Savu galveno Otrā pasaules kara cīņu Ķīnas nacionālisti izkaroja gandrīz divus gadus pirms globālās katastrofas sākuma - no 1937. gada 27. oktobra līdz 1. novembrim. Tā apliecināja, ka militāros konfliktos tiešām var gūt morālu uzvaru, kas rada stratēģiskus rezultātus.
Laikā, kad Ķīnas Revolucionārā armija (ĶRA) atkāpās no valsts galvenajiem jūras vārtiem, to piesegt nācās četriem simtiem karavīru. Viņi ar japāņu okupantiem cīnījās pašā Šanhajas vidū un kļuva par nacionālajiem varoņiem. Par nāvei vai gūstam neizbēgami nolemto karotāju cietoksni kļuva Sihaņas noliktava - sešstāvīga 64 m gara, 54 m plata un 25 m augsta dzelzsbetona celtne caur pilsētu plūstošās Sudžou upes krastā. (Sihaņa ķīniešu valodā nozīmē «četras bankas», jo ēkas būvi kopā finansēja vietējās kredītiestādes.) Līdz tam ēkā mitinājās ĶRA elitārās 88. divīzijas štābs, tāpēc noliktavā atradās pārtikas, munīcijas un pirmās palīdzības piederumi.
Tautas atmiņā šie vīri un jaunekļi paliek ierakstīti kā «800 varoņi». Pie vienības slepus ieradās patriotiska ķīniešu jauniete un lūdza komandieri uzskaitīt drosminiekus, lai šanhajieši varētu viņus godināt, publicēt vārdus un lepoties. Pulkvežleitnants Se Cziņjuaņs (1905-1941) meitenei sacīja, ka bataljons cīnās pilnā sastāvā. Viņš nevēlējās vairot ienaidnieku cīņassparu ar ziņu, cik patiesībā retas ir noliktavas aizstāvju rindas. Kauja par Sihaņas noliktavu atgādina arī, ka prasmīgi organizētā aizsardzībā karavīri spēj veiksmīgi pretoties lielam pārspēkam.
Pavēle spēlēt uz publiku
Japānas Impērija jau agrāk (1931-1932) bija sagrābusi Ķīnas ziemeļaustrumus - Mandžūriju - un tur savas ekspansijas piesegam izveidoja marionešu valsti, tronī sēdinot 1911. gada revolūcijā gāztās Ķīnas imperatoru dinastijas pārstāvi. Tokija 1937. gada jūlijā pieteica karu Ķīnas Republikai, un mēneša beigās iekarotāji ieņēma galvaspilsētu Pekinu. Augusta vidū sākās cīņa par Šanhaju, un ķīnieši bez aviācijas un pat artilērijas atbalsta spēja pilsētu noturēt trīs mēnešus. Kaujās liela daļa metropoles tika pārvērsta drupās, savukārt ĶRA kaujasspējīgākās divīzijas zaudēja pat trīs piektdaļas karavīru. Lai izbēgtu no draudošā aplenkuma, ķīniešiem nācās pamest pozīcijas Šanhajas centrā.
Autoritārais ĶRA virspavēlnieks un valsts faktiskais līderis ģenerālisimuss Čans Kaiši jeb Dzjans Dzješi (1887-1975) centās karam pret japāņiem rast arī diplomātisku risinājumu. Viņš cerēja uz ASV un tās prezidenta Franklina Delano Rūzvelta palīdzību, taču apzinājās, cik grūti būs pārliecināt lielvaru, ka Ķīna ir atbalsta vērta. Rietumnieku acīs tā bija pagalam neveiksmīga un sabrūkoša valsts, ko bendē iekšējā sašķeltība, varas korupcija un tautas nabadzība. Pasaulē valdīja dzelžaina pārliecība, ka Japāna drīz sagrābs visu Ķīnu.
Tāpēc Čans Kaiši pavēlēja Šanhajas aizsardzības vadītājam norīkot 88. divīziju piesegt armijas atkāpšanos un arī demonstrēt apņēmību cīņā pret japāņiem. Rupji izsakoties - viņš pieprasīja ar karavīru asinīm sarīkot PR akciju Ķīnas tēla uzlabošanai. Ģenerālis, kurš agrāk bija komandējis minēto divīziju, un tās tagadējais priekšnieks ļoti nevēlējās to upurēt šādam mērķim. Taču nepildīt Čana Kaiši pavēli nedrīkstēja. Abi nolēma, ka apņēmības izrādīšanai pietiks ar vienu divīzijas pulku. Pulka komandierim savukārt likās, ka ar uzdevumu tiks galā viens bataljons, pastiprināts līdz astoņiem simtiem vīru.
Atkāpšanās piesedzējus uzņēmās vadīt Se Cziņjuaņs, kurš nesen bija sācis dienēt pulkā un gribēja apliecināties kolēģu acīs. Pulkvežleitnants 26. oktobrī pārsteigts atklāja, ka viņa rīcībā ir vien 423 vīri (citos avotos minēti 453). No viņiem cīnīties spēja 414, turklāt liela daļa bija jauniesauktie, kuri bija aizstājuši rūdītos veterānus, nogalinātus iepriekšējās kaujās.
Taču atšķirībā no ķīniešu spēku vairākuma šie cīnītāji bija samērā labi bruņoti. Turklāt daļa ieradās noliktavā nevis pēc tiešas pavēles, bet gan no promejošiem biedriem uzzinājuši, ka nozīmēti šo ēku aizstāvēt...
Katram kareivim bija šautene ar 300 patronām un apmēram 30 rokasgranātas. Vienības rīcībā gan bija tikai četri Maksima konstrukcijas balsta ložmetēji, paredzēti šaušanai ar 250 patronu lentēm, precīzāk - vācu MG08 vietējā ražojuma kopijas. Bataljona ugunsspēju nodrošināja galvenokārt 27 vieglie čehu ložmetēji ZB vz. 26. Tas bija ierocis ar 20 vai 30 patronu magazīnu virspusē, britu BREN un japāņu Type 97 ložmetēju ciltstēvs. Ķīna bija galvenā ZB vz. 26 iepircēja, un līdz Otrajam pasaules karam čehu Zbrojovka Brno rūpnīca tai piegādāja vairāk nekā 30 tūkstošus ložmetēju.
Attālinātais vācu-japāņu karš
Minētā divīzija bija viena no tām, ko veidoja pēc Vācijas ķeizarvalsts armijas parauga, - tā bija vācu instruktoru apmācīta un bruņota ar vācu izstrādātiem ieročiem. (Versaļas miera līguma aizlieguma dēļ lielu daļu licencēti ražoja citās Eiropas valstīs vai pašā Ķīnā.) Pat nacisti palīdzēja Čanam Kaiši cīnīties ar viņu topošo sabiedroto - Japānas Impēriju.
Vairums ĶRA karavīru bija bruņoti ar Mauzera konstrukcijas šautenēm, daudzi virsnieki - ar Mauzera C96 pistolēm. Atšķirībā no Vācijas un citām armijām šis komerciāli ne pārāk veiksmīgais ierocis Ķīnā tika gan iepirkts, gan ražots uz vietas, gan likts lietā simtos tūkstošu eksemplāru. Ķīniešu kājnieku galvu sedza pat ne klasiskās Pirmā pasaules kara Stahlhelm bruņucepures (kā Latvijas pirmskara armijā), bet modernais M35 modelis. Savukārt pie jostas karājās vai bija aizbāztas «kartupeļu stampas» - Stielhandgranate 24.
Čans Kaiši bija germanofils un cerēja, ka Vācijas nacionālsociālisti būs Ķīnas nacionālistu spēcīgākie sabiedrotie. Viņa audžudēls pat dienēja vērmahta Alpu strēlniekos (ar tiesībām nēsāt ēdelveisa zīmotni) un tankistos. Kā vācu armijas leitnants piedalījās iebrukumā Polijā, taču pēc tam tika atsaukts uz dzimteni. Jau kopš 1911. gada revolūcijas Vācija daudz ieguldīja Ķīnas industrializācijā un militarizācijā. ĶRA propagandas plakātā vācu un ķīniešu kareivji vienojās brālīgā rokasspiedienā - protams, abi bija vienādās ķiverēs.
