Modes dizainers, pasniedzējs, Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūras otrā kursa students Artūrs Skurstenis nebaidās atklāties par rētām, kuras nesusi bērnība, dzīves izvēlēm un meklējumiem - visu, kas veidojis viņa spilgto radošumu, ko publika novērtē ar stāvovācijām.
Sāpju cena
Kas ir Arturs Skurstenis?
Man nepatīk sevi ielikt rāmī. Neuzskatu, ka esmu tikai dizainers, mākslinieks vai pasniedzējs. Es vienkārši esmu.
(Domā.) Manuprāt, visa kodols meklējams manā bērnībā. Biju ļoti sievišķīgs. Un, dzīvojot Latvijā, laukos, tiku par to apcelts. Līdz ar to ilgi nevarēju būt es pats. Man bija jāslēpj tās, kā jūtos, ko domāju.
Vai ir iespējams sevi noslēpt?
Ne īpaši. Beigās viss izsprāgst.
Kā personība un arī savā radošajā darbībā esmu ļoti ekstra. Studējot LMA, mums bija uzdevums atrast atslēgvārdus par sevi, kamēr tiec līdz diviem raksturojošiem vārdiem. Nonācu līdz - Turbo Dīva.
Teici, ka bērnībā biji sievišķīgs. Kā tas izpaudās?
Kaut vai drēbēs. Man, sīkam esot, bija jāvelk vecāko māsu drēbes. Un tad mani apcēla. Atceros sarkanas sandalītes, par kurām puikas smējās, ka tās esot meiteņu. Iespējams, tām arī bija izliektāka forma. Bet nu man kā bērnam nebija absolūti nekādas izvēles par to. Tā es saskāros ar ļaunumu, kas ir bērnos. Vienā brīdī viņi tik ļoti izceļ to, ka atšķiries, pat ja pats neko nejūti un nezini. Vēlāk aizdomājos, ka varbūt varētu uzvilkt svārkus, bet jau skaidri zināju, ka apkārtējiem tas šķitīs nepareizi. Un tā arī līdz šim neesmu to pamēģinājis.
Ko darīji, kad saskāries ar mobingu?
Diemžēl nevarēju noslēpties no ļaunuma. Lai arī māsas mani centās aizstāvēt, turklāt vecākā no viņām strādāja skolā, nelīdzēja nekas. Biju pilnīgi viens pret to visu.
Centos sevi apslāpēt, mainīt, bet tas neizdevās. Domāju, tie, kas tolaik mani apcēla, daudzas lietas par mani saprata, ieraudzīja agrāk nekā es pats. Jo tajā, ko tolaik man pārmeta, es nesaskatīju nekādu problēmu. Gribēju būt patiess pret sevi, bet tas nebija iespējams.
Kā izdzīvoji?
Pēc devītās klases nevarēju tur palikt. Jau pamatskolā vēlējos pārcelties uz nedaudz lielākas pilsētas skolu, bet man neatļāva. Vēlāk mamma atzina, ka nožēlo, ka toreiz nepalaida, bet viņa satraucās par
to, kā es savos 11-12 gados tik tālu braukāšu uz skolu. Bet tas, ko piedzīvoju katru dienu skolā, bija daudz briesmīgāk. Bija skaidrs, ka jābēg prom, un pēc devītās klases devos mācīties uz Rīgu.
Nezinu, kā var uzlabot situāciju ar bulingu skolās. Jo tas ir ārprāts! Tu nevari tur neiet. Ej un zini, ka… nu, nebūs forši. Un tu kā bērns it neko nevari mainīt. Tas ir briesmīgi. Arī tādēļ, ka apzinies - neviens tevi neaizstāvēs. Uzskatu, ka tas ir vājprāts. Iespējams, ja to izprastu sabiedrība, ja vecāki saviem bērniem laikus ieaudzinātu vērtības… Bet bērni bieži vien tajā vecumā uzvedas pretīgi. Viņiem viss, kas kaut nedaudz atšķiras no lielās masas, ir ar pirkstu rādīšanas vērts. Manā gadījumā bija arī pāris cilvēku, kuriem sava mentālā stāvokļa dēļ nebūtu vajadzējis tobrīd atrasties mūsu skolā. Un tas jau ir jautājums par sistēmu kā tādu. Viens no viņiem tagad ir cietumā par cilvēku noslepkavošanu, bet - vai jau tolaik šīs konkrētās tieksmes nebija skaidri redzamas?
Būdams pieaudzis, esi saticis kādu no tiem cilvēkiem, kas tev bērnībā darīja pāri?
Neesmu saticis - un arī negribētu. Bet interesanti, ka viņi centušies mani atrast internetā un turpināt provocēt. Esmu visus nobloķējis.
Nezinu, kāpēc cilvēkiem ir tāda milzu vajadzība jaukties citu dzīvē. Piemēram, kad biju Londonā, kāds palaida baumas, ka tur dejoju uz bāra letes. Pat ja tajā stāstā bija kaut kāda patiesība, uz bāra letes neesmu dejojis.
Anima un Animus
Ko, tavuprāt, mūsdienās nozīmē sievišķais un ko vīrišķais?
Nekad neesmu sapratis, kāpēc sabiedrībā ir tik būtiska šī dalīšana,
kas notiek joprojām. Pat mana vecuma cilvēkiem. It kā jau vajadzētu būt progresīvam, ne vairs padomju skatījumam uz lietām, bet ģimenēs ir ieaudzināti noteikti stereotipi. Nekad nesapratīšu, kāpēc vīrieši izjūt tik lielas problēmas būt sievišķīgiem. Baidās tikt salīdzināti ar sievieti. Arī
tādēļ, ka tas, kam dzīvē nereti iziet cauri sievietes, piemēram, dzemdību sāpēm… Nu, domāju, standarta vīrietis to nespētu izturēt.
Uzskatu, ja hetero vīrietis spēj izrādīt savu sievišķīgo pusi, tā ir augstākā vīrišķības izpausme. Kad atļaujas parādīt to, kā jūtas, nevis tēlo skarbo veci. Pieļauju, ja kādu tik ļoti trigerē cita vīrieša orientācija vai, piemēram, krāsoti nagi, iekšēji viņš jūtas nedrošs pats par sevi. Tad parādās vardarbība, ko nereti jauc ar vīrišķību. Bet tam nav nekādas saistības ar to. Jo skaidrs - pat ja vīrietis lako nagus vai valkā svārkus, tas nenozīmē ka viņš pieder LGBT kopienai. Kad dzīvoju Londonā, man nebija problēmu valkāt to, ko tajā brīdī vēlējos, jo tur sabiedrība ir atvērta un pieņemoša, bet Latvijā, joprojām viss ir citādi. Te nepārtraukti ir sajūta, ka tevi vērtē un kaut kas kādam jāpierāda. Ne vien tas, kas tu esi, bet arī tas, kas neesi. Nekad nesapratīšu, kāpēc mēs, cilvēki, nevaram vienkārši dzīvot savu dzīvi, kāpēc uztraucamies par to, ko dara citi. Tās nav rūpes, bet tieši otrādi.
Cilvēki ļoti mīl standartus un noteikumus, ko ievērot. Bet vajadzētu otrādi. Vispirms tas, kādi esam kā cilvēki, mūsu vērtības, bet pārējais ir sekundāri. Te atgriežamies pie tā, ka šeit kā sabiedrība savos uzskatos ļoti atpaliekam no pasaulē notiekošā.
Esi teicis, ka tev visa virsotnē ir sieviete.
Joprojām tā uzskatu. Tā ir mana bērnības sajūta. Sieviete vienmēr man ir bijusi pirmajā vietā, pašā augšā. Bet kā citādi? Absolūti viss - dzīvība - sākas no sievietes. Es priecātos par pasauli, kurā būtu tikai sievietes. Lai gan nevarētu teikt, ka manas kolekcijas ir absolūti sievišķīgas, bet - kurš teicis, ka tās ir domātas vīriešiem? Pats esmu nebinārs. Nekad skaidri neesmu varējis definēt, kas esmu, vienmēr esmu juties kaut kur par vidu.
Runājot par sievietēm - savā būtībā visas sievietes ir dievietes. Un sieviete par tādu kļūst, ja no viņas nāk starojums - gan kā no personības, gan kā no tēla. Bet es negaidu no sievietēm kaut kādas superspējas vai pārspīlētu pašpārliecinātību, drīzāk emocionālu siltumu.
Lai gan, mazliet padomājot… Satiekot sievieti, negaidu neko konkrētu, esmu gatavs uz visu. Savā kolekcijā, kurā parādās sievietes-dievietes atvaļinājumā, piemēram, sākumā tas bija stāsts par dievietēm, bet tad pārtapa abstraktā formā, un caur to man palika vieglāk. Jo katra reize, kad jāiztēlojas materialitāte vai krāsa, lika nopietni aizdomāties. Arī par sevī mītošo alter ego - dievieti. Ar šīs kolekcijas palīdzību to centos izdzīvot.
Mēdz lasīt komentārus internetā?
Lasu, bet zinu, kas ir cilvēki, kuri tos raksta. Svarīgi ir būt kritiskam pret apkārtējo viedokli - vai tā paudējs kaut ko izprot par to, par ko izsakās. Jo, protams, kādam vienmēr kaut kas var nepatikt.
Manos laikos bija ask.fm, kur jebkurš varēja izteikties anonīmi. Tas patiešām bija traki. Mēs, kas izgājām tam cauri… Tu iemācies to, cik pretīgi un nelietīgi var uzvesties cilvēki interneta vidē. Kaut kādā ziņā tas uzaudzē biezāku ādu. Lai gan tas bija briesmīgi, bet… esmu izdzīvojis.
Pats esmu sapratis - pat ja konkrētais darbs nav manā gaumē, ir jānovērtē un jāciena autora ieguldījums. Ja mēs skatāmies no šīs prizmas, ieklausāmies un iedziļināmies, tad paveras cita aina.
Par spīti visiem
Pastāsti par savu ceļu! Tātad pēc pamatskolas tu atbrauci uz Rīgu un…
Iestājos RDMV. Bet ne uz apģērbiem, kur gribēju; tiku uzņemts ādās.
Radoši talantīgs biji jau kopš bērnības?
Piecus sešus gadus gāju mūzikas skolā, spēlēju klavieres, bet tā kopējā bilde ir bišķi traumatiska. Kā aizgāju prom, padsmit gadu neesmu pie tām piesēdies. Viss, ko atceros - raudādams biju spiests spēlēt tās klavieres. Tomēr ticu - tas, ko mamma manī ielika bērnībā, lika ātrāk attīstīties prātam. Pēc klavierēm gribēju spēlēt bungas, bet bija jāspēlē ksilofons, kas būtībā ir klavieres ar kociņiem. No mūzikas skolas pārgāju uz mākslas skolu. Tur nomācījos pāris gadu, nepabeidzu, jo neredzēju tam jēgu. Atceros, bija jāsēž un jāzīmē kaut kādi gumijnieki. Un skolotāja bija uz mani tik dusmīga! Joprojām domāju, ka zīmēt nemāku. Man riebjas to darīt - varbūt tāpēc, ka toreiz skolotāja man radīja šo sajūtu. Līdzīgs bija sākums RDMV. Sākotnēji tur saskāros ar pedagogu attieksmi, kas, teiksim tā, nebija iedvesmojoša. Pat varētu teikt, ka pret mani izturējās pretīgi un nicinoši.
Kā tu domā, kāpēc tā?
Ar visu, kas manī bija ielikts pamatos, ar sajūtu, ka man nepatīk, es nemāku, tātad man neinteresē un noteikti nesanāks, tagad saprotu - loģiski, ka es kā pusaudzis sevi visu tajā neieliku. Bet vai tā nav pedagoga loma - iedvesmot? Vai četrpadsmitgadīgam studentam visu laiku jāatkārto, ka viņš ir absolūts nekas un ka ārā ir pietiekami daudz lapu kokiem, tātad sētnieka darbs vienmēr būs garantēts? Bija, kas tā arī teica - es nezinu, ko tāds kā tu te vispār dari… To dzirdēt bija ārkārtīgi sāpīgi.
Tagad tas liekas ironiski. No mana kursa, kur bijām kādi divdesmit studenti, esmu vienīgais, kas realizējies profesijā. Vēl viena meitene darbojas mākslas nozarē. Kur tad ir visi tie labie, kurus tolaik slavēja?
Kā tev izdevās pabeigt mācības?
Sākums bija ļoti grūts - iespējams, tādēļ, ka man ir grūti sevi iedvesmot, ja neredzu jēgu. Bet viss mainījās, kad pēc pirmā kursa pārgāju uz apģērbiem. Studiju beigās par diplomdarbu dabūju desmit.
Sekoja Londona?
Studēju Londonas Modes koledžā (London College of Fashion; LCF) womenswear virzienā. Bet
vienā brīdī sapratu, ka summa, ko maksāju par studijām, neatbilst tam, ko tur iegūstu. Pēc gada atbraucu atpakaļ. Par mācību procesu interesantāk man šķita nedēļas laikā uzšūt kleitu un iet tusēties nedēļas nogalēs. Tur klubu dzīve bija tiešām iedvesmojoša, to pieredzi ļoti novērtēju. Joprojām domāju, ka tas bija tā vērts. Tas man deva iespēju atvērties, iepazīt un novērtēt sevi. Londonā varēju izpaust arī savu sievišķo pusi, vilkt tādas drēbes, kā vēlējos, un izskatīties, kā gribēju. Bet interesanti, ka mājās, vienatnē man nekad nav bijusi pat doma vai vēlme tā izpausties. Un nekas no toreiz iegūtā nav pazudis - tas dzīvo manī, manos darbos.
Un tad tu sāki studijas LMA?
Atbraucu no Londonas septembrī un biju nopircis biļetes atpakaļceļam uz 25. decembri. Bet tajā rītā piecēlos un pateicu mammai, ka negribu braukt. Un neaizbraucu. Labi, ka tā, jo pēc pāris mēnešiem sākās kovids. Ko es tur būtu darījis?
Kā saprati, ka vēlies būt dizainers?
Nav tā, ka būt modes dizaineram bija mans lielākais sapnis. Īsti pat nesaprotu, kurā brīdī un no kurienes tas viss atnāca. Iespējams, izklausīsies bērnišķīgi, bet vienmēr esmu gribējis būt popzvaigzne, lai gan apzinos, ka man nav pietiekami labas dziedamās balss.
Dziedāt - tas ir veids, kā pasaulei ļaut sadzirdēt savu balsi?
Drīzāk mani saista performance, domāju, tajā ir mans talants. Lai gan apzinos, ka arī to daudzi komentētu. Bet, ja es darītu, tad tas būtu extra gan tēlā, gan ar deju šovu un visiem elementiem. Tas nebūtu tik daudz par vēstījumu, bet kā iespēja pašizpausmei - lai izlaistu no sevis ārā kaut ko būtisku. Bet pagaidām jūtos pārāk gļēvs, lai to paveiktu. Godīgi sakot, man joprojām ir problēmas uzstāties publiski.
Par rētu nozīmi
Savā bakalaura darbā tu ķermeni pēti kā zemes tērpu.
Tēmu turpinu attīstīt arī maģistra darbā. Cilvēka personiskās pieredzes, rētu un dzīves stāsta nospiedumi materiālā izteiksmē. Ķermenis man vienmēr ir bijis kodols. Tas var eksistēt dažādos veidos, un caur apģērbu es veidoju tā transformāciju. Pētot ķermeni, mēs varam labāk sevi izzināt. Ne tikai fizisko, bet arī dvēselisko un to, kas mūsos notiek mentāli. Sākotnēji savējo un tad visu, ko piedāvā pasaule. Iespējams, tas ir process, kurā kaut kādā brīdī jāpārstāj analizēt, bet jāpaļaujas. Tagad, protams, man ir bail pateikt kaut ko nepareizu.
Mode cauri laiku laikiem, izmantojot apģērbu, ir centusies ķermeni pārveidot.
Jā, un vienlaikus tā pamatā ir bijusi doma, ka tieši šis tēls ir konkrētā laikmeta skaistuma standarts. Joprojām cilvēki skaistuma vārdā eksperimentē ar savu ķermeni, pārveido to, modelē. Gan sievietes, gan vīrieši.
Tu runā arī par rētām - fiziskām, emocionālām…
Bakalaura darba kolekcijā runa vairāk bija par fiziskām rētām. Zinu teicienu, ka rētas rotā vīrieti, bet personiski man ir reālas rētas, par kurām es nejūtos pārliecināts un kuras nešķiet skaistas. Būtiski, ka pats cilvēks izvēlas, izcelt vai noslēpt savas rētas. Nav viena veida, kas būtu pareizais, un tur ir tas sāls.
Pat ja noslēpjam, katra rēta ir kā stāsts.
Jā, tas ir ieraksts tavā ķermeņa grāmatā. Un tas savukārt ir skaisti.
Tev ir vairāki tetovējumi…
Arī tās principā ir rētas, kuras esmu izvēlējies sev radīt pats. Pirmais tetovējums tapa piecpadsmit gados, mammai nezinot. Ne salonā, bet pie draugiem, kuri īsti to neprata. Tobrīd izjutu gandarījumu, vēlāk to vērtēju citādi. Bet neesmu cilvēks, kas cenšas izdzēst pēdas. Gadu gaitā turpinu iet tiem pāri un transformēt, joprojām esmu procesā. Esmu atdevis savu ķermeni kā audeklu divām draudzenēm. Un šis process zināmā mērā ir kā svaiga elpa dzīvē, jauna lapa.
Senajās ciltīs tetovēšana kalpoja kā iniciācijas rituāls, pārejot pieaugušo statusā. Varbūt arī tev tā bija pusaudža vecumā?
Neesmu par to domājis tādā veidā. Godīgi būtu pateikt, ka tolaik man mīļam dziedātājam bija šādi tetovējumi, tādēļ tos gribēju. Tagad esmu ļoti tālu no tā visa.
Ideja par ķermeņa izpēti mani saista arī tādēļ, ka ciešu no dismorfijas, kuras iespaidā satraucos par trūkumiem savā izskatā. Vienmēr esmu izjutis diskomfortu, redzot sevi spogulī. Iepriekš saistībā ar to man bija arī ēšanas traucējumi, cietu no anoreksijas, kas attīstījās par bulīmiju… Joprojām ar ēdienu ir vai nu ļoti sliktas attiecības, vai arī vidusceļš, tāds - melns vai balts. Nekas nav vienkārši. Un reizēm es pret to visu jūtu absolūtu riebumu.
Kas tev palīdzēja ar to tikt galā?
Mammas mīlestība. Pateicoties viņai, es sāku kaut ko darīt lietas labā. Viņa ir ārkārtīgi empātiska un, varētu pat teikt, ezoteriska. Vienmēr bijusi man blakus, centusies atbalstīt un palīdzēt, kā vien var. Piemēram, pamatskolā, kad mani apcēla, mamma man iemācīja vārdus, kurus paturēt prātā, lai kas arī notiktu apkārt.
Un tētis?
Manuprāt, tas mūsu sabiedrībā ir kā standarts, ka tēvi nav īsti iesaistīti savu bērnu dzīvē. Lai gan bija reizes, kad viņš teica, ka ies un darīs, bet… Iespējams, tas saistīts ar viņa profesiju, to, ka viņš bija tālbraucējs un reti kad bija uz vietas. Nav daudz man pazīstamu cilvēku, kuri saņem emocionālu atbalstu no sava tēva. Tas vienmēr ir finansiāls, un ar to viss beidzas. Bet arī tas bieži vien ir daudz, jo citiem nav arī tā.
Domāju, viss, ko esmu sasniedzis, kur esmu nonācis, ir mammas nopelns. Ja viņa nebūtu mani atbalstījusi, šodien nebūtu Artūra. Mamma vienmēr ir klātesoša. Loģiski, savos sešdesmit gados viņa līdz galam nespēj izprast to, ko daru, bet tas viņai netraucē mani pieņemt. Novērtēt ieguldīto darbu, pat ja rezultāts nav kaut kas viņai rezonējošs.
Vai viņa pieredzēja publikas ovācijas tavai kolekcijai LMA pavasara skatē?
Jā, un teica - varot redzēt, ka esmu audzis.
Glābiņš
Pastāstīsi par savu pasniedzēja darbu?
Bija brīdis, kad likās - akadēmija manā dzīvē ir pārāk daudz, jo te pavadu 85 % sava laika. Bet šovasar pārliecinājos, cik tas ir palīdzīgi. Bija smags periods personiskajā dzīvē, beidzās pirmās ilgākās attiecības manā mūžā... Ļoti novērtēju, ka man bija akadēmija, uz kurieni nākt, un studenti, kuriem biju vajadzīgs. Katru dienu nācu un, piemēram, palīdzēju studentei sašūt kleitu, jo viņai bija jāiet uz kāzām. Ieraudzīju, cik vērtīga apkārtējiem ir mana palīdzība, un to, ka tieku novērtēts. Studenti labprāt nāk pēc zināšanām, padoma, un tas man
ir būtiski.
Kādas tehnoloģijas tu pārzini un izmanto kā modes dizainers un māci arī studentiem?
3D programmu - tās vienā logā iespējums konstruēt, bet otrā uzreiz redzi, kā tas 3D veidā izskatīsies uz cilvēka. Tā apmēram var izprast, kā dizains uzvedīsies realitātē. Izmantojot programmu, samazinās procesa soļi un tiek ietaupīti resursi - laiks, materiāli. Iepriekš bija jāzīmē piegrieztnes uz papīra, bet tagad, pateicoties projektoram, var to izgriezt tieši uz auduma. Piemēram, man bija kleita ar bumbām gurnos. Tolaik vēl nemācēju šo programmu un šuvu septiņus maketus, līdz nonācu līdz ideālam rezultātam. Tas aizņēma ļoti daudz laika, un vajadzēja daudz materiāla, lai gan izmaiņas piegrieztnē bija minimālas. Bet es katru reizi šuvu, šuvu un šuvu… Tagad tam pietiktu ar pusotru maketu. Mūsdienās iespējams realizēt jebkuru fantāziju.
Vēl no tehnoloģijām izmantoju mašīnizšūšanu - visu, ko uztaisi, programma izšuj. Pašmācības ceļā apguvu digitālo adāmmašīnu - uztaisi failu, un tā izdara. Jebkura bilde fotošopā tiek pārveidota uz pikseļiem, kur viens pikselis ir viens valdziņš. Trīskrāsaina rakstaina šalle top stundas laikā. Vienīgais, kas man šķiet tizli, šo darot, - ka vēl neesmu iemācījies adīt ar rokām. Jo kaut kādā ziņā līdz galam nespēju novērtēt abus procesus.
Kāds ir tavs viedoklis par digitālo jeb virtuālo apģērbu un aksesuāru dizainu, kas pastāv tikai datoros un telefonos, nevis fiziskā formā?
Es tajā sevi neredzu. Kāda jēga tērēt laiku, taisot šādu digitālu apģērbu? Iespējams, pirms gada vai diviem kādam tas šķita interesants jaunums, bet nu tas ir beidzies. Daudz vairāk cilvēks iegūst, izkāpjot no virtuālās vides un sajūtot savu reālo ķermeni. Ja tajā kaut kas nepatīk, tad dari kaut ko lietas labā. Uzskatu, ka tikai reāls apģērbs var ķermenim dot labu pieredzi un labsajūtu. Ir muļķīgi izvēlēties dzīvot nereālās pasaulēs, ja apkārt ir tik daudz īstu iespēju.
Un par mākslīgā intelekta izmantošanu radošos procesos?
Tas ir lietojams kā palīgrīks dizaina procesā, ja vien cilvēks māk to izmantot kritiski un mērķtiecīgi. Neatbalstu MI izmantošanu attēlu ģenerēšanā, bet zinu, ka tas labi strādā, palīdzot attīstīt jau esošas idejas. Un nevajag cerēt, ka MI
kaut ko izdomās tavā vietā. Izmantojot jaunākās tehnoloģijas, mēs iegūstam laiku. To, ko iepriekš darījām manuāli stundām ilgi, tagad iespējams paveikt pāris sekundēs. Man MI palīdz tikt galā ar radošo haosu. Tomēr jāpatur prātā, ka tehnoloģijām nedrīkst uzticēties un viss, ko tās atnes, ir jāuztver kritiski un jāpārbauda.
Bet MI nav izmantojams mākslinieciskās idejas vai dizaina ģenerēšanai?
Jāsaprot - pat ja MI kaut ko uzģenerēs, tas nebūs konkrētā dizainera autordarbs. Jā, mēs varam dot konkrētu uzdevumu, un MI to izdarīs. Bet, lai to paveiktu, paņems kādu piemēru, kas jau eksistē datu bāzē. Mākslīgais intelekts neko nespēj izdomāt no jauna, vienīgi nokopēt vai salikt kaut kādas eksistējošas lietas. Man kā radošam cilvēkam tas nešķiet vajadzīgs. Drīzāk absolūti tizli. Labāk es visu izdarīšu pats.
Tajā pašā laikā man šķiet interesanti, ka ar MI var darboties tandēmā, kur pats esi mākslinieks, - ieliec tajā savus darbus un trenē. Un tad caur to turpināt attīstīt savas personiskās idejas. Tehnoloģijām ir jākalpo cilvēkam, nevis otrādi.
Materiāls tapis ar VKKF finansiālu atbalstu.
