Ģenerālim Kārlim Gopperam - 150. gadadiena. Viņš bija ievērojams ne tikai kā izcils karavīrs un strēlnieku komandieris, bet arī skautu kustības vadonis - kustības, kuras simbols bija lilija.
Goppers - «vidēja auguma, kaut gan diezgan plecīgs, tomēr vairāk inteliģenta nekā zaldāta figūra; gaišs skatiens, izmocīta, skumja seja, kas liecina par dzīvi sevī, kaulainas, nervozas rokas, balss runājot dreb, tembrs patīkams. [..] Jūs skatāties uz diviem virsnieku Sv. Jura krustiem, uz daudzām zeltītām svītriņām uz kreisās rokas, kas liecina par veselu rindu ievainojumu un kontūziju, un brīnāties, ka ļoti maz esat dzirdējuši par šo varoni. Bet tagad redzējuši jūs viņu vairs neaizmirsīsiet.» Šis ir viens no ģenerāļa Goppera raksturojumiem, kas saglabājies līdz mūsdienām.
Kārlis Goppers bija no Trikātas. No šī novada nākuši daudzi pazīstami latviešu karavīri un karavadoņi, tomēr Kārlis Goppers visu vidū izceļas. Viņu nedēvēja par pretrunīgu personību kā novadnieku ģenerāli Jāni Balodi, viņam nebija tik neizteiksmīga dzīve kā hameleoniskajam trikātietim ģenerālim Robertam Dambītim. Goppers bija īsts karavīrs, «izraēlietis bez viltības», kā viņu dēvēja laikabiedri. Atklāts un godīgs viņš gāja visur - gan cīņas laukā, gan politisko ienaidnieku vidū. Tā bija gan pie Ložmetējkalna, gan Jaroslavļā, gan Centrālcietuma kamerā...
Baušķenieku vadonis
1876. gada 2. aprīlī Plāņu pagasta Maskatu mājās saimnieku Gopperu ģimenē piedzima ceturtais dēls, kuru nokristīja par Kārli. Puika auga kā vesels lauku zēns, bija ļoti kustīgs, tāpēc viņu sauca par ūdenszāli. Lasīt Kārlis iemācījās, vērojot, kā vecākajam brālim tika mācīta ābece. Brālis ar grāmatu parasti sēdēja galda pretējā pusē, Kārlis skatījās uz burtiem pret sevi augšpēdus pagrieztā ābeces lappusē un saistīja tos ar skaņu. Nākamajā gadā vecāki ābeci iedeva viņam un atklājās, ka Kārlis jau lasa... tikai grāmatu turot otrādi.
Dzīves pamatzinības nākamais ģenerālis apguva Trikātas draudzes skolā, kas atradās 13 kilometrus no mājām. Jau beidzot skolu, bija skaidrs, ka Goppera vecāki ar mazās lauku saimniecības ienākumiem nespēs uzturēt un izskolot četrus dēlus. Jautājums bija - ko darīt tālāk? Draudzes skolas krievu valodas skolotājs Mūrnieks ieteica Gopperam iet pa to pašu ceļu, kādu izvēlējās daudzi tā laika latviešu jaunekļi - iestāties armijā un kļūt par virsnieku.
XIX gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados tika reformēta Krievijas armijas komplektēšanas kārtība - rekrūšu ņemšanu nomainīja vispārējā karaklausība. Mainījās arī virsnieku korpusa komplektēšanas kārtība - līdzās karaskolām, kurās joprojām uzņēma tikai muižniekus un aristokrātus, sāka veidoties junkurskolas. Tajās stājoties, nebija svarīga izcelšanās un tautība. Iestāšanās junkurskolā, kur mācību izdevumus pilnībā sedza valsts, bija puslīdz drošs veids, kā zemnieku dēli varēja iegūt samērā labu izglītību un iegūt zināmu sabiedrisko stāvokli.
1894. gadā Kārlis Goppers iestājās Viļņas junkurskolā. Tiesa, iepriekš nokārtoja savvaļnieka pārbaudījumus. (Вольноопределяющийся jeb latviski parasti tulkots kā savvaļnieks. Tas bija Krievijas Impērijas armijas un flotes zemāko dienesta pakāpju karavīrs, kurš militārajā dienestā iestājies brīvprātīgi pēc vidējās izglītības iegūšanas un baudīja noteiktas privilēģijas, tostarp iestājpārbaudījumos militārajās mācību iestādēs).
Pēc diviem gadiem Viļņas junkurskolu pabeidzot, viņu nozīmēja dienestā Varšavā 190. kājnieku pulkā. Varšavā Goppers iepazinās ar savu nākamo sievu, krievu-poļu aristokrātu dzimtas atvasi Veru Pajevsku.
Sākumā Veras vecāki pret cittautieti un svešticībnieku (respektīvi - luterāni) izturējās rezervēti, tomēr 1904. gadā notika abu kāzas. Sekoja pārbraukšana uz jauno dienesta vietu Kostromā, tur 183. Pultuskas kājnieku pulka kapteinis Kārlis Goppers arī sagaidīja Pirmā pasaules kara sākumu un drīz vien izbrauca uz rietumu fronti. Šajā pulkā dienēja arī Oskars Kalpaks - krustēvs Oskars, kā viņu dēvēja Gopperu bērni.
Pēc vairākkārtējiem lūgumiem 1916. gada maijā Gopperu pārcēla uz latviešu strēlnieku vienībām. Ceļasomā pulkvedim līdzi brauca vairāki ievainojumi, kontūzija un Sv. Jura zobens un ordeņa 4. šķira - grūti sasniedzams kaujas virsnieka sapnis.
Strēlnieku vadoņa karjera Gopperam sākās Tērbatā, latviešu strēlnieku rezerves bataljonā. Īsi pirms slavenajām Ziemassvētku kaujām viņu iecēla par 7. Bauskas strēlnieku pulka komandieri. Tur Goppers ieradās tikai 20. decembrī, tātad dažas dienas pirms kauju sākuma. Turklāt ieradās, tā teikt, nelegāli, jo no ziemeļu frontes rezerves karaspēka vadības štāba Tērbatā nevarēja sagaidīt rakstisko pavēli par nozīmēšanu jaunajā amatā, bet nesen saformētās II latviešu strēlnieku brigādes komandieris pulkvedis Andrejs Auzāns telegrāfiski Gopperam pieprasīja nekavējoties ierasties gaidāmās kaujas rajonā. Baušķeniekus novietoja brigādes trieciena smailē, un pulkam bija vajadzīgs spējīgs, populārs un kaujās rūdīts komandieris.
II latviešu strēlnieku brigāde uzbruka divās kolonnās: 6., 7., 8. pulks vienā un 5. pulks otrā. Pirmā kolonna ar 7. pulku priekšgalā pārrāva vācu fronti, ieņēma abas nocietinājuma līnijas un būtībā vienīgā izpildīja kaujas uzdevumu.
Andrejs Auzāns vēlāk rakstīja: «7. Bauskas pulks pilnīgi pārsteidza pretinieku - ar īstu tīģera lēcienu pārvarēja visus šķēršļus, ieņēma vācu pozīcijas, un pēc tam, kad 6. pulks iegāja pārrāvumā un to nosedza, pulkvedis Goppers, sakārtojis savu pulku, turpināja ceļu uz pretinieka aizmuguri.»
Goppera pulku nozīmēja trieciena smailē arī 24. decembra uzbrukumā Ložmetējkalnam. «Turpat pie ugunskura, kas bija mums Ziemassvētku eglītes vietā, notika svinīgs brīdis. Klusā balsī karavīri nodziedāja Klusa nakts, svēta nakts un citas Ziemassvētku dziesmiņas, vienojās savās domās ar tuviniekiem un stiprinājās garīgi. Frontē bija iestājies klusums. Atskanēja tikai pa retam šāvienam.»
Par Ziemassvētku kaujām Gopperu apbalvoja ar Sv. Jura ordeņa 3. šķiru, ko virsniekam pulkveža pakāpē piešķīra tikai sevišķos gadījumos. Un gandrīz nodeva kara tiesai par patvaļīgu ierašanos 7. pulkā. Pēc šīm cīņām Goppers kļuva par I latviešu strēlnieku brigādes komandieri. Bet Krievijas armija tad jau sāka brukt.
«Tie tak latvieši…»
1917. gada martā Krievijā gāza caru un pasludināja republiku. Armijā, arī latviešu strēlnieku pulkos, lielā skaitā ieradās lielinieku aģitatori, kuri kara un nemākulīgās vadības nebeidzamo zaudējumu nogurdinātajos strēlniekos atrada pateicīgus klausītājus. Sāka veidoties karavīru komitejas, kurām bija jāakceptē katra komandiera pavēle (piemēram, iet vai neiet kaujā), sākās dezertēšana, nevēlamo virsnieku atlaišana (to izdarīt varēja tās pašas komitejas), brāļošanās ar vāciešiem frontē. Parādījās visas pazīmes, ka karaspēks strauji demoralizējas.
Šajā juku laikā Gopperu brigādes komandiera postenī gaidīja tikai grūtības. Lūk, tam laikam tipisks gadījums, kuru aprakstīja vēlākais Latvijas armijas pulkvedis Aleksandrs Plensners:
«2. Rīgas strēlnieku pulks jau ilgāku laiku bija atpūties. Protams, Rīgā. Pēc visām izpriecām, pēc varenas izkaušanās ar krievu trieciena bataljonu tiek dota pavēle doties uz fronti. Katru dienu pienāk aizvien noteiktākas ziņas par pretinieka sagrupēšanos pie Olaines. Pulkam to stāsta. Neviens, protams, netic. «Imperiālistiskie meli» - virsnieki dabū attiecīgus epitetus. Bet pavēle steidzama. Sasauc komitejas sēdi, tā par iziešanu. Pulks kurn, bet iziet. Pie Baložiem pulku panāk lielinieku aģitatori un iesaka tālāk neiet, jo nu tos sūtīšot uzbrukumā. Ļaudis apstājas, draud nošaut virsniekus. Pulku nomierināt izbrauc Goppers. Viņa runa nelīdz. Viņš uzrunā kareivjus, ar auto brauc cauri karavīru rindām - atskan svilpieni, uz viņu sāk lidot akmeņi. Goppers apstādina automašīnu, uzceļas stāvus un sašutis sauc: «Kas jūs esat - kareivji vai huligāni? Jums ir šautenes - šaujiet!»»
Pēc šī gadījuma Gopperā zuda ticība strēlnieku nākotnei. Viņš redzēja, ka boļševisma bacilis ir pārņēmis savā varā arī tos, par kuriem viņš mēdza teikt: «Es nezinu, bet tā nevar, dārgais, - tie tak latvieši!”
1917. gada beigās, sagaidījis lielinieku apvērsumu, Goppers atstāja dienestu. Līdzīgi citiem Krievijas plašumos izkaisītajiem latviešiem, viņš tika ierauts vietējā pilsoņu kara virpulī.
Gopperam, krievu armijas kadru virsniekam un pārliecinātam antikomunistam, boļševiku režīms nebija pieņemams. Jau 1917. gada beigās vairāki desmiti bijušo latviešu strēlnieku pulku virsnieku ar Gopperu un Frīdrihu Briedi priekšgalā iesaistījās pretlielinieciskā darbībā. Savukārt 1918. gada sākumā kopā ar vienu no Krievijas Sociālistu revolucionāru jeb eseru partijas labējā spārna līderiem Borisu Savinkovu Maskavā izveidoja Dzimtenes un brīvības glābšanas savienību.
Gopperu iecēla par šīs organizācijas mobilizācijas daļas priekšnieku. Viņš piedalījās neveiksmīgajā savinkoviešu sacelšanās mēģinājumā Jaroslavļā, pēc kura apspiešanas bija spiests bēgt uz Urāliem.
Tur sākumā Goppers iestājās tā sauktās Satversmes sapulces komitejas jeb Komuča Tautas armijā, vēlāk - admirāļa Aleksandra Kolčaka krievu armijā. Goppers bija virsnieks un mācēja tikai šo profesiju, pie tam mācēja labi. Un šādai specialitātei toreiz Krievijā bija labs noiets. Tomēr viņš meklēja ceļu, kā atgriezties Latvijā, jo Sibīrijas plašumi Gopperu saistīja arvien mazāk.
Vladivostokā viņš laimīgi satika savu pirms gada pazaudēto ģimeni, kā arī iestājās tur topošajā Imantas pulkā, kura mērķis bija atgriezties Latvijā. Sekoja vairāku mēnešu ilgs ceļš apkārt visai Āzijai un Eiropai mājup.
Esmu stājies jūsu rīcībā...
1920. gada maijā Goppers līdz ar Imantas pulku atgriezās Latvijā un jau dažas dienas pēc izkāpšanas krastā iesniedza raportu apsardzības ministram: «Ziņoju, ka esmu ieradies no Tālajiem Austrumiem un stājies Jūsu rīcībā. Palkavnieks Goppers».
Goppera popularitāte Latvijā bija liela. Arī amatu skaits bija ievērojams. Iesākumā Gopperu nozīmēja par Apsardzības ministrijas Kara padomes vadītāju. Padomei uzticēja izstrādāt armijas reglamentus, militāro terminoloģiju, likumus, jo nekā tāda latviešu valodā nebija. Dažas dienas pirms padomes dibināšanas toreizējais apsardzības ministrs Ēriks Feldmanis, uzrunājot ministrijas rakstvežus, teica:
«Kungi, es zinu, jums visiem ir Krievijas armijas stāžs un Krievijas skola. Bet, ja nu esam Latvijas Republikā un runājam un rakstām latviski, tad tas ir jādara pareizi. Šīs te pavēles rakstītas krieviski latviešu valodā [uz galda stāvēja papīru kaudzīte]. Kungi, turpmāk, lūdzu rakstīt latviski!»
Vēlāk nu jau par ģenerāli paaugstināto Gopperu iecēla par Vidzemes divīzijas komandieri (vienlaikus viņš bija arī Rīgas militārā garnizona priekšnieks); atvaļināja 1934. gada aprīlī sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu, kas militārpersonām bija 58 gadi.
Vēlāk gan klīda runas, ka Goppers varētu būt bijis nemierā ar Kārļa Ulmaņa toreiz vēl tikai plānoto apvērsumu. «Rīgas garnizona priekšnieks bija ģenerālis Goppers. Uz viņu paļauties nebija iespējams. Vajadzēja domāt par citu garnizona priekšnieku. Tā kā ģenerālis bija sasniedzis maksimālo vecumu, kara ministram nebija grūtības viņu no armijas fiktīvā dienesta atvaļināt,» savās atmiņās rakstīja viens no apvērsuma organizatoriem, vēlākais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš.
Arī sabiedrisko pienākumu klāsts Gopperam bija gana iespaidīgs: 1921. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Skautu centrālās padomes priekšnieku, bet vēlāk viņš kļuva par pirmo un vienīgo Latvijas skautu prezidentu un ieņēma šo amatu līdz pat organizācijas likvidēšanai 1940. gadā. Par izcilo darbu skautisma attīstībā Goppers 1939. gadā saņēma paša kustības dibinātāja lorda Roberta Beidena-Pauela piešķirto augstāko skautu apbalvojumu - Sudraba Vilka ordeni.
Līdzās šim pienākumam Goppers bija Latvijas Aizsardzības biedrības priekšnieks, Latviešu veco strēlnieku biedrības priekšnieks, Pulkveža Brieža fonda loceklis, Sarkanā Krusta valdes loceklis, Jaunekļu kristīgās savienības valdes loceklis, Latviešu-zviedru tuvināšanās biedrības valdes loceklis, žurnāla Latviešu Strēlnieks redaktors, kā arī autors vairākām grāmatām par militāro audzināšanu, strēlnieku vēsturi un skautismu.
Baigais gads
Pienāca 1940. gada vasara. Ar Sarkanarmijas tanku rīboņu uz Latvijas ceļiem sākās padomju okupācijas Baigais gads. Jau pirms oficiālās Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā sākās represijas un aresti. Likvidēja visas «vecā plutokrātiskā» režīma organizācijas, tāpat skautus, Sarkano Krustu un daudzas citas. Arī Goppers bija «režīma palieka», ko vajadzēja likvidēt. Daudzi atstāja Latviju. Goppers palika. Viņš bija pienākuma un ģimenes cilvēks. Goppers teica: «Kas notiks ar ģimeni, ja es bēgšu?»
Viņa tuvinieki dzīvoja mazā ieliņā pie Miera ielas. 1940. gada 30. septembrī Goppera dzīvoklī ieradās trīs čekisti ar kratīšanas un aresta orderi. Tika konfiscētas grāmatas, lekciju konspekti, veci ieroči, skautu dāvātais papīrnazis. Visa ģimene apzinājās, ko tas nozīmē. Melns auto aizveda ģenerāli no brīvības, no ģimenes, no dzīves.
Drīz piederīgie uzzināja, ka viņš ievietots Rīgas Centrālcietumā - tur Goppers bija ieslodzītais ar 572. numuru. 1941. gada 18. janvārī sekoja Baltijas sevišķā kara apgabala tribunāla standarta sēde. Arī spriedums bija standartveida - par to, ka «apsūdzētais Goppers, būdams naidīgi noskaņots pret komunistisko kustību, ilgā laika posmā aktīvi cīnījies pret strādnieku šķiru un padomju varu». Ģenerālim pieminēja gan Dzimtenes un brīvības glābšanas savienību, gan Jaroslavļu, gan līdzdalību Kolčaka armijā, gan skautus, un rezultātā viņam piesprieda augstāko soda mēru - nošaušanu. 22. martā noraidītajam apžēlošanas lūgumam vairs nebija nekādas nozīmes.
1944. gada aprīlī mežsaimniecības darbinieki, numurējot celmus kādā jaunaudzē pie Rīgas-Lubānas šosejas Ulbrokā, pamanīja lapsu izkasītas smiltis. Atrakuši viņi ieraudzīja kārtējo Baigā gada liecību - masu kapu ar 26 mocekļu mirstīgajām atliekām. Starp šiem nelaimīgajiem bija arī ģenerālis Kārlis Goppers. Rokas sasietas, divi šāvieni pakausī. 6. maijā, neraugoties uz vācu okupācijas varas liktajiem šķēršļiem, ģenerāli apglabāja Rīgā Brāļu kapos. Viņa sirdi apbedīja Trikātas kapos, kā to kādreiz bija novēlējis pats ģenerālis.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita