Marksistiskā vēstures interpretācija Latvijas izglītības sistēmā tika likvidēta aptuveni pirms 35 gadiem. Tomēr nereti, sarunājoties par vēsturi ar cilvēkiem, nākas dzirdēt tādus jēdzienus, terminus un vārdkopas kā «pirmatnējās kopienas iekārta», «verdzības iekārta», «vergturu valstis», «feodālā iekārta», «kapitālistiskā iekārta», «buržuāzija un proletariāts kā šķiras». Arī diskutējot par vēstures procesu, joprojām valda pārliecība, ka tas skaidrojams kā stingru likumsakarību un cēloņsakarību ķēde, kurā sava loma bijusi gan sliktajiem, gan labajiem spēkiem; ka vēsturei ir konkrēts galamērķis un jebkas, kas noticis pagātnē, jāvērtē no šī galamērķa pozīcijām.
Materiālistiskās vēstures pamats
Tā sauktā marksistiskā jeb materiālistiskā vēstures interpretācija dzima XIX gadsimtā. Tas bija laiks, kad strauji attīstījās industrializācija un zinātnes, sevišķi eksaktās nozares. Paralēli tam savu lomu sabiedrībā sāka zaudēt baznīca un reliģija. Veidojās utopiska atziņa, ka visu materiālo pasauli var izskaitļot un aprēķināt, jaunu impulsu guva dabas likumu izpratne.
Konkrētas likumsakarības valda arī pār sabiedrības vēsturisko attīstību, uzskatīja daudzi XIX gadsimta domātāji. Izpratni par dzīvās dabas evolūcijas likumsakarībām fundamentāli mainīja Čārlza Darvina (1809-1882) evolūcijas teorija. Savukārt amerikāņu antropologs un aizvēsturiskās sabiedrības pētnieks Luiss Henrijs Morgans (1818-1881) nāca pie atziņas, ka visas pirmatnējās sabiedrības piedzīvojušas līdzīgas attīstības likumsakarības, tās izgājušas vairākas evolūcijas stadijas - mežonību (savagery), barbarismu un civilizāciju.
Vācu filozofs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (1770-1831) izvirzīja ideju par to, ka viss pastāv kustībā un pārmaiņās; ka sabiedrības attīstība notiek iekšējās pretrunu cīņās; ka pretstati rada konfliktus, kas noved pie vienotības, vienotībā slēpjas jauna konflikta pretrunas, sākas jauni konflikti un veidojas jauna vienotība. Un tā turpinās nemitīgi. Pēc Hēgeļa domām, šī attīstība gan dabu, gan cilvēku sabiedrību ved progresa virzienā, spirāle iet uz augšu.
Viss iepriekš teiktais bija pamats jaunai vēstures procesa interpretācijai, kuru izstrādāja vācu filozofi, politiķi un revolucionāri Frīdrihs Engelss (1825-1895) un Karls Markss (1818-1883). Paradoksāli, ka vēstures materiālistiskās teorijas izveidē Engelss veica daudz lielāku darbu nekā Markss, tomēr mācība ieguva marksisma apzīmējumu. Domājams, tas saistīts ar faktu, ka Markss nomira agrāk un Engelss, godinot drauga piemiņu, daudz ko no paša veikuma piedēvēja savam cīņu un domu biedram.
Marksistiskais vēstures process
jeb vēsturiskais materiālisms
Marksisti uzskatīja, ka sabiedrības garīgo kultūru, politisko iekārtu un pat ģimenes veidu, ko Markss un Engelss dēvēja par virsbūvi, nosaka materiālie apstākļi un ražošanas veids jeb bāze. Idejām, reliģijai, tautu vai to valdnieku gribai nav lielas nozīmes. Cilvēku dzīves pamats esot ražošanas veids - tas, kā cilvēki iegūst iztiku, rada preces un organizē darbu.
To savukārt ietekmē divi faktori: 1) ražotājspēki - attiecīgā laikmeta darbarīki, tehnoloģijas kopā ar cilvēku prasmēm; 2) laikmeta ražošanas attiecības - īpašuma formas un sociālās attiecības starp tiem, kas ražo, un tiem, kam pieder ražošanas līdzekļi, starp ekspluatējamiem un ekspluatatoriem. Citiem vārdiem sakot - attiecības starp vergiem un vergturiem senajā pasaulē, starp atkarīgajiem zemniekiem un feodāļiem viduslaikos, proletāriešiem jeb algotiem strādniekiem un buržuāziju jaunajos un jaunākajos laikos.
