Viena no visu laiku asprātīgākajām sievietēm, Koko Šaneles draudzene, Džekijas Kenedijas stiliste, modes ikona Diāna Vrīlande izgudroja glancēta žurnāla modes redaktora profesiju. Pateicoties viņai, pasaule iepazina Tvigiju un Manolo Blanik. Viņa pirmā publicēja žurnāla lapās Bītlus un Miku Džegeru. Bezbailīga, stilīga, pat ekscentriska lēdija sarkanā - Diāna apgrieza kājām gaisā visu modes pasauli, bet dizainerus pacēla vienā līmenī ar māksliniekiem. Par sevi viņa teica - mana vienīgā realitāte ir pārspīlējums.

Par neglītuma lietderīgumu

Reiz uz jautājumu, kas jādara, lai kļūtu par Diānu Vrīlandi, viņa atbildēja: “Vispirms - jāpiedzimst Parīzē, un tad jau viss sakārtosies pats no sevis.” Tā arī notika - Diana Dalzjela (Dalziel) piedzima 1903. gada 29. jūlijā Parīzē, Avenue Bois de Boulogne - vienā no prestižākajām un krāšņākajām Parīzes ielām, kur kaimiņos mitinājās Onasis un Rotšildi. Viņas māte, sabiedrības lauvene amerikāniete Emīlija Keja Hofmane, bija no augstiem plauktiem - prezidenta Džordža Vašingtona brāļa pēctece, māsīca amerikāņu himnas autoram Frensisam Skotam Kejam un pat attāla baroneses Paulīnes de Rotšildes radiniece. Diānas tēvs Frederiks Jangs Dalzjels bija angļu/skotu izcelsmes biržas mākleris. Ģimene dzīvoja vairāk nekā pārticīgi - atpūtās Dovilā un Venēcijā, viņu namā bija salons, kur tika uzņemti mākslinieki un mūziķi. Meitenīte bieži apgrozījās šajā sabiedrībā, bet tad piedzima viņas māsa
Aleksandra, un Diāna uzzināja, ka ir neglīta. Mazulītei bija eņģeļa seja, blondi mati un acis vijolīšu krāsā, bet Diānai - visai parasta āriene un no tēva mantotais the nose - visai iespaidīgs deguns. Vēlāk viņa tā arī teiks: “Mātei es vienmēr biju mazais, šausmīgais monstrs. Viņa mēdza teikt - slikti, ka tev ir tik skaista māsa, bet tu esi tik neglīta un vēl apskaud savu māsu.” Tomēr, lai cik sāpīgi, šī pieredze Diānai pavēra citu ceļu. Meitene saprata - ja nav iespējas būt ievērotai skaistuma dēļ, to var panākt ar individuālu stilu. Un viņa pat sāka speciāli uzsvērt savas it kā nepilnības - nevis slēpa pieri zem matiem, bet atķemmēja matus atpakaļ, lai gan tā sejas vaibsti izskatījās asāki, bet jau tā bāli neizteiksmīgā āda vēl baltāka.
Pirmā pasaules kara sākumā ģimene emigrēja no Parīzes uz Ņujorku, kur arī bija sabiedrībā ievērojamas personas. Bet Diāna te īsti neiederējās un tik cītīgi centās apgūt angļu valodu, ka sāka stostīties. Angļu valodu viņa tā arī kārtīgi neiemācīsies, līdz pat mūža beigām par Diānas izrunu cilvēki teiks - domu var saprast, bet to, kas pateikts, ne pārāk. Tomēr Diāna centās. Arī baletskolā viņa trenējās tik uzcītīgi, ka pat nodejoja partiju baletā Gavote kopā ar leģendāro Annu Pavlovu. “Kad atklāju deju, es iemācījos sapņot. Toreiz mani neinteresēja nekas cits. Domāju tikai par to, kā noturēt ritmu, pareizi izpildīt kustības un nezaudēt saikni ar mūziku.” Tomēr atšķirībā no māsas Diāna nepabeidza mācības. Faktiski viņa tā arī neieguva izglītību, bet apguva tikai pa druskai no visa, kas kaut mirkli bija interesējis.
Sasniegusi krāsošanās vecumu, Diāna aizrāvās ar meikapu, atrodot veidu, kā pārzīmēt savas dabas dotos vaibstus. Kabuki stila balta seja un sarkani triepieni uz vaigiem un lūpām kļūs par viņas pazīšanās zīmi. Viņa arī būs viena no pirmajām, kas uzdrošināsies nagus krāsot asiņaini sarkanus.
Interesanti, ka deviņpadsmit gadu vecumā Diāna parādījās žurnāla Vogue saviesīgās dzīves jaunumu sadaļā. Paraksts zem meitenes foto - Mis Diāna Dalzjela, viena no ziemas atraktīvākajām debitantēm, sēžas savā kadiljakā. Paies četrdesmit gadu, un viņa atkal būs Vogue, bet jau citā statusā.

Ar vīru

Vīrs un dolce vita

Ar savu nākamo vīru, finansistu Tomasu Rīdu Vrīlandu, divdesmit gadus vecā Diāna iepazinās ballītē. Kā viņa vēlāk stāstīja, “viņš bija pats skaistākais vīrietis, kādu biju redzējusi”. Rīds piedāvāja meitenei uzspēlēt golfu, uz ko viņa atbildēja, ka dievina šo spēli, lai gan patiesībā nekad nebija pat turējusi rokā nūju. Lai nekristu kaunā, Diāna situāciju atrisināja diezgan kreatīvi - ieradās ar apsaitētu roku un sirdi plosošu atvainošanos. Rīds bija laimīgs cēlā bruņinieka lomā, un pāris drīz vien apprecējās. “Nekad nejutos komfortabli attiecībā uz savu ārieni, līdz satiku Rīdu. Viņš man palīdzēja sajusties skaistai. Tā bija mīla no pirmā skatiena. Nekas nevarēja izpostīt manu laimi.”
Interesanti, ka Rīds bija nabadzīga nīderlandiešu reformistu baznīcas mācītāja trīspadsmitais dēls. Viņš agri sāka strādāt, vispirms par ogļu krāvēju, tad par dzelzceļnieku, līdz jaunieti pamanīja uzņēmējs un miljonārs Vanderbilts. Tas pavēra puisim ceļu uz augšu, un viņš to prasmīgi izmantoja.
Diānas un Rīda kopdzīve bija īsta dolce vita. Abi planēja no pasākuma uz pasākumu, neizlaižot no rokām cigareti garā iemutnī, vai arī baudīja krāšņus ceļojumus, traucoties ar savu Bugatti. Viens pēc otra piedzima pāra divi dēli - Tomass un Frederiks. Jaunā ģimene pārcēlās no ASV uz Londonu, kur, šokējot kaimiņus, Diāna ārdurvis lika nokrāsot savā mīļākajā krāsā - sarkanā.
Diāna patiesi mīlēja Rīdu, viņai neapnika visiem vēl un vēlreiz stāstīt pat to, cik brīnišķīga ir viņu laulības dzīve.
No saviem vārdiem viņa neatteicās arī to astoņu gadu laikā, kurus Rīds pavadīja no viņas šķirti Monreālā, dzīvojot kopā ar citu sievieti. “Viņš bija uzkrītoši neuzticīgs vīrs,” atceras laikabiedri, bet, iespējams, beigās Diāna viņu paturēja, jo tieši Rīds bija šīs savienības sieva - kopa māju, organizēja saimniecību un viesības, pat gatavoja maltītes. Pēc vīra nāves 1966. gadā, Diānai ienākot dzīvoklī, pirmais jautājums bija - un kur šeit ir virtuve?

• Nav jāpiedzimst skaistai, lai kļūtu velnišķīgi pievilcīga.
• Stilam ir jābūt. Tas palīdz nokāpt pa kāpnēm un piecelties no rīta. Tas ir veids, kā dzīvot. Bez stila cilvēks nav nekas.
• Vulgaritāte ir ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa. Mazliet sliktas gaumes ir kā paprikas šķipsniņa. Un reizēm tas nāk par labu, jo labāk kaut kas nepareizs nekā bezgaršīgs.
• Nevienam nav jābūt skaistam. Mēs neesam parādā skaistumu nevienam. Ne vīram, ne mīļotajam, ne mīļākajam, ne kolēģiem. vēl jo vairāk -garāmgājējiem. Mēs neesam parādā būt skaistas savai mātei, bērniem un vispār cilvēcei. Skaistums nav nodoklis, kas jāmaksā par tiesībām saukties par sievieti.
• Ja nezini atbildi uz jautājumu, izdomā to un lūdzies, lai tev notic.
• Dabiskums ir tik garlaicīgs! Tas nav nekas cits kā vien slinkums

Mode

Vrīlandes ceļš modē, kā jau daudzām tā laika sievietēm, sākās caur personīgo biznesu. Londonā Diāna atvēra veļas veikaliņu, kura sortimentu ar rokām šuva mūķenes spāņu klosterī. Šo veļu bija iecienījusi tā laika skandalozākā sieviete Volisa Simpsone - tā pati, kuras dēļ no troņa atteicās Anglijas karalis Eduards VIII. Un bizness strauji auga - 1933. gadā Diāna bija viena no 15 amerikānietēm, kuras tika pieņemtas audiencē pie karaļa un karalienes Bekingemas pilī.
Bet dažādu iemeslu dēļ drīz vien no Diānas mantojuma nekas daudz nebija palicis pāri, un Vrīlandi bija spiesti atgriezties Amerikā. Diānai bija 32 gadi, bet viņa nekad iepriekš nebija strādājusi, precīzāk sakot - nekad nebija dzīvojusi no tā, ko nopelnījusi. Bet tagad dzīve to pieprasīja. Ja ir jāatrod darbs, kā to darīt Diānas stilā? Uzposties tā, it kā jūra būtu līdz ceļiem, un doties dejot.
1936. gads, smalka ballīte ne mazāk smalkā viesnīcā St. Regis. Vrīlande mirdz, tērpusies baltā mežģīņu kleitā un bolero jaciņā no Chanel, bet viņas kraukļa melnajos matos iesprausta balta roze. Sieviete acīm redzami izbauda ballīti zem klajas debess uz viesnīcas jumta, dejojot tik aizrautīgi kā neviena cita. Nav brīnums, ka viņu pamanīja žurnāla Harper’s Bazaar galvenā redaktore Karmela Snova un jau nākamajā dienā piedāvāja Diānai darbu.
“Bet, Snova kundze, es nekad pat neceļos līdz pusdienām,” šaubījās Diāna. “Taču jūs, kā šķiet, daudz zināt par apģērbu,” oponēja Karmela. “Jā, tam esmu veltījusi ļoti daudz savas dzīves stundu,” atbildēja Diāna, un lēmums tika pieņemts.
“Pirms sāku strādāt žurnālā Harper’s Bazaar, man bija brīnišķīga dzīve Eiropā. Tas nozīmēja ceļot bez rūpēm, redzēt skaistas vietas, izbaudīt brīnišķīgas vasaras un lielāko dienas laiku lasīt.” Turpmāk Diāna līdz pat mūža galam būs spiesta strādāt, lai sagādātu iztiku.
Žurnālistes karjeru viņa sāka kā slejas autore ar personīgo rubriku, kas vēlāk iedvesmoja seriāla Sekss un lielpilsēta autorus, radot Sāras Džesikas Pārkeres atveidotās Kerijas tēlu.
Sleja saucās Why don’t you? - kāpēc gan ne tu… Diāna izcēlās ar lielisku humora izjūtu, pašizdomātiem vārdiem, kurus drīz nodēvēja par vrīlandismiem, un ekscentriskiem padomiem, piemēram: “Kāpēc gan neizmazgāt gaišmatainā dēlēna matus šampanietī, kas palicis pēc viesībām, kā to dara Francijā?”; “Kāpēc gan nepāršūt svētku kleitu par naktskreklu?”; “Kāpēc neizrotāt auto izpūtēju ar pūkainu kažokādu?” Lielās depresijas nomākto mājsaimnieču sabiedrībā viss, ko rakstīja Diāna, izraisīja diskusijas un bieži vien arī sajūsmu. Žurnāla pārdošanas apjomi pieauga, un Vrīlande kļuva par modes redaktori. Un sāka lasītājām mācīt STILU.

Žurnāls un baltais lācis

Otrais pasaules karš, kosmosa iekarošana, seksuālā revolūcija - tas viss un vēl vairāk kļuva par Harper’s Bazaar fotosesiju tēmām. Vrīlande nevarēja ciest četrdesmito gadu modi un deklarēja: “Ja tas, ko gribi vilkt, nav modē - fantazē!” Savus principus viņa aktīvi demonstrēja gan dzīvē, gan darbā. Piemēram, atgriezusies no atpūtas Franču Rivjerā, viņa prezentēja kārtējo šokējošo fotosesijas ideju, izrādot bikini. “Piekritīsiet, ka tas ir aizraujošākais izgudrojums pēc atombumbas?” viņa viltīgi pajautāja fotogrāfam, uzdodot sameklēt modeli, kas būtu gatava kaut kam tādam. Un tas viss - 1947. gadā!
Gadus desmit vēlāk Vrīlande kļūst par Harper’s Bazaar galveno redaktori, tomēr viņu nepamet sajūta, ka darba devēji viņu pietiekami nenovērtē. Alga joprojām nav tāda, kā gribētos, un Diāna aiziet uz Vogue - Harper’s Bazaar lielāko konkurentu - par jaunāko redaktori. Šeit viņas kabinetā atrodas liels melns galds, divi pīti krēsli, neliels dīvāns, grāmatu plaukti un leoparda paklājs, pie sienas - mood board ar iedvesmām. Tur ir Marija Kallasa, Endijs Vorhols, pat baltais lācis… Viss, kas parādījās viņas iedvesmas sienā, agrāk vai vēlāk atdzīvojās Vogue modes lapās. Tas arī bija laiks, kad mode, stils un foto no pieklājīga kļūst par provokatīvs. Diāna bija kā saule, pie kuras tiecās dizaineri, jo viņa intuitīvi sajuta modes tendences, kas vēl tikai virmoja gaisā.
1963. gadā viņa tiek paaugstināta par Vogue ASV izdevuma galveno redaktori un maina gan žurnāla satura, gan vāka koncepciju. Turpmāk Vogue raksta ne tikai par modi, bet arī par dzīvesstilu, aktrisēm, māksliniekiem un pat politiķiem. Tomēr Diānas ambīcijas maksāja dārgi burtiskā nozīmē. Reiz viņa aizsūtīja radošo komandu uz Taiti ar uzdevumu noķert mežonīgu baltu mustangu un ietonēt tā asti varavīksnes krāsās. Komanda zirgu atrada, bet nenoķēra - tas aizauļoja kalnos. Tomēr uzdevums tika izpildīts, lai gan prasīja daudz resursu un laika. Žurnāla īpašnieki Diānu brīdināja savaldīties, bet viņa to ignorēja; galu galā viņai tas viss bija spēle un izklaide. Un pēc astoņiem gadiem galvenās redaktores postenī 1971. gadā Diānu pazemināja amatā par ārštata redakcijas konsultanti… un tad atlaida. Lai ko arī par to domāja pati Vrīlande, kura bija padarījusi Vogue par VOGUE, viņa to nekomentēja.
Savas karjeras laikā Vrīlande izveidoja glancēto žurnālu tādu, kā mēs to pazīstam, un atklāja daudzas ikoniskas personības. Viņas laikā modeles tika pielīdzinātas zvaigznēm, bet zvaigznes, tādas kā Odrija Hepberna, Bārbra Streizande, Šēra, kļuva par modelēm.
Dizainers Azedīns Alaija ir teicis: “Vienīgais amerikāņu Vogue galvenais redaktors, kas iekļūs modes vēsturē, ir leģendārā Diāna Vrīlande.”

Metropolitan un fināls

Pēc darba Vogue Vrīlande kļuva par kuratori un konsultanti Ņujorkas Metropolitan muzejā. Nostrādājot 30 gadu, viņa noorganizēja 14 izstādes, to skaitā Balensiaga pasaule, Romantiskā un mirdzošā Holivudas mode, Vanity Fair: vērtīgi atradumi Kostīma institūtam.
Runā, ka viņas algu (un arī viņas kalpotājas atalgojumu) sedza augstsirdīgu draugu kopa. Septiņus gadus tapa un 1984. gadā tika izdoti Diānas memuāri D. V. Interesanti, ka nosaukums nozīmē ne tikai Diānas iniciāļus, bet arī frāzi latīņu valodā Dominus vobiscum - ar Dieva palīdzību. Jau būdama 80 gadus veca, Diāna izlaida mežģīņu gultasveļas kolekciju. To paveikusi, viņa beidzot samazināja savu tempu, iespējams tāpēc, ka sievietes redze bija dramatiski pasliktinājusies. “Esmu skatījusi pārāk daudz skaistu lietu, manas acis ir nogurušas,” viņa komentēja un pārstāja iziet sabiedrībā, kā arī pati uzņemt viesus. Iespējams, tāpēc 1989. gada 22. augustā Diāna aizgāja mūžībā. Nāves cēlonis - sirdslēkme. Viņas bērēs skanēja Rolling Stones dziesma You Can’t Always Get What You Want - tu nevari vienmēr iegūt to, ko gribi. Savāda izvēle, jo uz Diānu tas nekādi nav attiecināms. Tieši otrādi: “Sevi jāmīl tādu, kāda esi.” Iespējams, tas ir visspēcīgākais Diānas vēstījums sievietēm - joprojām ļoti aktuāls.

• Pusdienās Diānai vienmēr bija pilngraudu sviestmaize ar zemesriekstu sviestu un džemu. Klāt viņa piedzēra skotu viskiju.
• 1964. gadā Vrīlande tika iekļauta pasaules stilīgāko cilvēku sarakstā.
• 1933. gadā Monako, satiekot Ādolfu Hitleru, Diāna viņam pateica - tās ūsiņas ir šaušalīgas. Vienkārši kļūdainas.
• Dekoratoram, kas veidoja viņas apartamentus Piektajā avēnijā, Diāna pasūtīja izveidot “dārzu ellē”, izmantojot visus pieejamos sarkanā toņus.
• Viena no Diānas mīļākajām anekdotēm… “Reiz sieviete teica - es nomiršu ļoti jauna. Cik jauna? - viņai jautāja. - Nezinu, iespējams, septiņdesmit vai astoņdesmit gadu vecumā, bet varbūt pat deviņdesmit.”