Belkanto ešafota ēnā. Jānis Ūdris. Zvaigzne ABC
Lai arī grāmata veltīta reālai vēsturiskai personībai - Neatkarības kara dalībniekam, Lāčplēša ordeņa kavalierim un izcilam operas tenoram Jānim Vītiņam - , tas nav dokumentāls stāsts, bet gan vēsturisks romāns. Proti, kā mēdz norādīt kinofilmās, stāsts ir balstīts uz vēsturiskiem notikumiem, taču atstājot vietu arī autora fantāzijai. Tās te ir diezgan daudz, jo kurš gan vairs var pateikt, kādas sarunas grāmatas varonis patiesībā risināja ar meitenēm, ar kolēģiem operas namā vai ar čekistiem, kuri viņu apcietināja un pratināja. Vai ar Ādolfu Hitleru, ar kuru tenors esot ticies trīsdesmito gadu vidū, kad kādu laiku uzstājās Vācijā - grāmatā aprakstītajā sarunā fīrers spriedelē par latviešiem, kuri esot gandrīz kā vācieši, savukārt Vītiņš viņam stāsta, ka Hitlera iemīļotais komponists Vāgners savos darbos esot iepinis latviešu senās dievības. Ādolfs gan šo paziņojumu esot uztvēris bez intereses...
Lai kā būtu ar varoņa sarunām un pārdomām, taču grāmatu ir vērts izlasīt kaut vai tādēļ, ka tajā pieminēti daudzi fona notikumi, kas patiešām ir notikuši un nebūt nav izdomāti. Kaut daļēji laikmeta garam te var mēģināt pieskarties un to izjust. Īpaši jau stāstījuma beigu daļā, kas spilgti parāda, kā padomju okupācija sagrāva neskaitāmu cilvēku dzīves un sapņus. Jo Vītiņš nebija vienīgais, ko samala komunistu represiju aparāts - līdzīgs liktenis piemeklēja daudzus Latvijas iedzīvotājus. Vītiņa stāsts pārējo vidū izceļas vien ar to, ka viņš bija izcils mākslas darbinieks, taču padomju sistēma nežēloja arī tos - īpaši jau tādus, kuri bija apbalvoti ar Lāčplēša ordeni.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita