Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds tika nodibināts 2014. gadā ar mērķi sadarbībā ar valsti izveidot muzeju. Fonds kopā ar Kultūras ministriju saskaņā ar tā paša gada 30. oktobrī parakstīto nodomu protokolu izveidoja ekspertu komisiju Muzeja izveidei un attīstībai, kurā ietilpa Helēna Demakova (mākslas zinātniece, Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas Māksla publiskajā telpā kuratore), Jānis Dripe (arhitekts, KM eksperts), Māra Lāce (LNMM direktore), Jānis Mitrēvics (mākslinieks, dizaina studija Dd studio), Kaspars Vanags (kurators, ABLV Charitable Foundation Mākslas programmu vadītājs), Elīna Vikmane (Borisa un Ināras Teterevu mākslas programmas direktore) un Zanda Zilgalve (ABLV Charitable Foundation valdes priekšsēdētāja).
Muzeja vīzija ir kļūt par apmeklētāko laikmetīgās mākslas muzeju Baltijas valstīs un starpreģionālas nozīmes domu apmaiņas smagsvaru. Tā misija, aktualizējot kultūras mantojuma - laikmetīgās mākslas un vizuālās kultūras - klātbūtni mūsdienu cilvēka ikdienā, būt par iemīļotu tikšanās vietu iedvesmai un jaunām zināšanām, refleksijai un pieredzes apmaiņai. Vērtības ir piederības sajūta, ko veido atvērtība, pieejamība, radošais gars un laikmetīgās mākslas rosināts domātprieks. Būtiski ir padarīt pieejamu sabiedrībai arī to kultūras mantojumu, kas atspoguļo mākslas skatuvi un vizuālo kultūru Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, un nodrošināt turpmāko mūsu laika liecību saglabāšanu un pieejamību iedzīvotājiem.
Kolekcija
Muzejs būtībā ir sācies jau 2005. gadā, kad ABLV Bank un Kultūras ministrija parakstīja līgumu par topošā laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas veidošanu, kas, valstij uzbūvējot muzeju, nonāktu tās īpašumā. Kolekcija tika veidota ar bankas, valsts budžeta, Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas Finanšu instrumenta līdzekļiem, tāpat saņemti arī dāvinājumi.
Par privātiem līdzekļiem iegādāti vairāk nekā 1 200 mākslas darbi. Savukārt Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam nodoto kolekcijas pamatkrājumu veido 249 inventāra vienības un 69 palīgkrājuma vienības, tomēr faktiskais mākslas darbu skaits ir lielāks. Atlasi veic starptautiska ekspertu komisija: Latvijas mākslas zinātnieki Māra Lāce, Ieva Astahovska, Helēna Demakova, mākslinieki Raitis Šmits un Leonards Laganovskis, kā arī ārvalstu profesionāļi - Sirje Helme, Māreta Jaukuri, Raminta Jurenaite, Leonīds Bažanovs, Norberts Vēbers.
Topošā Muzeja krājumā ar darbiem pārstāvēti Imants Lancmanis, Ieva Iltnere, Ilmārs Blumbergs, Inta Ruka, Katrīna Neiburga, Monika Pormale, Miervaldis Polis, Kristaps Ģelzis, Ēriks Božis, Laila Pakalniņa, Krišs Salmanis, Maija Kurševa, Andris Eglītis, Jānis Avotiņš, Gints Gabrāns un citi mākslinieki. Kolekcija ietver glezniecības, tēlniecības, fotogrāfijas, grafikas un audiovizuālos darbus. Jāatzīmē, ka par privātiem līdzekļiem iegādāti tādi būtiski Lancmaņa darbi kā pilns cikls «Piektais bauslis. Revolūcija un karš» 14 darbu apjomā un darbi no cikla Kalētu klēts.
Starptautiskais konkurss
Fonds 2016. gadā, piesaistot konkursu rīkotāju Malcolm Reading Consultant (Lielbritānija), organizēja starptautisku arhitektūras Muzeja ēkas metu konkursu, kurā piedalījās septiņas komandas no Lielbritānijas, Somijas, Dānijas, Nīderlandes, Vācijas un ASV, un katra no tām veidoja tandēmu ar Latvijas arhitektu biroju. Konkursa noslēgumā darbi tika prezentēti RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē.
Žūriju veidoja Deivids Bikls (David Bickle) žūrijas priekšsēdētājs, «Design, Exhibitions and Future Plan» direktors no Viktorijas un Alberta muzeja Londonā; Džanni Botsfords (Gianni Botsford), «Gianni Botsford Architects» vadītājs; Renjē Degrāfs (Reinier de Graaf), «Office for Metropolitan Architecture» (OMA) partneris, AMO (OMA’s think-tank) vadītājs; Lūks Džerams (Luke Jerram), mākslinieks, Luke Jerram Ltd vadītājs; Ieva Valtere, SIA Pillar Management izpilddirektore; Elīna Vikmane, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekle; Kultūras ministriju pārstāvēja arhitekti Uldis Balodis un Jānis Dripe.
![]()
Arhitektu tandēms
Žūrija par atbilstošāko Muzeja piedāvājumu atzina Lielbritānijas arhitektu biroja «Adjaye Associates» un Latvijas partneru «AB3D» tandēmā radīto darbu. Sera Deivida Adžeja (Sir David Adjaye) ar kultūras jomu saistītie projekti ir Nobela Miera centrs Oslo, Smitsona Nacionālais afroamerikāņu vēstures un kultūras muzejs Vašingtonā, Denveras Laikmetīgās mākslas muzejs u. c. 2016. gadā arhitekts saņēma Panerai Londonas dizaina medaļu, kā arī Jūdžīna Makdermota balvu mākslā Masačūsetsas Tehnisko zinātņu institūtā. 2016. gadā «Adjaye Associates» apbalvots kā Gada firma, bet 2017. gadā kā Sabiedrisko ēku gada arhitekts. Latvijas arhitektu birojs «AB3D» Jura Mitenberga vadībā 2020. gadā uzvarējis Latvijas Nacionālā teātra piebūves konkursā, 2018. gadā izvirzīts THE PLAN AWARD kategorijā Dzīvojamās ēkas, 2015. gadā saņēmis Architizer A+ Award apbalvojumu gan žūrijas, gan publikas balsojuma ieskatā. Mitenbergs iekļauts 2009. gada labāko jauno Eiropas arhitektu sarakstā EUROPE40 under 40.
![]()
Ēka
Muzeju plānots būvēt Rīgā, Skanstes apkaimē, starp Pulkveža Brieža, Hanzas un Skanstes ielām. Teritorijas infrastruktūras attīstībā pēdējo gadu laikā ieguldīti aptuveni 25 milj. eiro privāto līdzekļu - teritorijas, ielu un autostāvvietu izbūvē, kā arī kultūrvietas Hanzas Perons būvniecībā, kas jau augstu novērtēta gan konkursos Latvijā, gan starptautiski. Apkaimes revitalizāciju īsteno arī Rīgas dome ar ERAF un valsts budžeta dotācijām 17 milj. eiro apmērā, un paredzēts to pabeigt 2022. gadā, labiekārtojot arī vidi ap iecerēto muzeju.
Muzejs plānots kā trīsstāvu ēka, nodrošinot izstāžu darbību trīs izstāžu zālēs un divos ātrijos, kā arī infrastruktūru koncertiem un performancēm (200 vietu auditorija), un izglītojošā darba veikšanai. Ēkā ietilpinātas palīgtelpas (back of house) restaurācijai, karantīnai, aklimatizācijai, digitalizācijai utt., nodrošinot klimata un drošības prasības starptautisko deponējumu saņemšanai. Ēka pilnībā pieejama cilvēkiem ar funkcionāliem traucējiem, tās infrastruktūra pielāgota bērniem, tostarp paredzot arī ģimenes istabu. Pie ēkas ieplānotas 80 velonovietnes. Kompleksā iekļauta ap 2000 m2 liela ārtelpa ar amfiteātri, un tai pieguļ Hanzas dārzs.
Ēkas apjoms rezonē ar tradicionālo vietējo arhitektūru un līdzinās vienkāršai koka mājai, kas paaugstināta līdz sabiedriskās arhitektūras statusam. Tā rosina ideju par Muzeju kā mājām kolekcijai, aicinot iespējami plašu cilvēku loku piedalīties kultūras apmaiņā. Jumta struktūra atsaucas uz reģionam raksturīgu jumtu ainavu tēlu. Katra stiklotā jumta plakne individuāli pielāgota, virzot dzidro ziemeļu gaismu iekštelpā un nosakot telpu plānojumu.
Ieeja Muzejā caur pagrabstāva līmeni veidota pa pandusu un kāpnēm, lai panāktu pārliecinošu pāreju starp publisko ārtelpu un ēku. Zaļā ārtelpa ar mākslas darbiem un soliņiem veidota maksimāli pieejama - gan visplašākajam mākslas izpausmju spektram, gan ikdienas atpūtai. No nelabvēlīgiem laikapstākļiem cilvēkus pasargā pandusa apsildāmā virsma un otrā stāva pārkares jumts.
Pagrabstāvā ietilpst recepcija, garderobe, muzeja veikals, ātrijs un performanču zāle. Ātrijs kā centrālā tikšanās vieta dod iespēju izvietot lielizmēra instalācijas. Auditorija veidota kā daudzfunkcionāla telpa ar izvelkamām, slīpumā izvietotām sēdvietām. Apmeklētājiem slēgtā pagraba saimniecības daļa savienota caur apkalpes gaiteni.
Pirmajā stāvā, kur atrodas mākslas studija un lasītava, un kafejnīca ar ārtelpu, apmeklētāji var nokļūt caur Hanzas dārza ieeju vai arī pa vertikālajām komunikācijām. Otrajā stāvā horizontālā pārvietošanās organizēta caur ātrija galeriju, kas kalpo gan kā izstāžu informācijas telpa, gan mākslas telpa, gan ātrijs trim galerijām - lielajai, vidējai un mazajai. Ātrija galerijas ziemeļu fasādes stiklojums vizuāli to saista ar Hanzas dārzu.
Zāles veido ēkas apjomu, nosakot tās arhitektūras raksturu gan iekštelpā, gan ārtelpā. Ar lielām sijām, kas pilnā platumā stiepjas pāri galeriju telpām, uz ziemeļiem vērstā betona «vafeles» pārseguma struktūra, kas caur stiklotām virsgaismas plaknēm virza ziemeļu gaismu iekštelpās, nodrošina dažādu mediju eksponēšanas daudzveidību. Izstāžu zāļu apjomi nodalāmi saskaņā ar arhitektu izpēti par pasaulē vispieprasītākajiem izstāžu zāļu izmēriem. Lai Muzeja zemais apjoms būtu vizuāli pievilcīgs no nākotnē paredzētajām deviņstāvu ēkām, plakanā jumta daļa veidota kā zaļais jumts.
Muzeja materiāli atbilst Rīgas tradīcijām, ņemot vērā arī tehniskās prasības, ugunsdrošības noteikumus un materiālu novecošanos. Slāņveida betona cokols nostiprina attiecības ar zemes plakni, radot noturības sajūtu. Betona josla pa ēkas perimetru norāda uz konstrukciju spēku, veidojot lielos pārsegumus. Otrā stāva fasādes un jumta apšuvums - ar Baltijas reģiona dolomīta plāksnēm. Diagonālās līnijas, atsavinātas no slīpajiem jumtiem, veidojamas kā viena metra moduļi. Kā dalījuma joslas elements piedāvātas bronzas krāsas metāls. Atstarpes starp sadalošajām joslām rada divpusīgu fasādi, kas paplašina ēkas dinamiku: skatoties pretskatā, fasāde tiek uztverta kā akmens, bet, skatoties leņķa rakursā, tā veido vertikālu bronzas elementu ritmu.
![]()
Muzeja teritorijas labiekārtojums ir arhitektūras paplašinājums un izriet no ēkas orientācijas. Rietumu dārzs jeb galvenā ieeja risināta kā zālaugu dārzs, iedvesmots no Latvijas zemsedzēm, kombinējot viena veida augu saimi ar atšķirīgām īpašībām. Izvēlētā suga ir virši. Ziemeļu puses dzīvžogs ir robeža starp muzeju un Hanzas dārzu. Tiek piedāvāta aromātiska suga pie garajiem soliem gar dzīvžogu. Dārzs Muzeja austrumu stūrī rada privātuma sajūtu muzeja darbiniekiem.
Muzejs «lielo dokumentu» kontekstā
Muzeja būvniecība iekļauta Nacionālajā attīstības plānā 2021-2027 (NAP2027) - rīcības virzienā Kultūras un sporta devums ilgtspējīgai sabiedrībai ar mērķi veidot un nostiprināt Rīgu kā nacionālas nozīmes centru, ceļot tās starptautisko konkurētspēju Baltijas valstīs un Ziemeļvalstīs (zīmoli un ikoniskas celtnes). Kultūras produkti veicina teritorijas attīstību, radot darba vietas un ekonomisko vērtību, kā arī uzlabo dzīves kvalitāti. Muzejs iekļauts NAP2027 Gala redakcijas Indikatīvajā investīciju projektu kopumā.
Saskaņā ar NAP2027 un Eiropas Komisijas Eirobarometra aptauju kultūras mantojuma saglabāšana Eiropas iedzīvotājiem ir nozīmīga - vairāk nekā 80% uzskata, ka tas (kultūras mantojums) ir svarīgi viņiem personīgi, vietējai sabiedrībai, reģionam un valstij kopumā. Gandrīz 3/4 eiropiešu domā, ka valsts iestādēm jāpiešķir vairāk resursu kultūras mantojuma saglabāšanai, un liels skaits domā, ka valsts iestādēm, ES un vietējām un reģionālām iestādēm būtu jādara vairāk, lai aizsargātu Eiropas kultūras mantojumu.
Muzejs saskaņā ar Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas 2030 uzstādījumiem pilsētas konkurētspējas stiprināšanai ieviesīs spilgtu laikmetīgu iezīmi jau tā izcilajā UNESCO Pasaules kultūras mantojuma vietas kultūrvidē. Secinajums ir skarbs - «Lai Rīga varētu veiksmīgi tuvināties citām Eiropas metropolēm, pilsētai, sadarbojoties ar valsti un privātajām iniciatīvām, līdz 2030. gadam ir nepieciešams uzbūvēt tādus sabiedriski nozīmīgus objektus kā [..] Laikmetīgās mākslas muzejs».
Ekonomiskie ieguvumi
Projektā ieguldīti 4,1 milj. eiro mecenātu līdzekļu, kas ir apjomīgākais mecenātisma piemērs kultūras infrastruktūrā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 2019. gada jūnijā Rīgas pilsētas būvvalde saskaņoja projektu, izdarot atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi. Būvniecības sektora augstais multiplicējošais efekts nav apstrīdams, un dati liecina, ka tā efekts daudzās ES valstīs ir augstākais no nozarēm, svārstoties starp 1,9 un 2,9. Attiecīgi ikviens 1 EUR, kas izmantots būvniecībā, ģenerē papildu 1,9 EUR līdz 2,9 EUR ekonomiskajā aktivitātē.
Ekonomiskie ieguvumi neapstāsies pie Muzeja nodošanas ekspluatācijā, bet noritēs visu tā dzīves ciklu, kas, var pieņemt, sakritīs ar Rīgas pastāvēšanu. Ieguvumu skaitā būs ēkas apkalpošanas pakalpojumi, jo tā pozitīvo efektu saņem aptuveni 30 nozares - no produktu ražošanas un transporta līdz energoapgādei. Būvniecības izmaksas plānotas 43 miljonu eiro bez PVN, kas Latvijā papildus ģenerētu ekonomisko aktivitāti ap 107 miljonu vērtībā līdz 30 iesaistītajām nozarēm, tā nodrošinot darba vietas un nodokļu ieņēmumus.
Muzejs - atslēgas ēka
Muzeji ir vieni no atslēgas ēkām tūrisma mārketingā, un ikoniskie projekti piesaista tūristus ne tikai pašam objektam, bet visam reģionam. Līdz ar Muzeja darbības uzsākšanu Rīgā aptuveni 15 nozarēs turpināsies «sildošais» efekts, ģenerējot nodokļu ieņēmumus un darba vietas. Muzeja esamība ir viens no ceļojuma galamērķiem 71% ceļotāju, turklāt 39% tas bijis viens no svarīgākajiem faktoriem, lai pieņemtu lēmumu ceļot, un tieši mākslas muzeji ir pasaulē visapmeklētākie.
Somijā veikts pētījums liecina, ka 88% no laikmetīgās mākslas muzeju apmeklētājiem tas nav saistīts ar mācībām vai darbu un tikai 12% ir profesionāli saistīti ar kultūras mantojumu vai mākslu. Pētījums apstiprina, ka 45% apmeklētāju galvenā motivācija muzeja apmeklējumam ir ēkas arhitektūra.
Pasaules valstu tūrisma konkurētspējas novērtējumā Latvijas kultūras resursi novērtēti viszemāk starp Baltijas valstīm (Igaunija 78., Lietuva 87. un Latvija 98. vietā). Cenšoties uzlabot situāciju, Ekonomikas ministrija plāno attīstīt infrastruktūru tūrisma izaugsmei, un kā būtiska tūrisma motivācija tiek minēta muzeju apmeklēšana.
Protams, ne jau viena muzeja būvniecība Rīgā spēs kardināli izmainīt tūrisma plūsmas un konkurenci Baltijas valstu galvaspilsētu starpā. Tomēr muzeja kolekcijā ir arī Baltijas jūras reģiona mākslinieku darbi, unisi tie ir pelnījuši ekspozīcijas telpas dialogam ar skatītāju. Ņemot vērā minēto, Muzeja būvniecība varētu kļūt par vienu no lielajiem notikumiem Rīgā, varbūt par apsteidzot koncertzāli, kurai vēl nav projekta un kurai izvēlētā vieta tiek pat apšaubīta.
Latvijas Architektūra #150/2020
