Rekonstrukcija telpas griestos ir atsegusi betona paneli ar savulaik celtnieku atstātu datumu - 1972. gada 12. decembris. Nams mainījis ārējo tēlu un plānojumu, bet publiski eksponētā atzīme godina gan vēsturisko ēku ar leģendāro kafejnīcu Ļeņingrada, gan netieši tās autoru, arhitektu Oļģertu Ostenbergu, kurš šogad svinētu simtgadi. Lokācija netālu no Centrālās dzelzceļa stacijas Raiņa bulvāra un Krišjāņa Barona ielas stūrī iepretī kanālmalas apstādījumiem bija tik pievilcīga, ka šis Otrā pasaules kara pilsētas audumā radītais caurums ilgi tukšs nepalika. Vispirms staļinisms to izrotāja ar triumfa arkai līdzīgu Maskavas rajona goda plāksni, bet jau 60. gados Ostenbergs sāka vingrināties, zīmējot laikmetīgas divstāvu kafejnīcas variantus. Iecere prominentajai vietai acīmredzot likās pārāk knapa, un 1972. gada beigās 6. celtniecības pārvaldes vīri valsts komisijas vērtēšanai nodeva septiņstāvu ēku - Vissavienības Valsts tirdzniecības uzņēmumu, sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu iestāžu projektēšanas institūta Latvijas filiāli. Namu, kas ekspluatācijā tika pieņemts ar atzīmi «labi», bija projektējuši paši institūta speciālisti - arhitekti Oļģerts Ostenbergs, Ilze Šnore un filiāles galvenais inženieris Arnolds Vendeliņš. Institūts ar 250 darbavietām iekārtojās ēkas augšējos stāvos, apakšējie tika atvēlēti sabiedriskajai ēdināšanai.
Uzņēmums Printful Latvia
Ierobežotajā zemes gabalā izvietotā celtne demonstrē modernisma brīvo garu. Tā ir veidota ar atkāpi no sarkanās līnijas, pamatojoties uz intensīvo gājēju plūsmu divu ielu krustojumā, bet zaudētie kvadrātmetri atgūti vertikālajā dimensijā, ko kritiķi akceptēja kā kvartāla stūra akcentu. Ēku uzcēla dzelzsbetona karkasa konstrukcijās ar piekārtām atvieglotas konstrukcijas ārsienām, fasādes veidoja alumīnija konstrukcijās ar pildījumu starplogu joslās. Nams lepojās ar pirmajām Rīgā izgatavotajām logu stikla paketēm, atvieglotās ārsienas, apdarītas ar gofrēta alumīnija loksnēm (kārotais anodētais alumīnijs padomju apstākļos nebija pieejams), ievērojami samazināja celtnes svaru. Vēsture atzīmē, ka ēkā pirmoreiz izmantotas Sauriešos ražotas akustiskās ģipša plātnes.
220 apmeklētājiem paredzētā kafejnīca, kas izvietojās celtnes otrajā un trešajā stāvā (pirmajā atradās garderobe un foajē), apmeklētājiem durvis vēra gandrīz gadu vēlāk - kā vēsta avoti, Lielās oktobra revolūcijas 56. gadadienas priekšvakarā. Kafejnīcas nosaukums un koncepts, paklanoties varai, bija veltīts revolūcijas šūpulim. Taču Ostenbergs iekštelpu dizainā distancējās no tiešām politiskām atsaucēm un emocionālu kāpinājumu sasniedza ar krāsu, otro stāvu risinot intensīvi sarkanos, bet trešo - zaļos un brūnos toņos. Nav dzirdēts, ka padomju likumdošana būtu reglamentējusi mākslas klātbūtni arhitektūrā, taču sabiedriskos objektos tā tika uzskatīta par pašsaprotamu. Interjeru, kas tagad uzlūkojams kā pēckara modernisma ikona, Ostenbergam palīdzēja radīt divu Latvijas lietišķās mākslas nozaru ciltstēvi - Arnolds Vilbergs un Rūdolfs Heimrāts. Telpas rotāja Vilberga stikla dziļblāvinājuma tehnikā darinātas kompozīcijas un oriģināli gaismas ķermeņi, bet Heimrāta gobelēni atzīmējami īpaši. Šī ir pirmā reize, kad tekstilijas kļuva telpiskas un darbojās kā telpu sadaloši elementi. Sekoja latviešu tekstilmākslas uzvaras gājiens gan publiskos interjeros, gan izstāžu zālēs. Ja neskaita Salaspils memoriāla kolektīvo eposu, šis nams arhitekta, pedagoga, publicista Oļģerta Ostenberga darbā kļuva par vienu no nozīmīgākajiem realizētajiem projektiem.
Ēkas rekonstrukciju pasūtīja nekustamo īpašumu investīciju uzņēmums Baltic Re Group, tobrīd vēl nezinot nākamo telpu nomnieku. Itāļu kapitāls ēkas pārbūvei piesaistīja itāļu arhitektu Adriano Kastiljoni, kurš izstrādāja pārbūves konceptu un dizaina rekomendācijas; iekštelpās ar savu pienesumu ienācis arī ēkas vienīgais nomnieks - uzņēmums Printful Latvia. Celtne pārbūvēta fundamentāli līdz nesošajām konstrukcijām un īstenota pēc labākajiem mūsdienu ilgtspējas standartiem kā gudrā māja. Energoefektīvo ēku uztur zaļā enerģija no vietējiem atjaunojamiem enerģijas avotiem - radiatoru vietā darbojas apsildāmās grīdas. Telpas aprīkotas ar jaunākās paaudzes centralizēto dzeramā ūdens sistēmu, kas nodrošina augstāko ūdens attīrīšanas pakāpi, gaisa rekuperācijas iekārtām, UVC lampām un gaisa jonizatoriem, kas ļauj ierobežot vīrusu un alergēnu izplatīšanās risku - projekts tapa Covid pandēmijas laikā. Vēsturiskais fasādes stiklojumu dalījums mainīts, lai nodrošinātu dabisko ventilāciju. Pie ēkas ierīkotas elektroauto uzlādes vietas, pagalmā izvietota velosipēdu novietne, izstrādāti risinājumi vides pieejamībai - gan panduss, gan pacēlājs. Katrā otrajā stāvā izvietotas invalīdu tualetes un dušas. Telpas pārplānotas atbilstoši mūsdienu izpratnei par biroju darbu pēc atvērtā plānojuma principiem, un izveidotas darbavietas vairāk nekā 200 darbiniekiem. Katrā stāvā atrodas neliela sapulču telpa, virtuves un tualetes. Kādreiz greznajā kafejnīcā otrajā stāvā arī tagad ierīkota darbinieku ēdamtelpa. Tapšanas laikā celtne, kā jau modernisma būve, veidota ar plakanu jumtu, tomēr izpratne par to kā par funkcionālu potenciālu mūsu zemē ienākusi salīdzinoši nesen. Izbūvētā terase piedāvā neticami gleznainus skatus gan uz Krišjāņa Barona ielu visā garumā, gan uz operas namu, gan Vecrīgas panorāmu.
Paldies Dievam (un droši vien atbildīgām institūcijām), šodien ēku pārbūves arhitektoniski mākslinieciskā nozīmē kļuvušas saudzīgākas un to autori par varēm necenšas ierakstīties vēsturē ar savu oriģinālo pienesumu. Projekts meklējis sinerģiju ar ēkas pirmtēlu. Fasādes joprojām veido stikla un alumīnija - tikai tagad anodēta - konstrukcijas, kas zina, varbūt pat tādas, kādas būtu vēlējies, bet padomju deficīta apstākļos nebija varējis realizēt Ostenbergs. Vēsturiskos fasādes ierāvumus zemes stāva līmenī par labu kvadrātmetriem bija apguvusi jau iepriekšējā pārbūve, tagad tāds atstāts tikai centrālās ieejas zonā. Vienlaikus, lai nodrošinātu universālu telpu izmantošanu nākotnē, Raiņa bulvāra fasādē izveidotas vēl vairākas, šobrīd nelietotas ieejas. Kā piemineklis pagātnei iekštelpās saglabāts viens sarkanā granīta kāpņu posms - biroju daļai ar ēdnīcu nav tieša savienojuma.
Avoti vēsta, ka savulaik pie ēkas plānota dekoratīva skulpturāla kompozīcija granītā un metālā. Pie visas modernisma mīlestības uz mākslu, naudiņa laikam tomēr izrādījās par īsu. Šodien akcenti ir citi. Apzaļumošanu veica Labie koki, un par viņu īpašo pienesumu var lasīt LA žurnāla rubrikā Bauda (J. Lejnieks. Tiksimies pie Robīnijas. #4(173)/24). Ja katrs krietns birojs Rīgā iestādītu vienu krietnu koku…
Latvijas Architektūra #178/2025