Ja šīs attiecības vairs neatbilda ražošanas spēku attīstībai, izcēlās sabiedriskie konflikti, notika sacelšanās un revolūcijas. Kad ekspluatētā šķira kļūst pietiekami spēcīga, tā gāž valdošo šķiru jeb ekspluatatorus un izveido jaunu sabiedrisko iekārtu. Engelss un Markss nonāca pie pārliecības, ka šādas vēstures likumsakarības nākotnē neizbēgami novedīs pie vispasaules komunistiskās revolūcijas un komunistiskas iekārtas izveides.
Visa cilvēces vēsture, pēc marksistu pārliecības, ir sabiedriski ekonomisko formāciju vēsture. Pirmā jeb pati senākā formācija - pirmatnējās kopienas iekārta. Laika gaitā to nomainīja verdzības iekārta. Pēc marksistu domām, pašas senākās civilizācijas - Ēģipte, Mezopotāmijā, Indija, Ķīna, vēlāk arī Grieķija un Roma - bija vergturu sabiedrības. Valsts ir represīvs aparāts, ar ko vergturi apspieda un piespieda strādāt savā labā vergus - galvenos materiālo labumu ražotājus. Marksisms ignorēja gan avotu ziņas par vergu nelielo skaitu senākajās civilizācijās, gan ievērojamās sociālās un kulturālās atšķirības dažādās sabiedrībās.
Sevišķi marksistiskā vēstures izpratne izcēla vergu sacelšanās, jo ar tām varēja «pierādīt» šķiru cīņas precedentus. Tieši šādā kontekstā īpaša uzmanība tika pievērsta Spartaka vadīto gladiatoru un vergu dumpim Romā, kas notika I gadsimtā pirms mūsu ēras. Lai gan par Spartaku vēsturniekiem zināms ļoti maz, viņš tika tēlots kā vergu un vienkāršās romiešu darba tautas vadonis. Tāds kā sava veida protokomunists. Vēlāk gan Eiropas komunistiskās kustības grupu darbībā, gan Padomju Savienības ideoloģijā Spartaka vārds tika izmantots ļoti plaši, sevišķi sportā - no viņa vārda tika atvasināts spartakiādes, kā arī sporta klubu nosaukums Spartak.
Pēc marksistu domām, vienu sabiedrisko iekārtu dialektiski nomaina nākamā un tas notiek revolūciju ceļā. Tās bijušas gan konkrētas politiskas revolūcijas, piemēram, tā sauktā Anglijas buržuāziskā revolūcija (pilsoņu karš Anglijā un Īrijā XVII gadsimtā), gan sociālas revolūcijas, piemēram, pāreja no verdzības uz feodālismu. Senās Romas sabrukums, kas noticis iekšējas ražotājspēku krīzes un Lielās tautu staigāšanas jeb ģermāņu cilšu iebrukuma rezultātā, bijusi sociāla revolūcija, kura ievadīja nākamo sociāli ekonomisko formāciju - feodālismu.
Feodālo iekārtu marksisti saskatīja visur, ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā. Līdzīgi kā verdzības iekārtā, arī feodālismā notikusi nemitīga šķiru cīņa. Interesanti, ka marksisti vairījās izvērtēt XIV gadsimta buboņu mēra epidēmijas jeb melnās nāves ietekmi. Šīs infekcijas radītā kataklizma, pēc vairuma vēstures pētnieku pārliecības, fundamentāli mainīja Eiropas vēstures gaitu. Taču marksistu skatījumā tā neiekļāvās negrozāmajās sabiedriskās attīstības likumsakarībās - kā gan baktēriju infekcija var mainīt cilvēku domāšanu un vērtības? Tas bija pilnībā pretstatā dogmai, ka regress un progress izriet no ražotājspēkiem un ražošanas attiecībām.
Saskaņā ar marksistu uzskatiem feodālajā sabiedrībā dzima nākamās sabiedriski ekonomiskās formācijas - kapitālisma - iedīgļi. Tā kā XIX gadsimta eiropiešu zināšanas par jauno laiku vēsturi bija daudz plašākas nekā par senajiem laikiem un viduslaikiem, Engelsam un Marksam nācās atzīt, ka feodālisma nomaiņa ar kapitālismu dažādās zemēs un valstīs varēja nenotikt sinhroni. Kapitālisms esot pēdējā šķiru sabiedrība, ko vispasaules revolūcijas ceļā nomainīs bezšķiru sabiedrība - komunisms.
Interesanti, ka marksisma tēvi ļoti zemu vērtēja Krievijas ekonomiskās un sociālās attīstības līmeni. Tāpēc komunistisko revolūciju viņi pareģoja industriāli attīstītajās valstīs - Lielbritānijā, Francijā, Vācijā un ASV, taču nekādā gadījumā Krievijā.
Vislielāko interesi marksisti izrādīja par Franču revolūciju XVIII gadsimta beigās. Te jāņem vērā, ka šo laiku no paša marksisma dzimšanas brīža šķīra laiks vienas paaudzes garumā, tā nebija sena vēsture. Franču revolūcija tika dēvēta par buržuāzisku, un tās galvenais mērķis esot bijis sagraut feodālismu un atvērt ceļu kapitālistiskajām attiecībām.
Par revolūcijas galveno un progresīvāko spēku tika uzskatīts jakobīņu politiskais grupējums, kurā bijis manāms nākamo komunistisko partiju iedīglis. Jo asiņaināka kļuvusi Franču revolūcija, jo labāk - tātad revolūcija attīstījusies pa augšupejošu līniju. Jakobīņu diktatūra daudzējādi tika uzskatīta par paraugu nākamajai proletariāta diktatūrai, ko komunisma celtniecības sākumā Markss un Engelss uzskatīja par nepieciešamu.
Asiņainā Robespjēra gāšana un jakobīņu terora politikas izbeigšana, no šī skatupunkta, bija revolūcijas neveiksme un piekāpšanās ienaidnieku priekšā. Tomēr revolūcija kopumā veicinājusi buržuāziskās sabiedrības attīstību un likvidējusi vecās feodālās kārtības paliekas. Tāpēc tas vērtējams kā pozitīvs solis sabiedriski ekonomisko formāciju attīstības virzienā.
Marksistiskā vēsture PSRS 20. gados
Pasaulē pirmajā valstī, kas marksismu atzina par savas ideoloģijas vienīgo pamatu - boļševistiskajā Padomju Krievijā, bet kopš 1922. gada Padomju Savienībā, uz marksisma pamatiem sāka veidot jaunu izglītības sistēmu. Vecais cariskās Krievijas vēstures kurss ar lielkrievu šovinismu un impērismu bija pilnīgi nepiemērots boļševisma ideoloģijai. Lielinieki sākotnēji sevi pozicionēja kā Krievijas impērijas noliegumu un pretstatu. Ļeņina valdība uzskatīja, ka tradicionālajā interpretācijā kā mācību priekšmets un zinātne vēsture ir kaitīga pagātnes palieka, kas bremzē ceļu uz komunistisko sabiedrību.
Boļševiku valdības tautas izglītības komisārs Anatolijs Lunačarskis jau 1918. gadā pavēlēja likvidēt vēsturi kā mācību priekšmetu, bet tās elementus iekļaut apvienotā humanitāro un sociālo mācību priekšmetā - sabiedrības mācībā. Integrētā priekšmeta uzdevums bija veidot marksistisku pasaules redzējumu, visu sabiedrību vērtēt no šķiriskuma un marksistiskās dialektikas pozīcijām.
Tomēr vairums pedagogu nebija sagatavoti šādai pieejai. Tāpēc jau divdesmito gadu pirmajā pusē PSRS valdībā vairākkārt tika apspriests mācību satura haoss un absolūts vēstures zināšanu trūkums. Lai gan vēsture kā priekšmets vēl kādu laiku netika atjaunots, boļševiku valdībā arvien uzstājīgāk skanēja doma par nepieciešamību izstrādāt marksistisku Padomju Savienības vēstures koncepciju.
Visus divdesmitos gadus PSRS ideologi un vēsturnieki studēja Engelsa un citu marksistu darbus, cenšoties piekārtot PSRS vēstures kursu savai dogmatikai. Viena no lielākajām problēmām, ar ko viņi saskārās, - kā verdzības iekārtu pievilkt Krievzemes (Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas) vēsturei. Vairums Austrumeiropas un Ziemeļeiropas tautu no pirmatnējās kopienas pie valstiskuma bija nonākušas viduslaikos, apejot senajām civilizācijām raksturīgo «verdzību». Tāpēc daļa marksistiskās vēstures konstruktoru runāja par «verdzības iekārtas iedīgļiem, kurus progresīvās slāvu tautas strauji apgājušas, uzreiz virzoties progresīvākā feodālisma virzienā». Citi uzsvēra, ka viduslaiku Krievzemē (Rusj) saskaņā ar hronikām tomēr esot bijuši vergi - parādos nonākušie un karagūstekņi. Tātad viss it kā atbilda marksisma uzstādījumam par pēctecīgu formāciju maiņu. Trešie aicināja balstīties uz Ļeņina uzskatiem par to, ka marksisms jāuzver nevis kā dogma, bet kā radoša un pilnveidojama mācība, tātad pieļaujami dažādi izņēmumi.
Izstrādājot PSRS vēstures mācību grāmatas, situāciju glāba apstāklis, ka boļševiku valsts sastāvā atradās Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna, Centrālās Āzijas jeb Vidusāzijas padomju republikas. To teritorijā senatnē bija atradušās vergturu valstis.
Lai gan viduslaiku Krievzemē nepastāvēja Rietumeiropai raksturīgās senjoru-vasaļu attiecības un pilsētu tiesības, marksistiskās vēstures autori Krievzemē saskatīja feodālisma sabiedriski ekonomisko formāciju. Rietumeiropas marksisms Padomju Savienībā jau divdesmitajos gados tika saplūdināts ar tā pilnīgo pretmetu - šovinismu. PSRS teritorijā dzīvojošās tautas - krievi, baltkrievi, ukraiņi, gruzīni, armēņi un citas - tika pieskaitītas progresīvo tautu saimei.
Zīmīgi, ka progresīvo tautu un zemju kopai divdesmitajos gados tika pieskaitīti arī vācieši un Vācija, jo tieši tur skaidri redzama sabiedriski ekonomisko formāciju secība un šķīru cīņa. Galu galā pats marksisms bija dzimis tieši šajā valstī, 1918. gadā Vācijā bija notikusi proletāriska revolūcija un gāzts ķeizars. Tāpēc Vācija tika interpretēta kā tilts, ar kura starpniecību no Padomju Savienības nākotnē varētu notikt revolūcijas eksports uz pārējo Eiropu.
Savukārt tādi nemiera cēlāji Krievijā kā poļi, arī tatāri, baškīri, mongoļi, kazahi un citas Āzijas tjurku tautas tika pieskaitīti regresīvo jeb reakcionāro tautu saimei, kas kavējušas Krievijas attīstību.
Pēc marksistiskās PSRS vēstures koncepcijas visu tās teritorijas pagātni caurvij šķiru cīņa. Viduslaiku pagāniskie dumpji un bogomilu ķecerība īstenībā esot uzskatāma par darba tautas cīņu pret feodālo apspiestību. Savukārt kazaku vadoņu Ivana Bolotņikova, Steņkas Razina un Jemeļjana Pugačova sacelšanās XVII un XVIII gadsimtā - par zemnieku kariem pret feodālo iekārtu. Dekabristu sacelšanās 1825. gadā - buržuāzijas cīņa par varu un kapitālisma attīstību.
Marksisms-ļeņinisms kā PSRS reliģija
PSRS ideoloģija un propaganda netieši pārņēma virkni kristīgajai baznīcai raksturīgo vizuālo tēlu un rituālu formu. Plakātus ar Marksa, Engelsa un Ļeņina seju varēja uztvert kā Svēto Trīsvienību. Gleznās, kurās kopā bija attēloti Ļeņins un Staļins, varēja saskatīt analoģijas ar Jāņa Kristītāja un Jēzus tēlu.
Ļeņina biogrāfijas interpretācijā izveidotas tiešas paralēles ar Kristus jeb mesijas dzīvi. Mazais Iļjičs oktobrēnu zvaigznītē apbrīnojami līdzīgs Jēzus bērniņam, viņa frāze “Mēs iesim citu ceļu” atgādina Jēzus dialogu ar farizejiem. Ļeņina ierašanās Petrogradā ir kā Jēzus ienākšana Jeruzalemē, bet Ļeņina runas - kā nebeidzams sprediķis.
1917. gada Lielais oktobris - jauna derība un laimības laikmeta sākums. Ļeņina līķa iebalzamēšana - zemapziņas cerība uz viņa augšāmcelšanos jeb atdzīvināšanu nākotnē. Savukārt tautas manifestācijas un boļševiku vadoņu portretu nešana atgādināja gājienus ar krustu un ikonām, bet staļiniskās augstceltnes bija apbrīnojami līdzīgas baznīcām.
Sakrālie citāti
Viduslaikos jebkurš oficiāls pasākums, jebkāda nodibinājuma izveide, izdevums un rīcība bija jāskaidro ar Bībelē teikto. Savukārt komunistiskajā PSRS jebkura pētījuma temata aktualitāte vai mācību materiāla izvēle bija jāpamato ar marksisma klasiķu citātiem - Marksa, Engelsa vai Ļeņina. Ja tādu nebija, derēja kompartijas kongresu «svētie» lēmumi un runas. Tie bija jāpiemeklē ne tikai vēstures, bet arī filozofijas, jurisprudences vai ekonomikas darbos, un tie bija nepieciešami pat medicīnā. Piemēram, klasiķu citāti bija izlasāmi pat psihologa un seksopatologa Jāņa Zālīša sensacionālajā grāmatā Mīlestības vārdā, kas bija veltīta seksuālās dzīves jautājumiem un publicēta astoņdesmito gadu sākumā.
Vēsture staļinisma stilā
1934. gadā Tautas izglītības komisariāts pieņēma lēmumu ieviest skolās divus priekšmetus - PSRS vēsturi un pasaules vēsturi. Tomēr ar Staļina nākšanu pie varas valdošā ideoloģija trīsdesmito gadu sākumā sāka strauji mainīties. Atdzima lielkrievu šovinisma un vadonisma elementi. Mācību programmās bija definēti divi galvenie vēstures izglītības mērķi - materiālistiskā pasaules uzskata veidošana un patriotiskā audzināšana. Neaizmirsīsim, ka Markss, Engelss un Ļeņins pašos pamatos noliedza patriotismu un tēvzemes mīlestību. Pēc viņu domām, patriotisms bija veids, kā tika šķelts pasaules proletariāts; tēvzemes mīlestība ir buržujiska izpausme, savukārt proletariātam nav savas tēvzemes.
Sākot ar Staļina laiku, PSRS vēsture vairs nebija lielās valsts teritorijā dzīvojošo tautu kopīgs un marksistiski interpretēts stāsts. Tagad tās pamatā bija Krievzemes vēstures Maskavas versija, Krievijas Impērijas vēsture. Oficiālajā naratīvā parādījās ne tikai slāvu etnocentrisma, bet pat gluži rasistiskas iezīmes. Piemēram, mazajām klasēm veltītajos PSRS vēstures stāstos bija tādi apgalvojumi, ka «senie slāvi bija miermīlīgi zemnieki un amatnieki, labi sava aroda pratēji. Viņi bija gari, blondi, ļoti skaisti cilvēki». Viss krieviskais esot pozitīvs, progresīvs un citas tautas atbrīvojošs.
Vairums nekrievu tautu praktiski palika bez savas vēstures. Piemēram, tādas viduslaikos nozīmīgas valstis kā Horezma, Hazārija un Volgas Bulgārija tika pieminētas garāmejot un tikai Krievzemes vēstures kontekstā. Ļoti bieži nekrievu tautu vēsture tika brutāli viltota. Sevišķi tas sakāms par tatāriem, Sibīrijas un Tālo Austrumu tautām, kuru asiņainā pievienošana Krievijas Impērijai tika tēlota kā brīvprātīga un miermīlīga iekļaušanās progresa vārdā. Krievu tauta - progresa virzītājs un kaimiņtautu vecākais brālis un atbrīvotājs no svešzemnieku jūga. Vienlaikus dzima ielenktā cietokšņa tēls - Krievzemi, Krieviju un tās satelīttautas vienmēr ielenkuši naidnieki un agresori.
Absolūtā pretrunā ar marksismu bija Krievijas valdnieku un karavadoņu glorifikācija. Rietumeiropas marksisti XX gadsimta sākumā bija ļoti skeptiski pret personības lomu vēsturē, jo visu taču nosaka sabiedrības dialektiskā attīstība, ko virza ražotājspēki. Ja nebūtu Napoleona Bonaparta, tos pašus objektīvos vēstures likumus būtu realizējis cits personāžs, apgalvoja vēsturiskā materiālisma piekritēji.
Staļina laikā, stāstot par Maskavas valdniekiem, interpretācijas formula bija gana vienkārša. No šķiriskuma pozīcijām raugoties, viņi bija darba tautas apspiedēji, bet no krievu nacionālajām pozīcijām - Krievzemes vai Krievijas varenības veicinātāji, kaimiņtautu atbrīvotāji no svešzemnieku (citu) kundzības, tautas izglītības līmeņa cēlēji.
Piemēram, 1937. gadā izdotajā PSRS vēstures skolu īsajā kursā stāsts par Ivanu IV Bargo (Briesmīgo) sākas ar cara centieniem izglītot Maskavas lielkņazistes iedzīvotājus, liekot lasīt grāmatas -, protams, paskaidrojot, ka tas darīts savas personiskās varas dēļ. Gan Ivana IV karagājieni, gan Sibīrijas iekarošana bijis taisnīgs un likumsakarīgs process. Maskavas lielkņazistes agresija Livonijas virzienā bijusi attaisnojama, lai atgūtu «senās krievu zemes» un atbrīvotu Baltijas tautas no vācu jūga. Nereti Ivanam IV tika piedēvēti Pētera I centieni izcirst logu uz Eiropu.
Trīsdesmito gadu vidū izstrādātā PSRS vēstures interpretācija, kas attiecās uz laiku līdz kapitālisma laikmeta beigām, pamatos palika negrozīta visu PSRS pastāvēšanas laiku līdz pat Gorbačova perestroikai.
Pilnīgi citādi tika rakstīta un pārrakstīta pašas PSRS vēsture, kas hronoloģiski aptvēra posmu pēc 1917. gada. Nemainīga palika tikai 1917. gada oktobra apvērsuma jeb Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas sakralizācija - jauna laikmeta sākums visas cilvēces vēsturē. Pašas PSRS vēsture orveliski mainījās atbilstoši politiskās konjunktūras peripetijām Kremlī. Piemēram, tiem, kuri apguva PSRS vai kompartijas vēstures kursu sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, bija grūti saprast, kāpēc no boļševiku rindām netika izslēgti tādi kaitnieki kā Trockis, Zinovjevs, Kameņevs un Buharins. Viņi taču nemitīgi to vien bija darījuši, kā nodevuši revolūcijas ideālus un skādējuši partijai!
Vēstures mācību grāmatas bija vienādas visā Padomju Savienībā un visās valodās. Vēstures fakti un pareizais to vērtējums bija jāiekaļ no galvas. Nekādi alternatīvi viedokļi netika pieļauti.
Vēl viena mācību satura izpausme bija militārisms. Milzīgs uzsvars tika likts uz kariem un kaujām, mācību grāmatas bija piesātinātas ar kauju shēmām. Iespējams, tam bija ideoloģisks zemteksts - militārā ierinda pastāvējusi vienmēr un tu, skolēn, esi tās daļa mūsdienās.
Cenzūras neuzmanība
Septiņdesmitajos gados izdotajā 7.-8. klases Latvijas PSR vēstures mācību grāmatā (sastādītāji V. Aņisimova, V. Kanāle, H. Strods), precīzāk - krāsaino ilustrāciju ieliktnī, bija ievietota Voldemāra Vimbas glezna Saules kauja 1236. gadā, kurā redzami Latvijas un Lietuvas nacionālie karogi. Iespējams, to cenzūra nepamanīja tāpēc, ka Vimba gleznoja arī okupācijas gados, tajā pašā grāmatā bija ievietotas viņa gleznas Kuršu uzbrukums Rīgai 1210. gadā un Rīgas dumpis.
Latvijas vēstures marksistiskā interpretācija
Latvijas vēstures marksistiskās interpretācijas izstrāde aizsākās četrdesmito gadu beigās un turpinājās piecdesmitajos gados. Koncepcijas pamatmeti bija radušies jau agrāk, PSRS dzīvojošo latviešu centienos rakstīt marksistisku savas etniskās dzimtenes vēsturi. Tomēr pēc «Latviešu operācijas» 1937. gadā dzīvi palikušo un nerepresēto latviešu vidū valdīja neziņa par interpretācijas pareizību. Interesanti, ka 1947. gadā no Krievijas atbraukušais vēsturnieks Jānis Zutis, kurš tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem marksistiskās Latvijas vēstures pamatlicējiem, daudzējādā ziņā atkārtoja Latvijas divdesmito un trīsdesmito gadu nacionālās historiogrāfijas konstrukcijas. Galvenās atšķirības bija tikai jautājumā par Baltijas tautu attiecībām ar Krievzemi un Maskavas lielkņazisti. Tomēr jau piecdesmito gadu beigās Latvijas vēstures interpretācijas pamatdogmas bija noformulētas.
Skolās Latvijas vēsture tika mācīta kā nenozīmīga PSRS vēstures daļa. Latvijas vēsturei veltāmo stundu skaits bija ārkārtīgi niecīgs - tas svārstījās no četrām līdz astoņām mācību gada laikā, turklāt arī tās nebija obligātas. Tā nu Latvijas skolās ar krievu mācību valodu šī vēstures sadaļa visbiežāk tika ignorēta.
Latvijas PSR mācību saturā pirmatnējās kopienas iekārtā tika uzsvērta slāvu progresīvā un pozitīvā ietekme uz baltu tautām. Tādi senlatviešu valdnieki kā Visvaldis, Tālivaldis, Viesturs un Namejs, no vienas puses, bijuši cīnītāji pret vācu agresiju, bet, no otras - vietējās izcelsmes ekspluatatori. Jautājumā par Baltijas sabiedrības attīstības līmeni X-XIII gadsimtā Latvijas vēstures marksistiskā koncepcija bija diezgan tuva nacionālās historiogrāfijas teorijai par senlatviešu valstīm. Kopīgs bija arī pretvāciskais noskaņojums, kas PSRS historiogrāfijā dominēja kopš Otrā pasaules kara gadiem. XIII gadsimts - vācu feodāļu un «suņu-bruņinieku» ekspansija, Baltijas tautu un lielās krievu tautas kopīgā cīņa pret to. Cīņa tomēr tika zaudēta, jo Krievzeme piedzīvoja mongoļu iebrukumu, tāpēc krievu tauta nav spējusi sniegt Baltijas tautām nepieciešamo atbalstu.
Mācību grāmatās Livonijai bija veltītas tikai dažas lapaspuses, kurās dominēja vecā tēze par vācu jūgu, kā arī doma, ka latviešu un igauņu tautas šajos drūmajos gadsimtos to vien tik darījušas, kā gaidījušas atnākam atbrīvotājus no Krievzemes. Tas arī noticis XVI gadsimta vidū, kad Livonijas pamatiedzīvotāji ar prieku sagaidījuši Ivana IV Bargā karapulkus. Diemžēl krievu cars arī bija ekspluatators, tāpēc ne viss noticis labvēlīgi baltiešiem.
Kurzemes hercogiste - vācu muižnieku veidojums latviešu zemnieku apspiešanai. Lielais Ziemeļu karš, Vidzemes, Latgales un Kurzemes iekļaušana Krievijas Impērijā - viennozīmīgi progresīva parādība. Oficiālais skaidrojums tam bija absolūti absurds: lai gan Krievijas carisms bija feodālās ekspluatācijas rīks, kas apspieda krievus, ukraiņus, baltkrievus un citas darba tautas, tomēr latviešiem tagad bija pavērusies iespēja kopīgi ar minētajām tautām cīnīties pret feodālo, bet vēlāk - kapitālistisko ekspluatāciju.
Jaunlatvieši bijuši ierobežota sīkburžuāziska kustība, kas iestājās pret feodālajām paliekām un par kapitālisma attīstību. 1905. gada revolūcija bijusi proletāriska, bet tās nacionālās izpausmes vērtējamas kā nenozīmīgs blakus faktors. Latviešu strēlnieki - tikai sarkanie un uzticami ļeņinieši, kas aktīvi iesaistījās Lielajā Oktobra sociālistiskajā revolūcijā 1917. gadā un Krievijas pilsoņu kara frontēs.
1918.-1920. gadā notikusi latviešu proletariāta un darba zemniecības cīņa pret vietējo buržuāziju un Rietumu imperiālistiem, darba tautas griba iemiesojusies Pētera Stučkas vadītajā Latvijas Sociālistiskajā Padomju Republikā.
Neatkarīgās Latvijas Republikas demokrātijas periods 1920.-1934. gadā tika vērtēts kā nacionālās buržuāzijas kundzības laiks, bet Kārļa Ulmaņa autoritārisms - kā fašistiskā diktatūra. Neatkarīgā Latvijas valsts kā tāda - darba tautai naidīgs un pretlikumīgs veidojums, kas tika gāzts sociālistiskās revolūcijas ceļā 1940. gadā. Pēc Lielā Tēvijas kara, kurā Latvijas tauta viennozīmīgi bijusi PSRS pusē, sekojis sociālisma celtniecības periods, kas vainagojies ar attīstītā sociālisma uzcelšanu septiņdesmito gadu sākumā.
Šīs Latvijas 20. gadsimta interpretācijas ir atsevišķa raksta vērtas, to saistība ar marksistisko vēstures dogmatiku bija pavisam nosacīta, tās vairāk demonstrēja okupācijas režīma politisko konjunktūru. Tie bija centieni Latvijas vēsturi skatīt no PSRS ideoloģiskajām pozīcijām, bet Padomju Savienībā marksisms nereti bija palicis tikai lozungu un izkārtnes līmenī.
No britu rakstnieka fantasta un kreisā liberāļa Herberta Velsa atmiņām par vizīti Padomju Krievijā 1920. gadā.
Boļševiki ir sociālmarksisti. Markss nomira Londonā pirms 40 gadiem, taču viņa propaganda dzīvo jau vairāk nekā pusgadsimtu. Tā izplatīta pa visu pasauli [..]. Jāsaka, ka mana pasīvā nepatika pret Marksu Krievijā pārauga aktīvā naidīgumā. Lai kur mēs nonāktu, visur acīs duras Marksa portreti, krūšutēli un skulptūras. [..] Taču Markss marksistiem ir tikai ticības karogs un simbols, mums ir darīšana nevis ar Marksu, bet ar marksistiem.
Nedaudzi no viņiem ir izlasījuši visu Kapitālu. Marksisti uzskata Marksu par savu pravieti, viņi zina, ka Markss rakstījis par šķiru cīņu, par ekspluatējamo nesamierināmo cīņu ar ekspluatatoriem, viņi zina, ka Markss paredzējis ekspluatējamo uzvaru, atbrīvotās strādniecības vispasaules diktatūru (proletariāta diktatūru), kas noslēgsies ar komunistisko zelta laikmetu. [..] Marksu viņi izvēlējušies par savu pravieti, bet sarkano karogu - par savu simbolu. [..] Boļševiku valdība - pati drosmīgākā un tajā pašā laikā vismazāk pieredzējusī valdība visā pasaulē. Par tās vientiesību liecina jautājums, ko man nemitīgi uzdeva Krievijā: «Kad notiks sociālistiskā revolūcija Anglijā?” Man to jautāja Ļeņins, Zinovjevs, Zorins un daudzi citi.
Problēma tā, ka saskaņā ar Marksa teoriju sociālajai revolūcijai nebija jānotiek Krievijā, tas mulsina visus boļševikus, kas iepazinuši teoriju. Pēc Marksa uzskatiem, sociālajai revolūcijai vispirms bija jāuzliesmo rūpnieciski visvecākajās un visattīstītākajās valstīs - tajās, kur izveidojies daudzskaitlīgs, strādājošs un bez īpašuma esošs proletariāts. Revolūcijai bija jāsākas Anglijā, jāaptver Francija un Vācija, tad pienāktu Amerikas kārta utt.
Tā vietā komunisti nokļuva pie varas Krievijā, kur fabrikās un rūpnīcās strādā zemnieki, kas joprojām saistīti ar laukiem, un kur patiesībā vispār nav savas strādnieku šķiras - proletariāta, kas varētu savienoties ar visu zemju proletāriešiem.
Es skaidri sapratu, ka daudzi boļševiki, ar kuriem iznāca runāt, ar šausmām sāk aptvert: tas, kas reāli noticis, patiesībā nemaz nav Marksa paredzētā sociālā revolūcija, ka viņi nokļuvuši uz pamesta kuģa klāja. Es viņiem nolasīju arī vairākas nelielas lekcijas par to, ka Rietumos nav daudzskaitlīga «šķiriski apzinīga proletariāta» un ka eksistē ne mazāk kā 200 dažādas sociālas šķiras [..].
Sevišķi interesanta bija saruna ar Zinovjevu. «Īrijā rit pilsoņu karš,» viņš teica. «Visumā - jā,» es atbildēju. «Kuru pusi - šinfeinerus vai olsteriešus - var uzskatīt par proletariāta pārstāvjiem?» jautāja Zinovjevs. Viņš ilgi mocījās, cenšoties Īrijas notikumus ielikt šķiru cīņas shēmā. Šo mīklu viņš tā arī neatminēja.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita