LĪVA BĒRTIŅA
Pirmā saruna
Taureņu mīlestība
Ar dizaineri Alisi Šutovu tiekos, viņai saņemot Grand Prix un uzvarot kategorijā Bakalaura studijas konkursā Modes manifestācija 2023. Kolekcija Turpinājums izcēlās ar dziļu simbolismu, iedziļināšanos mītos, kas, kā atzīst pati māksliniece, ir ne tikai iedvesmas avots, bet arī aicinājums sabiedrībai neaizmirst senos stāstus. Sarunā - par dizaineres radošo ceļu, modes pieredzi Milānā un to, kā pasakas iedzīvojas tērpos.
Atmiņu pieskāriens
Jau kopš bērnības zināju, ka mana dzīve būs saistīta ar mākslu; mana ģimene vienmēr ir bijusi ļoti radoša. Mājās vienmēr bija pilns ar zīmuļiem un papīru. Māksla bija visur ap mums, tā bija daļa no ikdienas.
Pirmā šūšanas pieredze man bija pamatskolā, kad pulciņā darināju kleitu un ļoti cītīgi pie tās šuvu pērlītes. Kleita tapa ar lielu mammas palīdzību, jo tajā laikā vēl tikai mācījos šūt taisnu līniju. Vēlāk, iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijā, veidoju vīriešu apģērbu kolekciju, kas tika balstīta uz mammas iedotajām grāmatām. Tajā bija minētas latviešu teikas, un tad es arī sāku interesēties par mītiem, savienojot tos ar saviem darbiem. Tad radās kolekcija Turpinājums, kas attīstīja iesākto ceļu ar leģendām. Manos darbos liela ietekme bija Austrumu kultūrai, piemēram, silueti, kas atgādina senos imperatoru tērpus, un atsauces uz ķīniešu leģendu par zodiaku. Šie tēli saplūda ar vēlmi saglabāt bērnībā dzirdētos stāstus un padarīt tos dzīvus caur modi. Kolekcija bija arī mans personiskais dialogs ar atmiņām, kad vecāki man lasīja pasakas. Tās kļuva par daļu no kolekcijas estētikas - melnbaltās apdrukas un smalkas detaļas, kas izlasāmas uz auduma. Katrs tērps tapa kā vizuāls stāsts, kura vērtība slēpjas vienreizībā un emocionālajā piesaistē.
Cilvēks var visu
Balvā par uzvaru jauno dizaineru konkursā Modes manifestācija es devos uz Nuova Accademia di Belle Arti (NABA) Milānā, kur divas nedēļas apguvu modes mārketingu. Tā bija mana pirmā reize Itālijā. Pārsteidza, cik atvērti un pretimnākoši bija gan pasniedzēji, gan studenti no visas pasaules. Pasniedzējs mums ļāva pašiem saprast, kas esam, ko gribam parādīt un kur vēlamies nokļūt. Man tas bija ļoti svarīgi - sapratu, ka nākotnē vēlos radīt savu uzņēmumu un ka bez mārketinga zināšanām tas nebūs iespējams. Šī pieredze iedeva pārliecību, ka mākslinieciskais un praktiskais modes aspekts iet roku rokā.
Ģimenē iepriekš nevienam nebija augstākās izglītības - bieži vien dzīvei bija citi plāni vai vienkārši nebija iespēju. Tāpēc man bija svarīgi pierādīt sev, ka es varu studēt un sasniegt savus mērķus. Ticu, ka cilvēks var iemācīties visu, ko vēlas. Tāpēc cenšos nepārtraukti augt - gan kā cilvēks, gan kā dizainere.
Dzīves krāsas
Mani iedvesmas avoti ir ļoti dažādi: grāmatas, mūzika, tetovēšanas kultūra un, protams, pasakas un mīti. Austrumu kultūras ietekmi var pamanīt visos manos radošajos darbos un dizainos. Mani fascinē ideja, ka viss apkārt esošais ir dzīvs. Tas šķiet ļoti poētiski.
Man mīļa ir ķīniešu teika The Butterfly Lovers - Taureņu mīlētāji. Tā stāsta par diviem jauniešiem, kurus šķir sabiedrības noteikumi, bet pēc nāves viņi pārtop par taureņiem, tā beidzot paliekot kopā. Tas dod cerību un iedvesmu, jo apliecina, ka mīlestība un fantāzija nekad nepazūd. Tas, ka pasaulē brīžiem ir grūti, nenozīmē, ka ir zudušas krāsas. Mēs nedrīkstam tās aizmirst. Kad esam bērni, mēs redzam brīnumus visapkārt, bet pieaugot bieži vien tos aizmirstam, jo noliedzam sevī bērnišķo. Taču arī pieauguša cilvēka dzīve var būt krāsaina.
Ātrās modes laiks
Kāpēc turpināt taisīt dizainus, ja apkārt valda ātrā mode? Tas, iespējams, šobrīd ir industrijas aktuālākais jautājums. Es katru apģērbu radu vienā eksemplārā. Tas ir kā mans personiskais dialogs ar skatītāju vai valkātāju - tāpat kā uzrakstīt savu stāstu. Manuprāt, lielākā problēma modes industrijā ir tas, ka apģērbu ražošana notiek ātri, jo tā tiek piesārņota planēta un atņemta vērtība mākslinieciskam procesam. Modes dizaineriem apģērba izgatavošana prasa daudz laika - vairākas dienas, nedēļas un pat mēnešus. Uzskatu, ka dizainera uzdevums nav tikai radīt arvien jaunus apģērbus, bet gan dot tiem saturu, piešķirt nozīmi. Un vēl jūtu misiju atgādināt sabiedrībai par teikām un leģendām, to vērtīgo, ko, iespējams, esam jau aizmirsuši.
Man patīk ticēt brīnumiem, un es ticu, ka tie pastāv, bet… Brīnums nenotiks tikai tāpēc, ka tu to gribi, arī pašam jāpieliek darbs, lai tas notiktu.
KRISTĪNE RUDZINSKA
Otrā saruna
Vārnas un varoņa ceļš
Laika gaitā, saskaroties ar personīgiem pārdzīvojumiem, dizaineres Alises Šutovas stāsti caur dizainiem kļūst arvien dziļāki un pārliecinošāki. “Melns nav tikai melns - ja vien ieskaties dziļāk, tas mirdz...”
Kā turpinās tavs radošais ceļš pēc LMA absolvēšanas?
Tagad vairāk strādāju ar privātiem klientiem. Izgatavoju kimono, jakas, bikses ar apdrukām. Cilvēki man izstāsta savas vīzijas, to, ko vēlas redzēt. Mans jājamzirdziņš ir stāsti, pasakas, leģendas, joprojām attīstu savu LMA diplomdarba tēmu. Vēlos demonstrēt pasaulei, ka pasakas ir spēcīgs instruments. Tikai tāpēc, ka kļūstam pieauguši, mums nav no tām jāatvadās.
Tagad aktuāls ir mākslīgais intelekts, bet tas nenozīmē, ka leģendas un mīti, kas radušies pirms gadsimtiem, kļuvuši mazāk svarīgi, - tieši otrādi. Joprojām varam no tiem mācīties. Iespējams, tagad šis mantojums ir kļuvis īpaši nozīmīgs - ne tikai satura ziņā, bet arī dodot iespēju mūsu dzīvei kļūt krāšņākai. Neraugoties uz daudzveidīgām iespējām, patiesībā mūsdienu pasaule ir pelēcīga un vienveidīga. Es kā dizainere no savas puses laikos, kas nav viegli, vēlos caur pasaku naratīvu dot prieka izjūtu. Jaunākajā kolekcijā Next Chapter, kas ir sava veida turpinājums jau esošajām, balstos uz skandināvu leģendām.
Iepriekš tavās kolekcijās iezīmējās Austrumu, Japānas ietekme.
Arī šoreiz līdzās skandināvu tēliem parādās noteiktas Japānas, Austrumu iezīmes. Jo mani fascinē, ka tur spēj saglabāt gadsimtiem senas tradīcijas. Japānā joprojām aktīvs ir sintoisms, imperators ir virspriesteris, kas pilda slepenus rituālus, lūdzot par tautas labklājību un mieru. Sintoisma centrā ir ticība kami - svētajiem gariem, kas mājo it visur dabā: kokos, kalnos, upēs, ūdenskritumos, klintīs, vējā... Kami var būt arī mirušo senču gari. Aizbraucot uz Japānu, to var just, redzēt un piedzīvot. Manuprāt, tas ir skaisti.
Kas tevi uzrunā skandināvu mītos?
Pagānisms, viņu spēcīgās dievības - Odins, Tors. Lielākoties skandināvu leģendas ir saistītas ar pagānismu. Vienu tērpa dizainu veidoju, iedvesmojoties no vārnas. Man tuva ir leģenda par Odina acīm - divām vārnām. Leģenda ir šāda - kad
Odins pazaudēja aci, par viņa acīm kļuva šie putni. Tad nu parādu vārnas savos tērpos.
Vai tevi saista arī koncepts par varoņu nemirstību un pāriešanu uz Valhallu?
Neapšaubāmi. Viens no maniem tērpa dizainiem stāsta par varoņa nāvi un pāriešanu uz Valhallu - vienu no varenākajām dieva Odina pilīm Asgardā, kas ir kā mūžīga paradīze kaujā kritušajiem varoņiem.