Nacistiem nākot pie varas, sadarbība jūtami paplašinājās. Taču, sākoties japāņu-ķīniešu karam, Hitlera režīms, neskatoties uz saviem daudzkārtējiem solījumiem, vācu uzņēmēju protestiem un ekonomiskiem zaudējumiem, nolēma turpmāk sadarboties ar Tokiju. Agrāk noslēgtie saimnieciskie līgumi tika izpildīti līdz galam, taču jaunas vienošanās ar Ķīnu vairs netika slēgtas. Ieroču piegādi izbeidza 1938. gadā, tad arī atsauca instruktorus.
Taču vēl pat 1941. gadā daļā vācu elites valdīja ilūzija, ka ienesīgo sadarbību iespējams atjaunot. To izdzēsa japāņu uzbrukums Pērlhārborai un Vācijas kara pieteikums ASV.
Pirmais uzbrukums
Ēkas ap noliktavu nodedzināja, lai tās netraucētu cīņai un apkārtnes pārredzamībai. Daļu agrāk sacelto aizsardzības konstrukciju vairs nevarēja aizstāvēt, jo trūka cilvēku, tāpēc tās mīnēja, lai neļautu izmantot japāņiem. No smilšu maisiem, tāpat arī no maisiem ar pupām un kukurūzu, noliktavā tika ierīkotas ugunspozīcijas.
Pirmo japāņu uzbrukumu izdevās atsist pavisam viegli - ar karogu parādes solī maršējošā pretinieka jūras kājnieku rota kādu simts vīru sastāvā vispār nebija rēķinājusies ar pretestību. Apmēram desmit vīri tika nošauti, kad viņi pētīja mīnētās aizsargbūves. Tad liela daļa japāņu pamanījās iekļūt ēkas aizstāvju ieroču aklajā zonā, taču ķīnieši viņus no ēkas jumta apmētāja ar granātām. Daži tika nogalināti, pāris desmiti ievainoti. Japāņiem nebija palīgā izsaucamu papildspēku, un viņi ātri atkāpās, ļaujot pretiniekam naktī atpūsties.
Nākamajā dienā jūras kājnieki devās uzbrukumā ar jūtami lielākiem spēkiem un apšaudot ēku ar lielgabalu un mīnmetējiem. Taču dzelzsbetonam šāviņi nekādu lielo postu nenodarīja, bet ķīnieši no savām daudz izdevīgākajām pozīcijām veiksmīgi retināja pretinieku rindas. Pēc divu stundu cīniņa japāņi atkal paņēma pauzi. Tumsā noliktavas aizstāvjiem pievienojās vēl daži viņu pulka karavīri un ķirurgs.
Daudzi Šanhajas iedzīvotāji, ārzemju diplomāti un žurnālisti 29. oktobra rītā ieraudzīja pār ēku plīvojam milzīgu 4 metrus platu Ķīnas Republikas karogu - zilās debesis ar balto sauli. Uzskatāmāku patriotiskās apņēmības apliecinājumu būtu grūti iedomāties.
Ārzemnieku rajons -
uzticamā aizmugure
Ciniski izsakoties, Čana Kaiši pieprasītajam publicitātes pasākumam tika izraudzīta ideāla lokācija. Upes otrā krastā atradās Šanhajas ārzemnieku setlements - īpašs starptautiski pārvaldīts pilsētas rajons ASV un britu impērijas militārā aizsardzībā.
Japāņi vēl nejutās gana spēcīgi, lai konfliktētu ar lielvarām, attiecīgi viņiem setlements bija neaizskarams. Tāpēc noliktavu neapšaudīja ar kuģa lielgabaliem un nebombardēja no gaisa - lai nejauši netrāpītu ārzemnieku rajonā. Tāpēc atšķirībā no citām vietām Šanhajā pret Sihaņas noliktavas aizstāvjiem netika lietota kaujas gāze - iprīts. Tāpēc setlementa iedzīvotāji droši pulcējās krastmalā, lai savām acīm redzētu kauju pāri upei, - arī daudzi ķīnieši, kas tur dzīvoja vai bija patvērušies.
Patriotiskās gaidu organizācijas biedre Jana Hueimiņa (1915-1991) 27. oktobra rītā uzzināja baumas, ka ķīniešu cīnītāji palikuši pilsētā, un devās tās pārbaudīt. Uz britu armijas abos upes krastos sargātā tilta viņa ieraudzīja velsiešu pulka kareivi, kurš no sava posteņa meta noliktavas logā paciņu ar cigaretēm. Viņš paskaidroja, ka ēkā tiešām nocietinājušies ķīnieši, kuriem griboties pīpēt: jāizpalīdz!
Studente palūdza britu iemest vēl vienu paciņu - ar zīmīti. Tajā tika vaicāts, kā varētu palīdzēt. Drīz pa logu izlidoja atbilde, lūdzot ēdienu un smēreļļu ieročiem. Jana devās uz setlementā izvietoto Šanhajas Tirdzniecības un rūpniecības palātu un tās pārsteigtajai vadībai izstāstīja piedzīvoto. Patriotisko uzņēmēju organizācija izplatīja šo vēsti vietējās radiostacijas ziņās un sāka vākt palīdzību.
Šanhajieši 28. oktobrī, spītējot lietum, lielā skaitā sapulcējās setlementa krastmalā, lai uzmundrinātu noliktavas aizstāvjus. Vismaz desmit rati ar palīdzības kravām nogādāja pāri upei pārtiku, instrumentus, apģērbu un pilsētnieku rakstītās atbalsta vēstules. Diemžēl to izkraušanas laikā trīs karavīrus nošāva. Noliktavā ieradās pat divi žurnālisti, kuriem atļāva intervēt komandiera īpaši izraudzītu virsnieku.
Uzņēmēji panāca, ka britu virsnieki naktī uz setlementu atļāva pārvest desmit smagi ievainotus karavīrus. Viņi arī sagādāja lielo valsts karogu, ko noliktavā uzticēja nogādāt Janai, pārlavoties pār tiltu. Tieši meitenes sarunā ar pulkvežleitnantu radās mīts par 800 varoņiem, un virsnieks viņai solīja cīnīties līdz nāvei. Arī evakuētie karavīri bija nobrīdināti teikt, ka ēku aizstāv astoņsimt vīru. Atpakaļceļu Jana Hueimiņa veica peldus - lielāko tiesu zem ūdens. Starp citu, vēlāk Taivānā viņa kļuva par sporta skolotāju.
Nākamajā rītā setlementa krastā savas valsts karogu skaļi sumināja aptuveni 30 000 šanhajiešu. Japāņi centās karogu notriekt, sūtot uzbrukumā lidmašīnas, taču tās atbaidīja noliktavas aizstāvju ložmetēju zalves, kā arī risks aizskart ārzemnieku rajonu. Tankešu, lielgabalu un mīnmetēju atbalstīts, japāņu pārspēks, ap 1200 jūras kājnieki, izsita ķīniešus no pozīcijām ārpus ēkas, un viņiem nācās atkāpties tās iekšienē.
Visi pretinieka mēģinājumi ielauzties noliktavā tika atvairīti. Divdesmit sapieru komanda, iekārtojusies aklajā zonā, sāka rakties zem ēkas, lai ievietotu lādiņu sienas sagraušanai. Tad japāņu vidū no piektā stāva ielēca ar granātām apkāries 21 gadu vecais Čens Šušengs, nogalinot sevi un ienaidniekus. (Šāda uzupurēšanās ĶRA bija diezgan izplatīta.)
Kauja turpinājās līdz naktij, un bezspēcības saniknotie uzbrucēji tuneli līdz noliktavai centās izrakt ar ekskavatoru. Krastmalā sapulcējušies cilvēki ar plakātiem brīdināja karavīrus par japāņu nodomiem, un kādu brīdi viņiem ar noliktavu bija pat telefonsakari.
30. oktobrī cīņa ilga no agra rīta līdz vēlam vakaram. Japāņi centās sagraut ēku ar artilēriju, nevis sūtīt vīrus pretim ķīniešu lodēm. Tumsā viņi apšaudi turpināja prožektoru gaismā. Taču noliktava izturēja, un sienās izsistos caurumus tās aizstāvji aizpildīja ar smilšu maisiem un būvmateriāliem, kā neesot trūcis.
Kaujas beigas
Setlementa starptautiskā administrācija baidījās, ka ķīniešu apņēmības apliecināšana varētu izraisīt karadarbību tā teritorijā. Tāpēc 29. oktobrī Ķīnas valdībai tika piedāvāts cīņu beigt «humanitāru apsvērumu dēļ». Divas dienas vēlāk Čans Kaiši pavēlēja Sihaņas noliktavas aizstāvjiem pārtraukt uguni. Viņu uzdevums bija izpildīts - ĶRA bija nostiprinājusies jaunā aizsardzības līnijā, Rietumu simpātijas bija iekarotas.
Ar britiem tika slēgta vienošanās, ka cīnītāji caur setlementu atkāpsies uz 88. divīziju Šanhajas pievārtē. Pulkvežleitnants Se Cziņjuaņs gan vēlējās cīnīties līdz galam, taču pārējie virsnieki viņu atrunāja. Naktī uz 1. novembri pāri tiltam nelielās grupās devās 376 vīri. Iet nespējīgi 24 smagi ievainotie apņēmās piesegt aizejošos biedrus. Desmit bija krituši kaujā. Japāņiem savus zaudējumus izdevās slēpt, taču, pēc liecinieku aplēsēm, viņu kritušo skaits varēja pārsniegt pat divus simtus.
Kad ĶRA karavīri nokļuva setlementā, briti viņus atbruņoja un ieslodzīja cietumā, jo japāņi draudēja iebrukt šajā zonā, ja cīnītāji nokļūtu pie savējiem. Čans Kaiši katru noliktavas aizstāvi paaugstināja par vienu dienesta pakāpi, virsniekus apbalvoja ar ordeni. Šanhajas iedzīvotāji centās dažādi lutināt un izklaidēt ieslodzītos. Virsnieki rīkoja kareivjiem kursus matemātikā, svešvalodās, pat kristietības pamatos. Karavīri uzturēja sevi labā fiziskā un mentālā formā.
Viņu ieslodzījums ilga vairāk nekā trīs gadus. Japāņi piedāvāja izlaist noliktavas aizstāvjus brīvībā, ja viņi neorganizēti pametīs Šanhaju kā civilie bēgļi. Se Cziņjuaņs tam nepiekrita, un viņa nostāja kļuva par ieganstu tam, ka četri japāņu sakūdīti karavīri 1941. gada aprīlī nogalināja savu komandieri. Virsnieka bērēs piedalījās simts tūkstoši pilsētnieku, un viņš ir nacionālais varonis gan Komunistiskajā Ķīnā, gan Taivānā.
Pēc uzbrukuma ASV flotes bāzei Pērlhārborā japāņi okupēja Šanhajas setlementu un izsūtīja vienības vīrus uz savām pārvaldītajām karagūstekņu nometnēm. Pēc Otrā pasaules kara pie Sihaņas noliktavas sapulcējās apmēram simts izdzīvojušo cīnītāju.
ASV žurnāls Time pasludināja Čanu Kaiši par savu 1937. gada cilvēku un veltīja viņam speciālu izdevumu. Abas valstis kļuva par ciešām sabiedrotajām, un amerikāņu brīvprātīgie kara lidotāji Flying Tigers cīnījās pret japāņiem Ķīnas debesīs.
1943. gada novembrī Čans Kaiši ieradās Kairā uz triju lielvalstu līderu konferenci - kopā ar Vinstonu Čērčilu un Rūzveltu, jo Staļins neriskēja doties tik tālu. Līdz pat 1971. gadam Ķīnas Republika (Taivāna) bija viena no piecām ANO Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm. (Tad Henrijs Kisindžers un Ričards Niksons izlīga ar komunistu režīmu Pekinā.) Diez vai viss šis būtu iespējams bez Šanhajas kaujas atbalss.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita