Ukrainas karā krievu iebrucēji mēdz izmantot dzīvo vairogu - lai piesegtos no ukraiņu triecieniem, savu karspēku un tehniku izvieto apdzīvotās vietās, kur atrodas civiliedzīvotāji. Šādu taktiku jau 2014. gadā par pareizu pasludināja Krievijas prezidents Vladimirs Putins - viņš paziņoja, ka Ukrainai atņemtajās teritorijās krievu karaspēks stāvēs aiz vietējām sievietēm un bērniem - lai tad ukraiņi šauj uz savējiem!
Taktika nav jauna, un Ukraina to jau ir piedzīvojusi Otrā pasaules kara laikā. Tad sarkanie partizāni provocēja vācu okupantus uz vardarbību, lai panāktu vietējo iedzīvotāju atbalstu padomju varai. Karu pārdzīvojušie pēc tam varēja tikai minēt: vai pēc partizānu akcijām soda ekspedīcijas nodedzinātie ciemati un mierīgo iedzīvotāju slepkavošana bija vienkārši neizbēgams ļaunums vai arī pārdomāta Kremļa taktika? Lai gan Krievijas arhīvi vēl joprojām nav pilnībā pieejami, tomēr šo rindu autoram gan Maskavā, gan Kijivā izdevās atrast pietiekami daudz dokumentu, lai atbildētu uz šo jautājumu.
Aci pret aci, zobu pret zobu
Jau kara sākumā Maskava saņēma daudz ziņojumu par to, ka jebkura diversija okupētajās teritorijās neizbēgami izraisa vācu varas iestāžu atbildes terora vilni. 1941. gada vasarā par to savā ziņojumā Staļinam rakstīja Baltkrievijas kompartijas pirmais sekretārs Panteleimons Ponomarenko, kurš nedaudz vēlāk kļuva par partizānu kustības centrālā štāba priekšnieku:
«Vācu zvērības vēl vairāk saliedēja kolhozniekus ap kolhozu, padomju varu un partiju. Šis apstāklis ir viens no izšķirošajiem ienaidnieka sagrāvē. [..] Zemnieki palīdz daudzām mūsu armijas apakšvienībām iziet no aplenkuma un, riskējot ar dzīvību, slēpj sarkanarmiešus, kaut gan vācieši par to atmaksā ar nežēlīgām represijām, dedzinot un nošaujot tos, kas palīdz Sarkanajai armijai.»
Kā Ņikitam Hruščovam 1942. gada sākumā ziņoja Ukrainas NKVD priekšnieka pienākumu pildītājs Sergejs Savčenko, Ukrainā situācija bija līdzīga:
«1941. gada novembrī Ordžonikidzes pilsētā partizāni nogalināja itāliešu karavīru, bet pēc tam itāļu varas iestādes arestēja 18 vietējos iedzīvotājus. Atbildot uz to, partizāni nogalināja vēl 20 itāļu karavīrus. [..] 1941. gada 30. novembrī partizāni iemeta trīs granātas itāļu karaspēka vienības štābā un nogalināja divus virsniekus. Par to okupanti nošāva 150 mierīgos iedzīvotājus.»
Līdzīgus ziņojumus lielā skaitā var atrast arhīvos gan Kijivā, gan Maskavā. Piemēram, ar 1942. gada 10. janvāri datētais Lavrentijam Berijam adresētais ziņojums informē par okupācijas varas iestāžu reakciju uz sprādzienu, ko padomju diversanti noorganizēja Harkivā: «Atbildot uz šo diversiju, vācieši pakāra grupu Harkivas iedzīvotāju.» Parakstījis šo ziņojumu ir Berijas vietnieks Ivans Serovs.
Ne partizānu, ne okupantu metodes nemainījās arī vēlāk. Tiesa, šad tad augstākā priekšniecība partizānus pakritizēja par nepārdomātu rīcību. Tā 1943. gada maijā Ukrainas kompartijas centrālkomitejas instruktors Ivans Mironovs iepazinās ar situāciju Sarkanās armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldei pakļautajā majora Smirnova un viņa vietnieka Kuzmas Gņidaša partizānu grupā Centrs (kopumā tajā bija ap 2000 cilvēkiem) un nosūtīja savai vadībai šādu ziņojumu:
«Vienību bruņojums ir ļoti vājš. Nodrošinājums ar pārtiku ir ļoti labs. Pārtikas apgādes galvenais avots ir vietējie iedzīvotāji. Nekādas īpašas operācijas pret vāciešiem šīs vienības nerīkoja. Atsevišķās vienībās, piemēram, Čapajeva vārdā nosauktajā, sāka plaukt marodierisms, dzeršana, pīšanās ar sievietēm un disciplīnas vājināšanās. Centra un tam pakļauto vienību degungalā katru dienu pa Dņepru un Pripeti bez problēmām kursēja ienaidnieka tvaikoņi. [..] Centrs noorientēja vietējos iedzīvotājus uz pasīvu pretošanos vāciešiem. Rezultātā, kad šajā rajonā sākās vācu uzbrukums, vietējās pašaizsardzības vienības izklīda bez kaujas, bet vācieši dedzināja ciematus un iznīcināja iedzīvotājus. Centra izlūkošana bija informēta par vācu karaspēka koncentrāciju, taču nekādi drošības pasākumi netika veikti. Vēl vairāk - majora Taranuščenko vienība labu laiku pirms vācu uzbrukuma nogalināja vācu majoru un pie viņa atrada dokumentus un karti. Tajā ar sarkanu zīmuli bija apvilkti iznīcināmie ciemi. Bija arī sagūstīts tulks, kurš pratināšanā pastāstīja par vācu gatavoto uzbrukumu partizāniem. Bet arī pēc tam nekādi pasākumi netika īstenoti. Tādā veidā, apzināti vai neapzināti, taču Centrs un tā vadītāji nolika zem sitiena vietējos iedzīvotājus.»
Nežēlīgākas represijas
= lielāks atbalsts
Par to, ka partizānu darbība neizbēgami noveda pie vācu represijām pret vietējiem, Maskava bija labi informēta, taču, pēc visa spriežot, augšā tas nevienu īpaši neuztrauca. 1942. gada augustā Orlas un Brjanskas apgabalā karojošas partizānu brigādes komandieris Ivans Dimņikovs partizānu vadītāju sapulcē Maskavā stāstīja par notikumiem Djatlovas rajonā:
«Kādi 5000 cilvēki ir nošauti, pakārti vai aizdzīti uz Vāciju. Mežos slēpjas apmēram 1000 ģimenes. Uzskatu, ka jāorganizē sacelšanās ienaidnieka aizmugurē, īpaši jau tad, kad tuvojas Sarkanā armija. Tas paralizēs ienaidnieku un veicinās ātrāku Sarkanās armijas kustību. Jāatzīst, ka esam cietuši zaudējumus bruņojuma ziņā un ir krituši vairāki desmiti kaujinieku. Taču mēs neesam pametuši nevienu apdzīvoto vietu, pirms tam nedodot triecienu ienaidniekam.»
Visiem klātesošajiem bija skaidrs, ko vācieši darīja ar «bandītiskajiem» ciematiem, pat ja šāvieni no tiem vācu vienībām nebija nodarījuši nekādu kaitējumu. Taču sapulces stenogrammā redzams, ka nevienam pret šādām partizānu aktivitātēm iebildumi neradās.
Nākamajā dienā šajā pašā sapulcē ar ziņojumu uzstājās viens no Ukrainas partizānu līderiem Sidors Kovpaks. Viņš pastāstīja, ka jau pirmajā reidā Austrumukrainā licis saviem propagandistiem aģitēt iedzīvotājus uz sacelšanos. Un minēja arī piemēru:
«Pastāstīšu par kaujām Novoslobodskas mežā. Kad ienaidnieks nodedzināja ciematus un nogalināja 586 iedzīvotājus, pārējie zemnieki, arī sievietes un bērni, kaujas laikā pienesa mūsu kaujiniekiem ūdeni. Vēlos uzsvērt, ka ne terors, ne nāvessodi nemazinās iedzīvotāju gatavību palīdzēt Sarkanajai armijai.»
Auditorija šo stāstu noklausījās bez kādiem komentāriem, tikai stenogrammas malā redzama Ukrainas partizānu kustības štāba priekšnieka Timofeja Strokača piezīme ar norādījumu Kovpaka pieredzi izmantot turpmākajā darbā.
Vēl Kovpaks sapulcē apgalvoja, ka iedzīvotāju atbalsts partizāniem panākts ar reidiem: «Reidi - tā ir tieša saikne ar iedzīvotājiem. Mēs ceļam kājās cilvēkus, ceļam viņu garu, un viņi pārnāk mūsu pusē.» Tiesa, Kovpaks nepastāstīja, ka pēc viņa pirmā reida vācieši uz attiecīgo teritoriju nosūtīja soda ekspedīciju, kas nežēlīgi izrēķinājās ar iedzīvotājiem.
Otrā reidā Sumu apgabalā, kā apgalvoja Kovpaks, viņa kaujinieki esot jutušies kā mājās: «Iedzīvotāji mūs uzņēma tā, ka pat marodieriem nebija nekādas jēgas laupīt, - mūs burtiski apbēra ar maizi un pienu. Gribi boršču - nāc un ēd; gribi zupu - būs tev zupa...»
Ja nošauj 30 cilvēkus, tas rada naidu pret vāciešiem
Mēnesi pēc šīs sapulces partizānu kustības centrālā štāba operatīvās daļas priekšnieks Arkādijs Sivkovs tikās ar Baltkrievijas partizānu vienības Atriebējs štāba priekšnieku Serjoginu un vairākiem citiem partizāniem.
Serjogins stāstīja: «Zinot, ka partizānus viņiem nenoķert, vācieši rajonā, kur nolaidām no sliedēm vilcienu, savāc un šauj nost vietējos.»
Sivkova jautājums: «Un kā iedzīvotāji reaģē uz nošaušanu?»
Atbilde: «Viņi pārsvarā ir partizānu pusē. Ja ciemā nošauj 20-30 cilvēkus, tas rada naidu pret vāciešiem.» (Šī vieta stenogrammā ir īpaši pasvītrota.)
Nav brīnums, ka vēl pēc trim mēnešiem partizānu kustības centrālā štāba priekšnieks īpašā ziņojumā valsts augstākajai vadībai rekomendēja nacistisko teroru uzsūtīt arī poļiem: «Polijā jāizvērš partizānu kustība. Ja neskaita militāro efektu, tas palīdzēs iesaistīt poļu sabiedrību cīņā pret vācu okupantiem.» Padomju partizānu darbība 1943. gadā un diversijas Polijas teritorijā liecina, ka šis aicinājums atrada dzirdīgas ausis.
Ukrainas partizānu vadonis Pjotrs Veršigora 1944. gada nogalē priekšniecībai ziņoja par Kovpaka vīru reidiem Karpatu apvidū 1943. gadā. Tur viņi bija rīkojušies tieši tāpat kā iepriekš Austrumukrainā:
«Es jau stāstīju saviem puišiem, ka mūsu lielākā uzvara būs, ja vācieši nodedzinās kaut vienu ciematu. Mēģināju arī tā: ciema vidū dedzināju tiltus un aģitēju vietējos. Viņi mums palīdzēja savest pie tiltiem sienu, taču dedzināt atteicās: sak, mēs palīdzēsim, taču dedziniet paši. Vienvārdsakot - viltīga tauta.»
Vēl atklātāk jau pēc okupācijas izteicās partizānu diversantu grupas komandieris Anatolijs Jancelevičs, kurš 1943. gadā bija darbojies Kijivas apkaimē:
«Mēs nolēmām veikt operāciju Hodorovā. Mums vajadzēja tur pārraut ienaidnieka sakarus un iznīcināt pārtikas noliktavas, nerēķinoties ar to, ka vācieši par to var nošaut vietējos. Tas ciemats atradās vasarnīcu rajonā, iedzīvotāji nodarbojās ar spekulāciju un aktīvi sadarbojās ar vāciešiem. Mēs nospriedām - ja arī cietīs daļa nevainīgu cilvēku, tad tāpat lielākā daļa bija palīdzējuši vāciešiem, tur bija arī daudz kulaku un nestrādājošu elementu.»
Līdzīga attieksme pret upuriem vērojama arī apgabala līmeņa nomenklatūras komunikācijā, kas saglabājusies Ukrainas Drošības dienesta arhīvā. Aprakstot sava kolēģa Padomju Savienības Varoņa Viktora Ļagina varoņdarbus, Nikolajevas apgabala čekas priekšnieks Martinovs īpaši uzsvēra rakstura stingrību, ko Ļagins demonstrējis pratināšanas laikā vācu gūstā:
«Vienā pratināšanā vācieši pārmeta, ka it kā viņa vainas dēļ bojā gājuši desmit Nikolajevas iedzīvotāji - tos okupanti nošāvuši, reaģējot uz diversiju kara lidlaukā. Atbildot uz to, Ļagins paziņoja: «Lai iznīcinātu vācu lidmašīnas, šie desmit ķīlnieki arī labprāt būtu ziedojuši savu dzīvību.»
Šāda pieeja un pilnīga vienaldzība pret mierīgo iedzīvotāju likteni tika uztverta kā pašsaprotama. Reizēm partizāni to neslēpa pat no tiem, kuriem varēja būt bija lemta bojāeja. Hruščova vārdā nosauktās partizānu vienības komisārs Filips Klopotovskis vēlāk stāstīja, ka viņa vienība reizēm darbojusies īpaši viltīgi: ienākot ciemā, izlikušies par vāciešiem, bet tad visu acu priekšā nošāvuši vietējo policistu. Kad iedzīvotāji sākuši sašutumā kliegt, ka viņus taču vācieši par to nošaus, Klopotovskis ciniski atbildējis: «Ļoti labi. Jo vairāk jūs šaus, jo ātrāk sapratīsiet, ka jāiet partizānos.»
Pat labi zinot, kā vācieši atbild uz diversijām, partizānu vadība ne mazināja, ne arī koriģēja diversiju apjomu. Partizāniem nebija liegts rīkot diversijas pilsētās; gluži pretēji - tas tika atbalstīts. Nebija arī aicinājumu diversijas uz dzelzceļa veikt ārpus apdzīvotajām vietām.
Nav izslēgts, ka nacistu terora veicināšana, no Kremļa skatupunkta, bija viens no galvenajiem padomju diversantu mērķiem. Jo salīdzinājumā ar tiem zaudējumiem, ko nacistu soda ekspedīcijas nodarīja, slepkavojot tūkstošiem iedzīvotāju un nopostot neskaitāmas apdzīvotās vietas, partizānu akcijās nogalinātie okupanti, uzspridzinātie objekti un dzelzceļa līnijas vienkārši nobāl. Informāciju par okupantu teroru padomju propaganda izplatīja gan pašu mājās, gan ārzemēs. Vēl šobaltdien sarkanie partizāni tiek uzskatīti par tautas atriebējiem, kaut gan īstenībā lielā mērā tieši viņi bija izprovocējuši okupantu zvērības.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita