Ja kādreiz pēc rotas vai apģērba detaļas nekļūdīgi varēja noteikt valkātāja dzimumu, tad mūsdienās viss ir sajaucies. Nekāds jaunums vairs nav sievišķīgas kleitas apjozt ar smagnējām meža cirtēju jostām vai kombinēt ar armijas zābakiem. Jau gadsimtu sievietes savā garderobē citu pēc cita pārņem vīriešu kostīma priekšmetus un aksesuārus. Šīs tendences sākums ir cieši saistīts ar lomu spēlēm, dzimumu līdztiesības jautājumiem un sievietēm tik ļoti raksturīgo tieksmi paspēlēties ar uguni.
Viena no slavenākajām un azartiskākajām šajā ziņā bija Koko Šanele. Viņa dievināja vīriešus, no stiprā dzimuma aizņemoties ne vien idejas savai dzīvei, attieksmei, biznesam, bet arī stilistiskus lēmumus. Tieši mīlestība pret vīrieti pamudināja Gabriēlu, izejot sabiedrībā, uzvilkt bikses. Un, kad tas bija izdarīts vienreiz, kādēļ gan neatkārtot? Šodien sieviešu garderobē bikses - visdažādākā platuma, garuma, auduma un silueta - ir sastopamas biežāk par kleitām…
Vēl viena modes ikona, aktrise Marlēna Dītriha, uz skatuves parādījās laikā, kad, beidzoties Pirmajam pasaules karam, modernas sievietes skaistums kļuva zēnisks - garš, slaids kakls, plakanas maza izmēra krūtis, šauri gurni un tievas kā stirnai kājas. Fliper girl trends tik ļoti bija pārņēmis visu prātus, ka to vajadzēja līdzsvarot ar stilistiski pārliecinošāku izvēli. Un Marlēnai izdevās! Viņa valkāja vīriešu kostīmus ar tādu eleganci, ka uz visiem laikiem sieviešu modē ieviesa smokingu, žaketi, virskreklus, bet tauriņš un cilindrs kļuva par fetiša elementu.
Paradokss, bet vīriešu apģērbs var izcelt sievietes trauslumu, sievišķību un pat seksualitāti. Kāpēc gan neizmantot to savā labā?
Balts krekls
1998. gadā tā laika skandalozākā Holivudas aktrise Šārona Stouna ieradās uz Kinoakadēmijas balvas pasniegšanu greznos garos svārkos no Veras Vangas un parastā baltā virskreklā no GAP; to viņa bija paņēmusi… no sava vīra skapja. Šāds stils bija klajš etiķetes pārkāpums, bet rezultāts pārspēja visas cerības - jau nākamajā dienā baltie krekli tika izpirkti.
Interesanti, ka mūsdienās tik pazīstamais krekls sākotnēji izskatījās pavisam citādi. Tā sencis kamiza (kameez) parādījās garderobē 9. gadsimtā un kalpoja kā apakšveļa. Faktiski tā bija gara kleita ar piedurknēm, kuru darināja no raupja pašausta lina auduma. 15. gadsimtā krekls kļuva pieguļošāks un tika šūts no kokvilnas. Tikai pēc tam sākās tā dalīšana sieviešu un vīriešu apģērbā. Sievietēm kamizu sāka dekorēt ar ornamentiem, bet vīriešiem tā ērtības labad kļuva īsāka. Un sievietes ieguva naktskreklu, kuru joprojām mēdz valkāt, bet vīrieši - virskreklu, kādu mēs to pazīstam arī šodien. Gan viens, gan otrs apģērba gabals vienmēr ir spējis kairināt pretējā dzimuma prātu, rosinot erotiskas fantāzijas. Vai tagad ir skaidrs, ar ko vīrietim asociējas sieviete virskreklā?
Kaklasaite
Šī aksesuāra vēsture mērāma gadsimtos. Sākotnēji tās bija auduma strēmeles, kuras pirmo reizi pieminētas Terakotas armijas formas aprakstā Ķīnā pirms apmēram diviem tūkstošiem gadu. Ciņ dinastijas pamatlicējs imperators Ciņs Šihuandi pavēlēja izgatavot no apdedzināta māla dabiska lieluma armiju ar zirgiem, kas viņu sargātu pēcnāves dzīvē. Šīs terakotas statujas tika nejauši atklātas 1974. gadā, tā pārrakstot kaklasaites vēsturi. Runā gan, ka pirmie kaklauti ir krietni senāki, attiecināmi jau uz Seno Ēģipti.
Nākamais posms attiecas uz 17. gadsimtu. Trīsdesmit gadu kara laikā pēc uzvaras pār Turcijas sultāna karaspēku Francijas karalis Luijs XIV uzaicināja horvātu virsniekus uz pieņemšanu pilī. Par Saules karali dēvētais monarhs ļoti lielu vērību pievērsa apģērbam, tādēļ horvātu kakla apsēji no zīda iedvesmoja viņu pārņemt šo garderobes akcentu. Turpmāk kaklasaite jeb la cravat bija obligāts visa Francijas galma tērpa elements. Interesanti, ka la cravat tulkojams kā horvātu, lai gan patiesībā liela daļa horvātu virsnieku bija ungāri. Savukārt krievu valodā vārds kaklasaite nāk no holandiešu halsdoek un tiek tulkots kā kakla šalle.
Būtiska nozīme kaklasaites valkāšanas tradīcijā bija arī Anglijas švītiem. Šeit tās valkāšana tika padarīta par mākslu. Katram džentelmenim bija jāzina pārsimt veidu, kā sasiet kaklasaiti un ko katrs no šiem mezgliem simbolizē. Nicinoši izteikumi par kunga kaklasaiti bija īsākais ceļš uz dueli. Vēlāk, Franču revolūcijas laikā, kaklasaites krāsa simbolizēja politisko pārliecību. Vēl vairāk - 1827. gadā tika izdota rakstnieka Onorē de Balzaka grāmata Kaklasaites nēsāšanas māksla, kurā aprakstīti kaklasaites izvēles un valkāšanas pamatprincipi. Mūsdienu klasiskais trīsdaļīgais variants tika patentēts 1924. gadā ASV.
Bikšturi
Pirmie bikšturi parādījās 14. gadsimtā un kalpoja zobena valkāšanas ērtībai, vēlāk transformējoties tā, lai ērti noturētu bikses tām paredzētajā vietā. 19. gadsimtā bikšturi kļuva ļoti populāri Francijā, iegūstot stilīga aksesuāra statusu, lai gan sākotnēji tie bija apakšveļas -publiski neizrādāmā apģērba - sastāvdaļa un stiprinājās ar pogām. Tikai 1894. gadā amerikānis Deivids Rots patentēja īpašas skavas - šodien tik pazīstamās aizdares sprādzes. Līdz pat 20. gadsimta vidum bikšturi bija katra vīrieša garderobē, bet tad attīstījās rūpniecība, bija pieejami jauni, elastīgāki audumi, citi piegriezumi, un bikses varēja valkāt bez bikšturiem, kas savu vietu atdeva jaunam fetišam - jostām.
Veste
Vairāk vai mazāk veste vienmēr ir bijusi klātesoša dažādās stila interpretācijās. Arī 2020. gada pavasara tendences to atgriezušas uz modes mēles, lai gan nav skaidrs, kura īsti ir bijusi tā pirmā veste. Pastāv trīs versijas. Saskaņā ar pirmo vestes dzimtene ir Francija, kur tādu bezpiedurkņu apģērbu valkāja nacionālais klauns Gilie. Cits viedoklis - Turcija, kur veste jeb yelek izsenis ir nacionālā kostīma sastāvdaļa, kuru no turkiem pārņēma arābi, spāņi, francūži… Trešā versija ved atpakaļ uz Franciju - pie šuvēja, vārdā Žilē. Bet par vestes pirmtēvu tiek uzskatīts kamzolis, kurš parādījās Anglijas un Skotijas karaļa Čārlza II galmā 17. gadsimtā, bet jau 18. gadsimtā populārāka kļuva veste, kas patiesībā pildīja korsetes funkciju, koriģējot un vizuāli pagarinot vīriešu figūru.
Trencis
Šī katras fašionistas kulta mēteļa vēsture aizsākās, kad 1879. gadā vīriešu drēbnieks Tomass Bārberijs (Thomas Burberry) armijas vajadzībām no Ēģiptes kokvilnas diegiem izgudroja ļoti inovatīvu audumu - elpojošu, mitrumizturīgu un karstumizturīgu gabardīnu. Jaunatklājuma nosaukumam Bārberijs iedvesmojās no Šekspīra lugas Venēcijas tirgotājs. Gabardīns bija ne vien stipri vieglāks un ērtāk nēsājams kā citas armijas virsdrēbes, bet arī izcili piemērots Anglijas mitrajiem laika apstākļiem. Izstrādājot mēteļa dizainu, Bārberijs lielu vērību pievērsa katras detaļas funkcionālajai nozīmei, kuras ir interesanti pārzināt, pat ja mūsdienās daudzām no tām ir tikai dekoratīva funkcija.
Augsta apkakle bija radīta, lai pasargātu no vēja, uzpleči paredzēti uzšuvēm, kas norādītu dienesta pakāpi. Speciāls plecu polsteris aizsargāja valkātāju no trieciena, lietojot šauteni. Klasiskajā variantā tas atradās tikai vienā pusē. Oriģinālā versijā tika paredzēti pieci pāri pogu. Josta ar sprādzi deva iespēju operatīvi savilkt jostu sliktu laika apstākļu gadījumā, arī savelkamās manšetes kalpoja ātrai apģērba funkciju uzlabošanai. Savukārt D veida sprādze bija paredzēta cimdu vai granātu pieāķēšanai. Trencim raksturīgās dziļās kabatas ir radītas, domājot par karavīriem, kuri tajās glabāja visu nepieciešamo, bet šķēlums mugurpusē nodrošināja kustību brīvību. Tomēr nevis armija, bet kino trencim pavēra modes pasauli. Vieni no pirmajiem to izrādīja aktieri Hamfrijs Bogarts romantiskajā drāmā Kasablanka (1942) un Odrija Hepberna filmā Brokastis pie Tifānija (1961). Bet mūsdienās kāds trenča variants ir atrodams katrā mājā.