Piecpadsmit gadus nostrādājusi finanšu sektorā, Una Pūpola savos četrdesmit kardināli mainīja dzīvi - iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā un apguva modes dizaineres profesiju. Tagad viņa ir ne vien izrādījusi vairākas kolekcijas gan Latvijā, gan Parīzē, bet arī pabeigusi doktorantūru, pētot, kā apģērbs kalpo sievietēm biznesa vidē.
Mēs iepazināmies 2020. gadā, kad ar savu kolekciju piedalījies jauno dizaineru konkursā Modes manifestācija. Kā tas bija - sākt studijas kā nobriedušai personībai kopā ar jauniešiem?
Interesants dzīves posms. Jocīga sajūta. Esi tāda notikusies sieviete ap četrdesmit, kad šķiet, ka dzīvē jau daudz kas izdarīts, sasniegts. Diezgan cienījama savā vidē. Un tad es ienācu, varētu teikt, starp tādiem kā bērniem. Pie vietas mani nolika tas, ka ātri apjautu - viņi ir ļoti talantīgi. Mirklī saproti, ka viss ir relatīvi.
Jā, tu esi stabila un zinoša, ar prasmēm, kas attīstītas, ilgi strādājot biznesa vidē. Saprotams, ka astoņpadsmitgadnieks tev blakus neko no tā nav pieredzējis. Bet viņš ir galvas tiesu augstāk mākslinieciskajās izpausmēs. Sākotnēji mani šī atklāsme šokēja, vēlāk, procesā, es no viņiem ļoti daudz iemācījos.
To, kas saistās ar iekšējās brīvības izjūtu?
Viennozīmīgi. Spēju uzdrošināties, atļauties vairāk, arī tādas it kā trakas lietas. Būtībā - to, ka es drīkstu uzdrošināties. Lai gan joprojām jūtu bailes. Tomēr bailes nebūs īstais vārds... Varētu teikt, ka mēdzu rūpīgi pārdomāt procesus. Apbrīnoju jaunos dizainerus, ka viņi atļaujas būt tādi, kā ir, īpaši neko neplānojot. Reizēm, uz to raugoties, jūtu - o, es arī tā gribētu...
Un arī mēģini?
Dažreiz. Bet tā nav sevis laušana. Nevienu nekopēju, drīzāk iedvesmojos un atļaujos vairāk drosmes. Tas dod spēku iet savu ceļu, kā to saprotu un jūtu.
Kad sāku studijas modes dizainā... Sieviete ap četrdesmit visbiežāk jau ir ielikta (vai pati sevi ielikusi) kaut kādos rāmjos. Ir nepieciešama drosme, lai no tiem izkāptu. Arī gatavība un uzņēmība mesties kaut kādā ziņā nezināmajā. Nenoliedzu, ka, sekojot saviem impulsiem, izjutu bailes, bet mani vadīja interese un griba. Domāju, tāpēc arī viss izdevās. Kaut gan bauda slēpjas tieši procesā. Pa šo laiku esmu mainījusies. Kļuvu brīvāka, vairs ne tik dāmiska savās izvēlēs. Joprojām mēģinu to savienot ar pašpuiku sevī.
Kas ir tavs ceļš? Vēstījums, ko vēlies paust caur dizainu?
Mani saista korporatīvā vide un sievietes tajā; mēģinu viņas apģērbt. Šo vidi, sabiedrību un tās noteikumus labi pazīstu, jo pati nāku no tās. Vairāk nekā 15 gadu nostrādāju dažādās finanšu institūcijās vietējā un arī starptautiskā mērogā.
Esmu bijusi viena no šīm biznesa sievietēm, labi pazīstu viņu vajadzības un problēmas. Tieši tāpēc zinu, ko piedāvāt. Reizēm uznāk tāds kā sentiments - Una, nu kur tu biji agrāk, varēji taču iet uz Mākslas akadēmiju jau pēc vidusskolas… Tomēr ātri varu sevi savākt, jo izprotu, cik daudz man deva šī pieredze, kuru izjutu pati uz savas ādas. Konkrētās detaļas un piedzīvotais tagad dod man iespēju produktīvi realizēties. Tas, ko daru dizainā un pētnieciski, ir savstarpēji saistīts un loģisks.
Jaunie dizaineri bieži vien saskaras ar to, ka spontāni rada apģērbu un lietas, balstoties iekšējā sajūtā, bet neizprotot, kas ir viņu mērķauditorija, un pat nedomājot par to. Tad ir diezgan likumsakarīgi, ka daudziem šīs drēbes nepatiks un nederēs, pat ja tās būs interesantas un oriģinālas. Mana zīmola gadījumā ir pilnīga skaidrība, kam un kāpēc tiek veidotas kolekcijas, kāds ir to mērķis. Tas nav mazsvarīgi laikā, kad pasaule ir pārpildīta ar lietām. Varētu teikt, ka pa šiem gadiem, pirms kļuvu par dizaineri, esmu uzaudzējusi savu klientūru.
Kādas tad ir biznesa sievietes? Viņu vajadzības un grūtības?
Pagājušajā gadā LMA absolvēju profesionālo doktorantūru ar pētījumu par varas kostīmu sievietes garderobē. Ar pētījumu, kura nosaukums ir Kas vainas šai sievietei?, vēlējos parādīt, kā konkrētais apģērbs izgaismo problemātiku, kas saistās ar tā saucamo pareizo sievieti. Runa ir par power suit jeb uzvalku, kuru tik ļoti iecienījušas dāmas biznesa vidē. Pētīju, kādas ir sabiedrības gaidas, ekspektācijas saistībā ar sievieti, viņas neviennozīmīgo lomu, uzvedību, izskatu un ko tik visu vēl ne korporatīvajā vidē. Mans pētnieciskais darbs izvērš plašāku diskusiju par sievietes sociālo mobilitāti, dzimumu lomām un identitātes konstruktu varas attiecībās, pārsniedzot modes diskursa robežas. Tas ir par to, kā sievietes pieņem vai apstrīd dominējošās patriarhālās estētiskās normas attiecībā uz izskatu un autoritāti.
Ko atklāji?
Salīdzinot globāli, Latvijā it kā ir diezgan daudz sieviešu pie stūres, līdz ar to, no malas skatoties, mums neklājas tik slikti kā citur pasaulē. Pētījumā iedziļinājos dažādos datos. Atklājās, ka 2025. gadā vadošās pozīcijās Eiropas Savienībā bija 23 % sieviešu, bet tā saucamajā augstākajā vadības līmenī - tikai līdz desmit procentiem. Papildus datu analīzei intervēju 19 vadītājas-līderes kontekstā ar apģērba izvēlēm un varas izjūtu, kā arī viņu vietu biznesa un korporatīvajā vidē. Rezultātā bija daudz secinājumu, arī ironiski un pat traģikomiski. Kopējais sievietes ceļš pa karjeras kāpnēm ir grūts un sarežģīts. Un lielā mērā tas saistās ar stereotipiem, paaugstinātiem standartiem un sievietes ķermeņa seksualizāciju sabiedrībā.
Vai, eksperimentējot ar tērpu dizainu, izprati, kur ir tā smalkā robeža, lai sieviete varētu saglabāt savu sievišķību, bet neriskētu lietišķajā vidē tikt nosodīta par tā saucamo nevēlamo seksualitāti?
Šis bija viens no aspektiem, kas parādījās pētījuma dalībnieču intervijās, - kur ir tā robeža un kādas būtu šīs nianses. Vai tomēr patriarhālā vidē viss, iespējams, ir daudz vienkāršāk - ja mums nepatīk tas, ko tu, sieviete, piedāvā, dari, saki vai prasi, tad mēs izmantojam tavu dzimumu kā nosodošo argumentu... Un viss - pretargumentu nav.
Daudzi filozofi mūsdienās diskutē arī par tā saucamo body out of space fenomenu - kad korporatīvajā vidē sievietes tiek uztvertas kā svešķermeņi, kaut kas tāds, kas tur nemaz nedrīkstētu atrasties, jo izjauc mikro sociālo kārtību. Ir daudz paņēmienu, kā mēģināt tikt galā ar šo pretestību, kas faktiski ir bijusi klātesoša gadsimtiem. Kā veiksmīgi un veselīgā veidā kļūt redzamai, nepakļauties stereotipiem.
Pareizi piemeklēts apģērbs ir viens no instrumentiem...
Jā. Tas ir veids, kā parādīt un arī pasargāt sevi. Kā sievietei drošā veidā ne vien ieņemt vietu un telpu, bet arī, ja runājam par korporatīvo vidi, ja nepieciešams, ierobežot savu ķermeni. Šādi gan parādās varas kostīma ambivalence. No vienas puses, to ieviesa sievietes garderobē ar mērķi deklarēt spēku, spēju un dinamiku jeb empowerment, bet faktiski, iedziļinoties jautājumā... Tā valkāšana ir klajš konformisms - pielāgošanās iedomātam grupas spiedienam. Jo būtībā, sākotnēji uzvelkot šo uzvalku, sievietes nokopēja vīriešus, to, kādi tie klasiski izskatās biznesa telpā.
Tātad, lai iefiltrētos šajā vidē, lai tiktu augstāk pa karjeras kāpnēm, kāds sievietei ieteica noslēpt, nomākt sevi, izlikties par vīrieti, apģērbjot uzvalku, un viņa arī rātni paklausīja. Te arī radās mans doktorantūras pētniecības jautājums - kas vainas šai sievietei? Kāpēc viņa nepalika kleitā? Kāpēc viņa raujas pie varas? Kāpēc nepalika virtuvē?
Tiki pie atbildēm?
Šie jautājumi vairāk ir retoriski, patiesās atbildes katrai no mums būs savas. Bet skaidrs, ka eksistē sabiedrības ekspektācijas attiecībā uz pareizu sievieti, un tās joprojām ir aktuālas. Arī mūsdienās, 21. gadsimtā, šis konkrētais pieprasījums nesekmē izpratni, ka sieviete vadošās pozīcijās ir normāli; drīzāk otrādi. Arī pētījuma dalībnieces atzina, ka joprojām saskaras ar nosodījumu, paaugstinātām prasībām, noteiktiem standartiem un tā saucamo dzimumorientēto uzticamību jeb gendered credbility.
Patīk mums vai ne, izprotam vai ne, bet apģērbs nes konkrētu vēstījumu, pat T krekls sen vairs nav vienkārši T krekls. Vai ir kāda universāli droša izvēle biznesa videi?
Neapšaubāmi, drēbes, kuras izvēlamies, vienmēr ir ziņa, ko nododam apkārtējiem. Ja to izprotam, mēs katru dienu varam izmantot savā labā. Bet nav iespējams arī dzīvot, mērķējot tikai uz sabiedrības gaidām, jo bieži vien pieprasījums
ir neskaidrs. Vienmēr jāsaprot, kas, kur, kad, respektīvi, ko cilvēks konkrētajā apģērbā plāno darīt. Līdzās estētikai un valkājamībai svarīga arī emocionālā funkcionalitāte, ir jābūt sajūtai, ka tērps ir mans. Līdz ar to katrs gadījums ir unikāls. Bet, atsaucoties uz pētījuma dalībnieču pieredzi, korporatīvajā vidē izvēle Nr. 1 ir bikškostīms. Vairākkārt intervijās tika pieminēts - nekas nevar būt briesmīgāk par saplīsušām zeķubiksēm. Bet, ja sieviete tās ir uzvilkusi, šāds risks pastāv vienmēr. Tātad bikses ir drošāka izvēle. Arī tad, ja nākas uzstāties publiski, jo, atrodoties uz skatuves, nekad nevari būt pārliecināta, ko apkārtējiem atklās tavi svārki.
Kā ar krāsām?
Neapšaubāmi, ar tām ir vērts spēlēties. Tā ir pasaule ar savu valodu, kuru vajag izmantot, izprotot, ko konkrētā krāsa var dot attiecīgajā situācijā. Ja mērķis ir tikt pamanītai, var, piemēram, uzvilkt sarkanu žaketi. Konferencē, kur ir būtiski nesaplūst ar citu pelēko žakešu pūli, tas noteikti attaisnosies. Tomēr sarkans apģērbs nozīmē piesaistīt uzmanību, izsaukt uguni uz sevi. Būtiski, vai tu spēj šo krāsu iznest. Klientes ir teikušas - man ļoti patika, kā tā dāma izskatījās, bet es nekad pati to nevilktu. Iespējams. Lai gan, domāju, uzlaikot vienmēr ir vērts.
Mūžīgais jautājums par augstpapēžu kurpēm...
Saprotu, bet angliski ir tāds teiciens price - performance, proti, spēja izvērtēt, ko tu dabū pretī ieguldītajam. Un jā, ērti stileto visas dienas garumā ir mīts, lai ko arī teiktu reklāmās. Bet, ja skaidri apzinies mērķi... Citreiz pat sabeigtās kājas ir tā vērts. Mums vienkārši jāuzņemas atbildība par saviem lēmumiem. Un jādara tas sevis dēļ, ne citu. Arī jāģērbjas sevis dēļ. Saprotams, varam izmantot apģērbu, velkot to ar mērķi atbilst kāda cita gaidām, bet tikai tad, ja skaidri izprotam rezultātu, uz kuru tiecamies. Ja to sasniedzam, iespējams, viss ir bijis spēles vērts, ja ne, tad tā ir nepārtraukta sevis mocīšana.
Tātad atbilde uz tavu pētniecisko jautājumu varētu būt - šī sieviete vēlas justies droša?
Iespējams. Bikses rada drošības izjūtu un ir ērtas. Ja biznesa sievietes lietišķo garderobi veido kvalitatīvs power suit, viņai nav jātērē laiks, domājot par to, ko vilkt. Nav jāraizējas, kā viņa izskatīsies, vai iederēsies, ko kurš padomās. Tas arī rada drošības izjūtu. Joprojām kā vēlētā pētniece modes un dizaina jomā strādāju pie varas kostīma tēmas.
Vienalga, ko vilktu vai darītu sieviete, salīdzinot ar vīrieti tādā pašā situācijā, viņa var saskarties ar lielāku kritiku. Vai piekrīti?
Fakts! Objektivizācija ir liela daļa no mana pētnieciskā darba. Mūsu pašu Ministru prezidente Evika Siliņa, arī pasaules līderes - ir daudz piemēru, kas apliecina šo sabiedrībā joprojām aktuālo nevienlīdzību. To, ka vīrietis pēc noklusējuma ir labāks līderis. Arī intervijas dalībnieces atzina, ka sievietei visu laiku ne vien jāatbilst kādiem konkrētiem standartiem, bet viņai arī jāpiemīt kaut kādam mistiskam interesantumam. Lai kādā vecuma, izglītības vai statusa kategorijā mūsdienu sieviete arī būtu, lai ko būtu sasniegusi, tiek sagaidīts, lai viņai ir mīnus 15 gadi un mīnus 15 kilogrami. Tādas ir prasības. Vīrietim jāizdara daudz vairāk muļķību, lai kāds sāktu viņu vērtēt, bet sieviete korporatīvajā vidē kļūdīties nedrīkst. Kāda dāma man atklāja, ka reizēm ir kā anekdotē - ja vīrietis, lasot darba sludinājumu, saprot, ka apmēram 40 % no prasītā atbilst, viņš piesakās un dabū darbu, bet sieviete sūtīs pieteikumu, ja atbilstība būs 99 procenti. Un arī tad vēl trīs reizes konsultēsies: ar draudzeni, mammu un zvaigznēm...
Kāds ir tavs viedoklis, kāpēc tā?
Tas ir tāpat, kā runājot par metaforisko puķaino jeb sievišķīgo kleitu. Ar to es domāju nevis reālu apģērbu, bet tā saucamo kartēzisko duālismu, proti, ir prāts un ķermenis, kur šī prāta daļa mūsos ir kā vīrišķā, bet ķermeniskā frivolitāte - sievišķā daļa. Pētījuma intervijā saņēmu pretjautājumu: Una, bet kā tev liekas, kam sabiedrība vairāk uzticētos, kurā gadījumā drošāk uzticētu rīkoties ar naudu - ja es atnāktu striktā kostīmā vai puķainā kleitā? Paanalizējot šķiet - nu jā, saprotams, tā tas ir. Sieviete sabiedrībā tiek pozicionēta un asociēta kā jūtīga, svārstīga, teju histēriska būtne. Ja vēl uzvilksim viņai raibu, puķainu kleitu... Te apģērba semiotika kļūst būtiska. Sievietes, jo īpaši tādas, kurām ir pieredze, veidojot karjeru, un kurām ir ko zaudēt, kā arī tās ar skaidru mērķi - viņas izprot spēles noteikumus. Un arī to, ka tiks kritizētas. Ka viss būs nekorekti un negodīgi.
Tātad sieviete, kura iet pretī savam mērķim, vispirms nomaskējas?
Par to arī ir runa. Šo iespēju dod varas kostīms - pielāgoties, esot biznesa vidē. Necīnīties ar vējdzirnavām. Patīk mums vai ne, korporatīvā vide vēsturiski ir patriarhāla, te valda vīrietis. Ja vēlamies šādos apstākļos izdzīvot, nākas pieņemt šos noteikumus. Tādēļ arī ir uzvalks. Intervijas dalībnieces man teica - šis apģērbs ir kā durvis. Tā tas bija agrāk, un tā tas strādā joprojām. Sevišķi tām, kuras ir karjeras sākumā. Esot virsotnē, var atļauties kaut ko vairāk niansēs, lai gan tur likmes ir lielākas un visu redzošā nosodošā sabiedrības acs seko vēl uzmanīgāk. Bet sākumā, lai kādi tev būtu talanti un izglītība, tevi uztver kā skuķi, kas sēž pie viena galda ar LIELIEM vīriem. Ja to izprot pareizi, tad ir labas izredzes izdzīvot un sasniegt savu mērķi. Turklāt paralēli tam sievietei ne tikai jāpieskata, kā savākt savu ķermeni un seksualitāti, bet arī - kā noturēt sevi tonusā un nenolaisties. Jo tu nevari būt šāda vai tāda, tev jāpaliek sharp, lai gan visi stresi un bezgala garās darba stundas nāk kopā ar liekiem kilogramiem.
Secināju, ka sievietei, ieejot korporatīvajā un līdz ar to - vīriešu vidē, bieži vien ir jāizvēlas starp produktivitāti un reproduktivitāti. Tas tāpēc, ka to gadu dēļ, kad viņa dzemdēja un audzināja bērnus un kas ir burtiski izrauti no viņas karjeras kāpnēm, sieviete paliek tur, kur reiz bija. Nav arī noslēpums, ka joprojām vienlīdzīgos amatos sieviete un vīrietis saņem atšķirīgu atalgojumu. To raksturo tā saucamais gender pay gap - starp dzimumiem pastāvošā darba samaksas atšķirība. Kas Latvijā, starp citu, ir viena no augstākajām ES, jo sievietes te pelna vidēji par 18 % mazāk nekā vīrieši.
Kur tu redzi izeju? Reiz taču pār zemi valdīja matriarhāts...
Jautājums par izeju ir ļoti sarežģīts un smags. Zināmā mērā mēs, sievietes, pašas tajā visā piedalāmies, un tāpēc nekas nemainās. Rūdītas feministes uzskata - sievietes pašas ir vainīgas, jo iekāpa vīrieša uzvalkā. Ja gribas kaut ko citu, tad nevis jāatbalsta patriarhālā sistēma, to kopējot, bet jāveido kaut kas pilnīgi jauns - savi spēles noteikumi.
Tas, protams, saistās ar drosmi. Sievietēm jābūt drosmīgām, jāiet savs ceļš. Šī tēma arī izskanēja pētnieciskajās intervijās. Pati esmu par puķaino kleitu. Tīri metaforiski. Jānēsā tas, kas tu esi un kā jūties. Bet skaidrs, ka ne jau bikini jāiet uz ofisu. Vispirms jau tādēļ, ka tas nav ērti.
Tomēr, ienākot vidē ar konkrētiem noteikumiem, ja vēlies šajā spēlē uzvarēt, tie ir jāpārzina. Cits jautājums - vai tiešām tie akli jāievēro? Manuprāt, uzvar tie, kas uzdrošinās riskēt.
Unas Pūpolas LMA doktorantūras pētījuma projekts Kas vainas šai sievietei? ietver, kuru spoguļojot veidotā tērpu kolekcija ietver četrus konceptus
1. SIMULAKRS* Iemiesota ekspresija par simulakru - hiperrealitāti, kad varas kostīms kļūst par kopiju no kopijas, bez iespējas atrast oriģinālu. Autoritāti veido tēls, kas dzīvo ilgāk par ķermeni.
2. PANOPTIKONS** Estētiska izpēte caur panoptikona prizmu atspoguļo to, kā korporatīvajā kultūrā redzamība kļūst par disciplīnas mehānismu, atklājot varas kostīmu kā paškontroles instrumentu. Biznesa vide ir arī cīņas lauks, kur nepieciešamas bruņas. Apģērbs vienlaikus kļūst gan par aizsardzību, gan par ieroci.
3. HABITUS*** Skatījums caur habitus perspektīvu uz to, kā varas kostīms iznes apgūtās sociālās piederības žestus un pārtulko tos pašprezentācijā, veidojot uzticību.
4. MALE GAZE Male gaze refleksija atklāj, kā sievietes ķermenis tiek konstruēts varas attiecībās. Tas ir gan skatienam pakļauts objekts, gan subjekts, kas atbild ar savu pretskatienu. Sievietes ķermenis tiek vērtēts, pat ja ir paslēpts varas kostīmā.
* Tēla reprezentācija, nospiedums, ēna, atspulgs.
** Risinājums arhitektūrā, kas visbiežāk tiek izmantots cietumos, kur ieslodzītais novērotājam ir absolūti redzams, bet pats neko neredz. Tā mērķis ir panākt, lai ieslodzītie pašdisciplinētos, jo iespējams, tiek novēroti.
*** No latīņu valodas - stāvoklis, kuram pamatā ir vārdi paturēt, saglabāt. Apzīmē cilvēka ierasto izturēšanās veidu, kas apgūts socializācijas gaitā.
**** Veids, kā no vīriešu viedokļa tiek apskatīta un portretēta sieviete, balstoties objektivizējošā emocionalitātē, nevis objektīvā informācijā.
Materiāls tapis ar VKKF finansiālu atbalstu.