Visi mūs apskauda
Ar pirmo vīru nodzīvojām 32 gadus. Iepazināmies studiju laikā - es mācījos žurnālistiku, Saša medicīnu. Viņš bija Dieva dots ārsts, viens no labākajiem iekšējo orgānu ķirurgiem, cīnījās par ikkatru dzīvību. Sašam bija zelta rokas - ķirurgi no visas Latvijas brauca skatīties, kā viņš operē.
Slodze padomju laiku slimnīcās bija nenormāla - no rīta pēc nakts dežūras atkal operācija. Pirmo infarktu Saša nopelnīja 39 gadu vecumā. Infarkta skartie vienmēr kļūst ārkārtīgi piesardzīgi - baidās no katra soļa. Bet ne dakteris Bramniks! Līdzko nedaudz atlaba, viņš atsāka strādāt ar pilnu jaudu.
…Tā sanāca, ka pēdējā gaitā viņu pavadījām mūsu kāzu gadadienā. Sašam bija nepilni 55 gadi - viņš nomira pēc devītā infarkta. Devītā! Itin nemaz neprata sevi saudzēt. Atvadīties no daktera Bramnika atnāca vesela ļaužu jūra, un joprojām uz viņa kapa, kad vien atnāku, vienmēr gulst ziedi. Viņš izglābis 15 000 dzīvību.
Mēs bijām brīnišķīgs pāris. Mums bija lieliskas attiecības, un visi mūs apskauda.
Ne dienu bez rakstīšanas
Nākamos divpadsmit gadus pilnībā veltīju darbam. Bērni jau bija pieauguši, bet uz vīriešiem pēc Sašas es pat neskatījos.
Man ir brīnišķīga profesija, kas ļauj katru dienu satikt un iepazīt dažādus cilvēkus, būt notikumu virpulī. Tas ir ārkārtīgi interesanti! Esmu tikusies ar Juriju Gagarinu - man pat ir viņa autogrāfs: “Ar sveicieniem Emmai Bramnik.” Esmu sarunājusies ar Ņikitu Hruščovu un Valentīnu Tereškovu. Man pozējuši Pjērs Kardēns un Džina Lolobridžida, Vladimirs Spivakovs un Elīna Bistricka. Vairākkārt esmu tikusies ar Ernstu Ņeizvestniju, pat sadraudzējos ar viņa mammu - fantastisku sievieti, kura līdz 103 gadu vecumam saglabāja skaidru prātu un rakstīja dzeju.
Pēc augstskolas mani norīkoja darbā VEF, 40 gadu - gandrīz līdz rūpnīcas slēgšanai - strādāju uzņēmuma leģendārajā avīzē Vefietis. Pēc tam sadarbojos ar laikraksta Diena krievu redakciju. Mana ikdiena izskatījās šādi - no rīta uz ātro omlete un skriešus uz darbu. Atgriežos vēlu vakarā, pierakstu, sarakstu, rakstu un pēc pusnakts dodos pie miera. Nākamajā rītā atkal - omlete un laukā pa durvīm. Izstādes, prezentācijas, intervijas, preses konferences - dzīve bija iespaidu un ļaužu pilna.
Man bija ugunīgi rudi mati, labs augums, košs apģērbs, biju sabiedriska un jautra. Vīrieši man pievērsa uzmanību, taču man viņi vairs neinteresēja. Nepavisam. Pēc Sašas visi bija pelēcības.
Tikšanās ar leģendu
Kādu dienu atskanēja telefona zvans, un es dzirdēju klausulē: “Te Mavriks Vulfsons. Zināt tādu? Mani bērni uzskata, ka man nav jābūt vienam. Viņi saka: “Ir tāda Emma Bramnika.” Un piedāvāja: “Saaicināsim sestdien viesus, arī Emmu, iepazīstināsim jūs.” Bet mēs taču neesam bērni, kas - mēs paši nevaram? Un kāpēc gaidīt? Satiekamies?!”
Sākumā pat nesapratu, par ko ir runa. Jo kurš gan nezināja Vulfsonu? Visa valsts runāja par viņa pārdrošajiem priekšlasījumiem un diskusijām ar Gorbačovu. Viņu nēsāja uz rokām Maskavā astoņdesmito gadu beigās un arī Latvijā; 1990. gada 4. maijā viņu vārda tiešā nozīmē nesa uz rokām no Saeimas nama līdz krastmalai.
Es pagalam apjuku un sāku vervelēt, ka esmu briesmīgi aizņemta, ka man ir pavisam maz brīvā laika, viss pēc pieraksta un plāna, lai piezvana pēc pāris dienām. Viņš piezvanīja pēc stundas. “Emma, kāpēc jūs nevēlaties satikties? Jūs taču ne ar ko neriskēsiet!”
Un pēkšņi es sapratu, ka savos 65 gados man patiešām nav nekā, ar ko riskēt. Turklāt bija vilinoši iepazīties ar dzīvu leģendu. Kā žurnālistei. Tas taču ir tik interesanti! Nekādus īpašos plānus nebūvēju. Norunājām satikties parkā pie viesnīcas Latvija.
Es nokavēju kādas desmit minūtes. Notālēm redzēju, kā viņš nervozi staigā gar soliņu turp un atpakaļ. Bet, kad pienācu un sasveicinājos, viņš pagriezās un uzreiz mani noskūpstīja. Uz vaiga. Un atkal es nesapratu, kā uzvesties, jo redzu taču šo cilvēku pirmo reizi! Būtu es jauna meitene, pilnīgi noteikti šķiltu pa seju, ja svešs vīrietis uz ielas mani skūpstītu…
Apsēdāmies uz soliņa. Biju tā uztraukusies, ka runāju vienā runāšanā - pastāstīju par vīru, bērniem, darbu, pat par savām slimībām. Neļāvu viņam bilst ne vārda. Pagāja stunda, bet es tik runāju un runāju. Pēkšņi viņš ieskatījās pulkstenī un teica: “Paldies, ka atnācāt, bet man jādodas uz vācu valodas nodarbību.” Vārdu sakot, atvadījāmies. Eju mājās un domāju - muļķe tāda, kāpēc es gāzu to visu pār viņa galvu?... Bet pēc stundas viņš zvana: “Kad mēs atkal tiksimies?”
Vēlāk Mavrika dienasgrāmatā izlasīju: “Toreiz es nebildu ne vārda, vienkārši klausījos tavā balsī, vārdos, kas plūda no tavām skaistajām lūpām… Es apbrīnoju tavas brūnās acis, kuplos, zeltainos matus, augstās krūtis, stalto stāvu un kājas… Atceros, ka savu ietiepīgo klusēšanu pārtraucu negaidīti: draudzīgi noglaudot tavu galvu. Tu pasmaidīji, bet es neviļus nodomāju, ka šo rudo zeltu varētu glāstīt visu atlikušo dzīvi… Mājās atgriezos ar divējādām sajūtām. Mani negaidot bija pārņēmusi trauksme. Vispirms skaudri sajutu, ka negribu tevis zaudēt… Un es piezvanīju.”
…Kāpēc viņa bērni savešanai izvēlējās mani? Sagadīšanās pēc. Mavrika meita bija devusies pie zobārsta, bet tur uzgaidāmajā telpā sēdēja vienas vienīgas sievietes. Par ko viņas parasti sarunājas? Par vīriešiem un attiecībām. Nu, lūk, arī Mavrika meita izrunājās, ka tētis ir ļoti vientuļš pēc sievas nāves (ar Soņu viņi nodzīvoja kopā 50 gadu). Un tad kāda teikusi: “Nu, Mavrikam riktīgi sapasētu ar Emmu.”
Tas ir liktenis
Tad es aizbraucu uz Ameriku pie meitas. Mavriks ļoti pārdzīvoja un nekādi nespēja saprast, kāpēc vajag šķirties, ja reiz esam satikušies un mums ir tik labi kopā. Cita pēc citas man pienāca vēstules - rakstītas ar roku, aploksnēs. Pēc pirmās vēstules es nopietni aizdomājos, bet pēc septītās posos mājās. “Kā? Kāpēc? Tu taču iepriekšējo reizi te biji gandrīz pusgadu!” bērni nesaprata, un es nolasīju viņiem vienu no Mavrika vēstulēm. Vairāk jautājumu nebija.
Vispopulārākie jaunlaulātie
Pagāja gads pusotrs, kad avīzē Diena parādījās fotogrāfija no izstādes atklāšanas: “Mavriks Vulfsons ar savu draudzeni.” Es noelsos: “Kas tas tāds? Es esmu tava girlfriend, bet tu mans boyfriend? Mūsu gados?” - “Tātad jāsarakstās, lai būtu kārtība,” Mavriks nolēma. Viņš bija vecās raudzes cilvēks, vācu tradīcijās audzināts, un cienīja kārtību it visā. Kā sadzīvē - viņš katru rītu bez izņēmuma uzklāja gultu -, tā attiecībās. Mēs pat mēģinājām kāzu valsi. Starp citu, viņš prata griezt gan uz labo, gan kreiso pusi, kas mūsdienās ir liels retums.
Kaut gan par abiem kopā mums bija 150 gadu, mēs jutāmies jauni, iemīlējušies, laimīgi un samulsuši. Es pat sarku, kad rajona poliklīnikā lūdzu izziņu zagsam.
Vēl mēnešus trīs pēc paša notikuma par mūsu kāzām rakstīja visas avīzes un žurnāli, bijām vispopulārākais pāris. Mūs aicināja uzstāties radio un televīzijā. Bija tādi, kas mēģināja ironizēt un pazoboties, bet vairums mūsu lēmumu uzņēma ar lielām simpātijām. Pat uz ielas nāca klāt sveši cilvēki, apsveica un sacīja, ka mēs viņiem dāvājam cerību. Cerību, ka būt laimīgam privātajā dzīvē nekad nav par vēlu…
Tas patiesi bija brīnums. 67 gadu vecumā es atkal sāku pierast pie tā, ka pastāvīgi, dienu pēc dienas, varu būt mīlas pilna skatiena pievilkšanās centrs…
Pēdējais romantiķis
Agrāk biju pārliecināta, ka tikai sievietes ilgojas pēc mīlestības. Kopš iepazinos ar Mavriku, domāju, ka vīriešiem tas ir vēl izteiktāk, tikai viņi neatzīstas.
Mavriks katru dienu runāja par mīlestību. “Ko tu dari?” - “Cepu kotletes.” - “Bet es mīlu tevi!” Pat trauku mazgāšanu viņš pārvērta par mīlas aktu: “Es saudzēju tavas rociņas un ietaupu tavu laiku - ja nu tu lieku reizīti pienāksi un samīļosi mani?” Un viņš apvainojās, ja no rītiem es metos darīšanās: “Man tā ir tāda laime - pamosties un paņemt tavu roku savā. Un skūpstīt… Bet tu jau celies.”
Mūsu mājā vienmēr bija ziedi. Bet svētku reizēs viņš centās izslīdēt no mājas, kamēr es guļu, lai pamostoties pie gultas ieraudzītu ziedus. Kad viņš kļuva švakāks, ļoti pārdzīvoja, ka man mājā ir mazāk ziedu: “Tā mēs pārvērtīsimies par mežoņiem,” viņš sacīja.
“Ģimenē un mīlestībā galvenais - nenolaist romantikas latiņu,” teica Mavriks. Katru dienu mēs iesākām ar tango. Es ieslēdzu radio, kur pulksten 9.30 džingla vietā skanēja tango ar vārdiem: “Dienu pēc dienas mēs ejam ar tevi, mīlestības ceļus mēs ejam divatā.” Un mēs dejojām. Visus deviņus gadus. Mēs pat ierakstījām savu tango kasetē un ņēmām līdzi ceļojumos.
“Katrai dienai ir jābūt mīlestības dienai. Tas ir mans kredo. Bez tās esmu apvainojies,” Mavriks atzinās kādā pārraidē. Un tā ir patiesība. Ja es no rīta aizskrēju uz veikalu, man noteikti bija viņam jāatstāj zīmīte: “Būšu tikos un tikos, mīlu, skūpstu.” Ja viņš tādu zīmīti neatrada, šausmīgi pārdzīvoja. Kad prom no mājas devās viņš, es vienmēr stāvēju pie loga un māju ar roku, bet viņš, pārgājis ielas otrā pusē, noņēma cepuri un man paklanījās. No malas droši vien izskatījās pēc pilsētas plānprātiņa, bet viņu tas neuztrauca.
Reiz mūsu vasarnīcā bija noķīlējušās ieejas durvis, un viņš līda iekšā pa balkonu. Savos 80+ gados un ar vienu nefunkcionējošu roku. Man pamira sirds, kad zem viņa sašūpojās trepes. Bet viņš priecājās kā puika, kad viss bija veiksmīgi izdevies, teica: “Gribēju tavā priekšā izrādīties!”
Vakaros, liekoties gultā, viņš parasti sacīja: “Paldies par brīnišķīgu dienu, mēs atkal visu laiku bijām kopā.” Viņš sacerēja man dzeju. Līdz tam vienīgi sievai no frontes.
Vecā kaluma džentlmenis
Ik rītu Mavriks nāca pie brokastu galda gludi noskuvies un ģērbies pilnā formā - buktētās biksēs ar savilktu siksnu, svaigā pletkreklā un pieskaņotā kaklasaitē. Viņš uzskatīja, ka “pret mīļoto vajag izturēties tikpat cienījami, kā dodoties pie prezidenta”. Viņš man katru dienu teica, cik skaista esmu, kā man piestāv tērps. “Tu šodien brīnišķīgi izskatījies. Daudzi vīrieši mani apskauda.” Reizēm pat gludināja manu apģērbu, kurš, viņaprāt, man piestāvēja: “Es pēc tā esmu noilgojies...”
Pie tādas attieksmes arī es sevi vienmēr uzturēju formā. Mūsu mājās nebija nekādu halātu un čību. Viņš mani vienmēr sagaidīja priekšnamā un palīdzēja novilkt mēteli. Un vienmēr par visu pateicās, pat par pie galda pasniegtu šķīvi. Bet maltītes noslēgumā noskūpstīja roku. Viņš arī meitenei - frizierei reiz noskūpstīja roku, “lai viņa zinātu, kā pienākas”. Bet friziere sarka no pārsteiguma un neierastās situācijas.
“Mīlēt - tas nozīmē izbaudīt vienam otru!” Tā bija Mavrika stingra pārliecība. Viņš asi izturējās pret vīriešiem, kas krāpa sievas, un viņam nepatika filmas un izrādes par “neķītrajiem trīsstūriem”, īpaši ar seksa ainām. “Mīlestība un sekss - tā taču ir laime! Tāpēc to vajag rādīt maigi, smalki, estētiski. Bet uz ekrāniem to rāda bezgaršīgi - kā sportu.” Vēl padomju laikos Mavriks bija Rietumvācijā. Ziņkāres dzīts, aizgāja uz pornogrāfisku filmu kinoteātrī. Viņš bija tik sašutis par tajā redzēto “automātiku”, ka uzmeklēja studijas īpašniekus un uzprasījās pie viņiem vizītē, lai parunātos. Saimniece ļoti izbrīnījās un savāca pie galda visu savu prāvo ģimeni - vīru, pieaugušos bērnus, mazbērnus. Arī Klintona un Levinskas dēka viņu spēcīgi nokaitināja: “Negribu lasīt itin neko par šīm padibenēm. Tā taču ir seksa noniecināšana!”
Dzīves eliksīrs
Kad atzinos draudzenēm, ka esmu bildināta, dažas sāka mani atrunāt - kam tev zīmogs pasē tādā vecumā? Un vispār kam tev viņš vajadzīgs, viņš taču ir vecs! Taču, kolīdz viņas ar Mavriku iepazinās, visas vienā balsī teica - es arī gribu tādu Mavriku! Viņš bija ļoti interesants cilvēks, ar kuru nekad nebija garlaicīgi. Man plānotājā katra rindiņa bija aizrakstīta - tik daudz pasākumu un darīšanu ienāca manā dzīvē, kas jau tā bija ļoti aktīva.
Mavrikam nepārtraukti zvanīja. Katru dienu viņš saņēma 5-10 vēstules dažādās valodās. Viņu visur aicināja - uz konferencēm, izstādēm, pieņemšanām, prezentācijām. Viņš draudzējās ar visiem vēstniekiem, viņi ciemojās mūsu mājās. Brauca arī paši zināmākie un elitārākie cilvēki no ārzemēm. Bieži ieradās žurnālisti - jautāt viņa viedokli vai intervēt.
Viņam bija neticami interesanta dzīve. Viņš bija Marka Šagāla radinieks - Mavrika un mākslinieka mātes bija māsīcas. Reiz Ķelnē mēs apmeklējām Šagāla izstādi, un kādā gleznā Mavriks laimīgs atpazina tanti Roziju, vienu no mammas māsām. Viņš ir ticies ar Eiženu Finku, būdams bērns, sēdējis klēpī Meierovicam, strādājis avīzē kopā ar Aleksandru Čaku. Mavriks ir izgājis karu, divreiz brīnumainā kārtā glābdamies no nāves.
Viņš bija vispopulārākais starptautisko notikumu komentētājs televīzijā. Sievietes Mavriku dievināja, un viņā bija iemīlējusies Mākslas akadēmijas studente, kur viņš 40 gadus bija pasniedzējs. Mavrika pirmā sieva bija ļoti greizsirdīga…
Mavriks ir dejojis ar dāņu princesi, abi atklāja oficiālu balli. Uzstājies uz skatuves kopā ar orķestri Mocarta Rotaļlietu simfonijā (Berchtoldsgaden-Musik). Dzimšanas dienā saņēmis apsveikumu no Gorbačova,
Nelsona Mandelas un pat no Maurīcijas prezidenta, jo šajā valstī vāca ievērojamu kolekciju. Ziemassvētkos viņš ir saņēmis dāvanas no Beatrises Rotšildas - viņi iepazinās pusdienās pie kanclera Helmūta Kola un ilgi draudzējās.
…Kad visi dienas pienākumi bija veikti un mēs likāmies gulēt, parasti jau pēc pusnakts, viņš pārdomāja notikušo vai arī atcerējās dažādas epizodes. Bet es to ierakstīju - speciāli glabāju diktofonu uz naktsskapīša. Man ir milzīga kaste ar šiem ierakstiem, vēl joprojām visus neesmu atšifrējusi.
Vai šoreiz izšļūkšu?
Runā, ka ar gadiem esot arvien grūtāk vienam pie otra pieslīpēties, bet mūs nekas otrā nekaitināja. Es cienīju viņu un viņa lēmumus, viņš ļoti cienīja un mīlēja mani. Kad mēs apprecējāmies, mana pensija bija 46 lati, viņam - 52, vēl viņam maksāja divus latus par katru lekciju akadēmijā. Tiesa gan, vēlāk Vulfsonam piešķīra valsts pensiju. Katrā ziņā sadzīves un mantu problēmas viņu absolūti neuztrauca.
Kamēr bijām kopā, es ļoti maz rakstīju savus sacerējumus, jo pārsvarā biju aizņemta ar Mavrika dzīvi, viņa projektiem. Deviņu gadu laikā mēs kopā uzrakstījām deviņas grāmatas - viņš stāstīja, es pierakstīju. Biju viņa sieva, draugs, sekretāre, redaktore. Dzīve pagāja vienos priekos - mēs ļoti daudz smējāmies.
Mavriks bija ļoti stiprs cilvēks, nevis kā mūsdienu vīrieši, kas jau 40 gadu vecumā kļūst impotenti. Spēcīgs, pat neraugoties uz bērnībā pārslimoto tuberkulozi, karā sašauto kaklu un apsaldētām kājām.
…Bija marta sākums. Mavrikam plaušu karsonis un kā piedeva - akūta sirds nepietiekamība. “Kā tu domā, vai šoreiz izšļūkšu?” viņš jautāja, turot manu roku. “Protams!” Biju par to pārliecināta, jo mēs taču vēl vakar dejojām. Mums bija kaudze plānu - pat gribējām ņemt klavierstundas. Taču
Mavrikam atvēlētais mūža gājums tuvojās beigām, un ne mani kliedzieni “Neaizej!”, ne mēģinājumi veikt mākslīgo elpināšanu nespēja viņam palīdzēt….
Impresioniste
Pēc Mavrika nāves es dzīvoju divās valstīs - brīžiem Amerikā pie meitas, brīžiem dzimtajā Rīgā. Ņujorkā esmu apaugusi ar draugiem un paziņām - bez sabiedrības man ir garlaicīgi, nespēju būt viena. Trīs reizes nedēļā tur eju uz interešu klubu - uz bērnudārzu ļaudīm zelta gados. Nodarbojos ar jogu, peldu baseinā. Nesen sāku zīmēt, kaut nekad agrāk to nebiju darījusi. Taču es nekopēju attēlus, bet zīmēju, ko un kā pati vēlos. Pasniedzēja nodēvēja mani par impresionisti! Varbūt savos 90+ gados vēl kļūšu slavena?
Šad un tad apmeklēju operu, koncertus. Kā allaž, cenšos būt modes dāma. Žēl, ka mūsdienās nav palicis daudz vietu, kurp dodoties var skaisti apģērbties.
Reiz Ernsta Ņeizvestnaja mamma man teica, ka jebkurā vecumā vajag atrast dzīvei jēgu. Un tikai tagad es saprotu, cik ļoti viņai ir taisnība. Darbs kļuvis par manas dzīves jēgu. Esmu izdevusi savus memuārus, veidoju internetā attēlu galerijas. Man ir savs kanāls YouTube. Manā arhīvā ir ap seštūkstoš fotogrāfiju. Man ļoti patīk fotografēt, tas man gēnos - vecāki bija fotogrāfi. Man ir trīs kameras, bet beidzamajā laikā arvien biežāk izmantoju aifonu.
Katru dienu 5-6 stundas pavadu pie datora, par ko bērni baras. Bet citādi es nepaspētu visu izdarīt. Turklāt es taču laiku pa laikam pieceļos pavirpināt kājas, lai izdzenātu limfu.
Kad 60 gadu jubilejā man uzdāvināja datoru, dēla paziņas, kas palīdzēja to apgūt, brīnījās - sak’, tādā vecumā cilvēki vispār baidās no jaunajām tehnoloģijām. Bet es iemācījos lietot faksu, tikko tāds parādījās, tāpat mobilo telefonu, e-pastu, arī lejuplādēt un apstrādāt fotoattēlus. Tas taču ir tik interesanti!
…Cilvēkam nav jādzīvo vienam. Noteikti jābūt līdzās kādam mīļajam. Man visapkārt ir ļoti daudz vīriešu, bet pēc Mavrika, tāpat kā pēc daktera Bramnika, viņi visi šķiet pelēcības.
Gorbačova lielākais draugs un niknākais ienaidnieks. Kas bija Mavriks Vulfons?
1988. gada 2. jūnijā Mavrika Vulfsona runa LPSR Radošo savienību plēnumā, kas tika translēts tiešraidē, uzspridzināja Latvijas sabiedrību. Pēc tās CK pirmais sekretārs Boriss Pugo paziņoja, ka Vulfsons ir iznīcinājis Padomju Latviju, bet rīdzinieki viņa mājas kāpņu telpu noklāja ar ziediem. Vulfsons pirmais atklāti pateica un pierādīja ar faktiem, ka 1940. gadā notika Latvijas okupācija, nevis draudzīga sociālistiskā revolūcija, atklājot Hitlera-Staļina pakta noziedzīgumu un aicinot Rietumu valstis atzīt Latvijas tiesības uz neatkarību.
Būdams komunists, Vulfsons kļuva par vienu no spilgtākajiem Atmodas virzītājiem un Tautas frontes dibinātājiem. Pēc balsojuma par Latvijas neatkarību tauta viņu nesa uz rokām. Ne mazāk nozīmīga bija viņa loma Latvijas ārpolitikas veidošanā, tajā, ka Latvija pasaulē tika atzīta juridiski.
Mavriks Vulfsons ir dzimis 1918. gada 7. janvārī ebreju ģimenē. Viņš mācījās vācu, vēlāk latviešu skolā. Jau kopš pusaudža gadiem bija politiski aktīvs, sociāldemokrātiski orientēts, kopā ar domubiedriem izplatīja skrejlapas pret Ulmaņa valdību. Trīsdesmito gadu beigās bija pārliecināts komunists, tādēļ 1940. gadu sagaidīja ar lielām cerībām. Vēlāk viņš atzina, ka tolaik akli ticējis Staļinam un esot bijis muļķis. Kara laikā uzdienējis līdz majora pakāpei sarkanajā armijā, apbalvots ar vairākiem ordeņiem. Pēc kara strādāja laikrakstā Cīņa, paralēli pabeidza mācības LVU Ekonomikas fakultātē. 1957. gadā tika iecelts par Rīgas Balss redaktora vietnieku, 1962. gadā sāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā, kur mācija PSKP vēsturi un bija viens no iecienītākajiem pasniedzējiem.
Harismātisks, gudrs, erudīts un lielisks sarunbiedrs, padomju laikos Vulfsons bija labākais starptautiskais komentētājs. Skatoties LTV raidījumu Globuss, kuru viņš vadīja, nevienam pat prātā nevarētu ienākt, ka Vulfsons var izspēlēt to, kas notika 1988. gada vasarā. Tomēr tieši tam, ka par Latvijas okupāciju sāka runāt gudrais, piesardzīgais Mavriks Vulfsons, nevis kāds brīvdomātājs vai disidents, bija izšķirošā loma sabiedrības pārliecināšanā.
Par savām izjūtām pēc slavenās runas Mavriks stāstīja: “Es sapratu, ka nu kauliņi mesti, un gaidīju represijas. Boriss Pugo agrāk bija Drošības komitejas vadītājs, tobrīd vīrs ar Latvijā praktiski neierobežotām pilnvarām. To, kas viņu pašu sagaidīs jau diezgan tuvā nākotnē, laikam pat visnaskākais zīlnieks nespētu paredzēt.
Kad, domās iegrimis, tuvojos savam dzīvoklim, ieraudzīju, ka mana nama kāpnes ir pārklātas ar ziediem. Un pēkšņi kļuva viegli ap sirdi. Visu vakaru zvanīja pazīstami un sveši cilvēki, izsakot pateicību, sajūsmu, atbalstu.”
Vēlāk Vulfsons aktīvi iesaistījās jautājumu risināšanā par okupācijas karaspēka izvešanu no Latvijas. Viņš regulāri publicējās lielajās Vācijas avīzēs Die Welt un Die Zeit, žurnālos Der Spiegel un Der Stern, Šveices NZZ, Dānijas Politiken, sniedza intervijas Rietumu radiostacijām, starptautiskās sanāksmēs personīgi tikās ar Vācijas kancleru Helmūtu Kolu un ārlietu ministru Hansu Dītrihu Genšeru, Dānijas ārlietu ministru Ufi Elemanu-Jensenu, Izraēlas prezidentu Ezeru Veicmanu un ārlietu ministru Šimonu Peresu, NATO ģenerālsekretāru Manfredu Verneru un citiem pasaules līderiem. Pats sevi viņš uzskatīja par latviešu patriotu, cenšoties Latvijas labā izdarīt visu iespējamo.
Dzīves laikā viņam vairākkārt tika piespriests nāvessods, pirmo reizi 1943. gadā pie Staraja Rusas. Atmodas laikā viņa nāvi vēlējās kustība Pamjatj, bet deviņdesmitajos gados nošaut solīja Pērkoņkursts.
Vulfsons bija cilvēks ar globālu atvēzienu. Viņa draugu un paziņu vidū bija pasaules visprominentākās personas, ar kurām viņš komunicēja kā līdzīgs ar līdzīgu. Viņš vienmēr bija iznesīgs - desmitiem kaklasaišu, katra pieskaņota kreklam un uzvalkam, viss atbilstoši etiķetei.
79 gadu vecumā Mavriks Vulfsons, romantiķis no pirkstu galiņiem līdz papēžiem, vērienīgās kāzās apņēma otro sievu - žunālisti Emmu Bramniku. No dzīves viņš šķīrās 86 gadu vecumā.
Vēstules par mīlestību
• Mana dārgā, mīļotā! Neprātīgi ilgojos pēc Tevis. Brīžiem šķiet, ka jūku prātā.
• Kā mirstošs slāpēs, alkdams maigu vārdu, es priecājos par katru sīkāko mājienu, ka arī Tu, mana mīļotā, domā par mums. Tavu vēstuli lasīju ar tādu satraukumu, it kā tā izlemtu manu likteni… Mīlu Tevi maigi, kaislīgi un ļoti egoistiski - gribu Tevi tikai sev.
• Bieži jūtos kā izdzisis vulkāns. Piesaucu Visuaugstāko, cenšoties iztēloties mūsu kopīgo laimi. Skaitu dienas, kad atkal tiksimies, un garastāvoklis uzlabojas līdz ar katru nosvītroto dienu.
• Bieži domāju, ka manos gados un dvēseles stāvoklī tāda šķiršanās ir vissmagākā slimība. Te nav runa par uzticību, bet gan par to, kā es izdzīvošu. Es nemeklēju ne izklaides, ne citus cilvēkus. Domās visu laiku esmu ar Tevi. Skumji skatos uz telefonu un atceros, kā tajā skanēja: “Tā esmu es”.
• Kopš Tavas aizbraukšanas pagājis gandrīz mēnesis. Man tik smags. Dzīvoju savādi. Pieceļos un domāju, kaut ātrāk pienāktu vakars. Torā teikts, ka tādi kļūstot nelaimīgi ļaudis. Droši vien tā arī ir… Tu man neticēsi, bet, kamēr šo rakstu, mana sirds te dreb, te pamirst.
• Reizēm redzu Tevi sapņos, bet pamostos, un dvēseli skrāpē kaķi. Droši vien esmu to pelnījis. Esmu Tevi neprātīgi iemīlējis un tāpēc tagad ciešu. Rīt uzrakstīšu vēl. Skūpstu Tavas acis, rokas, lūpas…
• Mani visu laiku nomoka doma, ka varbūt es Tevi šantažēju, izlūdzoties saīsināt šķirtības laiku, ka Tu no daudz kā esi atteikusies, ko es nespēšu aizvietot. Jo neko citu, izņemot mīlestību un maigumu, es Tev nespēju dot. Bet vai ar to ir pietiekami? Gaidu Tavu nākamo ziņu. Kad atveru aploksni, gribas raudāt.