Siguldas bagātās kūrortpilsētas slavas sākumi saistās ar 19. gs. otro pusi un muižas īpašnieku kņazu Kropotkinu saimnieciskajām aktivitātēm. Pēc Kropotkinu pasūtījuma laikā no 1878. līdz 1881. gadam neogotikas formās tika izbūvēta Siguldas Jaunā pils. Pirmā pasaules kara laikā Siguldu šķērsoja frontes līnija, un pils tika izpostīta. 20. gadsimta 20. gadu sākumā, pēc agrārās reformas, Kropotkini zaudēja īpašuma tiesības. Pils un Siguldas muižas centrs nonāca Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības īpašumā, kas pēc plašiem rekonstrukcijas darbiem Jaunajā pilī un vecajā kungu mājā iekārtoja pansiju, pilī izvietoja ēdamtelpas un valdes sēžu zāli ar bibliotēku. Iekštelpu apdari un mēbeles veidoja pēc Jūlija Madernieka metiem, kā raksturoja laikabiedri, «tautiskā stilā», taču par interjeru kopējo risinājumu varam spriest tikai pēc attēliem periodikā, jo tie likvidēti neilgi pēc tam, nākamajos pārbūves darbos. 1934. gadā pili un bijušo muižas centru pārņēma Latvijas Preses biedrība - organizācija, kas bija izveidojusies dažus gadus iepriekš, daļai biedru atšķeļoties no Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības.
No 1936. līdz 1937. gadam pilī un bijušajās muižas ēkās arhitekta Alfrēda Birkhāna vadībā tika veikti kapitāli pārbūves darbi, ko ar valsts finansējumu un ziedojumiem organizēja Preses biedrība. Arhitekts radikāli pārveidoja visu pils telpu plānojumu, izmaiņas skāra arī fasādes, pils astoņstūru formas tornis ieguva jaunu 4,5 m augustu virsbūvi - skatu torni, ko pieskaņoja esošajai ēkas arhitektūrai. Tika pārveidota un paplašināta terase. Starp pils pārbūvei veltītajām publikācijām atrodams arī plašs paša Birkhāna rakstīts apskats.
Pils rekonstrukcija un iekštelpu dekoratīvā apdare kļuva par vienu no 30. gadu autoritārisma laika publiskajiem megaprojektiem - patiesībā iespaidīgāko no visiem -, kam tika pievērsta liela sabiedrības uzmanība: «(..) ik dienas laikrakstos lasām, ka viena vai otra iestāde, organizācija, uzņēmums vai atsevišķs labvēlis ziedojis savu artavu Latvijas Preses biedrībai rakstnieku pils izdaiļošanai». Lielāko daļu iekštelpu aprīkojuma - metus dekoratīvajai stuka apdarei, mēbelēm, gaismas ķermeņiem un paklājiem - izstrādāja Alfrēds Birkhāns. Tomēr projektā iesaistīta arī virkne visdažādāko mākslinieku, kas veidoja metālkalumus, vitrāžas, tekstilijas, keramiku, koka intarsijas, dekoratīvos gleznojumus: Arvīds Dzērvītis, Vilis Vasariņš, Elerts Treilons, Elga Kivicka, Jēkabs Legzdiņš, Jānis Zibens, Kārlis Sūniņš, Arnolds Naika, Niklāvs Strunke u. c. Pārbagātie interjeri stilistiski atbilda autoritārā laika modei - eklektisks funkcionālisma, Art Deco un vēsturisko stilu apvienojums ar latviskas «garšas» vainagojumu. Tā dēvētā Rakstnieku pils, kur rīkoja literārus sarīkojumus, saietus, jubilejas, balles un kongresus, kļuva par redzamu valsts sabiedriskās dzīves centru. Otrā pasaules kara laikā pilī ievācās vācu armijas komandantūra, vēlāk štābs. Neilgi pēc kara, padomju okupācijas periodā, pils telpās tika ierīkots Latvijas PSR Tautas komisāru padomes - padomju Latvijas valdības - atpūtas nams, bet 1953. gadā - LPSR arodbiedrību Centrālās padomes sanatorija. Tieši ēkas augstais statuss padomju hierarhiskajā sistēmā, kā arī ārstniecības iestādes vadības ieinteresētība ir ļāvusi nosargāt lielāko daļu pils vērtību. Siguldas pils tagad ir ne tikai viens no nozīmīgākajiem, bet arī labāk saglabātajiem 20. gs. 30. gadu otrās puses publiskajiem interjeriem Latvijā. 1993. gadā, pēc neatkarības atgūšanas, pili sāka apsaimniekot Siguldas pilsētas pašvaldība, kas izmantoja telpas administrācijas vajadzībām, vēl pēc desmit gadiem ēka kļuva par Siguldas novada pašvaldības mājvietu. 1998. gadā objekts tika iekļauts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā. No 2017. līdz 2021. gadam pēc Siguldas novada pašvaldības pasūtījuma tika īstenota pils restaurācija, pēc kuras pils kļuvusi publiski pieejama visiem interesentiem.
Kopš 90. gadu beigām bija rekonstruētas un restaurētas atsevišķas daļas, interjerus pamatā skāruši kosmētiskie remonti, pēdējais veikts 90. gadu vidū. 2013. gadā Siguldas novada pašvaldība sāka pils kompleksa atjaunošanu, pamazām rekonstruējot ēkas un pielāgojot tās jaunām funkcijām. 2016.-2017. gadā «Arhitekta L. Šmita darbnīca» pēc pilsētas domes pasūtījuma veica pils arhitektoniski māksliniecisko izpēti un rūpīgu inventarizāciju, detalizēti uzskaitot visas saglabātās vērtības, no mākslas darbiem līdz logu aizdares elementiem, un piedāvāja rekomendācijas pils atjaunošanai5. Pēcāk tas pats birojs izstrādāja būvprojektu Jaunās pils atjaunošanai, kas paredzēja pils fasāžu un interjeru restaurāciju, fasāžu atjaunošanu sākotnējā veidolā, 20. gs. 30. gados uzbūvētā torņa vainagojošās daļas atjaunošanu, tāpat terašu, lieveņa detaļu un jumta atjaunošanu. Tā kā 20. gs. 30. gados veiktajās pils pārbūvēs tika būtiski izmainīts pils plānojums un zuda tās sākotnējais interjers, par atjaunošanas konceptu tika pieņemta atgriešanās pie 30. gados radītā plānojuma un telpu interjera. Būvprojekts tika apstiprināts, būvdarbi sākti, restaurācijā iesaistīta virkne restauratoru. Tomēr īstenošanas procesā notika pirmais klupiens. Pasūtītājs un projektētājs līgumu lauza, «abpusēji vienojoties», kā to lakoniski skaidro domes pārstāvji. Pēc atkārtota konkursa tiesības izstrādāt būvprojektu ieguva «Arhitektes Ināras Caunītes birojs», kas piedāvāja dažus atšķirīgus risinājumus. Vītņu kāpnes stūra tornī tika izbūvētas 20. gs. 30. gados, pilnībā pārplānojot ēku, Ināras Caunītes vadībā izstrādāts kāpņu turpinājums līdz pagraba līmenim. Tomēr projektētāji saskārās ar līdz tam nepamanītām problēmām.