Visās Skandināvijas valstīs ir bijusi aktuāla šī pagāniskā dzīves pārliecība. Protams, eksistēja arī vikingi, bet vairāk par tiem mani saista tieši dievību aspekts, ne karotāju tēls. Arī Latvijā mūsu pamatu pamatos ir pagānisms. Paļaušanās dabas spēkiem. Pērkons, Laima, Māra... Tas viss man ir tuvs un saistošs. Un arī japāņi tic tam pašam - ka visā dzīvajā ir dvēsele. Ka arī simtgadīgā lietā ir jokaji - dzīvība. Tas var būt vienlaikus gan brīnumaini, gan mazliet spocīgi, bet tā ir.
Interesanti, ka lai gan ģeogrāfiski mēs, latvieši un japāņi, dzīvojam tik tālu, bet pasaules izjūta pamatos ir vienāda. Esmu dzirdējusi, ka japāņi ļoti mīl mūsu Dziesmu svētkus. Līdz ar to man viss loģiski sasaistās kopā, un es pārnesu šīs visas kosmopolītiskās sajūtas savu tērpu dizainos. Radu tērpus ar apziņu, ka arī tajos mīt dvēsele.
Tu pieskāries nāves tēmai, kas nereti sabiedrībā joprojām ir tabu.
Manās kolekcijās ir daudz tumšās, melnās krāsas. Tiecos parādīt, ka šī krāsa un arī tumši sarkanā, kas daudziem saistās ar asinīm, - ka no tām nevajadzētu baidīties. Arī te var slēpties skaistums. Skolā mums mācīja, ka no melnās rodas pārējās krāsas. Melns nenozīmē tumšo.
Skandināvijā ir leģenda par vārnu, kas sākotnēji bija visās varavīksnes krāsās. Tad Saules dievība nolēma sauli vairs nespīdināt, un vārna devās ceļā, lai atvestu gaismu atpakaļ cilvēkiem. Viņai izdevās, bet, to paveicot, vārna ziedoja savu spalvu krāsas. Spalvas sadega, kļūstot melnas kā ogles. Tomēr, ja ieskatāmies dziļāk, var redzēt, ka tās mirdz spīdumā. Tāpēc es uzskatu, ka melns nav tukšs un bezcerīgs, melns nav tikai melns.
Arī nāve... Tikai tāpēc, ka tā atnāk... Salīdzinoši nesen pati piedzīvoju, ka aizgāja man tuvs cilvēks. Cenšos piedomāt, atcerēties tos brīžus, kas mums abiem bija kopā. Tas dod ticību, ka šis cil-vēks joprojām ir ar mani. Rodas sajūta - mūsu mīļie cilvēki nav aizgājuši pavisam. Viņi joprojām ir ar mums. Jūt mūs.
Nāve nav beigas. Arī leģendas bieži par to runā. Visās kultūrās, tautās, laikos. Pat Senajā Ēģiptē tika rūpīgi piestrādāts pie tā, lai mirušajiem imperatoriem būtu cienīga nākamā dzīve. Kāpēc lai kāds to darītu, ja nebūtu ciešas pārliecības, ka tam ir jēga?
Mēs tagad runājam par nāvi, taču reizēm ir tā - cilvēks it kā ir dzīvs, bet patiesībā nedzīvo savu dzīvi. Uzskatu - lai cik grūti būtu laiki un lai kas tiktu piedzīvots, vienmēr, jebkurā brīdī mēs varam izvēlēties atrast kaut ko labu un skaistu. Kļūt empātiski pret sevi. Pret citiem. Kamēr esam dzīvi, mēs varam sākt visu no jauna.
Pēc kādiem principiem mūsdienās cilvēki mēdz izvēlēties apģērbu?
Manuprāt, pašlaik galvenais kritērijs ir komforts. Pat ne mode, jo, ja cilvēks nejutīsies ērti, nekas nestrādās. Protams, sākotnējā funkcija apģērbam bija piesegt ķermeni sabiedrībai pieņemamā veidā, bet tagad, domāju, vairāk tas darbojas kā saziņas līdzeklis. Cilvēks apģērbjoties cenšas pasaulei demonstrēt - apzināti vai ne -, kas tad viņš ir. Mūsdienās vienlaikus attīstās daudz un dažādas intereses, cilvēkiem var būt visdažādākās personības un vajadzības, un caur apģērbu, stilu, krāsām katrs var sevi brīvi izpaust. Mēs varam tiekties būt vienādi un līdzināties kādam, bet varam arī vēlēties izcelt to, ka esam atšķirīgi.
Apģērbs ir veids, kā neverbāli pateikt pasaulei, kā jūties, kas ir nozīmīgs tavā dzīvē. Un tas var dot cilvēkam iespēju justies labi. Arī sajusties pasargātam no apkārtējās pasaules.
Cilvēki savā dzīvē, izvēlēs un arī apģērbā tiecas pēc iespējas ātri būt pieauguši. Bet esmu sapratusi, ka man labāk gribētos atgriezties bērnībā. Tas viennozīmīgi bija labāks laiks, jo brīvi varēju fantazēt un visu ko iedomāties. Neviens neko nevarēja pārmest, jo - tu esi tikai bērns... Tad mēs to nenovērtējam un tiecamies ātrāk pieaugt. Bet varbūt arī, esot pieauguši, mēs spējam nezaudēt šo bērnu sevī? Paturēt fantāziju ikdienā? Uzdrīkstēties paņemt laiku sev, neiegrimt dzīves rutīnā? Kādu brīdi darīt to, ko vēlamies. Neskriet pakaļ modes tendenču vai sabiedrības diktātam. Ieklausīties sevī. Nebūt par kāda kopiju tikai tādēļ, ka jūtam bailes, bet gan uzdrīkstēties būt kādi esam.
Kā tu izvēlies apģērbu sev?
Lielākoties dodu priekšroku apģērbam, kurā jūtos ērti. Nevis valkāju lietas no savām kolekcijām, bet esmu sev radījusi unikālas lietas ar man nozīmīgām apdrukām. Šuju konkrētus apģērba gabalus, kurus vēlos vilkt. Ja esmu iegādājusies jau gatavu apģērbu, visdrīzāk to papildinu - kaut ko piešuju, pielaboju, uzdrukāju. Padaru šo lietu par savu.
Negribu būt tikai viena no visiem, kas vienādi. Vēlos, lai mani redz tādu, kāda esmu. To, ka man ir savs viedoklis. Sava pasaule.
Kad sajuti - būsi dizainere?
Nevarētu teikt, ka to sajutu. Sākotnēji pat nevarēju iedomāties, ka mans ceļš būs saistīts ar modi. Arī tādēļ, ka redzēju, cik ļoti sarežģīts, grūts un darbietilpīgs ir šis darbs. Mamma strādā modes industrijā, pateicoties viņai, iemācījos šūt, konstruēt un visus industrijas pamatus, vēl pirms sāku studijas LMA. Sākotnēji mode kā tāda ma- ni absolūti nesaistīja, pat neskatījos modes skates. Joprojām ne īpaši sekoju modes aktualitātēm, eju savu personisko ceļu. To atradu akadēmijas laikā, otrajā kursā. Ar pasniedzēja palīdzību sajutu sevi caur
apdruku radīšanu. Man kļuva interesanti tas, ka varu pārnest uz audumiem savu aizraušanos ar leģendām, zīmēt tās uz piegrieztnēm. Nonācu pie idejas, ka varu stāstīt savus stāstus caur apģērbiem. Tad arī sapratu, ka vēlos strādāt modē.
Kas tevi spēj iedvesmot?
No dizaineriem saistoši šķiet tas, ko dara Anna Demēlemeistere un Jodži Jamamoto. Man patīk klausīties instrumentālo mūziku, bet, strādājot pie dizainiem, noder smagais roks, arī vikingu mūzika, fantāziju, pat šausmu kino filmu treki. Tas palīdz manam fantāzijas lidojumam.
Kur nākotnē redzi sevi un arī modes industriju?
Ceru, ka mode mainīsies un cilvēki tieksies izvēlēties ilglaicīgas lietas un vērtības. Personalizētu apģērbu un aksesuārus, nevis ātro modi. To, kas der katram personīgi un arī kaut ko īpašu nozīmē. Tas būtu labāk ekonomiski, ekoloģiski un arī emocionāli.
Neapšaubāmi, mūsu dzīvē uz palikšanu ir ienācis mākslīgais intelekts, tomēr nevajadzētu uz to paļauties pārāk daudz. Vērts nepazaudēt to, ko spējam izdarīt paši - ar savām rokām, prātu, radošumu, fantāziju. Atgriezties pie tām iemaņām, prasmēm, kuras cilvēce ir pazinusi gadsimtiem. Kad saskaries ar augstas klases meistarību, satiec šāda līmeņa cilvēku, saproti - tās rūpes, talantu, pieredzi, zināšanas, domu lidojumu un radošumu nekad neviena mašīna nevarēs pārspēt.
Svarīgi ir nepazaudēt to, ko cilvēce cauri gadsimtiem ir iemācījusies paveikt - ar mūsu fantāziju, prātu, jūtām un ilgām. Ar rokām.
Par sevi - domāju, turpināšu iet iesākto ceļu, pētīšu leģendas, stiprināšu cilvēkos stāsta naratīvu. Vēlos ar saviem tērpiem piedalīties izstādēs - tā ir viena no nākotnes iecerēm, kuru vēlos realizēt. Galvenais - neapstāties, bet turpināt, kamēr vien iespējams.
Materiāls tapis ar VKKF finansiālu atbalstu.