Ordeņa nosaukums var izraisīt izbrīnu, jo tas nav vācu, bet gan franču valodā, un nozīmē «Par nopelniem». Diezgan dīvaini, ja ņem vērā, ka vācieši ar frančiem ir karojuši ne vienreiz vien un daudzi šī ordeņa kavalieri augsto apbalvojumu saņēmuši kā reiz par īpašiem panākumiem kaujās pret frančiem. Nosaukums skaidrojams ar ordeņa ļoti seno vēsturi - to nodibināja vēl 1740. gadā Prūsijas karalis Frīdrihs Lielais, bet tolaik daudzos Eiropas galmos darba valoda bija franču. Arī Prūsijas galmā, tāpēc ordenis tika pie franciska nosaukuma. Vēlāk tam uzradās arī vāciskais nosaukums - Verdienstorden, taču piekritīsiet, ka tas ne tuvu nav tik labskanīgs kā franciskais.
Ordeņa dizainam par pamatu tika ņemts Maltas krusts, pārklāts ar zilu emalju. Augšējā malā kā atsauce uz ordeņa dibinātāju karali Frīdrihu ir burts F, bet uz pārējiem stariem izvietots uzraksts Pour le Merite. Tiesa, vārds Merite no viena stara uz otru pārnests diezgan neveikli, mūsdienu dizaineri noteikti būtu izdomājuši veiksmīgāku risinājumu. Pa vidu starp krusta stariem izvietoti Prūsiju simbolizējošie ērgļi.
Ordeni bija paredzēts nēsāt, pakārtu kaklā sudraboti melnā lentē. Prūsijas armijas reglaments paredzēja, ka ordeņa kavalierus pirmajiem jāsveicina pat augstāku dienesta pakāpju īpašniekiem, bet sargkareivjiem, ieraugot ordeņa kavalieri, jāieņem miera stāja.
Ordenis filozofam un caram
Pastāv versija, ka Pour le Merite vēsture ir vēl senāka. Proti - ka tā pirmsākumi meklējami 1665. gadā, kad Brandenburgas princis Kārlis Emīls nodibināja Melnā Ērgļa ordeni, ko mazliet vēlāk savā apbalvojumu arsenālā pārņēma prinča brālis Prūsijas karalis Frīdrihs I. Ņemot par pamatu šo ordeni, Frīdrihs Lielais vēlāk nodibinājis Pour le Merite.
Sākotnēji to bija paredzēts piešķirt par īpašiem nopelniem gan militāristiem, gan civilajiem ierēdņiem, gan augstdzimušām personām. Tiesa, civilisti to saņēma diezgan reti, toties apbalvoto vidū bija daži patiešām ievērojami cilvēki, piemēram, franču domātājs Voltērs un itāļu rakstnieks Frančesko Algaroti. Prūsijas karalim Frīdriham Lielajam patika sarakstīties ar sava laikmeta dižākajiem filozofiem, tāpēc nav brīnums, ka dažiem no tiem viņš arī izsniedza pa ordenim.
Tomēr augstāk kotējās tieši militārais Pour le Merite, ar ko apbalvoja ne tikai prūšu varoņus vien. XIX gadsimtā par ierastu praksi kļuva Pour le Merite pasniegšana Prūsijas sabiedrotajiem. Piemēram, ordenis tika piešķirts Krievijas caram Pēterim III - par to, ka viņš pēc carienes Elizabetes nāves izbeidza karadarbību pret Prūsiju Septiņgadu karā. Pie Pour le Merite tika arī krievu ģeneralisimuss Aleksandrs Suvorovs kā Prūsijas sabiedrotās valsts karavadonis. Kad ar Krievijas cara Aleksandra I palīdzību tika pielikts punkts Napoleona Francijas dominancei Eiropā, pār krievu virsniekiem nolija īsts Pour le Merite lietus. Protams, bešā nepalika arī prūši un austrieši.
Saprotot, ka tāds ordeņu birums apbalvojuma vērtību mazliet devalvē, 1813. gadā Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms III nolēma ieviest tam augstāku pakāpi - Pour le Merite ar ozollapām. Tādu varēja saņemt tikai augstākie virsnieki. Vēlākajos gados ozollapas papildināja vēl arī kronis, kā arī Pour le Merite lielais krusts.
Lidotāju ziedu laiki
Slavas zenītā Pour le Merite nonāca Pirmā pasaules kara laikā. Lielā mērā par to jāpateicas jaunai ieroču šķirai, kas parādījās kaujas laukā - aviācijai. Laikā, kad 90 procenti kauju norisinājās ierakumos un bieži vien ienaidnieku redzēja tikai pa gabalu, lidotāji kļuva par tādiem kā debesu bruņiniekiem, kuri simbolizēja pagātnes karu romantiku. Tur, augšā, viņi ar pretinieku sastapās aci pret aci un uzvaru guva veiklākais un meistarīgākais, nevis tas, kuram ir vairāk lielgabalu un ložmetēju. Aviatori kļuva par nacionālajiem varoņiem, par viņiem rakstīja avīzes un pašus labākos zināja liels un mazs.
Arī Pour le Merite kavalieru vidū lidotāji bija ja ne gluži vairumā, tad katrā ziņā veidoja ļoti lielu daļu apbalvoto saraksta. Lielā mērā tas skaidrojams ar to, ka iznīcinātāju pilotiem bija ļoti skaidri noteikumi - ja notrieksi tik un tik ienaidnieka lidmašīnu, tad būs tev ordenis kaklā. Pour le Merite un vācu lidotāji kļuva teju vai par sinonīmiem, jo tieši tajā laikā ordenis ieguva otru jeb neoficiālo nosaukumu - Zilais Maksis. Tas par godu vienam no pirmajiem vācu pilotiem, ko apbalvoja ar šo ordeni - Maksim Immelmanim, kurš līdz savai bojāejai gaisa kaujās bija guvis 15 uzvaras. Vēl divas, kuras viņš guva savā nāves dienā, palika nepierādītas un tāpēc neieskaitītas oficiālajā statistikā.
Lidotāju Pour le Merite kavalieru sarakstā ir patiešām daudz. Sākot jau ar leģendāro sarkano baronu Manfrēdu fon Rihthofenu (80 uzvaras) un beidzot ar Hermani Gēringu, kurš ar savām 22 uzvarām gaisa kaujās pie ordeņa tika dažus mēnešus pirms kara beigām. Taču bez minētajiem Pour le Merite nopelnīja vēl vairāki desmiti vācu Pirmā pasaules kara pilotu.
Ja kādam liekas, ka aviatoriem ordeņus dalīja tīri propagandas nolūkā, tad der atgādināt, ka dienests aviācijā bija ļoti riskants un apmēram puse apbalvoto līdz kara beigām nenodzīvoja.
Ģenerāļu balva
Lidotāji bija privileģēti arī tajā ziņā, ka saņēma Pour le Merite arī, būdami salīdzinoši zemā dienesta pakāpē, - lielākoties tie bija leitnanti un kapteiņi. Ja, lasot Pour le Merite apbalvoto sarakstu, ieraudzīsiet, ka ordeņa kavalieris ir leitnants, tad diezgan droši, ka tas bijis lidotājs. Sauszemes spēkus lielākoties tajā pārstāv augstāka ranga komandieri - no pulkveža uz augšu. Sākotnēji, vēl Prūsijas karalistes laikā, Pour le Merite bija iecerēts kā augstāko komandieru apbalvojums, un, ja neskaita aviatorus un dažus retus izņēmumus, tāds tas palika arī Pirmajā pasaules karā. Kājniekiem pienācās Dzelzs krusti - tas bija vienkāršo karavīru apbalvojums.
Tomēr izcelties un saņemt Pour le Merite izdevās arī dažiem zemāka ranga frontiniekiem. Viens no šiem izcilniekiem bija vēlākais Hitlera feldmaršals Ervīns Rommels. Viņš, būdams tikai leitnants, ordeni saņēma par īpaši veiksmīgu darbību Itālijas frontē.
Vispirms Kaporeto kaujā viņš ar savu bataljonu, kurā tobrīd bija vien 150 vīru, veica tik drosmīgu manevru, ka pilnībā pārsteidza pretinieku un saņēma gūstā 9000 itāļu karavīrus, kā arī ieguva 81 lielgabalu. Rommela vienības zaudējumi uz šī fona bija smieklīgi mazi - seši kritušie.
Pāris nedēļas vēlāk viņš kaut ko līdzīgu atkārtoja ar mazliet lielāku vienību un atkal saņēma gūstā veselu baru itāļu - praktiski visu 1. divīziju 10 000 cilvēku sastāvā. Rommela pārdrošās rīcības dēļ itāļi nosprieda, ka viņus ielenkuši ievērojami lielāki spēki un atliek vien kapitulēt.
Par īpašu varonību Itālijas frontē Pour le Merite saņēma arī leitnants Ferdinands Šērners. Viņš vēlāk, Otrā pasaules kara laikā, vadīja Kurzemes cietokšņa aizstāvēšanu.
Vēl no zemāka ranga Pour le Merite kavalieriem var minēt leitnantu Kurtu Rakovu, kurš izcēlās šajā Nezināmās Kara Vēstures numurā aprakstītajā Verdenas kaujā. Rakova komandētā rota 1916. gada jūnija sākumā ieņēma daļu pamatīgi nocietinātā franču Vo forta, bet pēc tam Rakovs ar saviem vīriem nonāca ielenkumā uz forta jumta (zem tā atradās franči) un vairākas dienas turējās pretī ievērojami lielākiem pretinieka spēkiem. Augstā apbalvojuma saņemšanas brīdī Rakovam bija tikai 23 gadi, un viņš kļuva par jaunāko Pour le Merite kavalieri.
Taču kopumā kājnieku leitnantu apbalvošana ar Pour le Merite bija reta parādība, bet ierindniekiem šis ordenis vispār nepienācās. Apbalvoto pamatu veido armiju, korpusu un divīziju komandieri, kuri ordeni saņēmuši par veiksmīgu kādas kaujas operācijas plānošanu un vadīšanu.
Vēl viens izņēmums, kad ordeni saņēma zemākas pakāpes virsnieki, bija zemūdeņu komandieri. Viņi varēja tikt pie Pour le Merite, nolaižot dibenā labi daudz pretinieka tirdzniecības kuģu vai arī kādu īpaši vērtīgu karakuģi.
Piemēram, viens no pirmajiem ordeni saņēma zemūdenes U-9 kapteinis Otto Vedingens, kurš 1914. gada 22. septembrī stundas laikā nogremdēja trīs britu kreiserus. Par to gan Vedingens saņēma Dzelzs krustu, bet Pour le Merite viņa apbalvojumu kolekciju papildināja mēnesi vēlāk, kad U-9 torpedēja britu kreiseri Hawke.
Savukārt zemūdenes U-35 kapteinis Lotārs Arno de la Perjērs Pour le Merite saņēma, ja tā var teikt, par kvantitāti - visa kara laikā viņš noslīcināja 189 pretinieka tirdzniecības kuģus, tā sasniedzot absolūto rekordu.
Tagad tikai civilistiem
Pēc Pirmā pasaules kara, kurā Vācija piedzīvoja zaudējumu, Pour le Merite tika izņemts no valsts apbalvojumu saraksta. Pēc nākšanas pie varas to neatjaunoja arī Ādolfs Hitlers, dodot priekšroku ievērojami demokrātiskākajam Dzelzs krustam, kādu Pirmā pasaules kara laikā bija saņēmis arī pats fīrers.
Kad Otrā pasaules kara gaitā kļuva skaidrs, ka ar divu šķiru Dzelzs krustiem visiem varoņiem nepietiks, Hitlers pārņēma un tālāk attīstīja Pour le Merite pieredzi - atkārtotas apbalvošanas gadījumā cilvēks saņēma nevis vēl vienu tādu pašu ordeni, bet gan ozollapas pie jau esošā. Dzelzs krusts tika atvasināts vēl tālāk: nākamajās pakāpēs pienācās Dzelzs krusta Bruņinieka krusts, ozollapas, zobeni un briljanti.
Atšķirībā no militārā Pour le Merite ordeņa civilā versija piedzīvoja renesansi jau pēc Otrā pasaules kara piecdesmitajos gados (dažus civilos ordeņus pasniedza arī divdesmitajos gados). Lielā mērā tas skaidrojams ar to, ka Hitlera valdīšanas laikā šis apbalvojums netika pasniegts, tātad nebija sakompromitēts. Civilo Pour le Merite ir saņēmuši daudzi vācu un ārvalstu zinātnes un kultūras spīdekļi, ieskaitot mūziķi Gidonu Krēmeru, kinorežisoru Vimu Vendersu, rakstniekus Tomasu Mannu, Umberto Eko un Hermani Hesi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita