Dizaineres Santas Kirmužas-Svilānes pieredze ir unikāla - jau otro gadu desmitu viņa ar lielu rūpību veido vēsturiskos 15., 16., 17.,
18. un 19. gadsimta tērpus un to rekonstrukcijas. Santa ir ģērbusi aktierus slavenajā filmā Mocarts un populārajā seriālā Sisi, kā arī, studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, veidojusi vairākas laikmetīgās modes kolekcijas, savu unikālo pieredzi par pagātnes tērpiem apvienojot ar mūsdienīgu redzējumu. Mūsu saruna ir par sievieti korsetē, melīgiem audumiem un to, kā pareizi izvēlēties, ko valkāt.
Pastāsti par savu ceļu pretī vēsturiskiem tērpiem!
Manā dzīvē tie ienāca nejauši, kad 2009. gadā saistībā ar Eiropas Savienības projektu, kura ietvaros restaurēja Bauskas pili, saņēmu aicinājumu uztaisīt piecus vēsturiskus tērpus. Tolaik biju tikai gadus 20 veca un piekritu, pat īsti neapdomājot, bet, sākot darīt, atskārtu, ka neko no tā visa īsti nezinu, nesaprotu un neprotu, lai gan studēju Rīgas Lietišķās mākslas koledžas (vēlāk RDMV) rokdarbu nodaļā un zināju tērpu vēsturi, mazliet pratu šūt un daudz ko mācēju izdarīt ar rokām. Pieslēdzās mans iekšējais kritiķis, jo apzinājos - tā ir vēsture. Sapratu, ka nevēlos taisīt tērpu butaforijas, un gāju dziļumā.
Ko atradi un uzzināji?
Vēsturiskie avoti bija pārāk skopi, vairāk informācijas par apģērbu ieguvu no gleznām. Ļoti sarežģīti gāja ar materiālu atlasi, jo, saprotams, nav īsti iespējams atkārtot senus audumus. Visu pētīju ļoti rūpīgi, bet gan ar materiāliem, gan krāsām nācās mazliet, ja drīkst tā teikt, šmaukties. Lai kā centos panākt autentisku efektu, tas viss ir mana tā brīža interpretācija. Jo, piemēram, tu redzi bildē, ka aukliņām, ar kurām saver korseti vai ko izmanto bikšu striprinājumos, ir metāla gali (angliski - aiglet). Bet kādi tie bija patiesībā? No kāda materiāla? Atradu paraugu starp pils arheoloģisko izrakumu paraugiem. Un pagāja trīs gadi, lai izveidotu līdzīgus galiņus.
Kā tas izdevās?
Lūdzu palīdzību metālmāksliniekam Modrim Svilānam. Process bija izaicinošs, bet aizraujošs. Jāatzīst, sākumā viņu mazliet tā kā spīdzināju ar savām prasībām, jo man vajadzēja, lai viņš visu ierauga tā, kā to redzu es. It kā maza lietiņa, bet tik ļoti svarīga! Mums izdevās tam pietuvoties, cik vien iespējams. Un pēc tam mēs apprecējāmies. (Smejas.) Vienmēr tērps, kuru darinu, sastāv no daudzām šādām mazām lietiņām. Tu taisi, domā, pēti un centies nepārtraukti kaut ko atrisināt.
Tolaik projekta rezultātā tapa divi augstdzimušu dāmu tērpi, divi kungu un viens zemākas kārtas ļaužu. Aptvēru nianses, kas bija nozīmīgas dažādām kārtām. Bija likumi, kurus pārkāpjot, piemēram, zemākas kārtas cilvēkam uzvelkot kaut ko, kas piederas tikai augstdzimušajiem, pienācās sods.
Par to visu tu varētu sarakstīt grāmatu…
Tas bija viens no iemesliem, kādēļ sāku studēt LMA, - lai iegūtu akadēmisko izglītību. Lai manam vārdam būtu svars, jo zinātnes pasaule uz visu skatās caur konkrētu prizmu. Protams, es varēju sākt rakstīt blogu, bet tas nešķita saistoši. Savukārt izglītība - tieši laikā. Tagad jau studēju maģistrantūrā.
Kā bija studēt laikmetīgo modi pēc tam, kad tik ļoti aizrāvies ar vēsturiskiem tērpiem?
Sarežģīti. Jo es nebiju īsti laikmetīgās modes pasaulē un arī sevi tajā nejutu. Palīdzēja tas, ka biju atvērta. Negāju ar viedokli, ka visu zinu un protu, līdz ar to ieguvu daudz jaunu zināšanu - arī, piemēram, par pašlaik tik aktuālo zero waste modi. Radās izpratne, kā veidojas dizains, un tā funkcionalitāti. Mācījos šūt un izprast apģērbu mūsdienīgi.
Ko tas īsti nozīmē?
Neesmu apmācīta konstruēt, joprojām nelietoju daudzas mūsdienīgas tehnoloģijas. Darinot tērpus, man daudz vieglāk un ātrāk ir šūt ar rokām, nevis lietot šujmašīnu. Esmu tā pieradusi. Tas ir mans radošais rokraksts. Ar rokām var izdarīt daudz vairāk un precīzāk - un tieši to, ko esmu iedomājusies. Taisot laikmetīgās modes tērpus, tas nav mainījies. Saprotams, ka tas saistās ar manu pieredzi, jo, veidojot senos tērpus, ir atšķirīga pieeja. 16. gadsimtā piegrieztnēm nebija pieejams papīrs, tās netika mantotas vai dublētas, kā mēs to izprotam, un lielāka bija drēbnieka autoritāte. Daudz silueta un karkasa izveidē varēja panākt ar korsetēm. Apģērba gabali savā veidā bija plastiski, tērpa veidošana bija mazliet kā tēlniecība vai arhitektūra.
Bet veids, kā viņi attiecās pret materiālu, ir absolūts zero waste. Kad akadēmijā bija uzdevums par šo tēmu, es aizrāvos. Lai gan mūsu senči to tā nedēvēja - viņi tā dzīvoja. Mēs savukārt lielākoties par to runājam, bet nekas īsti netiek darīts. Jo, kad patiesi sāc dzīvot ar šo principu, viss izrādās ļoti sarežģīti. Tas ir liels mehānisms un ietver daudzus mazus mehānismus, kas nav sakārtoti. Vairāk par ilgtspējības momentu mani interesē mūsu atstātā pēda. Ja sāc uz savu dzīvi un izvēlēm skatīties no šī skatpunkta, paveras patiesā aina. Bet mazliet bail, ka agrāk vai vēlāk nonāksim pie tā, ka zero waste lietas visiem būs jāievēro piespiedu kārtā. Saku - bail, jo man nepatīk nekas, kas notiek caur piespiešanu.
Bet nevajag domāt, ka noliedzu tehnoloģijas. Ja redzu lietderību, va-ru izmantot arī šujmašīnu.
Ja paskatās modes namu vēsturē, reiz visi tērpi tika darināti ar rokām.
Ne tāpēc to daru. Vienkārši man tā ir ērtāk, dabiskāk. Arī, runājot par konstruēšanu, esmu pieradusi taisīt apģērbu mulāžas tehnikā un joprojām audumu lieku uz manekena drapējot. Izjūtu audumu, materiālu, un bieži vien tas palīdz arī tehniski atrisināt tērpu. Bet ļoti saprotu, ka šāda pieeja nav piemērota visiem dizaineriem, un novērtēju tos, kas māk konstruēt, - arī tā ir atsevišķa pasaule. Skaidrs arī tas, ka, šādi darbojoties, esmu tālu no dizaina ražošanas rūpnieciski. Godīgi sakot, man ir grūti uztaisīt divas vienādas lietas, man tas liekas garlaicīgi. Pat divas vienādas bikšu staras dažreiz prasa saņemšanos. (Smejas.)
Kas tev šķiet aizraujošākais, veidojot kolekciju?
Ieraudzīt galarezultātu. Dažādās tehnikas, kas tagad ir pieejamas, dod iespēju vienu un to pašu skici, ideju realizēt miljonos veidu. Ir bišķiņ bailīgi, kad pirmo reizi redzi savu tērpu uz cilvēka. Vēro un analizē, varbūt kaut ko nepieciešams pamainīt. Procesā es tik lielā mērā saaugu ar kolekciju, ka, tam beidzoties, ir forši, ka iespējams šo skatu atslēgt.
Ir cilvēki, kas iet uz konkrētu
mērķi, bet man personīgi svarīgs ir darbs, ko esmu paveikusi. Ieguldos, cik varu, lai viss notiktu, kā esmu
iedomājusies. Kad notiek skate, tad vairāk fokusējos uz procesu. Tēls, grims, modeles mati, mūzika - tā visa rezultātā mans tērps iegūst pilnīgi jaunu dimensiju.
Kā atnāk idejas?
Mācību procesā idejas rodas no virstēmas, bet patiesībā tas ir ilgs process. Un katra ideja prasa iedziļināšanos. Tad sāku zīmēt. Citi mēdz skicēt, bet mani zīmējumi bieži vien ir reālistiski, jo domāju caur materiālu. No vienas puses, šī izpratne ierobežo, no otras, dod arī drošības izjūtu.
Tas ir tavs atbalsta punkts?
Jā, studējot LMA, sapratu, cik vērtīga ir šī mana bagāža. Protams, arī tas, ko pati ikdienā izvēlos valkāt, jo man svarīgs ir ērtums, sajūtas, līdz ar to priekšroku dodu dabīgiem materiāliem. Tā veidojas manas attiecības ar materiālu - es nevis cenšos to salauzt, bet ieklausos un sekoju.
Bet ja nav iespējas strādāt ar dabīgiem materiāliem?
LMA bakalaura studiju trešā kursa kolekcija šajā ziņā bija izaicinājums. Atbilstoši konceptam tā bija jāveido no mākslīgiem materiāliem, kurus nosaucu par melīgiem. Manuprāt, tas labi atbilst, jo pēc definīcijas meli ir nepatiesi, tātad mākslīgi. Šis darbs mani izstūma no komforta zonas, bet sapratu, ka to spēju, ja vien ir skaidrs mērķis un pamatojums. Un to, ka arī šāds tērps var būt estētisks un pildīt konceptuālu formu, pat būt valkājams. Visiem saviem tērpiem kolekcijā ieliku taustei tīkamas oderes. Tā sev apstiprināju to, cik man pašai ir svarīgi, KĀ ķermenis jūtas apģērbā. Atklāju, ka varu piedāvāt divas pasaules, - to, kā tērps izskatās no ārpuses, un otru, kas cilvēkam, kurš to valkā, nodrošina komfortablas sajūtas. Ja tā ir, mēs iegūstam drošības izjūtu un stāju. Iemācījos skatīties uz apģērbu arī no iekšpuses - tās daļas, kas saskaras ar valkātāja ādu.
Patlaban viena no aktualitātēm modē ir materiāla tekstūra, aicinot izvēlēties lietas, kurās rodas vēlme ietīties, iegrimt…
Man vienmēr primāri bijis tas, kā jūtos apģērbā, un tikai pēc tam, kā izskatos. Labsajūtai sensorais aspekts ir ļoti būtisks. Un arī tas, lai apģērbs netraucētu. Maģistra darba pieteikumā rakstīju, ka vēlos papētīt sensoro pusi apģērbā. Iespējams, šī mana interese parādījās, kad veidoju senos, vēsturiskos tērpus, darbojoties ar visām to kārtām.
Pastāstīsi vairāk?
Vispirms bija pētnieciskais darbs - saprast, kas un kā bijis, kāda kurai kārtai bija nozīme. Ir ļoti interesanti, kā viss šajos tērpos bija savienots, - gan praktiskā puse, gan vizuālais aspekts. Un arī, kā, to uzvelkot, mainās pašsajūta. Piemēram, sievietei, kura apliek korseti. Esmu pati to pieredzējusi - tā burtiski ir maģija. Arī fiziski korsete liek tev iztaisnoties, vairs nevari sakņupt, saļimt un būt tāda skumja. Protams, mūsdienās tas ir vairāk svētku, nevis ikdienas pasākums. Interesanti, ka korsetes izmantoja vairāk nekā 500 gadu, mēs bez tām dzīvojam tikai mazliet ilgāk par gadsimtu… Pilnīgi iespējams, ka cilvēka ķermeņa atmiņā joprojām dzīvo šī vilkme pēc korsetes. Gribētu šo jautājumu papētīt dziļāk un saprast, kā tas iedarbojas uz ķermeni gan fizioloģiski, gan arī psiholoģiski.
Vai pētīji, kāpēc korsetes sāka valkāt?
Cik atceros no modes vēstures, tas bija saistīts ar cilvēka fizisko veselību un tika izdomāts kā atbalsta mehānisms. Sākumā korsetes netika piegrieztas atbilstoši sievietes ķermeņa aprisēm, bet drīzāk ielika to formu tādā kā caurulē, tādēļ modē bija trapecveidīgs siluets torsa daļai. Tika saspiests krūškurvis, nevis savilkts viduklis kā vēlākos modeļos. Sākotnēji korsetes nāca no vīriešu modes un apģērba, kuram pat nebija krūšu iešuves. Sievietes ķermenim pielāgots piegriezums attīstījās krietni vēlāk.
Kā tu domā, kādas bija sajūtas, valkājot šādas korsetes?
Visdrīzāk bija grūti paelpot un cilvēks lielākoties kustējās statiski. Bet, ja diendienā kaut kas jānēsā, var pierast pie visa kā. Domāju, lielāks šoks no šādas korsetes būtu mūsdienīgam cilvēkam, kurš ikdienā valkā ērtu hūdiju. Tas pats ar apaviem - ja ikdienā valkājam sportiskas botas, kā jutīsimies augstpapēžu kurpēs? Bet kādreiz un kādam tā joprojām ir ikdiena. Interesanti pētīt, kā mēs, cilvēki, dzīvojam ar savu ķermeni, kā pret to izturamies, ko uzskatām par normu un pie kā spējam pierast skaistuma vai modes vārdā.
Kā radās tava mīlestība pret roku darbu? Vai tas nāk no dzimtas?
Iespējams, tas man ir no vecmāmiņām. Tēta mamma Maiga aizgāja agri, es viņu neiepazinu, bet no viņas manā gādībā ir nonākušas izšūšanas grāmatas un žurnālu Rīgas Modes piegrieztnes, kā arī dažādi audumi. Arī simtgadīgs vecvectēva mētelis. Joprojām valkājams, īstas angļu vilnas. Pētīju, kā tas konstruēts, kā veidots siltinājums, kā viss ir salikts kopā un joprojām turas. Ilgtspējīgās domāšanas
paraugstunda! Vecvectēvs Miķelis Kirmuža un šis mētelis kalpoja par iedvesmu manai LMA otrā kursa kolekcijai, kurā izmantoju tikai divas krāsas - melno un sarkano. Sarkanās detaļas nāca no lietotiem apģērbiem, ko transformēju un radīju jaunu apģērbu. Tas patiesi bija liels izaicinājums.
Kāpēc sarkanais un melnais?
Tam ir saistība ar manu uzvārdu Kirmuža. Meklējot to datu sistēmās, uzzināju, ka Latvijā esam vienīgie. Pētīju tā izcelsmi un atradu, ka tas, iespējams, ir turku vārds un apzīmē sarkanu krāsu. Savukārt melnais kolekcijā ienāca konceptuāli - kā durvis, kuras es veru vaļā. Metafora - tu ej un meklē, līdz nonāc pie savām saknēm. Esmu pārliecināta, ka mēs katrs sastāvam no tā, kas mūs veido. Ir labi, ja apzināmies, kas tas ir, un lieliski, ja mums tas patīk. Ja dzīvē darām savu lietu, nevis ejam pret spalvu, viss notiek.
Un otra vecmāmiņa?
Mammas mamma Velta bija ļoti liela adītāja. No stāstītā zinu, ka mamma bērnībā esot izšuvusi galdautu… Domāju, princips, ka sieviete kaut ko dara ar rokām, ir ne tikai funkcionāls process, bet savā ziņā meditatīvs. Vismaz man noteikti. Dievinu garus procesus. Kad sāku darbu pie senā tērpa, zinu, ka tas ilgs pusgadu vai gadu. Arī grāmatas man patīk biezas - lai nekas nebeidzas ātri.
Tev nepatīk atvadas?
Jā, man tas ir skumji. Tāpēc savā sirdī esmu slow fashion piekritēja, jo tas automātiski izslēdz ātro modi.
Kuru kolekciju tu nosauktu par vispersonīgāko?
Balto - kolekcija AR mani, kas tapa pagājušajā gadā LMA. Tās pamattēma - vai un kur atrodas robeža starp iztēli un meliem. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu bijusi apveltīta ar spilgtu iztēli. Bet kā tas strādā realitātē? Un kā šī iztēle var
iederēties, dzīvojot starp citiem cilvēkiem? Kamēr esi mazs cilvēciņš, tas darbojas citādi nekā tad, kad pieaudz. Bērnībā bija lietas, kuras saskatīju vai iedomājos, bet man nebija apliecinājuma, vai tās pastāv realitātē. Un jutu par to kaunu.
(Domā.) Pēc dabas esmu super jūtīga. Vecāki, to zinot, īsti neļāva skatīties filmas. Bet, ja gadījās, es kā tāda švammīte visu uzsūcu sevī. Tas viss parādās šajā kolekcijā - manas pārdomas un vīzijas. No vienas puses, tas ir kā atspoguļojums manām personīgajām attiecībām ar meliem, jo man ar tiem ir grūti - es sastingstu. Šīs reakcijas notiek arī ķermeniski. Man pašai bija interesanti meklēt šīs robežas.
Un kā ar tā saucamajiem baltajiem meliem?
Baroka laikmets tiek dēvēts par lielāko melu laiku, tolaik tā bija izsmalcināta māksla. Domājot par to, es iztēlojos kaut kādu ilūziju kā stāstu. Reizēm tas man palīdz pieņemt, ka pasaulē neeksistē tikai balts vai melns. Pieņemu - šis cilvēks nemaldina pārējos ar nodomu. Būtu interesanti papētīt melu teoriju kā tādu. Uzzināju, ka eksistē daudz dažādu melu veidu, un patiesībā tas mani pārsteidza. Arī mūsdienu pasaule ir pilna ar to - nesauksim tos par meliem, bet par maldināšanu, mānīšanos un dažādu ilūziju radīšanu. Ir interesanti skatīties, kā tas viss tiek pasniegts, kā cilvēki to uztver, iesaistās. Arī tas, kā es pati ar to visu jūtos.
Kā teikts, kur aitas, tur cirpēji. Ir milzīga izvēle, bet tik un tā cilvēki mēdz sekot lietām, īsti neiedziļinoties.
Reizēm šķiet, cilvēkiem patīk, ka viņus apčakarē. Pat ja jūt, ka kaut kas nav, tik un tā iesaistās. Domāju, katram ir savs ceļš, kā atrast godīgu attieksmi pret sevi. Apzināties savas darbības un izvēles. Un tas ir arī atbildības jautājums - vai mēs paši pieņemam lēmumus par sevi, vai arī ļaujam to mūsu vietā izdarīt citiem. Personiski man neder dzīvot pēc citu noteikumiem un ieteikumiem. Man vienmēr jāatrod pašai savs labākais veids.
Kā, tavuprāt, mūsdienās cilvēki izvēlas apģērbu?
Arī šajā ziņā arvien vairāk redzu, ka cilvēki izvairās paši pieņemt lēmumu. Viņi negrib izvēlēties, jo tas prasa atbildību. Daudz ērtāk šķiet atrast kādu, kuram sekot, jo tas tad būs guru un līdz ar to arī vainīgais, ja kaut kas no iecerētā neizdosies. Bailes, kurās dzīvo mūsdienu cilvēks, ir milzīgas, tās ir iesakņojušās mugurkaulā. Un tas ir paradoksāli, jo it kā modē ir viss, velc, ko gribi. Bet bailes kļūdīties ir pieņēmušās spēkā, un veids, kā cilvēki izvēlas apģērbu, top arvien pliekanāks.
Arī tu jūti bailes?
Jā, protams, lai gan man pašai šķiet, ka tā nav. Tomēr kaut kādām lietām savā dzīvē es piešķiru pārāk lielu nozīmi, bet citām savukārt pārāk mazu.
Pastāstīsi par pēdējo kolekciju Lauskas?
Kaut kādā ziņā tā kļuva par manu iepriekšējo radošo procesu atspoguļojumu: industriālā revolūcija, audumu, materiālu attīstība, bet visa rezultātā - globalizācija, kuras rezultātā mode, kāda tā reiz bijusi, vairs neeksistē. Mazliet palasīju par posthumānismu - tāds ļoti interesants, daudzšķautņains filozofijas virziens, kas iekļauj arī domu par ilgtspēju. Sev no tā paņēmu, ka man ir būtiski, lai cilvēks dzīvo ne tikai saskaņā ar citiem cilvēkiem, bet arī ar tehnikām. Līdz ar to spēju brīvi izmantot tehnoloģijas diplomdarbā. Pieņēmu, ka tām šeit ir konkrēta jēga, un tad kāpēc neizmantot? Pētīju gan analogās, gan digitālās lietas. Industrializācijai ar tai raksturīgo strādnieku apģērbu, kur būtiskākais ir funkcionalitāte, pretnostatīju antīko Grieķiju, kur apģērbs bija tikai kā ķermeņa turpinājums ar pamatprincipu iznest iekšējo harmoniju un skaistumu. Ir interesanti sapludināt šīs divas lietas, un nav pat svarīgi piekrist vienai vai otrai pieejai.
Ir arī stāsts par to, kā radās nosaukums. Maker Space darbnīcā nejauši saplēsu manekena pamatni. Stikla aplis nokrita un burtiski sašķīda. Ļoti sabijos, bet tad paskatījos uz šīm lauskām savādāk. Jo katra no tām ir daļa no lielāka kopuma. Reizēm tas ir neredzams laukums, bet kaut kādā ziņā to var saskatīt.
Vēl sajutu, ka man jāizturas ar cieņu arī pret cilvēkiem, kuri notiekošo neizprot. Jo varbūt viņiem to nemaz nevajag izprast.
Kādi vēl personiski motīvi parādās tavās kolekcijās?
Piemēram, cimdiņi, jo man vienmēr ir vēsi, mūžīgi salst rokas. Un, kā mamma stāstīja, piedzimu ar pūciņu, un tā radās skropstiņu šortiņi. Esmu domājusi par to, ka apmatojums mūs sargā, un vienā brīdī saslēdzu ar to savu superjūtīgumu. Vēl man ir tērps ar ledenēm - arī
kā atsauce uz bērnību, jo man bieži bija slikta dūša transportā, bet tās palīdzēja.
Kā bija atklāt publiski tik personiskas lietas?
Grūtākais ir tās definēt. Kā grēksūdze, ar asarām, negulētām naktīm un daudzām dziļām sarunām kursā. Tu atgriezies bērnībā, laikā, kad apkārt notiek tik daudz, bet neko no tā nevari mainīt. Bērnības sajūtas, atmiņas, dažādi tēli. Neērtais, kas joprojām palicis manī. Tas viss kolekcijā sāk dzīvot savādāk - caur materiāliem, formām un izdomātām situācijām. Tas, kas man kādreiz bija neērts, nesaprotams vai pat traucējošs, kļūst par to, ar ko es varu spēlēties, pārveidot un paskatīties uz to no jauna. Kolekcijās personiski piedzīvotais ir paslēpts starp īsto un izdomāto, starp meliem un iztēli.
Strādājot ar vēsturiskiem tērpiem, kaut ko sajuti arī par latviskumu vai mūsu vēsturi?
Bija interesanti, kad taisīju tērpus Džūkstes muzejam. Pirms tam nebiju gatava ķerties pie tautastērpiem, jo tā ir atsevišķa pasaule. Mūsu tautiskie brunči ir fenomenāli! Tikko kaut kas no tā tiek interpretēts, pielāgots laikmetīgajai modei, pastāv liels risks to sabojāt. Arī es nejutos pilnīgi droša, man bija bail izdarīt kaut ko nepareizi. Bet tie Džūkstes dārgumi! Brīvkungs, grāfs Pēteris Filips fon Drahenfelss bija aprakstījis latviešu zemniekus un viņu izskatu ap 1820. gadu. Taisīju tērpus, vadoties pēc šīm detaļām, process bija ļoti interesants. Gāju uz bibliotēkām, meklēju, kā tika veidoti materiāli, un sapratu, ka zemniekiem tolaik bija pieejami arī saimnieku izmestie audumu atgriezumi, pat zīda auduma gabaliņi, kas tika iestrādāti tērpos. Nebija tā, ka tikai lins un vilna. Ir radies priekšstats, ka latviešu zemnieks jāattēlo kā kaut kas pelēks un bēdīgs, bet tā nav vēsturiskā patiesība. Pieejamība bija diezgan liela, un viņi varēja izskatīties pat ļoti krāšņi. Vienkārši modes izpratne bija citāda, salīdzinot ar tērpiem, ko valkāja augstdzimušie cilvēki. Mani ļoti aizrāva šis process. Atradu audējas audumiem, metāla pogu kopijas gan sieviešu ņieburam, gan vīriešu biksēm, vestei un vamzim veidoja metālmāksliniece Una Mikuda, taisījām ziedlapiņas…
Kāds tev bija lielākais atklājums?
Tas, ka latvieši nekad nav bijuši izolēti no modes. Te viss visiem bija pieejams. Kurzemes hercogs sūtīja jaunākos audumus no Parīzes un Milānas, līdz ar to arī latvieši zināja visu, kas notiek pasaulē. Jā, iespējams, bija jāpagaida ilgāks laika nekā tagad, bet mēs nebijām nošķirti no pasaules elpas. Arī tā rosība saistībā ar Hanzas apvienību - tur bija patiesi iespaidīga mantu materialitātes rotācija. Un etnogrāfiskais latviešu tautastērps, kas, protams, ir mūsu un ļoti svarīgs, neizbēgami saskārās ar šīm ietekmēm. Reizēm, pētot vēsturiskos tērpus, pat nevari saprast, kurš izskatās bagātāk, kurš kuru ietekmējis. Ne jau vienmēr ietekme bija no augšas uz leju - tā notika uz abām pusēm. Esmu redzējusi tam vēsturiskus piemērus, kaut gan nepierādāmus…
Kas notiek ar tavas kolekcijas tērpiem pēc skatēm?
Paturu pie sevis, nevienam neatdodu. Protams, reizēm iedodu uz kādu pasākumu, fotosesiju, bet gaidu atpakaļ. Vispirms jau tādēļ, ka tērpi man ir svarīgi emocionāli. Tie ir vienīgie prototipi, dažus pat būtu neiespējami atkārtot, jo tie ir mākslas darbi. Reizēm radot ir izmantotas eksperimentālas metodes, un es nezinu, kā tas kalpotu lietojot. Bet esmu priecīga iedot uzvilkt, jo tad redzu, ka tērps dzīvo un tas ir apritē.
Bet darbā ar klientu?
Tas, protams, ir citādi, bet tik un tā man tērpu ir grūti atdot. Arī tādēļ, ka nekad īsti nav sajūtas, ka tas ir absolūti gatavs, bet tajā pašā laikā domāju - ir svarīgi, lai tērpi turpina dzīvot. Lai cilvēki tos velk, lai kaut kas notiek, un tad tie tiek atvesti salabot… Jo tikai tad var īsti zināt, kā strādā dizains. Patiesībā tērpa valkātājs dizaineram ļoti palīdz radošajā procesā.
Katram darbam veidoju pamatīgas atsauces. Nevis vienkārši veicu eksperimentus, bet varu pamatot - tas nācis no šī avota, bet tas no tā. Un tad skatos, kā tas viss darbojas dzīvē.
Materiāls tapis ar VKKF finansiālu atbalstu.
