Mūs nemitīgi kaut kas iztraucē un novirza uzmanību. Mēs svaidāmies no vienas lietas pie otras un trešās, pamazām kļūstot aizvien nervozāki. Mūsdienās tas ir ierasts stāvoklis. Vai ir iespējams izvairīties no traucēkļiem un atgūt koncentrēšanās spēju?
Tu meties pie šī raksta kā slīcējs, kas bezgalīgā nepabeigtu darbu okeānā ierauga glābšanas laivu. Tu esi apņēmības pilna izlasīt visu no sākuma līdz beigām, jo ceri uz padomu, kā beidzot tikt galā ar visu iesākto. Te prātā neviļus iezogas doma, ka varbūt efektīvāk būtu ķerties pie darbiem, nevis lasīt par to, ko darīt, lai ķertos pie darbiem. Tu varonīgi pastum šo domu malā, jo darbs nav zaķis - neaizbēgs. Iekurkstas vēders. Tu dodies uz virtuvi uzsmērēt sviestmaizi. Pa ceļam skatiens apstājas pie kastes ar makulatūru, ko tavs pusaugu puika solīja šorīt izvākt no mājas. «Nu, protams,» tu nopūties un izdari to pati. Atpakaļceļā tu atver vēstuļu kastīti. No tās izkrīt blāķis ar reklāmas bukletiem un lapiņām. Viena sola sagatavot auto tehniskajai apskatei «lētāk nekā citur pilsētā». Tu atceries, ka apskatē tev jau pirms gada kaut ko teica par bremžu caurulīšu rūsu, un saproti, ka ir pēdējais laiks braukt uz servisu. Tu ieslēdz datoru, lai sameklētu servisa tālruņa numuru, bet tad atceries, ka draudzenei šodien ir dzimšanas diena, un zvani viņai. Pēc tam tu ieej virtuvē, bet nesaproti, kāpēc te atnāci. Ak, jā, uzsmērēt sviestmaizi. Tad tu sagurusi atgriezies istabā, apsēdies dīvānā un paņem rokā šo žurnālu, ko iesāki lasīt, šķiet, jau kaut kad iepriekšējā dzīvē...
Ja šajā aprakstā saskati kaut nelielas paralēles ar sevi - esi sveicināta nepamierināto multitāskinga (dēvēts arī par multinodarbošanos jeb vairākuzdevumu režīmu) upuru pasaulē! Te cilvēki izmisīgi mēģina cīnīties ar uzmanības koncentrēšanu un nemitīgi cieš sakāvi.
Patiesībā jau tagad ir pilnīgi skaidrs, kā izkļūt no mentālās sadrumstalotības stāvokļa, proti, multitāskinga vietā nepieciešams monotāskings. Tas nozīmē, ka viss jādara pēc kārtas. Darbi jāsadala secīgi pa daļām un jāievēro starp tiem pauzes. Jāparūpējas par brīvu laiku sev pašai. Ir pietiekami jāguļ, jāsporto, jāmeditē. Vajag tikai sākt. Diemžēl teoriju no prakses šķir milzu bezdibenis, kurā jaunākās neiropētniecības un kognitīvās psiholoģijas atziņas pazūd uz neatgriešanos kā melnajā caurumā.

Pusi laika mūsu vienkārši nav

Vai tu vēl lasi uzmanīgi, vai arī acis tikai skenē burtus, kamēr prāts jau pievērsies brīvdienu plāniem, rītdienas iepirkšanās sarakstam, bet varbūt tu domās apsver, kāpēc draudzene izklausījās nedaudz saskumusi. Tas, ka domas no konkrētā brīža aizklīst nākotnē vai pagātnē, ir normāli. Lai gan uzskatām, ka paši esam pār tām noteicēji, patiesībā prāts pusi nomodā pavadītā laika klejo uz visām pusēm, tikai ne turp, kur vēlamies. Var teikt, ka pusi laika mūsu vienkārši nav. Hinduisti un budisti salīdzina prātu ar pērtiķi, savukārt modernā pētniecība šajā sakarā runā par mind wandering. Pētījumi liecina, ka spontāni klejojošais prāts negatīvi ietekmē atmiņu un vājina spēju kontrolēt iekšējo līdzsvaru. Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka mēs zaudējam pārskatu, reti novedam lietas līdz galam un tad ciešam no tā dēvētā Zeigarnikas efekta. Nosaukts tā atklājējas, krievu psiholoģes Blūmas Zeigarnikas vārdā, tas vēsta, ka cilvēks labāk atceras pārtrauktas, nevis līdz galam novestas darbības. Lai gan efekts tiek apstrīdēts, nav nekādu šaubu, ka nepabeigti darbi, piemēram, neizmazgāta veļa, neiesniegta nodokļu deklarācija vai līdz galam neizstrādāts projekts mūsu galvā, šķiet, dzīvo paši savu dzīvi un brēc pēc uzmanības visnepiemērotākajos brīžos. Geštaltterapijas metodes pamatlicējs Frics Pērlss šajā sakarā piesauca unfinished business.
Nemitīgi novirzīt uzmanību no vienas lietas uz citu un pēc tam atpakaļ ir ļoti apgrūtinoši, un tas prasa daudz enerģijas. Kā savā grāmatā Focus: The Hidden Driver of Excellence (Haper Collins Publisher, 2013) raksta ASV psihologs Daniels Golemans, uzmanība ir ierobežots un tāpēc īpaši aizsargājams resurss. Mūsdienās kognitīvie psihologi pārstāv uzskatu, ka uzmanības robeža ir četras informācijas vienības. Tiem, kuru domas allaž aizklīst projām, nepieciešamas vairākas minūtes, lai atgrieztos sākumpunktā. Jo biežāk tas notiek, jo grūtāk kļūst koncentrēties. «Uzmanība nav balons, ko var piepūst pēc patikas. Drīzāk tā līdzinās šaurai, cietai caurulei,» raksta Golemans.
Teorētiskās filozofijas profesors Tomass Mecingers no Johannesa Gūtenberga Universitātes Maincā ar klejojošā prāta fenomenu nodarbojas ne tikai kā pētnieks. Viņš arī pats mēģina atrast veidus, kā novest līdz galam uzsākto un pretoties vēlmei novērst uzmanību. Viņš agri ceļas, meditē un tad mēģina trīs stundas koncentrēti strādāt. Šajā laikā Mecingers nekad nav onlainā. Vienpadsmitos no rīta viņš ir jau izlasījis doktora disertāciju, kurai jāraksta komentāri. «Līdzko ielogojos datorā vai pievēršos tālrunim, kaut vai tikai uz brīdi - izlasīt ziņas vai e-pasta vēstules -, uzmanība mazinās un zūd iekšējais līdzsvars,» viņš saka. To, ka pēc tam ir grūti mērķtiecīgi koncentrēties, Mecingers zina no paša pieredzes. «Brīdī, kad pievēršos virtuālajai videi, darba diena faktiski ir beigusies.»
Šī godīgā atziņa pārsteidz - kā gan novest lietas līdz galam, ja ar to ir grūtības pat pieredzējušiem ekspertiem? Acīmredzot mums jābūt gluži vai varoņiem un jāpiesien sevi pie masta kā Odisejam, citādi nemūžam nespēsim pretoties virtuālajām sirēnām, kas nepārtraukti dzied: Izlasi mani! Pārsūti mani! Saglabā mani! Izdrukā mani! Novērtē mani! Rezervē mani! Salīdzini mani! Ielaiko mani!

Vēlākais, pēc vienpadsmit minūtēm mēs sākam ilgoties pēc pārtraukuma

Kādā pirms sešiem gadiem veiktā pētījumā, kurā tika filmēti biroju darbinieki, noskaidrots, ka apmēram ik pēc vienpadsmit minūtēm viņus kāds iztraucē - zvana telefons, pie durvīm klauvē, datora ekrānā parādās steidzami izlasāma vēstule. Taču, analizējot to sīkāk, atklājās, ka pusi traucēkļu rada paši darbinieki. «Pat tad, ja neviens neklauvē pie durvīm un cilvēks varētu mierīgi strādāt, viņš pārtrauc darāmo un pievēršas kam citam, piemēram, atver ekrānā ziņu portālu vai pārbauda kontu,» stāsta Mecingers.
Daļēji viņš šo tendenci skaidro tā, ka smadzenes ļoti ātri mācās un pielāgojas apkārtnei. Cilvēka pieredze liecina, ka pēc brīža viņu kāds pārtrauks, un, ja tā nenotiek, smadzenes šo pārtraukumu sagādā pašas, radot vēlmi ielūkoties telefonā vai aiziet uz biroja virtuvi. Tomēr, lai iekšējās izkliedētības iemeslus izprastu vēl labāk, jāpalūkojas plašāk un jāpievēršas alku aspektam. «Mēs alkstam pēc nelielām ziņām, kas mūs uzreiz atalgo ar dopamīna izdalīšanos smadzenēs. Alkas pēc izklaides un pārmaiņām grauj mūsu garīgo autonomiju un liek dzīties pakaļ lietām, informācijai, mērķiem un piedzīvojumiem, kas tiek piedāvāti no ārpuses un patiesībā nemaz nav vajadzīgi.»
Tomēr Mecingers alkas nenosoda, gluži otrādi - raugoties no evolūcijas viedokļa, tās ir bijušas nepieciešamas, lai izdzīvotu. «Es tās dēvēju par esības alkām.» Mūsu senčiem bija jāmācās izdzīvot briesmu pilnā pasaulē. «Ja apkārtējā vide ir neparedzama, pēc kaut kā alkt ir tikai saprātīgi. Mūsdienās vide ir stabila un lielveikalā vienmēr var dabūt ēdienu, taču cilvēkā vēl aizvien slēpjas senču alkas. Ir svarīgi to apzināties un nenosodīt sevi.» Pasaulē, kura mūs augu diennakti konfrontē ar jaunu informāciju un kairinājumiem, ir būtiski uzcelt iekšēju aizsargsienu un atrast veidu, kā gudri apieties ar alkām. Tikai tā varēsim atgūt kontroles spējas un izdzīvot.
Datorizētajā pasaulē nepazinātās alkas iesviež mūs vāveres ritenī, dienas beigās radot sajūtu, ka neko neesam paveikuši. «Jaunie mediji paver nebeidzamas uzmanības novēršanas iespējas, un mēs aizvien no jauna atskāršam, ka nespējam koncentrēties un novēršam uzmanību. Šī atziņa šķiet apkaunojoša, mēs to gribam apspiest, tāpēc novēršam uzmanību vēl vairāk,» situācijas dramatismu uzsver Mecingers.
Arvien no jauna piedzīvojot to, ka zaudējam garīgo autonomiju un sākam darīt kaut ko citu, nekā vajadzīgs un esam nolēmuši, cieš cilvēka pašapziņa. «Mēs izjūtam bezspēcību sava prāta priekšā. Saprotam, ka esam pakļauti neapzinātām prāta darbībām un mūsu pašu it kā nemaz nav. Taču to neviens negrib atzīt, tāpēc mēs cenšamies par to pajokot un meklējam glābiņu pašironijā.»

Uzmanība darbojas kā muskulis

Visu vēl sarežģītāku padara tas, ka koncentrēšanās nespēju veicina ne tikai būtībā bezjēdzīgi un nevajadzīgi traucēkļi. Internetā ir pieejami arī lieliski raksti un lekcijas, mākslas darbi un mūzika. Līdz ar to plānveidīgu, koncentrētu strādāšanu var salīdzināt ar diētu. Mēs esam apņēmušies konsekventi ēst tikai augļus, dārzeņus un rīsus, taču visu dienu nākas pavadīt starp gardumu pilniem plauktiem, cenšoties no tiem neko nepagrābt. Šā grūtā uzdevuma apzināšanās var palīdzēt izturēties pret to ar izpratni un meklēt kreatīvus veidus (sk. nākamo interviju), kā tomēr sasniegt mērķi.
Bet nobeigumā vēl viena laba un viena slikta ziņa. Uzmanība darbojas kā muskulis, to iespējams trenēt. Labākais sevi pierādījušais veids ir meditācija (sk. 74. lpp), jo tā, kā saka Mecingers, sekmē garīgo autonomiju - mēs saprotam, kas notiek šajā mirklī, un varam mēģināt pretoties. Un nu sliktā ziņa - jāvingrinās būs ik dienu.

Dzīve nav darāmo darbu saraksts

JA VĒLAMIES KĻŪT UZMANĪGĀKI UN UZLABOT KONCENTRĒŠANĀS SPĒJAS, VISPIRMS JĀNOSKAIDRO, PIE KĀDA TIPA PIEDERAM. TĀ UZSKATA PAŠMENEDŽMENTA EKSPERTE KORDULA NUSBAUMA.*

Ir tik daudz padomu, kā padarīt darbus un īstenot iecerēto. Kāpēc ir tik grūti tos īstenot praksē?
Daudzi klasiskā menedžmenta ieteikumi, piemēram, sastādi darāmo darbu sarakstu, nosaki prioritātes un tad konsekventi tās izpildi, ir novecojuši, jo vienpusēji liek uzsvaru uz disciplīnu un vairs neiederas mūsdienu dzīves ritmā. Pirms piecpadsmit gadiem vēl bija viegli vienkārši aiztaisīt aiz sevis durvis, uz pāris stundām atslēgties no ikdienas un koncentrēties uz darāmo. Pastu piegādāja reizi dienā, reizi vai divas iezvanījās telefons. Vairāk traucēkļu vai impulsu no ārpuses nebija. Mūsdienās darba diena ir daudz hektiskāka un traucēkļiem bagātāka. Mēs sēžam plašos birojos vienā telpā ar kolēģiem, un viņiem ir jautājumi. Nemitīgi ienāk e-pasta vēstules, telefons mirgo un pīkst. Vatsapā ar mums sazināties vēlas gan klienti, gan draugi. Ik pēc brīža mēs saņemam signālus, kas pieprasa reaģēt, taču pagaidām vēl neesam iemācījušies ar tiem apieties. Tāpēc, pirms sniegt konkrētus ieteikumus, ir jāizpēta cēloņi.
Jāuzdod sev jautājums - kad mums ir viegli turpināt iesākto un kad ļaujam novirzīt uzmanību? Atbildes mēdz būt tikpat dažādas kā cilvēku tipi. Piemēram, sistemātiķis apņemsies divas trīs stundas veltīt darbam un stoiskā mierā strādās, kamēr būs paveicis iecerēto. Viņam ir spēcīga iekšējā motivācija, kas ļauj saņemties un novest lietas līdz galam.
Kā ir ar citiem?
Tā dēvētajiem kreatīvajiem haotiķiem un ideju ģenerētājiem pārmaiņas ir dzīvības eliksīrs. Kaut ko konsekventi darīt šiem cilvēkiem ir tīrās mokas, allaž gribas kaut ko jaunu. Viņi ātri ļaujas impulsiem, aizraujas ar kolēģa atsūtīto linku vai ideju, kas tikko ienākusi prātā. Nespēja ilgstoši koncentrēties un uzmanības novirzīšana ir daļa no viņu būtības. Tāpēc, ja es konstatēju, ka piederu ideju ģenerētājiem, man nevajag censties par katru cenu kļūt par sistemātiķi. Tas būs stresaini, un nekas nesanāks.
Kādas stratēģijas sola labākus panākumus? Arī kreatīvajiem haotiķiem taču kaut kā jātiek galā ar darbiem.
Ja zinu, ka esmu kreatīvā haotiķe, tad prāta izkliedētību varu uzlūkot kā svarīgu impulsu, nevis trūkumu, par ko sevi nosodīt. Izkliedētība man ir būtiska funkcija. Ja pilnībā apspiedīšu impulsu pievērsties kaut kam jaunam, man neklāsies labi, tāpēc ir svarīgi atrast līdzsvaru. Zinot savu būtību, es varu sadalīt darbus īsākos posmos. Apņemties pastrādāt pusstundu, tad pievērsties kaut kam citam, pēc tam atgriezties pie veicamā uzdevuma.
Manis izveidotā tipoloģija zināmā mērā sasaucas ar organizācijas psiholoģiju. Pēc tās eksistē tā dēvētie ilgtermiņa un īstermiņa tipi. Pirmie sevi vislabāk parāda, ja var strādāt ilgāku laiku vienmērīgi, savukārt otrie - tad, ja darbu var sadalīt fragmentos. Viņiem būtu svarīgi dienas beigās apzināties, ko paveikuši īsajos posmos, un fokusēties uz mazākiem etapiem. Šiem cilvēkiem nekādā gadījumā nevajadzētu sevi salīdzināt ar ilgtermiņa darba veicējiem, kas agri no rīta ienāk birojā un līdz pusdienlaikam jau ir sagatavojuši prezentāciju.
Sadalīt darbu posmos varētu būt veiksmīgs risinājums, bet, ko darīt, ja ir noteikti uzdevumi un termiņi?
Protams, dažos amatos ir grūti koncentrēties darbam. Ja sēdi sekretariātā, uz pieprasījumiem jāreaģē nekavējoties. Taču šādu darbu nav daudz. Tāpēc es iesaku nedēļas laikā izbrīvēt laiku, kurā neviens netraucē. Sākumā tā varētu būt stunda, pēc tam jau vairāk.
Kā zināms, impulsi darba pārtraukšanai pienāk ne tikai no ārpuses - arī mēs paši ļaujam savai uzmanībai novirzīties. Sajūtam nevēlēšanos strādāt, sākam prātot par privātām problēmām vai raizēties par saskumušu kolēģi.
Arī te starp cilvēkiem ir atšķirības. Empātiskie atplaukst, ja var palīdzēt citiem. Kolēģis garāmejot nopūšas, un viņi jau vaicā, kas noticis, piedāvā atbalstu. Tā, strādājot pie kolēģa dokumentiem, nemanāmi paiet pusstunda. Tomēr palīdzēt citiem ir labi, ja ir daudz brīva laika, taču apgrūtinoši, ja paša darbi tāpēc kavējas. Patiesībā izpalīdzīgajiem nemaz nav jāiemācās pateikt nē. Pilnīgi pietiek ar to, ka viņi neteiks jā. Brīdī, kad kolēģis garāmejot nopūšas, impulss palīdzēt, protams, radīsies, taču tas apzināti jāignorē un mierīgi jāstrādā tālāk.
Bet ko tad, ja darbs kopumā sagādā prieku, taču vakarā ir sajūta, ka nav izdarīts pietiekami?
Lai pretotos domai, ka nekas prātīgs nav paveikts, es iesaku vakarā vēlreiz pārcilāt prātā dienas notikumus. Apdomāt, kas izdevās, kurā posmā pavirzījos par soli tālāk, kas bija labi. Veiksmīgi mēs esam ne tikai tad, ja uzrādām rezultātu, bet arī tad, ja darām vai piedzīvojam kaut ko, kas ir mums svarīgs. Dzīve nav darāmo darbu saraksts. Protams, ir patīkami novest lietas līdz galam, taču no svara ir arī atsevišķi etapi un aizraujoši mirkļi. Ja es biroja virtuvē ar kolēģiem pasmējos par kādu joku un pusdienas bija garšīgas, arī tas ir būtiski.

Koncentrēšanās un meditācija

MEDITĀCIJA PALĪDZ ATSLĀBINĀTIES UN MAZINĀT STRESU, TURKLĀT, REGULĀRI VINGRINOTIES, UZLABO KONCENTRĒŠANĀS SPĒJAS

Vēl līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem zinātne meditācijai neveltīja gandrīz nekādu uzmanību. Daži psihiatri pat apgalvoja, ka meditēt ir ne vien eksotiski, bet arī bīstami - nu gluži kā lietot LSD. Turpretī citi bija ieinteresēti. Piemēram, profesors Herberts
Bensons no Hārvarda Universitātes sadarbībā ar hinduistu guru Mahariši Jogi pētīja transcendentālo meditāciju un atklāja, ka tā izraisa gan fizisku, gan garīgu atslābumu.
No tā izrietēja doma, ka meditācija varētu mazināt stresu. Šīs atziņas spārnots, ASV medicīnas profesors Džons Kabats-Cinns izstrādāja astoņu nedēļu ilgu grupu terapijas programmu Mindfulness-based stress reduction (MBSR), ko sākumā izmantoja pacientiem, kas cieta no sāpēm. Tagad jau neskaitāmos zinātniskos pētījumos pierādīts, ka tā palīdz risināt daudzas veselības problēmas - gan dvēseliskas, gan fiziskas. Arī cilvēki, kas nodarbojas nevis ar MBSR, bet klasisko meditāciju, nereti to dara tieši veselības nolūkā. Tomēr budistu meditācijā šis aspekts nav noteicošais. Patiesībā tajā no svara ir tādi jēdzieni kā samatha un vispassana - miers un atklāsme.
Var teikt, ka meditācija ietilpst kognitīvās psiholoģijas lauciņā. Cilvēks miera stāvoklī vingrinās attīstīt koncentrēšanās spēju vai uzmanību, vienlaikus atturoties no vērtējuma. Viņš kļūst par vērotāju, kā to savā doktora disertācijā par meditācijas ietekmi apraksta psiholoģe Juliāna Eberte no Kemnicas.
Mierīgs un koncentrējies, atbrīvotā uzmanības stāvoklī
Meditācijas atslābinošais efekts mūsdienās ir vispārzināms, taču ar to viss vēl nebeidzas. Zinātnieki Ido Amihajs no Singapūras Valsts Universitātes un Marija Koževņikova no Hārvarda Medicīnas skolas vairākos pētījumos ir mērījuši smadzeņu elektrisko aktivitāti (tonic alertness) meditācijas laikā. Viņi konstatēja, ka bieži vien tā vājinās; tas ir jau zināmais atslābuma efekts. Taču tikpat labi tā var kļūt arī intensīvāka, un tad cilvēks ir možāks un uzmanīgāks - mierīgs un koncentrējies, atrodas atbrīvotā uzmanības stāvoklī.
Zinātniskie pētījumi par meditāciju mūsdienās bieži nodarbojas ar dažādiem kognitīvajiem jautājumiem, piemēram, vai cilvēki, kas meditē, spēj labāk koncentrēties? Vai viņi ir uzmanīgāki, elastīgāk domā un kreatīvāk risina problēmas? Ja tā ir, tad cik ilgi attiecīgais efekts ir vērojams? Lai rastu pārliecinošu atbildi, neiztikt bez eksperimentiem. Šim nolūkam tiek izveidotas divas cilvēku grupas, no kurām viena meditē, bet otra tajā pašā laikā nodarbojas ar ko citu. Gan sākumā, gan beigās abas grupas pilda psiholoģiskos testus. Vienā no eksperimentiem pētnieki par dalībniekiem aicināja tās profesijas pārstāvjus, kur darbā būtiska nozīme ir spējai klausīties un uzmanībai, proti, psihoterapeitus. Izrādījās, ka lielākus panākumus guva tie, kas bija nodevušies meditācijai, - viņu pacienti atkopās ātrāk. Acīmredzot konkrētā grupa bija uzlabojusi savas uzmanības un līdz ar to ieklausīšanās spējas.
Tomēr šī, protams, nav ikdienišķa situācija un nesniedz atbildi uz jautājumu, vai uzmanība un koncentrēšanās uzlabojas visiem, kas meditē. Lai to noskaidrotu, Juliana Eberte kopā ar sava doktora darba vadītāju Peteru Sedlmeijeru veica 51 pētījumu, iesaistot tajos 2500 dalībnieku. Noskaidrojās, ka tie, kas meditējot vingrinās, kļūt uzmanīgāki un beigu koncentrēšanās testos uzrāda labākus rezultātus nekā sākuma testos.

Trīs uzmanības tīkli
Lēna Vimmere no Esenes kopā ar zinātnieku komandu pētīja, kā meditācija regulē uzmanību un saskaņo to ar aktuālo pieredzi. Tika ņemti vērā arī trīs tā dēvētie uzmanības tīkli, ko izšķir psiholoģijā. Aktivizējošais tīkls pieļauj to, ka cilvēks vispār ir nomodā un ir spējīgs uz reakciju, orientējošais zināmā mērā izvēlas, uz kādu objektu vērst uzmanību, bet eksekutīvais gādā par to, lai izslēgtu no apziņas visu lieko.
Vimmeres pētījumā piedalījās nevis pieaugušie, bet bērni, kopskaitā 34. Desmit kā ierasts vienkārši ik dienu apmeklēja skolu, astoņi papildus mācībām veica standartizētus koncentrēšanās vingrinājumus, bet pārējie 16 - viņu vecumam atbilstošu meditācijas treniņu.
Bērni izpildīja testus: vienu reizi mācību gada sākumā un otru - pēc četriem mēnešiem. Katrs tests bija mērķēts tikai uz vienu uzmanības tīklu. Attiecībā uz uzmanības vadīšanu starp grupām netika novērotas būtiskas atšķirības - visās trijās bērni testus pēc četriem mēnešiem veica labāk nekā sākumā. Savukārt ilgstošas uzmanības koncentrēšanā veiksmīgāki bija bērni no uzmanības trenēšanas un meditācijas grupām. Taču pāris punktos meditējušie bērni izcēlās īpaši. Viņi spēja brīvāk, elastīgāk un bezaizspriedumaināk apstrādāt jaunu informāciju (esošās zināšanas netraucēja jaunajām) un labāk apspiest uzmācīgu informāciju, kas aicināja pievērst uzmanību laikā, kad bija veicams sarežģīts uzdevums. Šo spēju dēvē par kognitīvo aizturi, un tā ir nepieciešama, lai varētu ilgstoši koncentrēties skolā vai darbā.
To, ka pieaugušie gūst labumu no meditācijas, pirms vairākiem gadiem pierādīja neirobiologs Fadels Zeidans. Viņa vadītajā eksperimentā cilvēki meditēja četras dienas un jau pēc īsa laika salīdzinājumā ar kontrolgrupu spēja koncentrēties ilgāk un bez uzmanības novirzīšanās.
Kognitīvā psiholoģe Sāra Galante no Toronto ir izanalizējusi divpadsmit labākos pētījumus par to, kā meditācija ietekmē augstākās kognitīvās funkcijas. Tās ir cieši saistītas ar inteliģenci un tiek dēvētas par eksekutīvām. Pie tām pieder arī koncentrēšanās regulēšana, ilgtermiņa plānošana, lēmumu pieņemšana un elastīga domāšana. Šādus eksekutīvus uzdevumus pieaugušie labāk veic tad, ja ir regulāri meditējuši dažas nedēļas vai mēnešus. Viņi gan nekļūst inteliģentāki, taču labāk fokusē uzmanību. Pēc Galantes teiktā, šo cilvēku sniegums uzlabojas galvenokārt tāpēc, ka tie, kas meditē, spēj nepievērst uzmanību nenozīmīgai informācijai, jo neļauj sevi novirzīt no mērķa notikumiem, kas nav saistīti ar veicamo uzdevumu.
Uzmanību ir iespējams noteikt ar psiholoģiskajiem testiem, taču to var arī netieši nolasīt ar elektroencefalogrammu (EEG), kas mēra smadzeņu elektrisko aktivitāti. Jo mazāk EEG parādās lēno viļņu, jo možāks un koncentrēties spējīgāks ir cilvēks. Tātad EEG vajadzētu parādīties arī uzmanības izmaiņām, kas rodas meditācijas procesā, un tam, kā tās attīstās, meditējot ilgstoši. Šim jautājumam pievērsās ASV Brauna Universitātes miega pētniece Vilabija Britone. Vairāku pētījumu gaitā viņa konstatēja, ka pastāv būtiskas atšķirības starp tiem, kas meditē ilgstoši, un tiem, kas to darīt sākuši samērā nesen. Iesācēji ātrāk nogurst, smadzenes darbojas lēnāk un daļēji pat rada miega viļņus. Tie saglabājas līdz pat vakaram, tāpēc šie cilvēki guļ labāk un dziļākā miegā. Šis fakts pierāda, ka meditācija sākumā iedarbojas atslābinoši, un tiek izmantots, lai palīdzētu tiem, kas cieš no miega traucējumiem.
Taču, meditējot ilgāku laiku, ir vērojama citāda aina. Britone šajā sakarā runā par atslābināto uzmanību vai relaxed alertness kā ilgstošas meditācijas mērķi. Tieši to arī pierādīja viņas EEG izmeklējumi, kas tika veikti cilvēkiem, kuri ar meditāciju nodarbojas jau sen. Viņiem smadzenes meditējot ir aktīvākas un neražo par snaudu vai miegu atbildīgos viļņus. Viņiem ir vieglāk koncentrēties, uzmanība nenovirzās. Šie cilvēki pat naktī guļ nedaudz mazāk, taču atpūšas produktīvāk - kognitīvo testu rezultāti ir labāki.
Vai no tā varam secināt, ka meditācija ir ceļš uz kognitīvo spēju uzlabošanu? Vai arī pat uz to, lai samazinātu nepieciešamo miega daudzumu? Lai nu kā, jāatceras, ka regulāra meditācija prasa krietni vien vairāk laika, nekā tiek ietaupīts uz miega rēķina, līdz ar to kā ātrs dopinga līdzeklis tā nederēs.