Hugo Bērziņš un Anete Hamčanovska nav dizaina duets un pat ne radošais tandēms. Kopā viņi startēja tikai jauno modes dizaineru konkursā Modes manifestācija, iegūstot otro vietu divpadsmit kolekciju konkurencē un arī žurnāla Lilit Look speciālbalvu. Tagad tikai Anete ir palikusi dizainā, bet Hugo no modes pārgājis pie scenogrāfiem.
Anete Hamcanovska
Nekad nezini, kur dzīve tevi aizvedīs
Jau septītajā klasē sapratu - nē, matemātika nav domāta man. Kaut kā izvilku tos pāris gadus, skaidri zinot, ka nepalikšu vidusskolā, iešu mācīties profesiju. RDMV iestājos nejaušības dēļ - tāds nebija mans mērķis. Aizgāju uz tekstilu, likās - tur ir gan apģērbs, gan interjers; iet tieši uz modēm nobijos. Nevarētu teikt, ka biju sajūsmā par mācībām, bet viss mainījās, kad sākās prakse. Man paveicās, tiku pie Baibas Ladigas un Mareunrol's. Tieši šī pieredze man ļāva iepazīt modi no citas puses, daudz interesantākas un saistošākas. Sapratu arī, ka mode - tas ir dārgi un sarežģīti. To, ka izvēlēties modes dizainera profesiju nozīmē veltīt tam sevi visu. Nebiju pārliecināta, vai esmu tam gatava, bet sarunāju ar sevi - pabeigšu diplomdarbu, un tad laiks rādīs, kur nonākšu.
Vienmēr esmu bijusi uzcītīga, visu izdaru, kā prasīts, un vēl mazliet vairāk, lai kādas būtu manas iekšējās šaubas. Un tagad zinu - tas atmaksājas. Reizēm ir tā, ka grūti saprast, kur tevi velk sirds un prāts, bet jāturpina iet un darīt. Jo cilvēks nekad nevar zināt, kas viņu gaida nākotnē, kādas iespējas.
Pēc dabas esmu diezgan introverta, man iet visai grūti ar sevis pozicionēšanu. Protams, ja vajag, varu saņemties, bet man nepatīk sevi izpaust baigi skaļi. Drīzāk pastāvēšu maliņā, paskatīšos, kas notiek. Bet tik un tā bieži pat nemanot nonāku situācijās, kad, skaidri nepasakot nē, esmu pateikusi jā un piekritusi kaut kādam projektam vai uzdevumam. Pēc tam domāju - ak šausmas, kur esmu iekūlusies! Taču, ja jau tur esmu, man negribas pievilt cilvēkus, kuri uzticējušies. Tad nu es sēžu dienām un naktīm un daru. Un tikai tad, kad darbs pabeigts - viss, paldies, es eju gulēt.
Tā bija arī ar manu RDMV noslēguma darbu. Pasniedzēja ieteica startēt jauno dizaineru konkursā Modes manifestācija, nezinu, kā piekritu, bet beigās tas viss izvērtās atzinībā un publiskā ievērībā. Nekā no tā nebūtu bijis, ja es necenstos visu, ko uzņemos, pabeigt pēc iespējas labāk.
Pagaidām neesmu domājusi attīstīt savu zīmolu, gribu apgūt praktiskās zināšanas - ekonomiskos aspektus un pārējās tehniskās pamatlietas. Uzskatu - ja ir zināšanas, tad ir, uz ko paļauties. Nepietiek ar to, ka esi dizainers, ja nezini savas tiesības un iespējas. Tieši tādēļ pēc RDMV iestājos RTU, bet… Nu jā, tur no mākslas nekā īsti nav, un ar gariem zobiem esmu atgriezusies pie matemātikas. Taču saprotu, ka bez matemātikas un izpratnes par tehnoloģijām tālu nevar tikt arī mākslā.
Tomēr mācībās pēdējais gads ir bijis ārkārtīgi sarežģīts, visa tā mājsēde ir uzlikusi tādu kā miera režīmu. Nekas īsti nenotiek, it kā gribas kaut ko darīt, bet tad jau ir klāt vakars… Grūti saņemties jaunām lietām. Tas, kas ir obligāts, saprotams, tiek izdarīts, bet radošie procesi… Skatos - pagājis gads, bet īstenībā nekas baigi jauns nav apgūts. Tad uzspīd saulīte un viss šķiet kārtībā.
Tomēr neuzskatu, ka pandēmijas laika studijas var saukt par kvalitatīvām. Man nepatīk mācīties attālināti, tas viss ir ārkārtīgi negodīgi! Iespējams, tāpēc jūtu, ka RTU tomēr nav man īstā skola. Pārāk daudz rāmju, bet man nepieciešams radošāks piegājiens, vairāk brīvības un elpas. Nezinu, varbūt laiks pārmaiņām. Bet negribu neko plānot, labāk ir ļauties plūdumam. Laiku pa laikam mani pārņem tādas kā iekšējās bailes par to, ka nekas neizdosies un beigu beigās es atgriezīšos kaut kādā sākumpunktā. Iespējams, esmu viens no stresainākajiem cilvēkiem, nepārtraukti sevi uzkurinu, lai gan beigās izrādās - viss ir ļoti vienkārši. Bet ir tāda iekšējā sajūta, kad stresojot esmu sevi izsmēlusi, ka viss būtu kārtībā. Domāju, tā ir daļa no mana radošā procesa. Pilnīgi noteikti, lai radītu, man ir ārkārtīgi svarīgi izkāpt no komforta zonas. Prom no ierastā, ērtā, vienkāršā…
Mareunrol's mainīja mani kā personību, tas viņu domāšanas veids un attieksme pret visu. Biju tik ļoti ar to aizrāvusies, varu teikt, apbrīnoju šos cilvēkus - to, ko viņi dara, kā māk pasniegt lietas. Katram sīkumam, detaļai ir savs stāsts. Šī pieredze iedeva man pavisam citu pasauli, veidu, kā domāt dizainā. Kā atrast citu pielietojumu, citu stāstu kaut kādām lietām.
Arī stāsts par maniem trenčiem ir tāds - nestandarta. Izdomāju, ka varētu veidot trenču materiālu no vecām auto drošības jostām. Ar tēti braukājām pa šrotiņiem un meklējām, bet tad viņš uzgāja vecīti, onkulīti gados, kurš bija sakrājis automašīnu jostas ar nolūku tās izmantot bišu stropiem. Tā absolūti veiksmīgi, būtībā par brīvu, es tiku pie diviem maisiem jostu. Tieši jostās balstījās viss manas kolekcijas stāsts, jo tas ir otrreiz lietojams materiāls, un arī pielietojums ir iepriekš neredzēts.
Tomēr to nevar saukt par modes dizainu. Šie trenči nav rūpnieciski pavairojami, katrs ir unikāls modes mākslas darbs. Lai gan man bija ļoti svarīgi, lai tie ir valkājami, nevis tikai apskatāmi.
Nezinu, kā izvērtīsies mana karjera modē. Jauniešiem šobrīd ir ļoti grūti, būtībā katrs kuļas, kā māk. Pabeidzot skolu, neviens jau tev nepasaka, kā būtu labāk, vienkārši mācies, visu pārbaudi uz savas ādas, bet tur jau ir tas sāls - turpināt darboties, cīnīties, izdarīt visu iespējami vislabākajā veidā, pat ja nav skaidrs, kur un kā tas atmaksāsies.
Hugo Berziņš
Katram ejams savs ceļš
Modes klikšķis man notika vidusskolas laikā. Es mainīju skolas un piepeši sapratu, ka tūlīt jau 12. klase, bet es vēl nezinu, ko darīt tālāk. Parunāju ar vecākiem, un viņi ieminējās par lietišķajiem. Mākslas lietas mani bija interesējušas arī pirms tam, padomāju - kāpēc ne? Pieteicos uz reklāmu, bet tur iestājeksāmeni, un, tā kā iepriekš nebiju gleznojis, sanāca, kā sanāca - netiku. Tomēr viss nebija tik slikti, man piedāvāja vietu modē. Nodomāju - labi, pamācīšos semestri un tad, ja nepatiks, nomainīšu.
Bet acīmredzot kaut kas nostrādāja, jo četrus gadus vēlāk es pabeidzu modes dizaina nodaļu. Kaut kā tā mode mani atrada pati. Kad mācījos otrajā kursā, viens čoms redzēja, kā zīmēju, un pajautāja - negribi man jaku apzīmēt? Es izdarīju, viņam patika, un tā pāris gadu no vietas apzīmēju jakas. Gan klientu, gan pirku humpalās, apstrādāju un tad pārdevu M50 veikaliņā. Bet tad vienā brīdī tas pārvērtās par ačgārnu procesu, ka nevis es varēju realizēties kā dizaina mākslinieks, bet klients noteica - zīmē to un to, gribu tā un šitā. Un tad manī radās tā sajūta, tāds kā spīts - ja jau tu pats visu tik labi zini, kāpēc nāc pie manis? Tad kovids piegrieza tos visus komunikācijas procesus, un jaku māksla pamazām beidzās. Un labi, ka tā.
Pēc RDMV iestājos LMA, tiesa, no modes esmu pārgājis uz scenogrāfiem. Tur iekšā ir viss - datorgrafika, kuru es kādreiz tik ļoti gribēju, kostīmu māksla un vēl daudz kā cita. Esmu riktīgi ar to visu aizrāvies. Tagad man parādās arī projekti ārpus skolas, sāku piedalīties kaut kādās filmās kā scenogrāfs, arī divās Kultūras akadēmijas režijas kursa diplomdarbu īsfilmās. Tas viss ir ārkārtīgi interesanti un man baigi patīk! Darbojos arī kā kostīmu mākslinieks vienā LTV seriālā, platformā jauniešiem 16+, vēl kaut kādos projektos. Pamazām viss notiek, kaut gan kovids daudzus plānus ir nolicis uz pauzes.
Tas, ko esmu izkodis - radošajā procesā ārkārtīgi svarīgi ir spēt ielikt sevi visu. Tikai tad ir tas gandarījums un prieks - jā, man izdevās, es varēju! Ja viss notiek viegli, tam nav nekādas garšas. Lai gan ir arī tā otrā puse - lai cik labi izdarīts, vienmēr ir iespējams, ka varētu izdarīt vēl labāk.
Esmu sapratis, ka man ārkārtīgi nepieciešama saskarsme ar cilvēku masām. Nekādā ziņā neesmu introverts, četrās sienās iedvesma pie manis nenāk. Neesmu arī tas mākslinieciskais tips, kas var kaut ko būvēt no savām ciešanām. Bet iepazīt citu cilvēku pasauli ir pat ļoti interesanti!
Viens tāds cilvēks, māksliniece, kuras darbi man aizrauj elpu, tāds wow!, ir modes fotogrāfe Elizaveta Porodina. Viņa strādājusi ar Vogue un izstādījusies Vīnē, Berlīnē un Minhenē, kur arī dzīvo. Tie viņas darbi… man tas ir pilnīgs kosmoss! Tā nav parasta fotogrāfija, man tas ir absolūts skaistums - gan ideja, gan krāsa, gan kompozīcija… Ja pietrūkst iedvesmas vai jāuzlabo noskaņojums, vienmēr skatos viņas darbus.
Bet kā scenogrāfu mani iedvesmo astoņdesmito gadu šausmu filmas, kaut vai tāda žanra klasikā kā Fredijs Krūgers ar saviem garajiem nagiem. Izklausīsies dīvaini, bet man patīk skatīties, cik slikti šīs filmas ir uztaisītas. Tas, ka visi tie efekti nav datortehnikā kā mūsdienās, bet tādi - kā nu reāli iznācis. Tu skaties, kaut kāda smadzeņu putra vai asinis… Ir pretīgi, bet ir arī tāds kā mieriņš, jo saproti - tas ir uztaisīts, tas nav pa īstam! Tas, ko dara mūsdienu filmās ar datoru, manuprāt, ir daudz, daudz garlaicīgāk.
Vēl veids, kā mēģinu sevi izaicināt iedvesmai, ir doties uz vietām, kur neesmu bijis, un piedzīvot to, ko neesmu darījis, varētu teikt - pārkāpt kaut kādas, arī savas robežas. Tur tā iedvesma parasti rodas.
Piemēram, ir iedota tēma - jūra. Bet jūra standartā ir ļoti banāli, klišejiski, tas neder. Tad nu jāiet uz kaut ko pilnīgi pretēju - uz santehnikas veikalu vai, piemēram, cietumu, un jāstrādā ar tādiem materiāliem un līdzekļiem, kas nav ierasti. Pēc tam skaties pats uz savu darbu, un ir tā - ooo! Jo tā ir ārkārtīgi interesanta pieredze.
Bet ikdienā mani izglābj skeits. Tu vari iziet ārā, ideālajā variantā ir silts, satiec draugus… Viss droši! Skeitojot mēs visi esam ārā un dabiski distancējamies, katrs brauc pa savu vietu, bet tik un tā esam kopā - reāli cilvēki ārpus zūma klucīšiem.
Runājot par manu trenču kolekciju - tie ir un būs vienīgie. Bet pilnībā domu par modi es vēl neesmu atmetis, joprojām pieskatu tendences, to, ko, rada citi dizaineri, un kaut kādas idejas klejo arī manī.
Tas skaistums modē ir tajā, ka katram ir savs rokraksts. Un pat ja ir kāda tendence, tik un tā katram ejams savs ceļš. Kurš būs manējais, laiks rādīs.