Izraēlas neatkarība tika pasludināta 1948. gada 14. maijā. Līdz tam britu pārvaldītajā Palestīnā slepeni izveidotā ebreju valsts armija iznāca no pagrīdes, lai dotos cīņā pret karu uzsākušajiem arābu kaimiņiem. Taču jaunajai armijai vajadzēja ieročus...
Tobrīd izraēļiem akūti trūka bruņojuma, pat strēlnieku ieroču, īpaši mašīnpistoļu. Turklāt esošais arsenāls bija pārāk dažāds: gan zagts no britu armijas; gan pirkts no tiem, kuri jebko šaujamu pārdeva; gan ar ASV ebreju atbalstu piegādāts kontrabandā. Tā nu Izraēlas karavīri bija bruņoti gan ar vācu MP 40 (kļūdaini, bet bieži dēvētu par šmaiseri), gan britu STEN, gan arī amerikāņu tompsoniem un M3 mašīnpistolēm.
Tiek apgalvots, ka dažkārt cīnītāju rokās redzēti pat padomju PPŠ-41 automāti. Tam pat būtu zināms pamats. Staļins kādu brīdi uzskatīja, ka ebreju valsts būs viņam izdevīga, tāpēc PSRS atzina Izraēlas neatkarību. Turklāt Otrā pasaules kara laikā Maskava piegādāja ieročus sarkanajiem partizāniem Dienvidslāvijā, bet šī valsts Izraēlai būtiski palīdzēja neatkarības karā (1948-1949).
Saliec kopā abas dūres
Mašīnpistoļu deficīta novēršanai tika pat piedāvāts pašiem sākt ražot MP 40. Nacistu ieroča reputāciju izraēļu sabiedrībā spodrināja ar to bruņotā un tieši premjeram pakļautā speciālo uzdevumu komanda - Vienība 101. Taču valstij piederošajam uzņēmumam Israel Military Industries (IMI), ko pagrīdē izveidoja jau 1933. gadā, tobrīd tas tehniski nebija pa spēkam.
Un varbūt pat labi, ka tā. Visādi cildinātajai MP 40 piemita tā pati kaite, kas raksturīga citām miera laikos radītām kvalitatīvām mašīnpistolēm. Arī amerikāņu tompsonam, britu lančesteram (vācu Bergmann MP 28 kopijai), pat leģendārajai suomi. To ražošana kara apstākļos izrādījās pārāk dārga un sarežģīta, pieprasot īpaši kvalificētus strādniekus, aprijot pārāk daudz viņu vērtīgā darbalaika un deldējot valsts budžetu.
Tad notika tas, kas šķita vai tika pasniegts kā brīnums. Jauns Izraēlas armijas virsnieks Uziels Gals 1950. gadā piedāvāja priekšniecības vērtējumam netradicionāla dizaina ieroci. Agrākais pagrīdes armijas ieroču meistars to bija uzkonstruējis no karaskolas lekcijām brīvajā laikā. T formas mašīnpistole ar rokturī ievietotu magazīnu dažādās pārbaudēs izrādījās savā vienkāršībā ļoti uzticams ierocis, kas ekonomiski saražojams bez tehnoloģiskām problēmām. Armija 1951. gadā akceptēja Gala piedāvājumu, un 1953. gadā IMI sāka masveidā ražot Uzi - nosauktu, par godu tā radītājam.
Vispirms ar jauno ieroci apgādāja speciālo uzdevumu vienības, bet 1956. gadā to ieviesa arī citās karaspēka daļās. Togad mašīnpistole piedzīvoja arī ugunskristības - kad Izraēla palīdzēja britiem un francūžiem sagrābt Ēģiptes nacionalizēto Suecas kanālu. Šis iebrukums gan cieta neveiksmi, jo to pieprasīja izbeigt ASV, PSRS un ANO.
Ieroča garumu ļāva samazināt tā dēvētais teleskopiskais aizslēgs - tajā daļēji iegremdēja stobru (pat nedaudz garāku kā MP 40). Sākotnēji Uzi tika ražots ar koka laidi, ko sešdesmitajos gados aizstāja saliekams metāla pleca balsts. Īpaši tika cildināta iespēja viegli pārlādēt ieroci pat tumsā - karavīram tikai jāsaliek kopā abas dūres: vienā jātur rokturis, otrā - jauna magazīna. Tāpat slavēja Uzi īpašo izturību tuksnesī. Te gan vēlamais tika uzdots par esošo: Sinaja pussalas smiltis un putekļi spēja padarīt nelietojamu praktiski jebkuru ieroci. Taču kaujās pret Sīriju un Jordāniju Uzi izrādījās ideāls nāvesrīks iebrukumiem pretinieka bunkuros.
Tomēr, laikam ritot, mašīnpistoles lietojums Izraēlas armijā sāka mazināties - tā kļuva par virsnieku, tankistu, artilēristu un aizmugures dienestu pašaizsardzības ieroci. Astoņdesmitajos gados no Uzi pamazām atteicās frontes vienības. Pilnībā atvaļināts no Izraēlas armijas tas tika 2003. gadā, kad par personiskās aizsardzības ieroci kļuva saīsinātā triecienšautene Micro-Tavor (IWI X95).
Taču šī atteikšanās nekādi nekaitēja Uzi reputācijai. Mašīnpistole, eksportēta uz vairāk nekā simts valstīm visos kontinentos, joprojām dominē drošības dienestu, likumsargu un armiju speciālo uzdevumu vienību bruņojuma nišā.
Ebreju ieroča čehu saknes
Slavenās mašīnpistoles radītājs kategoriski iebilda, ka ieroci dēvē viņa vārdā. Taču konstruktora viedoklis tika ignorēts - jaunajai valstij vajadzēja starptautiski saistošus veiksmes stāstus. Kur vēl labāk: par atgūto senču zemi ebreji varonīgi cīnās ar pašu kaldinātiem ieročiem!
Bieži piesauktās Gala nepatikas cēlonis nav īsti skaidrots. Ir vien norādīts, ka viņš nekad nedzinās pēc slavas un, domājams, nevēlējās, lai viņa vārds saistītos ar nāvesrīku. Iespējams, Uzi konstruktors paša ieguldījumu neuzskatīja par izšķirošu un uzskatīja, ka būtiskāks ir ieroča iedvesmas avots - čehu prototips ZK 476. Šo ieroci brāļi Jozefs un Františeks Koucki izstrādāja 1946.-1948. gadā, piedaloties Čehoslovākijas armijas konkursā par jauna veida mašīnpistoli. Taču tajā uzvarēja līdzīgais konstruktora Vaclava Holeka piedāvājums. Tieši viņa Sa 23 kļuva par pasaules pirmo sērijveidā ražoto mašīnpistoli T burta formā - ar teleskopiskā aizslēga konstrukciju un rokturī ievietojamu magazīnu 20, 32 vai 40 patronām. Slavenais uzņēmums Česká Zbrojovka šo ieroci ar koka vai salokāmu metāla laidi ražoja no 1947. gada līdz pat padomju invāzijai 1968. gadā.
Mašīnpistoles šaušanai ar 9x19 mm Lugera patronu bija paredzētas pašu valsts armijai un brīvai tirdzniecībai Rietumos, Latīņamerikā un pasaules karstajos punktos Āfrikas dienvidos vai Tuvajos Austrumos. Savukārt Sa 23 versiju ar 7,62x25 mm Tokareva patronu PSRS piegādāja savām satelītvalstīm - Kubai, Kambodžai, Lībijai.
Jau pirms Otrā pasaules kara Čehoslovākijā darbojās spēcīga militārā industrija, nodrošinot valsti ar tankiem, lidmašīnām, artilēriju. Taču Lielbritānijas un Francijas 1938. gadā uzspiestā Minhenes vienošanās ļāva Vācijai šo valsti, tās arsenālu un rūpnīcas sagrābt bez jebkādas cīņas. Paradoksālā kārtā nacisti 1940. gadā Franciju sagrāva, sūtot uzbrukumā arī Čehoslovākijā ražotos tankus. Tie piedalījās arī iebrukumā PSRS, un ne viens vien šis tanks 1941. gada vasarā šķērsoja Latvijas teritoriju, jo lielāko to daļu bija pārņēmusi tieši vācu armiju grupa Ziemeļi.
Minhenes pazemojums urdīja čehus un slovākus pēc kara sākt jaunu bruņošanās programmu. Turklāt ieroči solījās būt nozīmīga eksportprece. Tāpēc Uziela Gala iepazīšanās ar ZK 476 nebija nejauša - tam neveiksmīgi centās atrast pircējus ārzemēs. Čehoslovākija Izraēlai vēl pirms tās neatkarības deklarēšanas pārdeva dažāda veida bruņojumu - nekādas politikas, tikai bizness! Liela daļa no tā bija vācu trofeju, Čehijā ražoti strēlnieku ieroči (5500 ložmetēji MG 34, gandrīz 35 tūkstoši Karabiner 98k šauteņu) un atbilstoša munīcija, 91,5 miljoni 7,92x57 mm Mauzera un 15 miljoni 9 mm Lugera patronu. Taču Izraēlai pārdeva arī dažādus čehu konstrukcijas strēlnieku ieročus. Svarīgs ebreju armijas ieguvums bija arī 25 Messerschmitt Bf 109G čehu ražojuma kopijas un 61 britu Spitfire iznīcinātājs.
Veiksmīgs pat kinokarjerā un hiphopā
Uzi mašīnpistole, saražota vairāk nekā divos miljonos eksemplāru, un tās licences kļuva par ļoti ienesīgu Izraēlas eksportpreci. Tiek lēsts, ka līdz 2001. gada beigām IMI tādējādi nopelnīja divus miljardus ASV dolāru. Tika radīti arī izmēros mazāki ieroča atvasinājumi - Mini Uzi (1980), Micro Uzi (1986) un tā tagadējā versija Uzi Pro (2010). Uz zīmola slavas rēķina tika ražota pat pusautomātiskā Uzi pistole (1984-1993), būtībā pārveidots Micro Uzi.
Nīderlandes armija jau 1956. gadā pieņēma izraēliešu ieroci savā bruņojumā. Rietumvācija no 1959. gada ar to apgādāja nesen izveidotā bundesvēra tankistus. Beļģija 1958. gadā Uzi sāka izlaist slavenā rūpnīca FN Herstal. ASV Slepenajā dienestā (amatpersonu apsardze, cīņa ar naudas viltošanu) izraēļu mašīnpistole godam kalpoja trīs desmitgades - no sešdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem.
Nāvesrīks veiksmīgi startēja pat ASV un citu valstu civilajā ieroču tirgū. Pielāgojoties amerikāņu ieroču likumiem, IMI izstrādāja pusautomātisko Uzi karabīni ar 400 mm garu stobru (1980-1989). IMI ražojums - īpaši astoņdesmitajos gados - piedzīvoja veiksmīgu kinokarjeru vairāk nekā divsimt filmās. Uzi vicināšana mūzikas klipos un savstarpējos konfliktos vēl nesen bija neatņemams repa kultūras elements...
Uziela Gala meistardarbs ir daudzviet kopēts vai atdarināts - pat komunistu Ķīnā un Vjetnamā, taču tam uzradās cienījams pretinieks. Amerikānis Gordons Ingrems izstrādāja no 1970. gada ražoto mašīnpistoli MAC-10. Tā divkārt pārsniedza Uzi ātršāvībā - pat 1250 patronas minūtē. Taču, kā norāda eksperti: cik praktisks ir ierocis, kam magazīnu pilnībā var iztukšot, viegli nospiežot mēlīti? Tas attiecas arī uz Micro Uzi.
MAC-10 bija vēl vienkāršāks un lētāks par IMI produktu - 1982. gadā zem 200 dolāriem pret Uzi 350 dolāriem, un tāpēc tā ražotājs cerēja izspiest Uzi no ASV un citu valstu militārā bruņojuma tirgus. Taču ātršāvības dēļ tas bija jūtami neprecīzāks - efektīvais šaušanas attālums bija vien 50 metri. Kāds specdienestu pārstāvis anonīmi ironizējis: MAC-10 esot piemērots tikai kaujai telefona būdiņā. Nelīdzēja pat ar šo ieroci bruņotās Laras Kroftas seksapīls.
Uzi, vācu MP 40 un Izraēlas ienaidnieku lietotā padomju AK-47 parametri
| Uzi | MP 40 | AK-47 | |
| Masa, kg | 3,5 | 3,97 | 4,3 |
| Stobra garums, mm | 260 | 251 | 415 |
| Munīcija, mm | 9x19 | 9x19 | 7,62x39 |
| Ātršāvība, patronas minūtē | 600* | 500-550 | 600 |
| Lodes pirmātrums, m/s | 400 | 400 | 710 |
| Efektīvas šaušanas tālums, m | 200 | 100-200 | 800** |
* Mini Uzi - 950 šāvieni minūtē, Micro Uzi - 1200-1500 šāvieni minūtē. Abiem standarta 9x19 mm kalibra magazīnā ir 20 patronas (tāpat pieejamas ar 40 vai 50 patronām).
** Uzi un MP 40 ir brīvā aizslēga mašīnpistoles (angliski - blowback), bet triecienšautenes AK-47 aizslēgu darbina patronas sadegušā pulvera gāzu spiediens.
Dzelzs krusta kavaliera dēls
Uzi autors piedzima 1923. gada 15. decembrī veimāriešu Mīles un Ēriha Glāsu ģimenē un tika nosaukts par Gothardu. Tēvs (1897-1973) bija viens no simts tūkstošiem Vācijas ebreju, kuri cīnījās Pirmajā pasaules karā (krita 12 tūkstoši), viens no 18 tūkstošiem šīs tautības karavīru, kurus apbalvoja ar Dzelzs krustu, un viens no tūkstoša, kam piešķīra ordeņa pirmo šķiru.
Ērihs Glāss armijā pieteicās brīvprātīgi, vēl būdams nepilngadīgs, un dienestu jauneklis sāka kā telegrāfists Alpos. Pēc tam viņš rietumu frontē cīnījās triecienvienībā, kas iebruka pretinieka ierakumos un iekaroja tos asiņainās tuvcīņās. Tur Glāss tika ievainots un apbalvots. Pēc atveseļošanās nosūtīts uz aviāciju, kur kara pēdējos mēnešos lidmašīnu reidos veica izlūka-fotogrāfa pienākumus; tiek arī apgalvots, ka bijis pat pilots.
Vēl pirms kara beigām Ērihs Glāss sāka interesēties par filozofiju un mākslu, meklējot veidu, kā izteikt ierakumos gūto pieredzi. Līdz dienestam tehniski talantīgais puisis bija vēlējies kļūt par inženieri, taču šī interese bija apdzisusi. Glāss, pelnot iztiku kā preses fotogrāfs, dažos gados kļuva pazīstams kā gleznotājs, grafiķis un ilustrators.
Pie varas nākot nacistiem, ģimene vispirms emigrēja uz Angliju, no tās - uz Palestīnu. Glāsi apmetās Jagura kibucā - lauksaimnieku komūnā pie Karmela kalnu masīva, kas veiksmīgi darbojas joprojām. Sekojot ieceļotāju tradīcijai, viņi nomainīja vāciskos vārdus. Ērihs kļuva par Ari (un pasaulē slavenu Izraēlas mākslinieku), savukārt dēls Gotfrīds pieņēma arī pilnīgi jaunu uzvārdu.
Salīdzinot ar tēva dzīvesgājumu, Uziela biogrāfija šķiet pat diezgan neizteiksmīga. Dramatiskākais notikums viņa dzīvē bija britu policijas arests par ieroču pārvadāšanu 1943. gadā - pēc vidusskolas puisis bija pievienojies ebreju pagrīdes armijai un specializējās ieroču labošanā. Tiesa piesprieda sešus gadus cietumā, taču viņš tika atbrīvots, izcietis vien pusi soda. Kas būtiski - cietumā Uziels bija tālmācībā izglītojies inženierzinībās. Sākoties karam ar arābu kaimiņvalstīm, Gals piedalījās vairākās kaujās, bet tad tika nosūtīts uz karaskolu.
Par Uzi radīšanu virsnieks 1955. gadā izpelnījās armijas štāba priekšnieka uzslavu. Savukārt 1958. gadā premjerministrs Dāvids Ben Gurions pasniedza viņam jaundibināto Izraēlas drošības apbalvojumu. Gals nesaņēma nekādus ne patenta, ne autortiesību maksājumus, jo pats uzskatīja, ka ieroča izstrāde ietilpa viņa tiešajos armijas virsnieka un IMI darbinieka pienākumos.
Pulkvedis Gals no dienesta un darba valsts uzņēmumā atvaļinājās 1975. gadā. Abi ar sievu pārcēlās dzīvot uz ASV, lai būtu kopā ar meitu Tamāru (1961-1984), kura Filadelfijā ārstēja smagu smadzeņu kaiti.
Tur konstruktors piedalījās amerikāņu ieroču uzņēmuma Ruger mašīnpistoles MP9 izstrādē, dēvētas par uzlabotu Uzi. Taču ierocis ar ātri nomaināmu stobru izrādījās komerciāli neveiksmīgs - nevienas valsts armija un policija nevēlējās to pasūtīt. Gada laikā (1995-1996) tika saražots pusotrs tūkstotis mašīnpistoļu, un daļu no tām notirgoja ASV un Eiropas kinostudijām. Citi Ruger MP9 eksemplāri tika laisti lietā Āfrikas vidienē - Burundi pilsoņkarā (1993-2005).
Vēl agrāk bez panākumiem beidzās Gala centieni radīt Izraēlas armijas triecienšauteni - 1972. gadā šai lomai izvēlējās konstruktora Izraēla Galili piedāvājumu.
Pulkvedis nomira no vēža 2002. gada 7. septembrī Pitsburgā un ir apbedīts blakus sievai un meitai Jagura kibucā - zem Karmela kalnu pakājes priedēm. Viņa dēls Iddo bērēs tēvu raksturoja kā strādīgu un prasībās pieticīgu cilvēku, kura rāmais raksturs ļāvis Uzielam būt par draugu daudziem jo daudziem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita