Liepājas muzeja jaunā filiāle ar garo nosaukumu - Liepājas 17.-19. gadsimta interjera muzejs Hoijeres kundzes viesu nams ir apmeklētājiem atvērta no 2022. gada marta. Liepājnieki līdz šim gan ēku Kungu ielā 24 pazina kā Pētera I namiņu, jo 1697. gada martā Lielās sūtniecības laikā gandrīz nedēļu ar saviem līdzgaitniekiem te viesojies Krievijas cars Pēteris I. Ēkā daudzu gadsimtu laikā bijis gan krogs, gan viesnīca, gan dzīvokļi un veikals, bet diemžēl pēc neatkarības atgūšanas nams gadiem piedzīvojis neveiksmīgas pārbūves mēģinājumus un ilgi stāvējis neizmantots visai bēdīgā paskatā. Kad Pētera I namiņu izsolē iegādājās pašvaldības kapitālsabiedrība Liepājas Latviešu biedrības nams, sākās ēkas atdzimšanas ceļš. Liepājas Latviešu biedrības nams apsaimnieko visu tā saukto Kungu ielas radošo kvartālu, kurā atrodas piecas ēkas, tostarp vēl viens valsts nozīmes piemineklis - Namīns, kurā darbojas atraktīvā aktrišu folkloras kopa Atštaukas, kā arī Jauniešu māja un vairākas saimniecības ēkas.
Topošā muzeja nama arhitektoniski māksliniecisko izpēti veica «Arhitektoniskās izpētes grupa», būvprojektu 2015.-2016. gadā atbilstoši Liepājas Latviešu biedrības nama pasūtījumam izstrādāja pilnsabiedrība «Pils Projekts», būvprojekta, restaurācijas un iekārtojuma koncepcijas un izveides autore ir arhitekte Liesma Markova, kura ar milzīgām entuziasma un profesionālās varēšanas spējām kopā ar kolēģiem un Liepājas muzeja kolektīvu atjaunojusi nama vēsturisko izskatu un garu. Nozīmīga loma ēkas izpētē un restaurācijas darbu uzraudzībā ir celtniecības būvpētniekam Jurim Zviedrānam; viņš ēkas apsekošanā piedalījās arī 1991., 1997. un 2006. gadā. Valsts nozīmes kultūras pieminekļa būvprojekts paredzēja visaptverošu ēkas pārbūvi, atjaunojot tās vēsturisko struktūru un pielāgojot muzeja vajadzībām. 2016. gadā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde) tika izsniegta kultūras pieminekļa remonta, konservācijas, restaurācijas, rekonstrukcijas darbu atļauja, un darbi tika sākti, saņemot daļēju finansējumu no Eiropas struktūrfondiem.
Margrētas Hoijeres laiks un vēlāk
17. gs. beigās un 18. gs. sākumā vienstāva koka namā šobrīdējā Kungu ielā 24 (Kungu un Bāriņu ielas stūrī) dzīvojusi un darbojusies tirgotāja Dāvida Hoijera atraitne Margrēta Hoijere, kas prasmīgi vadījusi kroga dzīvi. Domājams, tas tolaik bijis viens no labākajiem pilsētā, ja jau tajā apmetusies tik augstdzimusi persona kā Krievijas cars, kurš tolaik esot ceļojis inkognito. Jau 1797. gada kartē ēka redzama pašreizējos gabarītos bez piebūvēm pret pagalmu. Tobrīd kā gruntsgabala, kroga un dzīvojamās mājas īpašnieks minēts tirgotājs Ludvigs Lortšs, bet no 1835. gada līdz 1867. gadam īpašnieks bija notārs Vilhelms Stenders un pēc tam viņa mantinieki. Ēka vairākkārt pārbūvēta. 18. gs. 70.-80. gados jumta stāvā izbūvētas divas dzīvojamās istabas, bet 19. gs. 40.-50. gados pēc kroga likvidēšanas pirmajā stāvā un jumta stāvā izbūvēja katrā divus dzīvokļus. 1922. gadā pirmajā stāvā tika izveidoti divi veikali un jauna ieeja vienā tiem, kā arī divas jaunas kāpnes uz jumta stāvu. Pārbūves skāra ēku arī 1952. gadā.
Nams pirms restaurācijas
Ēkas vēsturiskā izpēte veikta vairākas reizes - 1950., 1985, 2006. un 2015. gadā. Taču pēcpadomju periodā nams diemžēl zaudēja ļoti daudz no savas vēsturiskās substances - 1997. gadā no fasādēm nokala apmetumu, protezēja ārsienas, nojauca atejas izbūvi pret pagalmu un pagraba noejas izbūvi, nokala priekšējo plakni zelmiņa pildrežģa konstrukcijai pret Bāriņu ielu, kā arī līdz 2006. gada maijam tika nokalts viss apmetums no iekštelpu sienām. Līdz ar to visa iespējamā informācija par interjera apdari, sākot ar 18. gs. otro pusi, bija zudusi.
Ēka pirms restaurācijas bija ļoti sliktā tehniskā stāvoklī. Apsekošanā tika konstatēts, ka koka karkasa atsevišķām sienām atrodami ievērojami mitruma, trupes, sēņu un koksngraužu radīti bojājumi, kā arī sienu deformācijas un mehāniski bojājumi jeb zudumi. Līdz ar to sarežģītā ēkas restaurācija ietvēra bioloģiskās destrukcijas novēršanu, visu satrupējušo koka konstrukciju, ieskaitot siju, griestu un grīdas dēļu, konservāciju un protezēšanu, mūra sienu restaurāciju, sienas un griestu gleznojumu restaurāciju, keramikas krāšņu restaurāciju un manteļskursteņa rekonstrukciju. Būvniekam bija jāveic arī iekšējo un ārējo inženiertīklu izbūves darbi, bēniņos jāizvieto ventilācijas un ugunsdrošības sistēmas, kā arī jāiebūvē pacēlājs.
Muzeja nosaukums
Starp rekonstrukcijas autoriem un ēkas izmantotājiem gan jūtamas nelielas domstarpības muzeja nosaukuma dēļ, jo sākotnējā ēka Margrētas Hoijeres laikā bijusi vienkārši krogs. Krogs kā vieta, kur apmetās ceļotāji un bija iespēja gan paēst, gan izgulēties, gan atpūtināt un pabarot zirgus. Vēsturiski krogs ir visas ēkas būtība, nevis tikai viena funkcija - ienākt paēst, kā mēs to šauri saprotam šodien. Tomēr ir jāņem vērā, ka daudzi vēsturiskie termini zaudējuši savu sākotnējo jēgu un muzejam jāpielāgojas mūsdienu lietu izpratnei un nosaukumiem. Viesu nams - tas ir gana korekts un daudznozīmīgs apzīmējums (diemžēl arī ļoti plaši mūsdienās lietots un reizēm izraisa pārpratumus, jo vairāki muzeja apmeklētāji pat ir jautājuši, vai tur var pārnakšņot), turklāt muzeja telpās pašlaik tiešām darbojas Hoijeres krogs kā patstāvīga struktūra - ēstuve, kur var ienākt un nedaudz teatrāli atraktīvā noskaņā baudīt garšīgus ēdienus, kas top pēc senām, pārbaudītām receptēm.
Tieši kroga telpas pirmajā stāvā ir tās, kur ienāk apmeklētājs, un viņam ir jāizšķiras, vai sākt ar kārtīgu maltīti pie masīvkoka galdiem no māla traukiem, ko pasniedz jaukās krogus meitas stilizētos vēsturiskos tērpos, vai arī pirkt muzeja biļeti.
Ja netiek izmantoti atraktīvo muzeja gidu pakalpojumi, ēku iepazīt ieteicams sākt tieši ar pagrabstāvu, jo tajā izvietota arhitektes Liesmas Markovas izveidota ekspozīcija, kas izsmeļoši vēsta par ēkas īpašniekiem un iemītniekiem, par sarežģīto restaurācijas procesu un atradumiem pagrabstāva padziļināšanas darbu laikā.
Pagrabstāvs
Pagrabstāvs rekonstrukcijas laikā tika speciāli padziļināts, lai tajā varētu izbūvēt muzeja palīgtelpas, apmeklētāju tualetes, darbinieku pārģērbšanās telpas, trauku mazgātavu un ierīkot iepriekšminēto ekspozīciju. Šeit lielā stikla vitrīnā, kas novietota zem kāpnēm, citādi maz izmantojamā vietā, var aplūkot priekšmetus, kas atklājušies izrakumos. Visvairāk, protams, ir stikla un keramikas lausku, kas liecina gan par tā laika sadzīvē izmantotajiem priekšmetiem, gan tirdzniecības ceļiem, pa kuriem Liepājā nonākušas citās zemēs tapušas lietas. Vērtīgs atradums bija 1802. gada Holandes zelta dukāts, taču tas diemžēl netiek demonstrēts, par to vēsta tikai apraksts. Iestiklotos rāmjos tiek eksponēti izpētes laikā atrasto 19. gs. beigu tapešu fragmenti, pēc kuru paraugiem tapušas vēsturiskās kopijas, kas izmantotas bēniņu stāva interjera iekārtojumā. Vēsturiski ēkā bijis arī vīna pagrabs, un tas ir atjaunots, bet vēl īsti netiek izmantots.
Krogs pirmā stāva telpās
Pirmā stāva plānojums un interjeri atjaunoti un rekonstruēti atbilstoši laika posmam no 17. gs. otrās puses līdz 18. gs. vidum - kā krogs un Hoijeres kundzes dzīvojamās istabas. Lai atjaunotu šo plānojumu, tika demontētas abas 20. gs. 20. gados būvētās kāpnes uz jumta stāvu. (Kāpņu laidu daļas, margas un daļa pakāpienu izmantoti atjaunojamā kāpņu telpā uz otro stāvu un pagrabu.) Rekonstrukcijas
projekts paredzēja saglabāt 19. gs. 50. gadu ieeju ēkā, tāpēc saglabāts pirmā stāva sekundāro grīdas fragmenta līmenis un četri pakāpieni, kas sākotnēji bija pie ēkas fasādes, un ieejas līmenis sakrita ar tagadējo lielās priekštelpas grīdas līmeni. Uzkāpjot pa šiem četriem koka pakāpieniem, muzeja apmeklētājs nonāk kroga telpās. Kroga askētiskais interjers atbilst funkcijai un laikmetam, kuru tas iemieso. Gaiši šuvotās četrstūra māla flīžu grīdas, sīkrūtotie logi, balti krāsotas koka sienas un griesti ar pamatīgām sijām, vienkārši koka galdi un soli, kalti metāla svečturi un kaltētu garšaugu buntītes uz plauktu āķiem rada vajadzīgo noskaņu. Atliek tikai izvēlēties kādu «špaizi» no ēdienkartes un mēģināt iejusties senā dzīves stilā.
Ēkas pirmsrekonstrukcijas izpētē tika konstatēta manteļskursteņa vieta, tāpēc kroga telpas labajā stūrī ir atjaunots manteļskurstenis un uzbūvēta maizes krāsns, rekonstruējot pēc atbilstošiem analogiem. Maizes krāsns ir lietošanas kārtībā, tā tiešām darbojas, un muzejs rīko īpašus maizes cepšanas pasākumus. Domājams, ka Hoijeres laikā lielā maizes krāsns bija pagalmā, jo maizi necepa katru dienu, bet uzreiz visai nedēļai.
Krogs mūsdienās nevar pilnvērtīgi darboties bez atbilstošas virtuves. Jaunās virtuves telpas izvietotas vēsturiskajā 19. gs. pagalma piebūvē. Vēsturiskās virtuves daļā atstāts atsegts oriģinālo griestu fragments - māla javas ar savītu virvju aizpildījumu starp sijām. Līdzās virtuvei ierīkota atsevišķa telpa privātiem pasākumiem - smalkais kambaris jeb t.s. Vācu istaba īpašiem viesiem ar tikai vienu galdu un astoņiem krēsliem. Caur lūku šīs telpas grīdā var nokļū atjaunotajā vīna pagrabā, kas vēl gaida savu piepildījumu, bet aiz kādām nelielām Vācu istabas durvīm aplūkojama rekonstruētā sausā 19. gs. beigu tualete, kas gan paredzēta tikai eksponēšanai.
Hoijeres istabas
Pirmajā stāvā labajā pusē aiz kroga telpas atrodas Hoijeres kundzes dzīvojamās telpas, kas iekārtotas atbilstoši viņas dzīves laikam. Pirmā ir liela telpa ar logiem uz ielas pusi, aiz tās uz pagalma pusi divas telpas jeb kambari, kas izmantoti bagātāku viesu izguldināšanai. Savukārt aiz lielās telpas atrodas t.s. augstie kambari, kas bija Hoijeres kundzes privātās telpas; uz tām ved vairāki pakāpieni. Šeit tāpat kā kroga telpās visas koka sienas ir gaiši pelēki krāsotas, pelēcīgi dēļu griesti, vaskotas koka grīdas. Īpaši vērtīgi ir izpētes laikā atrastie daļēji saglabājušies dekoratīvie sienu gleznojumi uz koka. Tie ir restaurēti un eksponēti atbilstoši interjera kontekstam. Vienā guļamkambarī trūkstošo sienas gleznojuma fragmentu restauratori ir tik prasmīgi atveidojuši, padarot rotājuma kopainu pilnīgu, ka nevar pat nojaust, ka akanta lapu ornaments papildināts mūsdienās. Bet krāsainais durvju aplodu dekoratīvais gleznojums (tās ved uz greznajām guļamkambaru telpām) - lauru lapu vija ar košiem baltiem un sarkaniem ziediņiem - izmantots muzeja logo izveidē, jo tas ir vecākais gleznojums, kas atrasts ēkas izpētē un rekonstruēts.
Hoijeres viesu kambaros ir izbūvētas divas jaunas krāsnis, paraugam izmantojot izpētes laikā atrastos krāsns podiņus. Telpu apsildes elementi ierīkoti grīdā un jaunizbūvētajās podiņu krāsnīs, radot ilūziju, ka tās tiek kurinātas. Lai izgatavotu jaunos krāsns podiņus pēc paraugiem, tika piesaistīti zinoši un pieredzējuši meistari. Rekonstrukcijai nepieciešamās podiņu formas jeb matrices izgatavoja tēlnieks, restaurators-vecmeistars Gunārs Grīnfelds, bet pašus podiņus izgatavoja, glazēja un apdezināja keramiķi Viktors un Tatjana Pankovi.
