laukumā, kinohronikas kadros var redzēt, ka Staļins mauzoleja tribīnē izskatās diezgan drūms. Spriežot pēc cilvēku atmiņām, ne pārāk priecīgajam vadonim uzmanību pievērsa arī aculiecinieki, mēģinot saprast, kādēļ tas tā - it kā taču būtu pamats smaidīt, jo beidzot satriekts briesmīgs ienaidnieks un iestājies miers! Jau krietni vēlāk vēsturnieki piedāvāja dažādas versijas, piemēram, Viktors Suvorovs rakstīja, ka sarkanais diktators nav bijis apmierināts tādēļ, ka pirms kara cerējis sagrābt visu Eiropu, taču beigās nācies apmierināties tikai ar tās daļu.
Lai kādi arī būtu Staļina drūmā vaiga iemesli, nākamajos gados svinēt uzvaras dienu viņam nenāca ne prātā. Vadoņa dzīves laikā 9. maijā nenotika nekādas parādes un svinības, neviens neplātījās ar Vācijas sakaušanu un kara veterānu godināšana izpalika. Gluži pretēji, kara invalīdi, kuri bija pārplūdinājuši visu valsti, tika gaiņāti tālāk no Maskavas, lai nevazātos apkārt un neubagotu, tā kaitējot mītam par laimīgo dzīvi padomju valstī. Tika atcelti naudas pabalsti veterāniem un privilēģijas medaļu un ordeņu kavalieriem. Tas arī diezgan likumsakarīgi, jo ordeņotu veterānu bija pārpārēm, tādēļ katram piešķirt kaut kādus labumus valsts nevarēja (un arī negribēja) atļauties.
Pēc Staļina nāves šajā ziņā nekas īpaši nemainījās - 9. maijs palika parasta darbadiena, un par savulaik gūto uzvaru liecināja varbūt vien daži avīžraksti, kuros tika cildināts padomju tautas nemirstīgais varoņdarbs. Karu pārdzīvojušie šo dienu lielākoties atzīmēja, neformālā gaisotnē satiekot dienesta biedrus, pieminot kritušos draugus un iedzerot kādu graķīti. Vēl arvien nebija nekādu parāžu, kurās, medaļas žvadzinot, maršētu veterāni.
Brežņevs un memoriāli
Situācija sāka mainīties 1965. gadā, kad pie varas bija nācis Leonīds Brežņevs. Viņš pats bija frontē pulveri ostījis (lai arī tikai politiskā vadītāja amatā), tādēļ nolēma, ka pienācis laiks godināt kara veterānus un pirms 20 gadiem izcīnīto uzvaru. Ir arī versija, ka diezgan liels nopelns uzvaras reabilitācijā varētu būt bijis rakstniekam Sergejam Smirnovam, kurš tikko bija sarakstījis grāmatu par varonīgo Brestas cietokšņa aizstāvēšanu 1941. gada vasarā. Tagad tas var šķist neticami, taču visus iepriekšējos 20 gadus padomju tauta par nedēļām ilgajām cīņām Brestas cietoksnī neko nezināja, jo oficiālā propaganda uzskatīja, ka tur nav ar ko lielīties - galu galā, iznākumā taču cietoksnis tika zaudēts. Visu cieņu Smirnovam, kurš sameklēja veterānus, kuri bija piedalījušies šajās kaujās, apkopoja viņu atmiņas un pievērsa tām sabiedrības uzmanību - lai arī šajā stāstā tika apietas neērtas epizodes, tomēr galvenajos vilcienos kārtējais vēstures baltais plankums bija aizkrāsots.
Brežņevam un viņa līdzgaitniekiem stāsts par Brestas cietoksni patika. Ar Kremļa svētību tika aizsākta jauna tradīcija - piešķirt tām pilsētām, kas kara laikā īpaši sirdīgi cīnījās pret vāciešiem, varoņpilsētas nosaukumu. To piešķīra Staļingradai (tobrīd jau Volgogradai), Ļeņingradai, Sevastopolei, Odesai, Kijivai un Maskavai. Aizmirsts nebija arī Brestas cietoksnis, kam tika varoņcietokšņa tituls. Nākamā pilsētu apordeņošana notika 1973. gadā, kad sarakstu papildināja Kerča un Novorosijska. Iemesls bija banāli vienkāršs - tur bija karojis biedrs Brežņevs, kura kara laika sasniegumus propaganda tobrīd jau bija izpūtusi līdz epohāliem apmēriem. Lai arī viņš tolaik bija tikai vienas armijas politdaļas priekšnieks pulkveža pakāpē, propagandisti radīja iespaidu, ka Brežņevs bijis teju vai Žukovam līdzvērtīgs karavadonis, bet Novorosijska - viens no pašiem svarīgākajiem frontes iecirkņiem. Brežņeva sarakstītā (patiesībā gan viņa vietā rakstīja kāds žurnālists) grāmata par karā piedzīvoto Mazā zeme pat tika iekļauta skolu obligātās literatūras programmā.
Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados varoņpilsētu nosaukums tika vēl dažām pilsētām - Minskai, Tulai, Murmanskai un Smoļenskai. Runāja, ka apsvērta doma šādu nosaukumu piešķirt arī Liepājai, kur kara sākumā pāris dienu notika diezgan sīvas cīņas, tomēr beigās nosprieda, ka Liepājas aizstāvju veikums tomēr līdz goda nosaukumam nevelk.
Toties Latvijai tika viens no pirmajiem lielajiem Otrā pasaules kara memoriāliem, kas Brežņeva valdīšanas laikā kļuva par modes lietu - 1967. gadā tika atklāts Salaspils memoriāls kā veltījums vācu laika koncentrācijas nometnes upuriem. Tas bija tīri politisks lēmums, jo patiesībā, kā izrādās, Salaspilī upuru nemaz nebija tik daudz, kā apgalvoja padomju laikos, turklāt, piemēram, Hatiņas memoriāls Baltkrievijā (tur tiešām kara laikā tika nogalināti 149 civiliedzīvotāji) tika atklāts vairākus gadus vēlāk. Savukārt Rumbulā, kur nacisti nogalināja tūkstošiem ebreju, nekādu memoriālu vispār neiekārtoja. Visā padomju valstī zināmi iespaidīgi memoriāli tika izbūvēti, piemēram, Volgogradā un Sevastopolē, bet Maskavas Sarkanajā laukumā iedegta mūžīgā uguns par godu nezināmajam kareivim.
Medaļu lietus
Brežņeva laikā arī sākās regulāra kara veterānu apbalvošana. Leonīds Iļjičs pats bija ļoti kārs uz ordeņiem, taču neliedza arī citiem to saņemšanas prieku. Katrā apaļā un pusapaļā uzvaras gadadienā tika izgatavota kārtējā piemiņas medaļa, piemēram, 30 gadi uzvarai pār fašistisko Vāciju, kas pienācās ikvienam veterānam. Ar laiku par godu uzvaras gadadienām sāka dalīt arī ordeņus. Te tad arī meklējams izskaidrojums, kādēļ nedaudzie vēl atlikušie veterāni ir nokarinājušies ar medaļām kā Ziemassvētku eglītes - gandrīz visi tie ir par gadadienām piešķirtie apbalvojumi. Ja paskatīsimies 1945. gada uzvaras parādi, redzēsim, ka tās dalībniekiem, ja neskaita augstākos komandierus, pie krūtīm ir daudz mazāk apbalvojumu. Staļinam, starp citu, vispār neviena.
Vēl pēc laiciņa, kad daļa veterānu jau bija apmiruši, parādījās arī īpaša privilēģija - tiesības iepirkties specveikalos, kur bija pieejamas dažādas deficītas pārtikas preces. Šajos veikalos ielaida, uzrādot veterāna apliecību. Arī 9. maija svinēšana kļuva pompozāka, taču pat sūrākajos stagnācijas gados nevienam nenāca prātā iziet vai izbraukt ielās ar lozungu «Varam atkārtot!». Jo tad vēl dzīvi bija pārāk daudzi cilvēki, kuri labi zināja, cik briesmīgs ir karš, un nejuta ne mazāko vēlēšanos kaut ko tādu piedzīvot vēlreiz. Bija jānomainās paaudzēm, lai karš atkal sāktu likties līdzīgs aizraujošam piedzīvojumam, bet senās uzvaras atzīmēšana pārvērstos par balagānu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita