Ievada vietā

Savā darbā kā psiholoģe un psihoterapeite jau kādu laiku izmantoju pasaku terapijas metodes. Cilvēki kopš senseniem laikiem cits citam stāstījuši pasakas, lai atbildētu sev un saviem bērniem, kas ir labs, kas slikts, kas pareizi, kas nē, tā no paaudzes paaudzē nododot vērtības. Ar metaforu palīdzību pasakas attīsta cilvēka emocionālo pasauli. Vide, kur vienmēr kāds atnāks palīgā, kur labais uzvar ļauno, kur varonim viss izdodas, ja vien viņš kaut ko dara lietas labā, jau pati par sevi ir terapeitiska. Jo beigas vienmēr ir labas!
Pasakas māca sapņot un ticēt brīnumiem. Iemācīties dzīvot savu ikdienas dzīvi neparastā veidā. Saskatīt iespējas tur, kur sākotnēji tās nav saredzamas. Un, mainot savu apziņu, sākas visīstākie brīnumi arī dzīvē. Man kabinetā ir kāršu kavas ar dažādiem pasaku personāžiem - vīriešu un sieviešu. Kad tiek izlikts pasjanss, piemeklējot sev un saviem tuvākajiem atbilstošus tēlus, no malas ļoti labi redzams, kurā pasakā jūs esat iekūlies. Tad kļūst skaidrs, ko šajā situācijā darīt.
Savukārt kā psiholoģe-analītiķe varu teikt - situācijas, kas imitē pasakas, mums dzīvē gadās nepārtraukti. Reizēm tās griežas kā veca plate, līdz mēs atstrādājam savu pieredzi, izpildām dažādas sociālās lomas, izcīnām iekšējās cīņas ar reālām vai iedomātām bailēm. Kādreiz bērnībā mēs klausījāmies vai lasījām pasakas, kas mums vēstīja par šīm situācijām, bet tagad, iespējams, to pat neapjaušot, mēs izmantojam zemapziņā iegūlušos stāstus savā sadzīvē. Paspēlēsimies mazliet ar paš-diagnostiku un pasakām, papētīsim, kas īsti slēpjas katrā no tām!

Neprognozējams sižets

Piedāvāju dažus jautājumus analīzei
Iecienītākā pasaka bērnībā? Kas, kur un kad to tev lasījis vai stāstījis?
Kā stāstītājs pasniedza šo pasaku?
Kas bija tavs iecienītākais varonis? Kuriem no personāžiem vairāk juti līdzi, pat it kā zināji, kā viņš jūtas?
Par ko tev vēsta šī pasaka? Kāda, tavuprāt, ir tās mācība?
Vai tu redzi kādus savas dzīves notikumus, sižetus, kurus varētu attiecināt uz šo pasaku?
Mans komentārs. Bērnam nav lielas dzīves pieredzes, bieži viņu aizrauj pat ne pasakas sižets, bet tas, kā šo pasaku stāsta vecāki vai vecvecāki. Savukārt stāstītājiem jau ir noteikta pieredze, un, pat ja viņi to neapzinās, ar saviem akcentiem viņi standarta pasakai rada to īpašo, dziļāko kontekstu, kas arī veido tā saucamo dzimtas matricu. Ir ļoti svarīgi to apzināties un izanalizēt, kas, kur un kā. Un tad izprast, ko tieši tev nozīmē šī pasaka, ar kuru no varoņiem tu identificējies. Vienas un tās pašas pasakas cienītājiem var būt simtiem visdažādāko projekciju, līdz ar to varianti var būt visdažādākie. Piemēram, Sarkangalvīte vienam būs pasaka par ļauno māti, kas aizsūtīja bērnu vienu uz briesmīgo mežu, citam - par to, ka ļaunums nelaiž garām iespējas, vēl kādam - par drosmi piepildīt savus mērķus utt.
Runājot par ļauno māti - psihodrāmā ir vingrinājums, kurā tiek izmantotas pasakas iekšējās balsis. To izmanto grupu terapijā. Uzdevums ir izvēlēties pasaku un to inscenēt noteiktā veidā - kad varonis izsaka repliku un skatās taisni uz priekšu, tas nozīmē, ka viņš citē pasakas tēlu; ja viņš pagriež galvu sānis, tad saka to, ko pēc, grupas dalībnieka uzskata, varonis domā patiesībā. Reiz sieviete, kas tēloja Sarkangalvītes māti, pagriežot galvu sānis, teica: «Nu redz, vecene dabūja, ko gribēja. Par spīti man ievācās dzīvot velns zina kur. Bet zināja taču - ja dzīvotu šeit, visiem būtu vieglāk. Tagad man jādzenā meita uz mežu. Vienu. Bet citu variantu nav, man jāstrādā, es nevaru.» Sarkangalvīte jeb, pareizāk sakot, sieviete, kas viņu tēloja, atbildēja: «Mammu, ja tik tu zinātu, kā man ir noriebies risināt tavas problēmas! Un vispār - es vēl esmu maza. Un man ir bail no tā visa. Es gribētu darīt tik daudz ko, bet man ir jāapkalpo tevi un vecmammu, jāpiedalās jūsu intrigās.»

Kas lācītim vēderā

Mūsdienās brāļu Grimmu, Šarla Pero un Džambatista Bazilē pasakām tiktu pievienots tēmturis 18+ par to primitīvo dabiskumu un nežēlību. Piemēram, pasaka par guļošo skaistuli. Skaisto meiteni augšāmcēla drosmīgā prinča skūpsts. Oriģinālā itāļu versija stāsta par to, ka garāmbraucošais varonis izvaroja komā guļošo skaistuli un mierīgi devās tālāk. Vai arī stāsts par Pelnrušķīti, kuras pamāte nocirta savām meitām kāju pirkstus un gabalu papēža, lai tās ielīstu kristāla kurpītē. Kas attiecas uz Sniegbaltīti - visiem skaidrs, ka ļaunā karaliene iekāroja ne tik daudz pameitas sirdi kā viņas maigo miesu…
Šķiet loģisks jautājums - kā gan varēja maziem bērniem stāstīt tādus šausmu stāstus? Jāņem vērā, ka tikai mūsu gadsimtā ar bērniem apietas kā ar mazuļiem. Iepriekš pret bērniem izturējās kā pret maziem pieaugušajiem - jo ātrāk viņus sagatavo reālajai dzīvei, jo labāk. Arī jaunās paaudzes audzināšana bija stipri vienkāršāka - bērni dzīvoja, pat gulēja vienā telpā, ja ne vienā gultā ar vecākiem, vecvecākiem un citiem ģimenes locekļiem, piedzīvoja gan vecāku seksuālās attiecības, gan savu brāļu un māsu dzemdības, nemaz nerunājot par to, ka redzēja, kā ģimenes mīlule klukste vienu dienu skraida pa sētu, bet otru tiek ar gardu muti notiesāta.

Reabilitējot brāļus Grimmus. Vecākus biedē pasakām raksturīgā brutalitāte un vardarbība, mūsdienu bērnu literatūrā to cenšas apiet. Bet no psiholoģiskā aspekta tas nav pareizi, jo briesmīgās pasakas ir terapeitiskas. Tā ir iespēja gan bērnam, gan pieaugušajam satikties ar savām neapzinātajām bailēm, savu iekšējo agresiju un to pārvarēt. Tā saucamā pieķemmētā, mīlīgā realitāte māca bērnam slēpt savu iekšējo trauksmi. Un pastāv risks, ka reiz viņš saskarsies ar to visnepiemērotākajā vietā un laikā. «Tas, ko mēs nekontrolējam, kontrolē mūs.»

Interesanti, ka sižets par Pelnrušķīti kopā ar viņas skaudīgajām māsām pirmo reizi pieminēts senā ķīniešu manuskriptā pirms vairāk nekā trim tūkstošiem gadu. Arī Senajā Ēģiptē figurēja stāsts ar līdzīgu sižetu. Tikai pirmajā versijā Pelnrušķīte bija prostitūta, un arī Džambatista Bazilē 1636. gada versijā viņa nebija vis nekāds nevarīgs upuris, bet cīnījās par savu laimi ar diezgan vardarbīgiem paņēmieniem. Par upuri viņa pārvērtās - vai viņu pārvērta - laika gaitā. Faktiski, lai gan mainās paaudzes, paradumi, valstiskās iekārtas, pasaku sižeti arvien ir aktuāli, un tieši tāpēc mēs joprojām tās lasām. Tas saistīts ar to, ka simboliskā veidā šie stāsti atspoguļo cilvēku galvenās psiholoģiskās dilemmas jeb mūsu arhetipiskos konfliktus. Pasakas atspoguļo ģimenes attiecības, piemēram, brāļu vai māsu mūžsenos konfliktus, personiska rakstura problēmas - gan pašapziņas iegūšanu, gan Edipa kompleksa jautājumu utt. Ne jau pati pasaka kaut ko nozīmē, bet gan katra individuālā projekcija jeb viedoklis par pasaku.

Es nolēmu pakomentēt vairākas zināmas pasakas un sižetus, akcentējot to, kāda ir to nestā informācija.
Pasaka par neglīto pīlēnu ir ne tikai stāsts par mazvērtības kompleksiem un zemu pašapziņu. Tā ir arī par to, ka reizēm ar tevi viss ir kārtībā, bet vide, kurā tu atrodies, nav tev piemērota. Vēlies būt novērtēta? Atceries par dzīves neierobežotajām iespējām un atrodi savu cilti.
Visas pasakas, kas sākas ar problēmu - vecais karalis saslimis, kāds nozog zelta ābolu utt. -, liek aizdomāties par reālu psiholoģisku problēmu. Gan slimība, gan zādzība ir tikai iemesls, tas, kas iegriež situāciju, lai kāds būtu spiests sākt rīkoties, kaut ko mainīt savā dzīvē. Klientiem bieži atgādinu, ka pilnīgas laimes situācijā nav nekāda iemesla mainīties vai attīstīties. Mēs strādājam ar sevi, tiecamies pēc kaut kā tikai tad, ja pašreizējā situācija mūs neapmierina.
Sižetos, kuros varonis saskaras ar straujām statusa izmaiņām, mums ir svarīgi, cik tās ir ilgstošas. Jo tās ir būtiskākas, jo izteiktāk izpaužas sadistiskā personības komponente šādu pasaku autoram vai cienītājam. Vērtējot klasiķus, šajā kategorijā līderis ir Hans Kristians Andersens. Traģēdijas žanrā ar viņu sacensties var vienīgi brāļi Grimmi.
Interesants ir vērojums, ka tie, kas izvēlas pasakas, kur līdz laimīgām beigām jāiet ilgi un pārvarot grūtības, arī savā dzīvē izvēlas saskatīt to sarežģītāko ceļu. Vēl vairāk - pat ja viņi saskaras ar kaut ko patiesi labu un vērtīgu tāpat vien, viņi izdarīs visu, lai to apšaubītu vai sagrautu. Un tad centīsies to iekarot pa īstam - ilgi un sāpīgi.
Pasakas par glābējiem izvēlas cilvēki, kas arī visu savu dzīvi ir gatavi atdot citiem. Ne tikai ārsti, ugunsdzēsēji, bet arī psihologi un sociālie darbinieki.
Klasisks piemērs - Meža gulbji; kurš gan nav dungojis Veco zābaciņu?
Vai, piemēram, Skaistule un briesmonis un arī katras meitenes kulturāli sociālās izglītības pamats Pelnrušķīte. Stāsts par meiteni, kas kalpoja savai ģimenei un ieguva tiesības uz personisko laimi pārcilvēciskā veidā?
Visas pasakas par briesmoņiem, kas jāpieņem (nē, vēl vairāk - jāiemīl), stāsta, ka cilvēki jāciena tādi, kādi viņi ir, par to, ka tava mīlestība tos pārvērtīs, atvērs viņos labo un skaisto. Ja tev tas neizdevās, pati vainīga - par maz centies, par maz mīlēji, par maz rūpējies un sevi ziedoji. Pazīstams sižets? Kā psiholoģe redzu perfektu bāzi, kā izaudzināt neveiksminieka, alkoholiķa vai pat savas personiskās drāmas karaļa sievu. Bet arī vīrietis var ieņemt glābēja lomu un ar savu vēlmi radīt labo nopietni apdraudēt sievieti. Un aiziet no tāda labvēļa ir ļoti grūti - atradīs, pat no zemes apakšas izraks.

Piemērs no terapeita prakses. Sieviete, kuras iecienītākā pasaka ir Andersena Meža gulbji, apbrīnoja tās galveno varoni Elīzu. Elīza bija gatava atteikties gan no savām vajadzībām, gan no laimes un pat mīlestības, lai izglābtu brāļus. Arī mana kliente dzīves lielāko daļu pavadīja, cenšoties būt laba visiem, mēģinot nopelnīt (tieši tā - nopelnīt) tiesības būt laimīgai, it kā tā būtu medaļa Par īpašiem nopelniem. Jo tāpat, par neko, taču nevienu nemīl, vai ne?

Viena mana kliente, kas pārdzīvojusi vairākas neveiksmīgas grūtniecības, par savu pasaku nosauca Guļošo skaistuli. Mēs kopā analizējām sižetu, mēģinot tajā atrast ne vien resursus, bet arī veidu, kā pārrakstīt sižetu. Bieži šo stāstu izvēlas sievietes, kuras izvairās izvirzīt mērķus, domājot, ka, ilgi un pacietīgi gaidot, problēmas atrisināsies pašas. Neviena uz karjeru orientēta personība nenosauks šo pasaku par savējo. Vēl vairāk vērts aizdomāties, ja šo pasaku par savējo izvēlas vīrietis.
Tīri statistiski iecienītākā IT speciālistu, kā arī matemātiķu un fiziķu pasaka ir Alise Brīnumzemē. Nekā pārsteidzoša - Lūiss Kerols ir matemātiķa, filozofa, loģiķa un fotogrāfa Čārlza Latvidža Dodžsona pseidonīms. Savukārt pats pasakas sižets ir būvēts kā šaha partija, kuras diagrammu autors pozicionē grāmatas sākumā. Vēl Alise fascinē radošus prātus, cilvēkus, kuriem raksturīga nestandarta domāšana, tos, kas izvēlas dzīvot pēc saviem noteikumiem, savā realitātē.

Epilogs

Lai tava pašanalīze būtu vēl interesantāka, atbildi uz šiem jautājumiem!
Tavs mīļākais varonis no visām pasakām, kuras esi dzirdējusi?
Kurš no ļaunajiem varoņiem liekas visaizraujošākais?

Mini komentārs pārdomām

Ļaunums vienmēr pievelk. Tā saucamais negatīvais personāžs mums palīdz iepazīt savas personības ēnas pusi, jo tāda ir mums visiem, atzīstam vai ne. Par šo aspektu runājis arī populārais psihoanalītiķis Gustavs Jungs idejā par Personu un tās Ēnu. Tādēļ arī šādi jautājumi pašanalīzei.
Svarīgs terapeitisks moments - tikai pasakā ir iespējams viss un nav nekādu ierobežojumu, pat nāve neeksistē; uzšļaksti dzīvo vai mirušo ūdeni, un varonis ir atkal svaigs kā gurķītis. Pasakas ir tas ideālās dzīves formāts, kur nestrādā lamatas man nekas nesanāks. Viss ir labojams, atliek vien izpētīt un izmēģināt visas iespējas. Tāpēc ne mazāk svarīgs ir vēl viens jautājums, ar kuru paspēlēties - ko tu izdarītu, ja tev būtu burvju nūjiņa? Un kāpēc tu to nedari tagad?

Latviešu tradicionālās pasakas

Konsultē drāmas terapeite Kristīne Rudzinska
Kaķīša dzirnaviņas - pasaka par to, ka pašam jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un labklājību: gan materiālo, gan psiholoģisko.
Maija un Paija - par to, ka tikai labās meitenes tiek debesīs.
Sprīdītis -
+ par to, ka varbūt nevis ar tevi kaut kas nav kārtībā, bet ar vidi, tāpēc - meklē savējo;
- par samierināšanos, jo nav ko iet, meklēt, cīnīties, jāpriecājas par to, kas ir šeit un tagad.
Pasaka par vērdiņu - par nespēju izmantot burvju nūjiņu pat tad, ja tā tev ir.
Mežroze un rīta vējš - par to, ka mīlestība ir jānopelna, jo kurš gan var tikt droši mīlēts.
Krāsainās pasakas - latviešu citas realitātes versija