Viņš stāvēja pie aviācijas šūpuļa Rīgā, darbojās Augstākajā kara padomē Petrogradā un Arhangeļskā, mirdzēja galveno varoņu lomās uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, nodibināja Dailes teātri un kļuva par leģendāru režisoru. Smiļģis bija ieredzēts pie visām varām, allaž pielūdzēju ielenkts, bet tajā pašā laikā - vientuļš.
Kā tēvs teica
Viņš piedzima 1886. gadā Rīgā, Jona un Hedvigas Smiļģu ģimenē. Tēvs bija lietuviešu izcelsmes katolis, māte - latviete, luterāne. Deviņas dienas pēc abu salaulāšanās pasaulē nāca Eduards.
Puisēnu nokristīja katoļticībā un, kad viņam apritēja astoņi gadi, aizsūtīja uz katoļu sākumskolu Vecrīgā. Nevarētu gan teikt, ka tur tika iegūta izcila izglītība; puika šajā skolā mācījās vien pāris gadu un uz knapiem trijniekiem. Vairāk Eduardu iedvesmoja redzētais Vācu teātrī, kuru zēns kopā ar ģimeni bieži apmeklēja. Viņš nolēma, ka būs aktieris, taču tēvs bija kategoriski pret - teātra spēlēšana nav nekāds nopietns maizes darbs, vajag iegūt “kārtīgu profesiju”. Eduards nedumpojās un paklausīgi devās mācīties par konstruktoru tolaik prestižajā Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā. Kad viņam bija 17 gadu, tēvs nomira no vēža. Tas Eduardam nozīmēja kļūt par vecāko vīrieti ģimenē, kur bez viņa bija vēl arī brālis Jānis un māsa Anita. Ik rītu sešos viņš devās uz Manteļa mašīnbūves rūpnīcu, kur līdz sešiem vakarā strādāja par konstruktoru-mācekli. Vakarā turpināja mācības skolā. Un sapņoja par teātri.
«Uz priekšu, uz Marsu!»
1905. gadā Eduards kļuva par diplomētu konstruktoru. Talantīgajam un strādīgajam puisim piedāvāja labi apmaksātu amatu rūpnīcā Motors, kur ražoja aviācijas motorus. Tas viņa dzīvē bija fantastisks periods.
Rūpnīcā strādāja slavenais Frīdrihs Canders, kurš, tāpat kā Konstantīns Ciolkovskis, aizrāvās ar kosmisko lidojumu projektiem. Un rūpnīcas konstruktori visā nopietnībā pārsprieda iespēju doties lidojumā uz citām planētām. Smiļģis ar milzu sajūsmu uztvēra Candera devīzi “Uz priekšu, uz Marsu!” un padarīja to par savas dzīves vadmotīvu, tikai nedaudz romantizējot: “Lidojiet man līdzi uz Marsu - uz Marsa zied ābeles!” Viņš bieži atkārtoja šo frāzi saviem aktieriem.
Taču Smiļģis jau tolaik zināja, ka viņa dzīve būs... teātris.
Uz skatuves
Viņš metodiski kaldināja savu aktiera karjeru - strādāja rūpnīcā un brīvajā laikā spēlēja dažādos pusamatieru teātros, apmeklēja privātstundas dziedāšanā un skatuves mākslas skolu pie Vācu teātra, bet komandējumu laikā aizrautīgi skatījās izrādes slavenos Maskavas teātros, iepazīstoties ar Meierholda un Tairova iestudētajiem šedevriem.
Smiļģa aktierspēli ievēroja, un 1912. gadā viņu uzaicināja pievienoties Jaunā Rīgas teātra pastāvīgajai trupai. Teātris ar šādu nosaukumu Lāčplēša (toreiz Romanova) ielā 25 pastāvēja jau tolaik. Un Smiļģis atstāja rūpnīcu.
Viņš spoži mirdzēja galvenajās lomās romantiskajās un patosa pilnajās Raiņa lugās, pirmais nospēlēja Induli drāmā Indulis un Ārija un Uldi lugā Pūt, vējiņi!. Bet savā iztēlē viņš veidoja pavisam citādas izrādes, kurās katoļu mises svētsvinīgums saplūda ar fantastiskiem kosmiskiem lidojumiem. Un sāka domāt par savu teātri.
Mīlestība
Iejaucās liktenis - Smiļģis satika un kaislīgi iemīlēja dzīvespriecīgo Jaunā Rīgas teātra suflieri Bertu Āboliņu, trupā sauktu par Knībi. Berta bija piecus gadus jaunāka un, tāpat kā Smiļģis, ar spēcīgu, temperamentīgu, neatkarīgu raksturu. Tieši tālab viņa arī spēja - kaut arī reizēm ne bez aizvainojuma - paciest Smiļģa krasās garastāvokļa maiņas un kaisles uzbangojumus, kas mijās ar piepešiem atsvešinātības periodiem.
Kad šis romāns sākās, nav skaidri zināms. Par Smiļģi vispār ir maz drošu ziņu. Viņš nekad nav rakstījis dienasgrāmatu, arī vēstules rakstīja nelabprāt. Ja arī kādam uzrakstīja, viņa sūtījumi nezin kāpēc gluži kā sazvērējušies kaut kur pagaisa. Viņa draugu atmiņu stāsti ir pretrunīgi, oficiālu dokumentu saglabājies gaužām maz. Zināms, ka 1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, Smiļģa attiecības ar Bertu bija pašā plaukumā. Gadu vēlāk viņš kopā ar Bertu, savu māti un visu teātra trupu evakuējās uz Petrogradu. Arī tur teātris iestudēja izrādes, taču latviešu diaspora pilsētā nebija liela, biļetes nevarēja izpārdot, arī nekādi ziedojumi teātri neatbalstīja. Tad vēl revolūcija, posts un bads... Katastrofāli trūka naudas. Berta pārmeta Smiļģim galēju egoismu, māte tikai ik pa laikam klusi nopūtās. Nekas cits neatlika - Smiļģis atgriezās pie jau pazīstamās shēmas, proti, dienā strādāja par inženieri konstruktoru, bet vakaros, ja atlika laiks, spēlēja teātri.
Viņš ieguva darbu Zemkopības ministrijā, kur nodarbojās ar trofeju tehniku. Izgudroja, kā izvairīties no vagonu bremžu sistēmas pārkaršanas, un saņēma visai solīdu prēmiju - pietika gan karakulādas kažokam, gan gredzenam ar akvamarīnu, ko uzdāvināt Bertai. Tiesa, pēc citas, neapstiprinātas informācijas, viņš bija iesaistījies Petrogradas Augstākās kara padomes darbā un daļu samaksas saņēma graudā.
Ziemeļi, dienvidi...
1918. gadā Smiļģis devās uz ziemeļiem un kļuva par Ārkārtējās evakuācijas komisijas locekli Arhangeļskas ostā. Komisijai vajadzēja nogādāt Iekškrievijā ostā pienākušās kravas, ko Antante bija sūtījusi Baltajai armijai. Šajās Francijas un Lielbritānijas sarūpētajās kravās bija ne tikai ziepes, sāls, sērkociņi un cukurs, bet arī dažādas delikateses, grezna sieviešu veļa, smaržas un Briseles mežģīnes. Krievijas jaunās varas pārstāvji krita kārdinājumā un nevēlējās šo bagātību atdot, komisijas darboņi strauji demoralizējās un no kravu izkrāvējiem pārtapa par alkatīgiem to izlaupītājiem.
Smiļģis drīz saprata, ka ir iesaistījies visai tumšā un bīstamā lietā. Mīklaini gāja bojā angļu kuģu kapteiņi, bez vēsts pazuda komisijas locekļi... Tad pēkšņi tika izdota pavēle par Smiļģa arestu un nodošanu Revolucionārajam kara tribunālam, kas faktiski nozīmēja nošaušanu bez tiesas. Viņš paguva nozust un veselu gadu pavadīja slēpjoties. Kur - nav zināms. Stāsta, ka viņš bija devies uz dienvidiem, Odesu (un tieši tāpēc vēlāk, 1940. gadā, Dailes teātrī varēja tik lieliski iestudēt Intervenci). Lai vai kā, 1920. gadā Smiļģis atkal parādījās Petrogradā, savāca Bertu un māti un pārveda viņas mājās - jau neatkarīgā Latvijā. Runā, ka viņu aicinājis pats Meierovics - liels teātra cienītājs. Viņš Smiļģī sajuta ne tikai labu aktieri, bet arī vērienīgu organizatoru.
Atgriešanās
Klejojumu gados Smiļģis bija līdz detaļām izsapņojis unikāla teātra tēlu, kas pēc sava gara bija radniecīgs izcilā krievu režisora Aleksandra Tairova heroiskajam romantismam. Viņš izklāstīja to draugiem un domubiedriem. Smiļģi atbalstīja Meierovics, Rainis un Jānis Muncis, talantīgs mākslinieks un dekorators.
1920. gadā tajā pašā ēkā, kur bija atradies Jaunais Rīgas teātris, tika atklāts Dailes teātris. Par tā pirmo direktoru kļuva Rainis, taču pēc dabas depresīvais, hipohondriskais un visai iekšupvērstais dzejnieks bija gatavs uzņemties tikai “literārisko pusi” un ierosināja par teātra māksliniecisko direktoru iecelt Eduardu Smiļģi.
Ļaudis Smiļģi atbalstīja vienmēr. Viņam piemita neticama harisma un māka spoži spēlēt ne tikai uz skatuves. Būdams neliela auguma, viņš izskatījās un arī izturējās kā īsts lauva - ar lielu galvu, melniem, kuplā vilnī atpakaļ atsukātiem matiem, majestātiskiem sejas vaibstiem. Reizēm šķita, ka Smiļģis nerunā, bet rūc, ar baudu izgaršojot gari stieptu burtu r. Viņam izgatavoja īpašus skatuves apavus ar slēptu paaugstinātu platformu, lai viņš savās varoņlomās izskatītos garāks. Tādos noturēties kājās bija īsta māksla, bet ko gan vēlamā efekta dēļ nedarīsi! Arī sengrieķu aktieri taču kāpa uz skatuves koturnās, lai publika tos saredzētu arī no tālākām rindām.
Viņa teātris
Smiļģa auklējums ir vizuālais teātris, kurā galveno lomu spēlē plastika, dekorācijas un mūzika. Aktieri netiecās atveidot savus varoņus kā dzīvē, Smiļģis no viņiem prasīja tieši pretējo - lai viss būtu kā teātrī. Viņš sevi sauca nevis par režisoru, bet gan par inscenētāju. Režisore viņa teātrī bija Felicita Ertnere, kura bija ieguvusi atbilstošu izglītību Pēterburgā, bija Smiļģa tuva draudzene un, kā runā, periodiski arī mīļākā...
Savus iestudējumus Smiļģis būvēja kā inženieris - tehniski un vizuāli. Viņš atrada risinājumus dekorācijām un apgaismojumam, viņam bija skaidra ideja, viņš redzēja mizanscēnas, dzirdēja mūziku. Pārējo darīja Ertnere un citi režisori.
Smiļģa neizsīkstošā radošuma avots bija viņā pašā - viņa mutuļojošajā fantāzijā. Dailes teātra aktieri ceļoja, apmeklēja Parīzi, Londonu, Romu, Vīni. Smiļģis daudz lasīja, skatījās filmas, fantazēja. Kā režisors viņš iespaidu plūsmā piesavinājās itin visu, kas vien viņam iepatikās, un pārkausēja to savos iestudējumos, tā ilustrējot reiz Gētes rakstītos vārdus: “Viss, ko pirms manis radījusi cilvēce, pieder man.” Smiļģim varēja no rīta izstāstīt kādu stāstu, un vakarā viņš to jau azartiski atstāstīja publikai kā savu, nemaz nekautrēdamies no īstā autora klātbūtnes. Bet pēc mēneša tā motīvi jau bija atpazīstami kādā mizanscēnā uz skatuves.
Viņa sievietes
Dāmas viņu dievināja. Un Smiļģis arī mīlēja sievietes - no darba brīvajā laikā. Bertu viņš apprecēja tikai 1922. gadā - pienākuma vadīts, jo jau nepilnu mēnesi pēc laulībām nāca pasaulē abu pirmais dēls. Tad vēl viens. Bet jau pēc divarpus gadiem Berta pieprasīja šķiršanos - kādā vakarā izrādes laikā vienkārši ienāca pie Smiļģa aizkulisēs un paziņoja, ka aiziet, jo ir nogurusi no viņa egocentrisma. Tomēr abi uzturēja draudzīgas attiecības, jo bija jāaudzina kopīgie bērni. Par Smiļģa otro kaislīgo mīlu trīsdesmito gadu sākumā kļuva aktrise Lilija Štengele.
Lilijas dzīvi var pielīdzināt dēku romānam. 18 gadus vecā skolotāja no Olaines atbrauca uz Rīgu, savaldzināja režisorus ar savu skaistumu, spēlēja Jaunajā Rīgas teātrī, pēc revolūcijas kā viesmāksliniece iesaistījās dažādu režisoru izrādēs Krievijas dienvidos - Odesā, Rostovā un citur. Viņu vēlējās angažēt viens no Petrogradas teātriem, bet Štengele no šā piedāvājuma atteicās un kopā ar Baltās armijas atliekām (un, kā stāsta, ar savu mīļāko) emigrēja uz Stambulu. Turcijā viņa pavadīja divus gadus, tad uzradās Vīnē un Berlīnē, pa šo laiku kļuvusi vēl skaistāka un arī labi situēta. 1923. gadā viņa pēc Rīgas Krievu drāmas teātra vadības aicinājuma atgriezās Latvijā un pievienojās teātra trupai. Un uz skatuves bija tik lieliska un valdzinoša, ka arī latviešu publika lauztin lauzās uz Štengeli.
Smiļģis un Štengele saderēja kopā - abiem teātris bija svarīgāks par mīlestību. Lilija viņam uzrakstīja kaudzi vēstuļu, bet neviena no Smiļģa vēstulēm viņai nezin kāpēc nav saglabājusies. 1944. gadā Štengele pameta Latviju un pēc vairākiem bēgļu nometnē Eslingenē pavadītiem gadiem nonāca ASV. Smiļģis palika Rīgā un atjaunoja attiecības ar Felicitu Ertneri. Visādā ziņā to, ka viņa ir bijusi Smiļģa “civilsieva”, savās atmiņās pieminējusi arī Dailes teātra aktrise Vija Artmane.
Smiļģis un Ulmanis
Smiļģis mācēja tikt pie naudas - un arī ar neticamu vieglumu iztērēt visu, ko ieguva teātrim no valsts un mecenātiem. Kad teātra budžetā izveidojās kārtējais milzu robs, viņš iztaisnoja kaklasaiti un devās uz smagām pārrunām. No tām reizēm atgriezās sadrūvējies, bet biežāk - starodams: “Gavilējiet, Ciānas bērni! Pilsētas valde strīpo veco parādu! Varam taisīt jaunus!”
1934. gada pavasarī pie varas nāca Kārlis Ulmanis, saimniecisks un praktisks cilvēks, kas negrasījās paciest šādu nejēdzību. Viņš atņēma Smiļģim direktora amatu un visu teikšanu par teātra grāmatvedību, atstājot tikai mākslinieciskā vadītāja posteni.
Diženā režisora attiecības ar Ulmani jau no sākta gala bija sarežģītas. 1934. gada rudenī Smiļģis Dailē iestudēja Šekspīra Jūliju Cēzaru un pats atveidoja galveno lomu. Stāsts par to, kā demokrātiskais līderis kļūst par tirānu un mirst no labākā drauga rokas, kurš tam nespēj piedot ideālu nodošanu, Ulmanim nepatika, un pēc viņa uzstājīgā lūguma iestudējumu izņēma no repertuāra, nospēlējot vien dažas izrādes. Lai ko tas nozīmēja Smiļģim, viņš neprotestēja. Pie jebkuras varas viņš darīja visu, lai Dailes teātris dzīvotu.
Diplomātijas smalkumi
1940. gadā Latvijā ienāca padomju karaspēks. Un Smiļģis iestudēja lugu Intervence par pilsoņu karu Krievijas dienvidos, mēģinājumos aktierus uzrunādams ar biedri.
Kad gadu vēlāk Rīgā ienāca vācieši, viņš ar tiem runāja vācu valodā, un viņi Smiļģi atkal iecēla par teātra direktoru. Viņš iestudēja Šekspīru un aizstāvēja savējos. Kad Elvīru Brambergu - vienu no teātra vadošajām aktrisēm, kuras vīrs bija sapinies ar komunistiem, - nosūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni, Smiļģis tūdaļ uzrakstīja galvojuma vēstuli varas iestādēm, paskaidrojot, cik šī aktrise ir svarīga teātrim un nekaitīga Vācijai. Neticami, bet Brambergu atbrīvoja! Kad aktierim un teātra bijušajam direktoram Leonīdam Leimanim, kurš okupācijas laikā bija izveidojis Rīgas pagrīdes organizāciju Cīņa, lai glābtu ebrejus un sarkanarmiešus, bija nepieciešami viltoti dokumenti, tieši Smiļģis sagādāja vajadzīgos papīrus un izglāba kolēģim dzīvību.
1944. gadā, periodā starp divām varām, Smiļģis kopā ar aktieriem naktīs dežurēja teātrī, lai tas netiktu izlaupīts. Visi kopā baidījās, dzēra šņabi un stāstīja anekdotes. Smiļģis pierunāja aktierus nebēgt prom kopā ar vāciešiem, un gandrīz visi viņam noticēja un palika.
Arī padomju vara Smiļģim bija visai labvēlīga - piešķīra Staļina prēmiju un PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu, ļāva arī paturēt privātmāju Pārdaugavā.
Smiļģis iestudēja Andreja Upīša revolucionāro lugu Spartaks - un, jāteic, izcili. Bet piecdesmitajos gados viņš pieņēma darbā tos, kas bija atgriezušies no izsūtījuma Sibīrijā. Tolaik tā nebūt nebija parasta lieta.
Smiļģis nekad netika iesaistījies nevienā partijā - ne Ulmaņa, ne padomju laikā. Viņš darbojās Kulturālās tuvināšanās biedrībā ar SPRS tautām un bija Latvijas PSR Teātra biedrības vadītājs. Vēlāk no dokumentiem tika mēģināts izdibināt, vai viņš nav sadarbojies ar VDK. Neko neatrada.
Abus dēlus no pirmās laulības Smiļģis zaudēja Otrā pasaules kara laikā. Vecākais, arī Eduards, krita kaujās pie Maskavas, bet jaunākais, Zigurds, kurš bija devies studēt glezniecību un grafiku uz Vīni, 1944. gadā pazuda bez vēsts. Smiļģis ilgus gadus dzīvoja ar skaudrām zaudējuma sāpēm, bet nevienam par tām nestāstīja. Paturēja tās sevī, neuzticot ne cilvēkiem, ne papīram.
Gulbja dziesma
Eduards Smiļģis ļoti mīlēja Šekspīru, bet ne reizi neiestudēja Karali Līru un neatveidoja vecu vīru lomas. Viņš tiecās uz jaunību un pie jauniešiem, jo no tiem smēlās idejas un enerģiju.
Piecdesmit astoņu gadu vecumā viņu kopā ar citiem inteliģences pārstāvjiem nosūtīja uz marksistiski ļeņiniskās filozofijas kursiem. Tur viņš sastapa apburošu 18 gadus vecu meiteni Zigrīdu. Viņa grasījās iestāties Medicīnas institūtā un pirms eksāmeniem klausījās to pašu kursu. Smiļģis sāka meiteni aplidot, un Zigrīda ar bijību pieņēma režisora uzmanības apliecinājumus. Smiļģis taču bija leģenda, pusdievs, dzīva vēsture! Kādudien viņš Zigrīdu lūdza kļūt par viņa sievu. Tas notika viņa mājas kabinetā Āgenskalnā. Viņš pieveda meiteni pie loga, norādīja uz dārzu un teica: “Tu te sēdēsi un gaidīsi mani atgriežamies no teātra.” Un viņa piekrita.
Laimīgā laulībā piedzima divi bērni - meita Aija un dēls Jānis. Aija atceras, cik maigs un temperamentīgs tēvs bijis Smiļģis un cik ļoti viņu bērnībā lutinājis. Viņai bija 16 gadu, kad tēvs šķīrās no dzīves. Četrus gadus pirms nāves Smiļģim atņēma viņa teātri. Viņš lūdza atstāt viņa vārdu kaut tikai uz afišām, apsolīja nejaukties iestudējumos. Bet viņam atteica...
Teātra ģēnijs
Eduards Smiļģis bija spilgts cilvēks - ģeniāls, valdonīgs, ar savām ērmībām. Allaž valkāja baltu šalli un tauriņu, pusmūžā krāsoja matus spoži melnā krāsā, lai nemanītu sirmos (tiesa, ne vienmēr laikus un akurāti, bet tam neviens nepievērsa uzmanību). Viņa krekliem bieži trūka pogu. Viņš varēja zem smokinga uzvilkt tikai baltu krūtežu virs zilā apakškrekla un bezrūpīgi doties cilvēkos. Un cik bargi viņš mēdza nostrostēt katru, kas nelaikā gadījās pa rokai! Vija Artmane atmiņās piemin, kā pirmajā mēģinājumā klusi iegājusi zālē un apsēdusies ceturtajā rindā, bet Smiļģis uzrēcis, lai viņa tūliņ pat un uz visiem laikiem pazūd no teātra. Artmane ļoti pārbijusies, bet tad viņai izskaidrots, ka aktieri skatītāju zālē nedrīkst sēdēt tuvāk par sesto rindu, lai netraucētu Smiļģim pārredzēt skatuvi. Dažas aktrises viņš esot padzinis no teātra reizes piecpadsmit, līdz viņas beidzot sapratušas, kāpēc.
Uz Smiļģi dusmojās, pret viņu buntojās, viņam aiz muguras kurnēja un pina intrigas, taču bez viņa nevarēja. Viņš gara acīm redzēja nākotnes vīziju un ar iedvesmu veda sev līdzi. Viņš nevienu nemācīja, taču viņam netrūka izcilu mācekļu - un tiem pietika ar to, ka viņi varēja radīt līdzās Meistaram.