Gleznaini daiļas, trauslas, viņas žilbina ne tikai ar savu personību, bet arī ar instrumentu - vijoles un čella - spēli, atklājot spēcīgas kaislības, kas šķiet nesavienojamas ar meiteņu elfu cienīgo skaistumu. Dažādu starptautisku klasiskās mūzikas konkursu laureātes māsas Kristīne un Margarita Balanas ir no Latvijas, abas beigušas Londonas Karalisko mūzikas akadēmiju un tagad uzstājas pasaules labākajās koncertzālēs. Pirmo reizi viņas satieku koncertā, ar baudu klausoties māsu īpašo saspēli, tandēmu, kur vijole papildina čella dziesmu, bet čells piepilda vijoles ilgas.
Nevar nepamanīt, ka esat ļoti tuvas. Vai dzīvojat kopā?
Kristīne: Nē, es dzīvoju Berlīnē, Margarita Londonā. Varētu teikt, ka tagad tiekamies tikai koncertos.
Margarita: Mēs kopš bērnības esam ļoti daudz kopā spēlējušas, tādēļ simtprocentīgi izjūtam viena otru.
Bet esat no Latvijas?
K.: Piedzimām Dobelē. Mums ir arī jaunāks brālis, vijolnieks. Bet sākām kā tāda muzikāla ģimene - ar rokenrolu un popmūziku. Klasiskais repertuārs parādījās vēlāk. Dziedājām dažādos pasākumos kopā ar populāriem mūziķiem, arī televīzijā.
M.: Mammai bija tāda vīzija, ka mums vajadzēs visu, kas saistīts ar mākslu. Mēs spēlējām, dejojām, gājām mākslas skolā. Iespējams, Dobelē bijām vienīgā tāda traka ģimene, kurai tas viss bija tik svarīgi.
Vai tas jums ir ģimenē?
K.: Varētu tā teikt. Abi vectēvi bija muzikāli. Mammas tēvs spēlēja klavieres un akordeonu, mācījās mediņos, bet diemžēl viņam tas viss drīz vien apnika un viņš pameta mūziku. Tas arī bija pēckara periods - kāda tur klasiskā mūzika…
M.: Tēva tēvs spēlēja mandolīnu pa krogiem. Mandolīna īstenībā ir diezgan tuva vijolei, tās pašas stīgas vien ir.
K.: Tētis mums arī ir ļoti muzikāls. Viņš gan nav mācījies mūziku, bet vienmēr dzird, kad nospēlējam šķībi.
M.: Viņš spēlē ģitāru, apguva pašmācības ceļā. Radio klausījās dziesmiņas angļu valodā un iemācījās.
Mamma viņā iemīlējās ģitāras un dziesmu dēļ?
K.: Iespējams. Kad viņi iepazinās, mammai bija jau 24 gadi, viņa bija ļoti kautrīga, studēja Fiziskās kultūras institūtā, bija Latvijas čempione šaušanā, no konservatīvas ģimenes. Mēs esam ļoti laimīgas, ka viņi satikās, jo tajos laikos attiecības ģimenēs bija daudz citādākas, ieturētākas, cilvēki mazāk izrādīja emocijas.
M.: Bija viena balle Dobelē, tētis sākumā nebija plānojis braukt - viņš toreiz dzīvoja diezgan tālu, pie Jelgavas. Tomēr aizbrauca un tur ieraudzīja mūsu mammu.
K.: Mammai ar to, ka viņa apprecējās ar tēti, dzīvē sākās jauns posms. Viņa jutās brīva, pieņemta un mīlēta.
M.: Abi vecāki ir ļoti izskatīgi. Joprojām. Bet jaunībā vispār, un tētis vēl ar to ģitāru…
Kā viņi nonāca līdz idejai par muzikālo ģimeni?
K.: Domāju, mammai bija ļoti svarīgi, lai mēs nejustos apspiestas, lai visur piedalītos, ceļotu, daudz ko redzētu, piedzīvotu. Viņa noteikti gribēja, lai mums ir labāka dzīve, bērnība nekā viņai.
M.: Un vecākiem izdevās! Atceros, mēs varējām aizmigt mašīnā un pamosties mājās - tāds road trip, visu laiku vienos pasākumos.
K.: Bērnība bija forša. Mums gan nebija tādas visatļautības kā tagad visapkārt. Protams, man kā bērnam brīžiem viss bija apnicis - disciplīna, nepārtrauktā vingrināšanās, uzdevumi, slodze. Jo bērni domā citādi. Bet tagad saprotu, ka neko negribētu mainīt, tas viss ir devis man iespēju tagad dzīvot tā, kā vēlos. Pašai pārvaldīt savu laiku, to, ko un kā daru.
Vecākiem droši vien nebija viegli.
K.: Abi daudz strādāja. Tētis uzņēmās jebkuru darbu, bet ar to nepietika, lai mēs varētu braukt uz konkursiem ārzemēs. Vēlāk viņiem bija kūku bizness. Atceros, spēlēju klavieres, bet apkārt viss nokrauts ar kūku kastēm.
M.: Rakstījām vēstules lieliem uzņēmumiem, lai mūs atbalsta, bet tas laikam nebija interesanti - tāda muzikāla ģimene.
K.: No deviņu gadu vecuma sāku spēlēt uz ielas, vēlāk kopā ar māsu.
M.: Var teikt, ka pašas visu izcīnījām.
Nebija bail, kauns spēlēt uz ielas?
K.: Tas bija milzīgs pārbaudījums. Mēs bijām pirmās, kas Rīgā sāka spēlēt uz ielas. Nekas nav nācis viegli.
M.: Dažreiz tie, ar kuriem kopā mācījāmies vīpsnāja. Bija visdažādākie komentāri: nabaga bērni, kur skatās vecāki… Vai kāds no tās naudas maksā nodokļus…
K.: Cilvēkiem patīk runāt un izdomāt. Kad man pievienojās Margarita, kļuva vieglāk. Dzirdējām arī, ka klīstot leģenda - mūsu vecāki ir miljonāri, bet liek mums spēlēt uz ielas, lai mēs iegūtu dzīves pieredzi.
M.: Tā nauda, kuru nopelnījām, mums deva iespēju attīstīties, braukt uz konkursiem ārzemēs. Tas arī iedeva milzīgu rūdījumu.
K.: Arī pirmo vijoli es sev nopirku pati par savu nopelnīto naudu - divpadsmit gadu vecumā.
M.: Reiz mūs uzaicināja uz sarunu šovu Aina, teica - jauns šovs par ģimenēm, jums noteikti jāpiedalās.
K.: Bet vecākiem bija jāpaliek atsevišķā telpā, intervēja tikai mūs, bērnus. Tēmu uzzinājam tikai pēc tam, skatoties raidījumu, - Bērniem nav bērnības.
M.: Jutāmies vīlušies.
K.: Nu jā. Bet tas nekas. Tagad nekas. Mēs viņiem piedodam.
M.: Būtu labi to raidījumu atrast un tagad paskatīties.
K.: Vēl pilnīgi traks bija pirmais periods Londonā. Pārcēlos, kad man bija 15-16 gadu.
Pastāstīsi, lūdzu?
K.: Mani izmeta no dārziņiem. Bija daudz dažādu iemeslu - es runāju pretī, negāju uz stundām, negribēju tērēt laiku tiem priekšmetiem, kurus neuzskatīju par svarīgiem. Aizbraucu uz Londonu, lai gan man pat nebija kur dzīvot. Paliku pie draugiem. Ģimene nemaz nezināja - neteicu, lai viņi neuztrauktos. Tā arī sāku spēlēt uz ielas, lai varētu izdzīvot, sevi uzturēt. Londonā uz ielas sievietes spēlē maz, lielākoties vīrieši, daudzi taisnā ceļā no cietuma. Par savu teritoriju man bija jākaujas.
Bet tu arī mācījies Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā.
K.: Jā, pēc tam. Zināmā mērā tas viss notika nejauši. Caur meistarklasēm. Viena draudzene parādīja flaijeri, kur bija informācija par meistarklasi, un es nodomāju - ai, noriskēšu. Pieteicos, aizsūtīju savu ierakstu, un mani paņēma, kaut gan tur bija norādīts vecums no 18 gadiem, bet man bija tikko sešpadsmit. Tā bija lieliska pieredze, ļoti daudz spēcīgu mūziķu. Noslēgumā viens profesors no Ungārijas visu priekšā pajautāja: “Kristīn, tu nāksi pie manis mācīties Karaliskajā akadēmijā?” Tas man bija šoks. Tajā laikā es mācījos pie kāda profesora Vācijā, Baibas Skrides skolotāja, bet zināju, ka tas nav īsti tas, kas man vajadzīgs.
Un tā tu tiki akadēmijā...
K.: Ne tik vienkārši. Tur ir liela atlase. Vienmēr visur tiek bīdīti savējie, bet kas es tāda? Kaut kāda meitene no Latvijas… Man ilgu laiku vajadzēja sevi pierādīt. Pēc tam bija arī stipendija - tur ir daudz dažādu atbalsta programmu. Vēlāk pievienojās Margarita, tad Roberts. Bija tāds foršs laiks, kad es mācījos maģistros, viņi abi bakalauros, mēs visi trīs bijām kopā.
M.: Noīrējām tādu foršu namiņu centrā, netālu no akadēmijas. Bet no sākuma, kad pēc devītās klases atbraucu uz Angliju, Kristīne bija mana aizbildne, visa atbildība bija viņai.
Margarita, ko tu darīji Anglijā?
M.: Vispirms četrus gadus mācījos Pērsela internātskolā, kas atrodas pusstundas braucienā no Londonas. Tā ir visdārgākā privātā skola, mācību gads tur maksā, sākot no 25 tūkstošiem mārciņu. Man šo skolu ieteica, jo tā ir viena no labākajām. Pieteicos, nospēlēju, atnāca vēstule, ka esmu pieņemta, bet vēl visu pirmo mēnesi neizpakoju somas, jo nezināju, vai man piešķirs stipendiju vai ne, būs jāmaksā vai nebūs. Es pat sākumā ne īpaši labi runāju angliski.
Jāatzīst, jūs abas domājat kosmiskos mērogos. Jebkurš cits parēķinātu un pat nestartētu…
M.: Jā, tā varētu teikt.
K.: Nu jā, tās summas ir tādas…
Bet Margarita ir ļoti talantīga. Tā pieredze pasaules līmenī ir tāda, ka, ja kāds redz potenciālu, viņš šo cilvēku vēlas paturēt. Ja viņi tiešām grib, lai tu tur mācies, un ja tu esi tā vērts, tad tev palīdzēs.
Margarita, tu tiešām nerunāji angliski?
M.: Jā. Un visus priekšmetus vajadzēja mācīties angliski. Tas bija smagi. Ļoti grūti. Īpaši sākumā. Visas tās ķīmijas, fizikas, algebras, ģeometrijas - viss angliski. Un atzīmēm jābūt sekmīgām - stipendijas dēļ. Vēlāk Pērsela skolā paņēma arī Robertu, mums ar viņu ir pusotra gada starpība.
K.: Roberts ir reāli stilīgs džeks. Viņš spēlē vijoli, arī elektrisko, un ļoti talantīgi taisa savas improvizācijas un aranžējumus. Es tā nevaru, man ir klasikas rāmis. Varbūt pēc vienas vīna glāzes… (Smejas.)
Vijolniece Kristīne Balanas. The Times viņu raksturojis kā “žilbinoši virtuozu” mūziķi. Kristīne ir viena no visstraujāk plaukstošajiem talantiem uz pasaules skatuvēm, arī prestižās Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte kategorijā Gada jaunais mākslinieks.
Kā soliste regulāri uzstājas kopā ar Berlīnes simfonisko orķestri, Parīzes kamerorķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Izraēlas Camerata Jerusalem, Liepājas simfonisko orķestri, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un citiem kolektīviem visā pasaulē.
Martā debitēs prestižajā Kadogana zālē Londonā ar Londonas Karalisko filharmonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā.
Karaliskā akadēmija, stipendijas, atzinība… Dzīve nokārtojās?
K.: Stipendija nenosedza visas izmaksas. Arī mācoties akadēmijā, es joprojām spēlēju uz ielas. Vēlāk pievienojās Margarita.
Kā to uztvēra akadēmijā?
K.: Es to īpaši nereklamēju. Bija, kas zināja, daudziem tas likās stilīgi, citiem ne. Bet man tajā laikā jau bija pilnīgi vienalga - lai katrs domā, ko grib. Man nebija citu variantu. Dažkārt bija sevi jāpiespiež. Ja varētu atļauties, es to nedarītu. Tas tikai stāstot izklausās pēc piedzīvojuma, realitātē tas nozīmē dažādas ne īpaši patīkamas situācijas.
Piemēram?
K.: Vienmēr esmu aizstāvējusi savu māsu. Viena lieta, ja kāds kaut ko saka vai grib nodarīt man, cita - ja māsai. Mani uzreiz pārņem tik milzīgas dusmas!
M.: Cilvēki bieži domā - divas mazas, smukas meitenes, ko viņas man izdarīs? Kristīne stāv, bet es sēžu ar čellu un, ja kas notiek, neko īpaši nevaru pasākt.
K.: Vienreiz spēlējām pie operas Koventgārdenā, milzīgs pūlis. Pēkšņi man no muguras kāds spēcīgi iegrābjas rokā - tā, ka nevaru tikt vaļā. Pagriežos, bet tur piedzērusies vulgāra paskata sieviete. Smejas, ņirgājas, mēģina ar spēku virzīt manu lociņu, tēlojot, it kā viņa spēlētu. Bet lociņš ir dārgs, maksā tūkstošus, dabūju no akadēmijas balvā, ļoti žēl, ja salūzīs. Tad nu es pagriezos, izrāvu roku, iespēru pa dibenu. Tādi man tie refleksi.
M.: Tas viss notika zibenīgi. Tu tikai viņai netrāpīji.
K.: Nu jā, netrāpīju. (Smejas.) Ir bijušas reizes, kad spēlējam, bet kāds džeks izvelk savu draudziņu.
M.: Mēs nemaz neskatījāmies.
K.: Ne reizi vien milzīgi vīrieši ir lamājušies vai nākuši kauties par vietu un peļņu. Vienreiz tāds liels, divmetrīgs vīrietis, nesen iznācis no cietuma, bet man jau nav variantu, man jārunā pretī, jācīnās. Kaut ko atcērtu, bet galvā viena doma - ja man tagad sitīs, man ir divdesmit liecinieku. Reiz, kad spēlējām, kāds puisis čella futrālī iemeta savu maku, tad mēteli, bikses, kreklu, apakšbiksēs ilgi dejoja, līdz pilnīgi kails iegūlās arī pats. Diezgan smieklīgi. (Abas smejas.)
M.: Ir bijuši arī labi, patīkami brīži, kad cilvēki novērtē, aizkustinājumā apraudas.
K.: Margaritu tieši spēlējot uz ielas pamanīja modes zīmols Molly Godard, kuram pēc tam mēs modelējām Londonas modes nedēļā. Es uz ielas satiku Kembridžas vēstures profesoru, ar kuru jau desmit gadus esam draugos. Viņš man palīdz, iepazīstina ar filozofiem, aicina koncertēt, varētu teikt, ieved visā tajā Anglijas inteliģences krējumā. Iela pati par sevi neuzliek zīmogu. Ja zini, kas tu esi, un turi to tīrību, tu vari būt tu pats jebkuros apstākļos. Tie, kas vērtē, patiesībā vērtē paši sevi.
Tas, ka esat skaistas, smalkas meitenes, uz ielas nestrādā, tur ir citi likumi?
K.: Tieši tā, bet tā pieredze ir palīdzējusi mums būt ļoti spēcīgām. Labi, ka tagad tas viss ir tikai atmiņas, uz ielas jau sen vairs nespēlējam.
Kā ar attiecībām?
K.: Attiecības kā tādas man sākās Londonā. Latvijā nebija laika par to domāt.
Londonā bija brīvāk?
K.: Arī tur attiecības it kā nebija prioritāte, bija jādomā par to, kā izdzīvot, vai rīt būs jumts virs galvas, ēdiens… Vēl arī brālis un māsa, par kuriem jārūpējas. Tādā situācijā nevari būt kopā ar kādu un pilnīgi aizmirsties kaut kādās jūtās. Atbildība ir tik milzīga, ka nežēlīgi pieprasa savu. Bet tu esi jauns, un arī attiecības ir svarīgas. Tā es sapinos ar nepareizajiem džekiem. Kā zināms, latviešu sievietes ir ļoti spēcīgas, mums patīk gādāt, īpaši par vīriešiem. Ar mani tieši tas arī notika. Dažkārt bija ļoti, ļoti grūti, tā, ka neredzi, nezini, kā un vai tiksi galā. Rezultātā pati sevi biju aizmirsusi. Nekas neatlika - nācās pašai sevi izvilkt ārā.
Tagad ir pilnīgi cits stāsts - jau pāris gadu ir partneris, stabilas attiecības, draugs pilnībā saprot un atbalsta to, ko daru. Beidzot esmu iemācījusies vīrietim atļaut par sevi parūpēties, kas man, latviešu sievietei, ir liels sasniegums.
Kā tev tas izdevās?
K.: Saliku prioritātes pa plauktiņiem. Iemācījos nodibināt attiecības pašai ar sevi. No sākuma, kad apjautu, kādās auzās esmu iebraukusi, bija lepnums, negribēju pat sev atzīt, ka attiecībās ir problēmas. Tad sapratu, kas īsti tur ir apakšā. Sievietes pārspīlētās rūpes par vīrieti nāk kopā ar milzīgām ambīcijām - mēs, sievietes, varam, mēs esam tās, kas lemjam. Pat ja par to samaksājam visaugstāko cenu. Tagad šķiet absurdi, ka esmu bijusi attiecībās, kur ne vien rūpējos par veselu, jaunu, spēcīgu vīrieti, bet arī viņu uzturēju, baroju, visu… Nav tā, ka viņš atnāca un paprasīja. Viņš tam ļāvās. Tāda jau pamatos absurda situācija.
M.: Tu viņu ne tikai uzturēji - tu arī viņu uzlaboji, sakopi, ieteici stilu. Mēs vienmēr visus vīriešus uzlabojam.
K.: Jā. Viņš sāka labāk izskatīties, citas sievietes pievērsa uzmanību, viņš sāka šajā uzmanībā nedaudz sauļoties, un man bija tāds - okei, nopietni? Bet tad sapratu, ka tā ir arī mana vaina, ka esmu viņu izlaidusi un neko pretī neesmu prasījusi. Mana vaina. Arī tagad, šajās attiecībās, no sākuma bija ļoti grūti pieņemt, ka par mani kāds parūpēsies. Viss šķita aizdomīgi, nepierasti. Likās, viņš grib mani kontrolēt, atņemt manu brīvību. Bet tad es pati pie sevis nodomāju - nu atbrīvojies! Kāpēc tu neļaujies vīrietim, pati nogriez viņam skābekli? Tāda liela cīņa pašai ar sevi, bet tas viennozīmīgi ir tā vērts.
Margarita, vai arī tu esi attiecībās?
M.: Nē, es neizturēju. Vecais, zināmais stāsts. Viņš bieži bija greizsirdīgs par to, ka esmu aizņemta, pieprasīta, ka man ir vairāk koncertu, ka es kaut ko daru. Es arī pārāk daudz centos vienmēr kaut ko palīdzēt, saprast…
Čelliste Margarita Balanas. Viena no spožākajām savas paaudzes čellistēm, ar panākumiem koncertē pasaules slavenākajās koncertzālēs: Londonā, Karaliskajā Alberta zālē, Karaliskajā festivāla zālē, Vigmora zālē, Vestminsteras pilī, Volta Disneja zālē ASV, Austrālijā, Dienvidamerikā, Āzijā un citur.
Paralēli mūziķes karjerai Margarita aizraujas ar gleznošanu, tēlotājmākslu. Pērn festivālā Čello Cēsis bija skatāma viņas performance, gleznojot dzīvās mūzikas pavadījumā, un janvārī tiek izlaista Margaritas pirmā īsfilma, kas tapusi sadarbībā ar Apvienotās Karalistes filmu studiju Holland Brothers Films.
Pavasarī duetā ar māsu koncertēs kopā ar Barselonas simfonisko orķestri, Zārbrikenes simfonisko orķestri, kā arī sniegs koncertus un meistarklases Kaimanu Mākslas festivālā. Abām paredzētas viesošanās Scala Radio programmās, BBC Radio 3 pārraidē In Tune un BBC One programmā The One Show.
Labās latviešu sievietes - pašas nopelna, pašas pagatavo, pašas novāc…
M.: Tieši tā. Esmu novērojusi, ka vīrieši mēdz būt greizsirdīgi arī uz to, ka sievietei ir labas attiecības ģimenē. Viņi nesaprot, ka var būt tik tuvi. Daži vīrieši uzskata, ka visai tavai uzmanībai jābūt vērstai tikai uz viņu. Tagad zinu - attiecības noteikti nestrādā, ja man liek justies vainīgai par to, ko es daru, kam ticu. Reizēm tie pat nav tādi atklāti pārmetumi, bet piepeši es pati sāku justies slikti, ka eju vingrināties, ka neesmu mājās, ka kaut kur braucu, piedalos konkursā, gribu kaut ko vairāk… Tāda kā emocionālā vardarbība no partnera puses. Tu lēnām sāc to saprast un tad domā - ārprāts, kā tad tā?! Kā es tajā iekūlos?
K.: Nu jā, bet tu jau arī auklējies kā es kādreiz.
M.: Zinu. Es to sapratu. Un pārstāju. Tad viss, kas tik rūpīgi tika līmēts, sabruka vienā momentā. Īstenībā tas ir ļoti grūti - saprast, pieņemt, mainīt.
Kas pielika pēdējo punktu?
M.: Biju Portugālē, konkursā, bija skaidrs, ka uzvarēšu, bet bija saplānots tā, ka uzvarēja cits. Zvanīju savam puisim, visa asarās, teicu - tāds un tāds rezultāts. Viss, ko es gribēju, - lai mans mīļotais cilvēks pasaka: nesatraucies,
tu esi vislabākā, nekas, tu dabūsi kaut ko citu, labāku, tev veiksies mīlestībā… Bet viņš pateica: nu, gan jau tie arī bija labi cilvēki, gan jau viņi bija pelnījuši to uzvaru. Man bija tā - paldies! Tā arī bija viena no pēdējām mūsu sarunām.
K.: Pat ja tā būtu taisnība, partnerim būtu jāatbalsta, jo ir taču skaidrs, kā tas cilvēks jūtas. Tieši tādas lietas arī ir vissvarīgākās.
M.: Vēl bija kāda situācija. Draugs bija ieplānojis mums brīvdienu braucienu, bet Berlīnes filharmonijā mums ar Kristīni bija pirmais lielākais koncerts - pasaulē lielākajā zālē. Un mūs abas uzaicināja spēlēt Mika Džegera sievas labdarības pasākumā, kas nozīmētu, ka es nokavētu vienu atvaļinājuma dienu. Aicinājums atnāca dienu pirms lielā koncerta, un viņš man dusmīgs zvanīja - kā tu varēji piekrist, mums ir saplānots atvaļinājums, tā nevar, atsaki! Viņš negribēja saprast, ka tā man ir liela iespēja. Pēc tam gan viņš atvainojās, bet jau bija par vēlu.
K.: Mēs ar manu draugu tur bijām un uz to visu noskatījāmies. Kā vispār var pirms svarīga koncerta savam mīļotajam cilvēkam taisīt tādus tantrumus! Tas ir ļoti bērnišķīgi
Kas, jūsuprāt, ir svarīgi attiecībās?
M.: Līdzvērtība. Cieņa pret otru. Sapratne, kas viņam ir svarīgi un kā viņš jūtas.
K.: Lai vienmēr varam par visu runāt, diskutēt, lai man nav jābaidās paust savas idejas, jāraizējas, vai un kā mani sapratīs. Dažkārt ar dažiem cilvēkiem problēmas radījis tas, ka, lai gan mēs esam gados jaunas, mums ir milzīga dzīves pieredze. Esam piedzīvojušas daudz vairāk nekā mūsu vienaudži, kuriem nav bijis par sevi jācīnās, kurus dzīve ir pasargājusi. Ar tādiem cilvēkiem mums ir pilnīgi dažādas vērtību skalas. Mans tagadējais vīrietis arī jau agri bija projām no ģimenes, mēs redzam pasauli līdzīgi. Reizēm tas izklausās kā cinisms vai sarkasms, bet vienmēr pasakām cilvēkiem, kā ir. Mums ļoti nepatīk spēlītes vai liekulība. Ja mūs nesaprot, okei, ejam tālāk. Nevienam nekas nav jāpierāda.
M.: Arī tas mūsdienu princips - ja tev kaut kas nepatīk, es iešu pie nākamās. Viņi kritizē, lai manipulētu. Bet
ar mums tas nestrādā.
K.: Cik sevi atceros, visu dzīvi esmu sastapusies ar kritiku. Tas ir norūdījis, uztrenējis drosmi. Lai uzietu uz skatuves, ir nepieciešama drosme. Tā mums ir asinīs, bet tā arī ļoti bieži biedē vīriešus. Viņiem šķiet, ka tādā veidā tiek nospiesta viņu vīrišķība. Agrāk es mēģināju to kaut kā slēpt, bet tagad zinu, ka ir arī pietiekami spēcīgi vīrieši, kas arī mums, spēcīgajām, ļauj justies kā sievietēm.
M.: Ir tik daudz veidu, kā vīrietis var pievērst sievietes uzmanību - labā nozīmē. Tādas mazās lietas, kuras ir jānovērtē. It kā sīkumi - kad redzi, ka kāds ir par tevi padomājis, ka kādam rūp.
Tātad tagad viss ir labi gan profesionāli, gan personīgajā dzīvē?
M.: Uz ielas vairs nespēlējam. (Smejas.)
K.: Jā. Pēc gadiem ilgas cīņas mums beidzot ir daudz darba, spēlējam prestižos pasākumos ar visdažādākajiem cilvēkiem. Pat ar Robiju Viljamsu - piedalījāmies viņa klipā. Varam izvēlēties, ko, kam un kur spēlēt, mums ir daudz koncertu, tikko bijām Izraēlā, tūrē pa Itāliju, spēlējām Berlīnes filharmonijā. Bez tā visa rūdījuma, disciplīnas nekā tāda nebūtu. Tas, ka esi beidzis Londonas Karalisko mūzikas akadēmiju, dod lielas iespējas, kontaktus, bet tik un tā arvien jāturpina sevi pierādīt.
Ir kādi ģimenes plāni?
K.: Bērnus pagaidām neplānojam. (Smejas.) Manuprāt, sievietei ir svarīgi izdzīvot attiecības ar sevi, partneri, savu aicinājumu. Tad arī būs laiks bērniem.
M.: Kad mēs to darīsim, tad darīsim abas kopā. (Smejas.)