«Visi vīrieši ir vienādi. Vispirms viņi melo, ka mīlēs līdz mūža galam, bet pēc tam krāpj sievas, pārguļot ar mīļākajām... Kas notiks pēc tam, tas būs jāizlemj tev pašai, - vai nu visu turpmāko dzīvi samierināties un ciest, vai arī zaudēt ģimeni,» neilgi pirms kāzām man teica topošā vīramāte.
«Bet kur tad paliek mīlestība?» es viņai toreiz atjautāju, nevēlēdamās ne zaudēt, ne ciest. Atzīšos, ka tajā brīdī manī nebija ne mazāko baiļu par iespējamo skumjo perspektīvu. Es biju vairāk nekā pārliecināta, ka kaut kas tāds var notikt ar jebkuru citu, tikai ne ar mani - tikai ne ar mums.
«Kur paliek mīlestība?» vīramātes lēni stieptajos vārdos, atkārtojot manu jautājumu, skaidri bija saklausāma dzīves pieredzē balstīta skepse. «Šodien tā ir, bet rīt tā jau izkūpējusi. Taču kaut kā ir jādzīvo tālāk. Neuztraucies! Pienāks arī tavs brīdis, kad vajadzēs samierināties.»
«Es tā negribu! Ne par kādu naudu es tā negribu!» nespēdama valdīt emocijas, toreiz šāvu laukā kā no ložmetēja. Taču dzīve patiešām izrādījās dzīve. Un pienāca tā diena, kad vīramātes nelāgais pareģojums piepildījās.

CITS AIZ CITA NĀCA UN GĀJA GADI. Laimīgi laulības gadi. Dzima un auga bērni. Nu jau mums bija trīs atvases. Un tad pienāca diena, kad mīlestība un izvēles brīvība sagāja ragos. Dzīvās un cilvēciskās vēlmes, kas labu laiku bija godīgi cietušās mana vīra miesās un mūsu daudzbērnu dzīvokļa šaurībā, pēkšņi izlauzās uz āru. Es savu uzmanību tolaik pilnībā biju pievērsusi nesen dzimušajai meitiņai. Visu grūtniecības laiku biju kopā ar vīru plecu pie pleca, bet pēc meitiņas piedzimšanas šī tuvība pagaisa, mēs sākām gulēt atsevišķi. Būdama pilnībā pārņemta ar rūpēm par mazulīti, es ievēroju tikai to, cik uzmanīgs pret mani un bērniem viņš ir kļuvis. Viņš pārņēma visus mājas darbus. Viņš pienesa man brokastis gultā. Viņš veda vecākos bērnus uz dārziņu un vienmēr laikā bija tiem pakaļ…
Laiku pa laikam man sāka šķist, ka mūsu attiecībās pietrūkst agrākās uguntiņas un kaislības. Rāju pati sevi par šīm uzmācīgajām domām, mēģinot iztēloties, ko par to visu teiktu manas draudzenes. Droši vien spriestu, ka mans vīrs ir īsts zelta gabaliņš, kas mīl un rūpējas, par to pretī neko neprasot. Bet, kas zina, varbūt arī viņam prātā pavisam citas domas.
IEPRIEKŠ ES NEKAD NEBIJU IZSEKOJUSI SAVU VĪRU. Mums katram bija sava personiskā telpa, un mēs necentāmies pārkāpt viens otra neformāli novilktās robežas. Otra profili sociālajos tīklos, telefoni, piezīmju grāmatiņas - tas viss bija rokas stiepiena attālumā un pieejams, bet par to nebija intereses.
Nespēju izskaidrot, kas ar mani notika tajā vakarā. Atceros vien to, kā pārcēlu iemigušo mazulīti uz gultu, un tad kājas pašas mani aizveda uz vīra kabinetu, kurā tobrīd neviena nebija. Izrādījās, ka vīra portatīvais dators nav izslēgts. Pietika uz mirkli uzmest skatienu gaišajam ekrānam, lai pāri intīmo iepazīšanās sludinājumu portāla lappusei ieraudzītu paziņojumu: «Jūsu vēstule ir nosūtīta.»
Es aizvēru datora vāku un klusi iegāju bērnu istabā. Vīrs sēdēja uz bērnu krēsliņa un lasīja viņiem priekšā vakara pasaciņu. Pacēlis skatienu un ieraudzījis manu sejas izteiksmi, viņš acīmredzot uzreiz noprata, ka ir noticis kaut kas šausmīgs.
«Es tev gribu pajautāt tikai vienu vienīgu lietu,» es mierīgi un skaidri centos izrunāt katru vārdu, lai balss nesāktu nodevīgi drebēt. «Ko tu darīji tajā interneta lapā?»
Vīrs burtiski sastinga ar atvērto grāmatu rokās. Viņš nobālēja un minstinoties sāka tā kā skaidrot, tā kā taisnoties, ka esot tur iegājis tikai paskatīties, kaut ko palasīt...
«Palasīt un tad kaut ko uzrakstīt?»
«Nu, palasīt, parakstīt, vienkārši bija interesanti... Un vispār - kāda starpība? Tā ir mana darīšana! Tu ko, izspiego mani? Darīt nav ko?» viņš lika lietā labāko aizsardzību un pats devās uzbrukumā. Es samulsu un atkāpos. Sejā līdz ar aizvainojumu iesitās arī kauna sārtums. Es nokaunējos, jo viņa vārdos bija arī daļa taisnības - es patiešām biju viņu izspiegojusi un vēl prasīju kaut kādus paskaidrojumus. Bet tik un tā es jutos arī aizvainota par to, ka viņš man tā atbildēja.
Pāris dienu mēs ar vīru gandrīz nesarunājāmies. Es jau sāku domāt, ka iedomas par vīra neuzticību ir tikai manis pašas satrauktās iztēles auglis. Bet, kad vīrs devās ciemos pie savas mammas, es atkal atvēru viņa datoru.
Izrādījās, ka nejaušība nav bijusi nejauša. Acīmredzot konspirācija nebija mana vīra stiprā puse. Lai kā arī būtu, es iesmējos, kad lasīju: «Jūs izdzēsāt savu anketu. Nospiediet šeit, ja vēlaties to atjaunot.» Es nespēju sakopot domas, lai uzmanīgi izlasītu visu, taču pēc aprautiem dialoga fragmentiem izveidojās diezgan skaidra bilde. Es sapratu, ka mans vīrs jau sen flirtē ar portāla meitenēm un norunā ar viņām randiņus, sarunās detalizēti apspriežot dažādas intīmas detaļas.

Es novilku savu laulības gredzenu un kopā ar vīra dāvinātajiem auskariem un zelta ķēdīti noliku uz datora klaviatūras. Paņēmu bērnu un jau gatavojos atstāt dzīvokli, kad durvīs saskrējos ar vīru. Negribēju uz viņu ne skatīties, ne arī ar viņu runāt. Es tikai strupi izmetu, ka pārceļos pie saviem vecākiem. Man par lielu pārsteigumu viņš neizrādīja nekādu izbrīnu vai satraukumu, tikai mierīgi noteica, ka ar cieņu izturas pret manu lēmumu.
«Velti tu slēpies. Domāju, ka es tevi būtu sapratusi,» es samelojos un sarkastiski piebildu, ka labi sānsoļi, kā mēdz teikt, tikai stiprina laulību.
«Vai tu patiešām tā uzskati?» vīrs pēkšņi tā kā atdzīvojās un ar cerību pilnu skatienu ielūkojās man acīs. «Es nebiju
iedomājies, ka tu esi tik gudra. Cik žēl, ka mums viss tā sanāca.»
Viņš šajā brīdī tik viegli laida mani vaļā, ka es par iemeslu notikušajam spēju iedomāties tikai vienu - man ir uzradusies nopietna sāncense.
«Tu jau sen ar viņu?»
«Ar ko? »
«Nu, ar to. Ar citu!»

«Man nav un nav bijis nekādas citas! Es tikos ar meitenēm un maksāju viņām par pakalpojumiem, nezaudējot laiku un nevienai nejaucot galvu. Man vienkārši bija nepieciešams nolaist tvaiku, bet tev par mani, cik nopratu, nebija pilnīgi nekādas intereses.» Viņš nervozi staigāja turp un atpakaļ pa istabu. Un man aizvien vairāk ausīs griezās viņa soļu troksnis.
Es ar piemigušo mazuli klēpī biju atsēdusies uz dīvāniņa, klausījos viņa grēksūdzi un nespēju izdvest ne vārda. Es nespēju saņemties, lai ar saviem jautājumiem ielauztos viņa monologā. Es sēdēju nodurtām acīm, skatienam lēni slīdot pār parketa dēlīšiem. Man nebija spēka un arī negribējās redzēt viņa seju.
Attapos tikai tajā brīdī, kad man piezvanīja bērnudārza audzinātāja. Mums jau sen vajadzēja būt pakaļ vecākajiem bērniem. Pielēcu kājās, neizlaižot no rokām gulošo mazulīti, steigā uzmetu plecos mēteli un tikai tad pamanīju, ka vīrs tik tikko turas kājās Kamēr viņš staigāja šurpu turpu pa istabu, ik reizi, ejot garām atvērtajam skapim, viņš bija tvēris pēc viskija pudeles un, mums abiem nemaz nemanot, izdzēris to tukšu.
Mēs izgājām uz ielas. Tā kā vīram nevarēju uzticēt ne stūri, ne gulošo bērnu, nācās iet kājām. Burtiski ar katru nākamo soli vīra reibums kļuva aizvien smagāks. Lai pati ātrāk tiktu līdz bērnudārzam, zvanīju vīra vecākiem un lūdzu, lai viņi atnāk pakaļ savam dēlam. Atstāt viņu vienu uz ielas nebija droši. Tobrīd tiešām nopriecājos, ka vīra vecāki dzīvo blakus mājā. Kad viņi manu apreibušo vīru veda prom, balstot zem rokām, viņš kliedza pa visu pagalmu: «Es piekrāpu savu sievu! Lai visi zina! Es esmu kretīns! Kretīns!»
NU JAU VAIRS NEATCEROS, KĀ SKRIEŠUS TIKU LĪDZ DĀRZIŅAM. Raibs metās gar acīm. Atceros tikai to, ka nokomandēju, lai bērni cieši turas pie mana mēteļa kabatām. Gājām pret vēju, kas pātagoja seju. Man bira asaras, bet tās nomaskēja novembra lietus.
Man līdzi nebija ne naudas, ne dokumentu. Es apjuku, neuzdrošinoties iekāpt autobusā. Taču autobusa vadītājs pēkšņi atvēra aizmugures durvis. Salons bija stāvgrūdām pilns, taču man ar bērniem uzreiz tika atbrīvotas vietas. Es apsēdos, mēģinot nomierināt samiegojušos un raudošo mazulīti, bet mani bērndārznieki turējās neticami braši, it kā saprazdami, ka tagad nav īstais laiks gražoties.
Sataustīju kabatā telefonu un piezvanīju saviem vecākiem. «Mēs ar bērniem braucam pie jums. Viss ir kārtībā, tikai es aizmirsu mājās atslēgas, bet Juris vēl ir darbā,» naivi meloju, taču tēvs uzreiz noprata, ka kaut kas nav kārtībā.
«Kur esi? Kas noticis? Es tūlīt pats atbraukšu tev pakaļ!» Tēva zemā balss bija dzirdama ne tikai man, piesaistot man un bērniem ziņkārīgāko pasažieru skatienus. Ar lielām mokām nomierināju tēvu un apsolīju piezvanīt vēlāk, taču braukt pie vecākiem man vairs negribējās.
«Meitiņ, neklausies nevienu! Brauc atpakaļ uz savām mājām!» man pie auss bubināja kāda līdzjūtīga večiņa. «Kur tu, bērniņ, dzīvo?»
«Tepat,» es klusi noteicu un tajā brīdī ievēroju, ka autobuss ir apstājies pie luksofora tieši pretī mūsu mājas parādes durvīm, gaidot zaļo signālu, «tikai te nav pieturas...»
Nākamajā pieturā es izkāpu un kopā ar apmulsušajiem bērniem lēnā solī devos mājās. Noliku visus rindiņā gulēt mūsu lielajā gultā. Visu nakti istabā atstāju ieslēgtu gaismu. Es sēdēju un raudāju. Un klusi lūdzos. Kad aiz loga jau svīda gaisma, ieslēdzu datoru un no sava Facebook profila izkliedzu mēmu jautājumu visai pasaulei.
«Vai laulībā ir iespējama laime arī pēc sānsoļiem?»
Es spītīgi atteicos pieņemt paziņu ieteikumu «kaut kā piedot un dzīvot tālāk».
Pēc kāda brīža sadzirdēju, ka slēdzenē noskrapst atslēga. Klusēdama devos uz durvju pusi. Tas bija viņš. Apskāvāmies un ilgi tā stāvējām. Pēc tam viņš klusi noteica: «Paldies. Es pamodos un uzreiz steidzos mājās. Tikai man bija bail, ka tu būsi aizgājusi. Bet tu esi te. Varbūt viss nokārtosies un atkal būs labi.»
Man jau arī pašai gribējās tam ticēt, biedēja tikai tas, ka manā rīcībā nebija neviena piemēra, neviena stāsta par to, ka līdzīgas situācijas būtu beigušās labi. Toties netrūka leģendu par to, kā «vīrs bija neuzticīgs savai sievai, bet viņi nodzīvoja kopā līdz kapa malai, taču sieva vīram viņa sānsoli nepiedeva nekad».
Un tad es aptvēru, cik muļķīgi ir tā izniekot dzīvi, apzināti izvēloties sev upura lomu.
UZ MANU DVĒSELES KLIEDZIENU ATSAUCĀS DAUDZI. Gandrīz visas sievietes lamāja gan savus vīrus, gan visus vīriešus pēc kārtas. Sajutu, ka šīm padomdevējām īsti uzticēties nevaru. Apkārtējā sabiedrība, audzināšana ģimenē, kultūra un reliģija... Tas viss mūsu dzīves gaitā sagatavo labu augsni drāmai.
Sprādziens bija noticis. Turpinot viens otru mīlēt, mēs tomēr nopietni domājām par šķiršanos, jo bijām pārliecināti, ka tagad, pēc tā, mums vairs nekādi nesanāks dzīvot kopā.
Starp tiem, kas atsaucās uz manu Facebook kosmosā raidīto jautājumu, bija arī kāds ģimenes psihologs. Uz manu jautājumu viņš atbildēja ar pretjautājumu: «Viņš tik ļoti tevi mīlēja, ka bija spiests spert sānsoli? Bet tu viņu tik ļoti mīlēji, ka to nemaz nepamanīji?» Tas man lika aizdomāties. Jā, manas domas bija atdzīvojušās un izkļuvušas no sasaluma zonas. Man radās vēlme aprunāties ar šo cilvēku.
«Tad piezvani viņam!» mudināja vīrs. Tas bija negaidīti, jo līdz šim viņš pret psihologiem izturējās skeptiski, uzskatot viņus par tādiem kā sava veida blēžiem un krāpniekiem.
Es piezvanīju, un mēs sākām risināt problēmu. Tas bija viens mēnesis, kad psihologs pie mums uz mājām brauca reizi nedēļā, un katru reizi pēc šīs vizītes mums ar vīru bija iemesls pārdomām un garākām sarunām. Psihologs mums paskaidroja, ka sānsoļi ir sekas uzticības un uzticēšanās deficītam, tāpēc pašā sākumā ieteica nolikt malā šo pikanto tēmu, lai mēs vispirms no jauna iepazītu viens otru.
«Pieļauju, ka katram no jums skapī ir savi skeleti. Zaudēt vairs nav ko. Attiecības ir sabrukušas. Nāksies būvēt jaunas.» Viņš ieteica mums atbrīvoties no meliem.

«Mums nav nekādu skeletu!» abi ar vīru iesaucāmies vienā balsī. Bet, tiklīdz psihologs bija pa mājas durvīm laukā, tā atvērās mūsu slepeno domu skapju durvis. Kā jau bija noprotams, mēs viens otram šo to tomēr bijām noklusējuši.
«Lieta tāda, ka tās meitenes bija nevis divas, bet četras,» ļoti ātri un vienā elpas vilcienā izmeta vīrs. «Es baidījos tev to teikt, jo tu jau zināji tikai par divām. Tagad pateicu, un pašam kļuva vieglāk.»
Lai cik arī dīvaini tas būtu, es šo vīra atzīšanos uztvēru mierīgu un bez jebkādiem pārmetumiem. Man pat radās vēlme viņu atbalstīt un uzslavēt par drosmi un godīgumu. Taču tā vietā, lai patiešām viņu paslavētu un atbalstītu, es nolēmu dot savu pienesumu kopējai lietai: «Es savas pelēkās žaketes iekškabatā glabāju lapiņu ar sava bijušā telefona numuru. Jau divus gadus. Katram gadījumam.»
Te nu vīrs sāka nervozēt.
«Bet tu taču teici, ka tev nav nekā, ko slēpt!»
«Bet tu jau arī teici to pašu!»
Sastrīdējāmies. Salīgām mieru. Un tā mēs soli pa solim gājām pāri plaisām savās attiecībās. Tēmu pa tēmai mēs pārrunājām un preparējām visu mūsu laulības dzīvi, cenšoties no tās aizvākt visus melus, pat visniecīgākos. Un izrādījās, ka lielākā daļa no tām mantām, ar kurām bijām apkrāvušies, mums nemaz nav vajadzīgas. Mēbeles, apģērbs, visādas lietas, ko mēs viens otram bijām dāvinājuši… Tas viss savulaik bija meklēts un pirkts, lai tikai izpatiktu otram.
«Un vēl tas stulbais kažoks. Kad tu to uzvelc, izskaties kā maisā. Man tas nekad nav paticis!»
«Man arī ne! Bet kāpēc tad tu man to dāvināji? Karājas tāpēc, ka trīs izmērus par lielu. Varbūt vajadzēja pāršūt, bet bija žēl. Valkāju, lai tevi iepriecinātu. Kā nekā ūdeļāda.»
«Es to kažoku izvēlējos tikai tāpēc, ka tu to skatījies, uzmērīji, grozījies pie spoguļa.»
«Es jau arī tikai gribēju paskatīties. Un, kad tu to kažoku uzdāvināji, jau bija par vēlu kaut ko teikt. Negribēju tevi sarūgtināt. Domāju, ka vismaz tev patīk.»

PAGĀJA MĒNESIS. Spēle, ko bijām sākuši ar zināmu piesardzību un ar ne pārāk lielu aizrautību, bija kļuvusi par visnotaļ aizraujošu nodarbi. Mēs acīmredzami mainījāmies, mēs brīnījāmies un priecājāmies, kļuvām tīkamāki paši sev un interesantāki viens otram. Izrādījās, vīrs mazliet nožēlo to, ka es ļoti pieticīgi krāsojos. Jā, es patiešām pirms kāda laika biju gandrīz pārstājusi lietot dekoratīvo kosmētiku. Bet tas bija noticis pēc tam, kad vīrs reiz izmeta frāzi, ka viņam sievietēs patīkot dabiskais skaistums. Tas man iespiedās atmiņā, un es to uzskatīju par signālu vispār nelietot dekoratīvo kosmētiku. Patiesībā izrādījās, ka viņam patīk diezgan izteiksmīgi uzkrāsojušās sievietes. Tas viņa izpratnē arī bija tas dabiskais skaistums.
Uzzinot viens par otru aizvien vairāk, mēs kļuvām viens otram tuvāki. Protams, seksa tēma arī atklāja lielas problēmas. Taču runāt par to nelaimīgo kažoku un lūpukrāsām bija nesalīdzināmi vieglāk nekā par seksu. Tas tomēr ir paradokss, ka ar pilnīgi svešu gadījuma ceļabiedru pārrunāt ļoti intīmas tēmas dažkārt ir nesalīdzināmi vieglāk nekā ar cilvēku, ar kuru tev ir sekss.
Katram gadījumam norunājuši neapvainoties, ja partnera vēlmes šķitīs nepieņemamas, mēs pēkšņi spējām sarunāties arī par pikantām tēmām. Piemēram, par vīriešu un sieviešu poligāmiju, par mīlestību un vienlaicīgu vēlmi izbaudīt seksu ar citu partneri. Mēģinājām saprast, ko mēs katrs uzskatām par neuzticību un vai par tādu vajadzētu saukt īslaicīgas fiziskas attiecības bez jebkādām saistībām un tālejošām sekām.
Nevaru teikt, ka mani nepavisam neuztrauktu vīra sānsolis un sekss ar citu partneri. Drīzāk man rastos šaubas par to, vai es pēc tam varēšu šim cilvēkam uzticēties. Man negribētos, lai starp mums būtu meli. Sekss kā pieredze, manuprāt, nav nekas slikts. Sievietes un vīrieši vēlas vienu un to pašu, tikai uzvedas atšķirīgi. Vīrieši tā nebaidās zaudēt savu otru pusīti. Ne tāpēc, ka viņi to uzskatītu par mazvērtīgāku, nē! Vīrieši vienkārši ir drosmīgāki. Savukārt sievietēs gadsimtu gaitā instinktīvi izveidojušās bailes. Saskaroties ar sabiedrības un baznīcas nosodījumu, viņas ir apspiedušas sevī dabisko seksualitāti, uzskatot to par grēcīgu. Diemžēl daudzas sievietes arī mūsdienās joprojām dzīvo šajās bailēs.
Lielākā daļa man pazīstamo sieviešu ir atzinušās - viņas saviem vīriem palikušas uzticīgas ne tāpēc, ka nekad nebūtu gribējušas seksu ar citu vīrieti, bet gan baidoties, ka šī neuzticība var atgriezties kā bumerangs un skart viņas pašas. Pastāstīt vīrietim par savām vēlmēm arī spēj ne katra sieviete. «Manējais to nekad nesapratīs!» ir bieži dzirdēta frāze, kad esmu uzdevusi jautājumu, vai viņas savas seksuālās fantāzijas ir apspriedušas ar vīru.
TĀ VIEN ŠĶIET, KA MŪSU MAMMAS UN TĒTI MŪS IR PAMATĪGI IEBIEDĒJUŠI, lai gan tā varbūt nemaz nav viņu vaina. Viņus savulaik droši vien centās iebiedēt vēl vairāk. Mūsdienu pasaulē tik daudz uzmanības tiek veltīts psiholoģijai, tajā skaitā arī attiecību psiholoģijai, ka būtu žēl nodzīvot savu vienīgo dzīvi, tā arī neizmantojot iespēju ielūkoties sevī dziļāk, nekā tas sanācis mūsu senčiem. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka būt laimīgiem - tā ir katra cilvēka dabiska vēlēšanās un arī tiesības.
Vai ir iespējams laimes nosacījumus radīt mākslīgi? Domāju, ka jā. Ir tāda paruna: «Ja vēlies, lai pusdienas būtu garšīgas, neēd brokastis!» Ja cilvēkam rada tādus apstākļus, ka viņam trūkst kaut kā tāda, ko viņš ļoti vēlas, pēc ilgām gaidām viņš būs laimīgs, ja saņems kaut mazu daļu no tā, par ko būs sapņojis. Bet tāda mākslīgas laimes recepte man šķiet necilvēcīga un negodīga.
Droši vien cilvēki nekad nebeigs strīdēties par to, kas ir laime. Bet laimīgi būs tikai tie, kuriem netiks norādīts ne virziens, ne robežas, kuriem netiks liegtas tiesības meklēt pašiem savu personisko laimi, neliedzot iespēju mēģināt un arī kļūdīties.
ŠĪ NOTIKUMU VIRKNE, kas negaidīti ļāva ieraudzīt neskaitāmas iesīkstējušu stereotipu ierobežotas attiecības, pārvērta visu manu turpmāko dzīvi. Noņemot līdz šim nēsātās maskas, mēs jau bijām pagājuši soli tuvāk pašiem sev.
Terapija bija beigusies. Manā dzimšanas dienā pie svētku galda sapulcējās visa saime - mana mamma, vīra vecāki, es ar vīru un mūsu trim bērniem. Ēdām, runājāmies, smējāmies, jokojām. Man gan arī nācās krietni paskraidīt starp virtuvi un viesistabu ar ēdieniem un netīrajiem traukiem. Kādā brīdī parasti mazrunīgais vīratēvs viegli pieskārās manai rokai un tikko dzirdami pateica: «Es vēlos tev pateikt sirsnīgu paldies. Tu tik pārliecinoši izliecies, ka mīli manu dēlu, ka tam patiešām viegli var noticēt.»
Es burtiski sastingu ar paplāti rokās. «Kāpēc jūs domājat, ka es izliekos? Es viņu ļoti mīlu!» Vīratēvs skatījās manī ar skumju un nopietnu skatienu: «Zinu, kas jums noticis. Un zinu, ka sievietes tādas lietas nepiedod.» Paskatījos uz vīramāti. Viņa arī domīgi un skumji māja ar galvu, nepārprotami liekot saprast, ka ir vienisprātis ar savu vīru.
Pēc īsas klusuma pauzes es ievilku elpu un pavisam mierīgi paskaidroju: «Zināt, es nevarētu dzīvot kopā ar vīrieti, kuru nemīlu. Bet tad, kad mīli, tu visam centies atrast saprātīgu izskaidrojumu. Galvenais jau ir saprast cēloni.»
Sajutu, ka vīra vecāki manī klausās ar neticību. Biju dzirdējusi, ka pirms gadiem divdesmit viņu ģimenē arī bija atgadījies kaut kas līdzīgi nelāgs, taču viņi pēc salīgšanas par to vairs nekad savā starpā neesot gribējuši runāt. Bet es izvēlējos par to runāt, lai saprastu. Un esmu pārliecināta, ka izdarīju pareizi. Tagad varu pateikt paldies par visu, kas man lika aizdomāties, lai labāk iepazītu un saprastu sevi.